Septītā un priekšpēdējā province, kurā nonācu IMPRO 2 Ķīnas ekspedīcijas ietvaros bija Guangxi vienīgā kura ārzemniekiem nav sveša. Pirmo reizi garā brauciena laikā sastapu baltādainos, turklāt diezgan biezā slānī, bet tas mani nepārsteidza, kā nekā tieši no šejienes startē kuģīši pa Lī uppi slavenāko dabas vietu visā Ķīnā. Bet neskatoties uz to, ka Guangxi province ir gana populāra tūristu vidū, arī tajā vēl var atklāt interesantas un mazpazīstamas vietas, par ko es jauc pārliecinājos pirmā Ķīnas izpētes ceļojuma laikā. Guangxi tūrisma citadele un galvaspilsēta ir kaļķakmens klinšu ieskautā Guiliņa, kuras simbols ir ziloņa snuķa kalns.
No tūrisma citadeles Guliņas vispirms devos uz Drakona mugurkaula rīsu terasēm. Tieši šāds nosaukums rotā Ķīnas slavenākās terases, kas atrodas pie Longšangas pilsētiņas, uz ziemeļiem no tūristu iecienītās Guiliņas (Lī upes).
Pēc šauru serpentīnu ceļu pievarēšanas, nokļūstot terasēs uzreiz kļuva skaidrs kāpēc šāds nosaukums iedots apkārt pavērās pauguraini kalni, klāti ar bezgalīgām rīsu terasēm, raisot asociācijas ar drakona mugurkaulu. Longšangas rīsu terases rotā tik daudz pastkartes, ka to nepārprotami varētu nosaukt par vienu no Ķīnas simboliem. Arī šeit ceļotāju masas netrūkst, bet labi, ka vietējie un arī ārzemju tūristi šeit ieskrien tikai uz pāris stundām, bet es biju izvēlējies pavadīt nakti vietējā ciematiņā.
Pietika man nokļūt līdz naktsmītnei, mazliet atvilkt elpu, kad vēlā pēcpusdienā, tūristi jau bija pamukuši atstājot šo vietu pavisam patukšu. Gaisotne pa to laiku jau pilnīgi bija mainījusies, no tūristu produkta, līdz fascinējošai lauku ainavai, kur varētu klīst un klīst pa bezgalīgajām terasēm vērojot zaļojošos rīsu laukus, primitīvās Zhang un Yao minoritāšu koka mājiņas un pašus kolorītos vietējos ciema iemītniekus, no kuriem daudzi turpina nēsāt tradicionālos tautas tērpus,
vienīgi jaunā paaudze atkal boikotē tradīcijas.
Longšengs Drakona muguras terases
Jau atkal man netapa skaidrs, kāpēc jāsperas liels gabals atpakaļ uz 5* viesnīcu, ja var palikt ciematā, piemīlīgā, tradicionālā stila minoritāšu viesnīciņā un baudīt visu šo relatīvi privātā gaisotnē. Tā gandrīz līdz saules rietam klejoju pa terasēm, kurās rīsu stiebri tik tikko sākuši spraukties ārā.
Nebiju es pašā labākajā laikā, bet varu iedomāties kā šeit ir jūlija vidū, kad terases pārņem bagātīgi, spilgti zaļojoši toņi; septembra beigās, kad rīsi iegūst zeltainu nokrāsu; un aprīlī, kad terases ir bagātas ar ūdeņiem, kuros spoguļojas saulrieta un saullēkta krāsas. Labs iemesls vēl trīs reizes šeit atgriezties.
Longšangas apvidu apdzīvo vairākas kalnu minoritātes, bet skaistās terases par mājām sauc Zhang (Džang) un Yao (Jao) tautas, kas brālīgi sadzīvo jau daudzus gadsimtus. To koka mājas ir ļoti vienkāršas, izgreznotas ar dažiem etniskajai grupai raksturīgiem elementiem, bet iekštelpas ir pavisam primitīvas. Pirmajā stāvā tie tur lopus, piemēram, bifeļus, cūkas un vistas, bet otrais stāvs ir rezervēts saimniekiem.
Liela daļa šejienes dāmu joprojām turpina nēsāt tradicionālos tautas tērpus, kā arī godā senās tradīcijas. Interesantāka vizuāla tradīcija piemīt Garmatainājai Yao ciltij. Kā jau etniskās minoritātes nosaukums pasaka priekšā, šīs tautas raksturīgā iezīme ir garie mati, kurus dāmas sataisa īpašā frizūrā, lai tie nemaisās pa kājām, jo savādāk tajos varētu sapīties
pilnīgi nopietni (skatīt foto). Mati, ir nu ļoooooti gari, nekad tādus nebiju redzējis, līdz pašai zemei. Yao sievietes tikai reizi mūžā griež matus, tad kad sasniedz 18 gadu vecumu, bet pēc tam tie aug un paliek negriezti līdz pēdējai stundai. Nogrieztos matus viņas sataisa buntē un izmanto frizūras veidošanā, tāpat viņas savāc visus izkritušos matus un līdzīgi saliek kopā, tādā kā saišķī. Tātad visi mati, kas sievietei dzīves laikā izaug, viņa patur pie sevis, izmantojot tos neparastās frizūras veidošanā. Bet kad Yao dāmas frizūru izlaiž,
tad ir ko pabrīnīties.
Minoritātes kalnos ir izveidojušas savdabīgus tiltus, gan ornamentāli interesantus (Dong minoritāte), gan iekārtus vanšu tipa.
Turpinu Guangxi provinces izpēti, aizceļoju, līdz Langshan apvidum, kas ir trešais no Danxia Landform kalnu masīviem, ko šajā ekspedīcijā apmeklēju. Langshan uzskata par skaistāko no Ķīnas sarkanā smilšakmens kalnu grēdām un tāpēc to dēvē par šī ģeoloģijas fenomena dvēseli (Soul of Danxia Landform).
Jau atkal skaistums ir gaumes jautājums, bet unikālākais no šiem kalniem tas ir nepārprotami. Langshan gan ietver plašu teritoriju, tāpēc apskates vietas ir sadalītas vairākās daļās un Bajiao Zhai (Badziao Džai) ģeoparks ir šī kalna unikalitātes ikona. Te džungļiem un bambusa mežiem noaugušā augstienē, izkaisīti daudzi, gliemežu formas kalni, visdažādākajos veidolos, kuriem ķīnieši iedevuši iesauku - Gliemežu kalni.
Kad pirmo reizi ieraudzīju bildes ar šiem noapaļotās formas kalniem, kurus ieskauj miglas mākoņi, siekala bija līdz zemei, gluži kā no citas planētas
tik sirreāli skati bija iemūžināti fotogrāfijās. Tajās bildēs izskatījās, ka gliemeži ir pārvērtušies par vaļiem, kuru muguras pavīd mākoņu okeānā. Tiesa mākoņu okeāns man gāja secen, tik ļoti laime neuzsmaidīja, bet saule arī nebija tas sliktākais scenārijs, tāpēc raudāt nav iemesla.
Gliemežu klintis tika nopētītas no visiem rakursiem, gan no apakšas, gan pakāpjoties kalnā pa klintī cirstām takām līdzvērtīgi to augstumam un visbeidzot arī no putna lidojuma, tas ir no apkārtnes augstākās virsotnes, 814 m augstā Yuntai kalna, no kura pavērās visapbrīnojamākais skats.
Sēžot klints pašā malā, izcili varēja pārredzēt visus laikā iestigušos gliemežus, kas no augstās virsotnes izskatījās diezgan maziņi, bet atrodoties lejā gana augsti. Galvu reibinoša panorāma
bija vērts pielikt pūles kalna iekarošanā. Tik apbrīnojami, ka tāda unikāla vieta palikusi cilvēcei nepamanīta, jo mani pavadīja tikai neliels vietējo ceļotāju pulciņš, bet ārzemniekus te laika ilgi nav redzējuši, ņemot vērā lielo ažiotāžu un skatienus kas tika vērsti manā virzienā
vienīgi gliemeži nelikās ne zinis un neatskatījās par iemaldījušos baltģīmi.
Langshan kalna ainavas
Langshan kalna ainavas - taka uz Yuntai virsotni
Langshan kalna ainavas.
Langshan kalna ainavas.
Atgriežoties Guiliņā bija pienācis laiks iepazīties arī ar tās apkārtni. Bez Ziloņa snuķa, te atrodas kāda ala. Flautas ala nav tik gara, kā Ķīnas TOP alas, bet tā ir gana krāšņa, lai turētu tām līdzi.
Greznas pazemes zāles un neparasti veidojumi te netrūka, bet pati skaistākā vieta Reed Flute ala bija Spoguļu zāle, kur ūdenī veidojas zāles atspulgs.
No Guiliņas sākas gleznainais Lī upes kruīzs, kas ved līdz Jangšuo pilsētai pa ceļam paslīdot garām visdažādāko formu kaļķakmens klintīm. Profesionālu fotogrāfu uzņemtās pastkartes, īpaši jau saullēkta un saulrieta, kas klejo internetā ir īstas konfektes, kas atmaidzina pat vislielākā Ķīnas skeptiķa sirdi, par ko liecināja lielais tūristu skaits.
Protams, lai pie tādām konfektēm tiktu atkal jau vajadzīgi labi gali ar To tur augšā, kas iegroza laika apstākļus pareizā virzienā. Rīts gan izskatījās nekāds cerīgais
no saullēkta ne miņas, apmācies un pat izskatījās, ka līs.
Tā vien likās, ka pa vienu dienu nokavēju un saules periods šķiet bija beidzies. Bet nē, tomēr kruīza otrajā pusē, saule sāka spraukties starp mākoņiem, iedvešot krāsas apkārtējā ainavā, kas arī pirms tam jau izskatījās gana apburoša. Un te arī bija, man priekšā saulainas ainavas, mīkstas kā samts, un kaļķakmens pakalni kā tūkstošgadīgi bruņurupuči, kas iznirst aiz katra nākamā upes līkuma
bet saullēkts, gan jau nākošreiz no manis neizbēgs.
Lī ues ainavas, kuģojot no Guiliņas uz Jangšuo
Lī ues ainavas, kuģojot no Guiliņas uz Jangšuo.
Lī ues ainavas, kuģojot no Guiliņas uz Jangšuo.
Lī ues ainavas, kuģojot no Guiliņas uz Jangšuo.
Lī ues ainavas, kuģojot no Guiliņas uz Jangšuo.
Lī ues ainavas, kuģojot no Guiliņas uz Jangšuo.
Bet ne jau Lī upe bija mans mērķis, tur vairs nav ko atklāt. Uzdevums bija atrast, ko jaunu un nekur tālu arī nebija jāmeklē. Turpat pie Jangšuo atrodas Yulong upe, jeb tā saucamā Lī upes mazā māsa, kuru iecienījuši bekpekeri, kam lielā upe nav vairs pa kabatai vai arī pārāk koncentrētā tūrisma gaisotne, neatbilst viņu gaumei.
Tas jau pierādījies, ka mugurceļotāji ir pirmie vēstneši visām labākajām vietām, kas vēlāk tiek ierautas masu tūrisma industrijā un šī varētu būt viena no tām, kaut kad tālākā nākotnē. Tā ir šaurāka par lielo kaimiņu un arī ievērojami īsāka, bet ainavas ne mazāk skaistas, turklāt tās var baudīt daudz privātākā gaisotnē.
Visbeidzot nonācu Ķīnas otrās ekspedīcijas pēdējā provincē Guangdong, kas atrodas pašos Ķīnas dienvidaustrumos. Tās galvaspilsēta ir slavenā Kantona, ko ķīnieši pārdēvēja par Guangdžou. Bet ne jau pilsētas te skatīt es biju ieradies, bet gan pārsteidzošas Ķīnas dabas vietas meklēt, tāpēc no Guangdžou es turējos pa gabalu. Iesākumā devos uz provinces ziemeļaustrumu nostūri pētīt, kas tās tādas Lianzhou (Lendžou) aizas ir. Internetā informācija bija ļoti skopa par tām, tāpēc tas bija liels nezināmais man un arī vietējam gidam, kurš nebija tur bijis. Tas, ka šī bija ļoti nomaļa vieta, liecināja fakts, ka šeit nekad vēl neviena ārzemnieku grupa nebija bijusi
un apskates vietas šefs mācēja teikt, ka pēdējie individuālie baltie ceļotāji pabija pirms 3 mēnešiem, tiesa par ārzemniekiem tos grūti nosaukt, jo viņi strādāja blakus esošajā Hongkongā un bija pievienojušies ķīniešu grupai.
Lai arī vecāka māsa, vizuāli aizgrābj vairāk, tomēr jaunatradums bija gana vērtīgs, jo pavera citu rakursu uz karsta procesa ainavu. Bet pats labākais, ka tā vietā, lai dalītu vietu ar vēl 99 pasažieriem uz kuģīša, kuri kursē viens aiz otra, es varēju ar savu bambusa plostu, relaksējošā tempā plūst pa straumi pilnīgā vientulībā.
Atrodoties Jangšuo, atcerējos ļoti pieredzējušā IMPRO grupas vadītāja Gunta Berklava pirms dažiem gadiem paustos vārdus, pēc Impression šova apmeklējuma: Man jau likās, ka vairāk nekas nepārsteigs, bet tomēr, re, kā kļūdījos. Tas bija liels āķis lūpā, neliekot mieru, kas gan tur tāds īpašs kaut kādā Ķīnas šovā varētu būt. Pats šova maestro, nopelniem bagātākais filmu un šovu režisors Ķīnā, Yimou Zhang arī vēstīja, ka nu tik būs kas graujošs, kā nekā viņa kontā ir lielākā daļa no slavenākajām ķīniešu filmām un viņa režisētie Pekinas olimpisko spēļu priekšnesumi arī vēl palikuši spilgtā atmiņā. Un šova apmēri tiešām izrādījās kas graujošs. Tas notiek uz ūdens, zem zvaigžņotas debess, graciozu kaļķakmens klinšu ielokā, kur dūmi, simtiem lāpu un laternu, prožektoros izgaismotie kalni, krāšņās dekorācijas, 500 šova dalībnieki (!) un neskaitāmi bambusa plosti uzbur skaistāko skatuvi kādu vien var iedomāties
tādai skatuvei nevajag priekšnesumus, tā pati par sevi jau ir šovs.
Apbrīnojami skaisti un neatverams mērogs, tik laikam, Gunta sajūsmas iespaidā es no paša stāsta gaidīju, ko mazliet vairāk, vairāk dinamisku, ne tikai fantastisku, krāšņu Ķīnas pasaku uz ūdens. Bet neskatoties uz manām gaumes īpatnībām, fenomenāls šovs un augstākā pilotāža izklaides industrijā.
Vienīgas sarūgtinājums, ka no fotogrāfijām nekas prātīgs nesanāk, jo lai atspoguļotu šo šovu KAUT CIK pilnvērtīgi, vismaz bez pāris tūkstošus vērtas kameras tur darīt nav ko
tas vienkārši tad jābauda ar acīm.
Vienīgais veids kā Lianzhou Trīs aizas apskatīt ir izbrauciens ar kuģīti. To sienas nav pārāk stāvas, bet pašu braucienu pār vērtīgu padara ūdenskritumi, kas izrotā aizas. Vairāki ūdenskritumi gāžas no tās sienām, padarot šo par vērtīgu pieturas vietu. Skati nedaudz raisīja asociācijas ar Maling aizu Guidžou provincē, kur ūdens aizkari gan bija prāvākā skaitā, bet toties nebija iespēja izbraukt ar laivu un skatīt šādu ainavu no cita rakursa, jo upe bija pārāk šaura un strauja.
Bet pats interesantākais ko uzzināju, ka arī vakara stundā šeit tiek piedāvāts nakts kruīzs, kad Trīs aizas un ūdenskritumi tiek izgaismoti prožektoru gaismās. Zinot cik apbrīnojami kaļķakmens klintis izskatījās Jangšuo šovā, mani nebija jāpārliecina, ka tas ir kas vareni skaists. Diemžēl laiks man nakts kruīzam nesanāca, jo jādodas ir tālāk, bet vismaz ceļotājiem, kuri dosies par iestaigātajām pēdām būs tāda iespēja, kā arī iespēja būt pirmajai ceļotāju grupai, kas vēro šo noslēgto Ķīnas nostūri.
Kad jau likās, ka Ķīnas pazemes valstība mani vairs nepārsteigs un, ka kādu brīdi jāietur no alām pauzīte, šī zeme sagādāja kārtējo pārsteigumu, šoreiz zem nosaukuma Lianzhou pazemes upe. Jau atkal ļoti skopā informācija internetā piedeva zināmu noslēpumainības plīvuru šai vietai, vienīgi Ķīnas tūrisma biroja iedotā augstākā kategorija lika noprast, ka kaut kam labam tam vajadzētu būt, jo 5 zvaigznes par skaistām acīm nedod, jābūt kam gana nopietnam, lai tādu vērtējumu izpelnītos.
Un tagad varu teikt droši, ka šādu atzīmi tā ir pelnījusi, jo pazemes upe ir nudien vēl viens Ķīnas dabas brīnums. Šķiet, ka Lianzhou pazemes upe, pamatīgi liek apdomāt nesen pausto viedokli, par to, ka Zhijin ala, Guidžou provincē varētu būt visinteresantākā pasaulē. Īpaši jau grūti tāpēc, ka šī ir pilnīgi savādāka. Bez ļoti krāšņiem stalaktītiem un alu veidojumiem, tā piedāvā baudāmu izbraucienu ar laivu pa pazemes upi, bet tas nav nebūt viss.
Masīvā ala slēpj vēl trīs varenas aizas un dažus ūdenskritumus
un tas viss zem zemes. Apbrīnojami. Pilnīgi apjuku, kur acis likt un kur kameras objektīvu vērst, viena vieta skaistāka par otru. Ja pirms mirkļa skatīju Trīs aizas un ūdenskritumus virs zemes, tad tagad zem tās. Šķiet manā personīgajā alu sarakstā, Ķīna būs okupējusi visu goda pjedestālu, un tagad pavisam nav šaubu, ka konkurentu tai šajā ziņā nav.
Tiltiņš pāri vienai no pazemes aizām un terašu veida alu veidojumi, kuriem ķīnieši piedēvējuši ''rīsu terases'' nosaukumu
Pazemes upē, var gan ar laiviņu izbraukt, gan citus posmus ar kājām izstaigāt, apskatot tuvāk lielās pazemes zāles un veidojumus.
Vēl viena Lianzhou pazemes upes izgrauztajām aizām zem zemes.
Lielākais no Lianzhou pazemes ūdenskritumiem
Lianzhou pazemes upes un alas izeja
Pēdējā diena Ķīnā! Tās lielais notikums bija Danxia kalns (Sarkanā akmens ģeoparks), vēl viens no pieciem Danxia Landform kalnu masīviem, kurš kā reiz ir devis nosaukumu šim ģeoloģijas fenomenam. Varētu domāt, ka pietiek redzēt vienu no sarkanā smilšakmens kalniem un lieta darīta, bet nebūt tā nav, jo šīm kalnu grēdām ir zināmas atšķirības. Danxia masīvs atšķiras diezgan būtiski ar savām formām, jo šejienes klintīm nav īpaši raksturīgas noapaļotas formas, bet tā vietā smilšakmens kalni atgādina cietokšņus, masīvas sienas un dažādus neparastu kolonu tipa veidojumus.
Danxia kalnu sarkanā smilšakmens ''cietokšņi''
Danxia kalnu sarkanā smilšakmens ''cietokšņi''.
Lai gan šajā apvidū ir gana daudz interesantu klinšu veidojumu, piemēram, Divas māsas, Čūskas kolona, Tējkannas kalns, tomēr neviena nepiesaista tik lielu uzmanību kā šajā un nākošā fotogrāfijā redzamās klintis. Tieši Vīrieša klints un Sievietes klints vietējos ķīniešos izraisa smaidus un ķiķināšanu, un laikam uzreiz kļūst skaidrs, kāpēc? Ne velti 28 m augstā un 7 m platā Vīrieša klints, kas ļoti atgādina kungu darbarīku, ir kļuvusi par Sarkanā akmens ģeoparka simbolu un rotā tā logo.
Sievietes klints
Neparasto formu klintis Danxia kalna masīvā - Ķīnas versija par ''Monument Valley''
Danxia kalnu masīva panorāma ar Divu māsu klintīm
Arī Danxia kalna klintis var vērot relaksējošā veidā, vērojot sarkanā smilšakmens ainavas no upes. Ja Wuyishan un Longhushan to varēja darīt izbraucienā ar bamusa plostu, tad Guangdong provincē tam paredzēti mazi kuģīši.
Sarkanā smilšakmens sienas kas paceļas virs Danxia kalna upes.
Sarkanā smilšakmens sienas kas paceļas virs Danxia kalna upes.
Katram labam ceļojumam reiz pienāk gals un tāds tas arī neglābjami pietuvojās Ķīnas otrajai ekspedīcijai. Sita pēdējā stundiņa ceļojumam par nomaļākajiem šīs valsts nostūriem. Guandžou lidosta vairs palika tikai rokas stiepiena attālumā, bet es vēl uz īsu brīdi pieturēju pēdējā vietā Qingxin karstajos avotos. Pēc 24 aktīvām dienām Ķīnas kalnos un pazemē, Ķīnas versija par saunu bija tieši tas, kas vajadzīgs bauda miesai un garam
un arī acīm, jo Ķīnā karstie avoti ir arī vizuāli simpātiski un labi iekopti. Sajūtas līdzīgas kā saunā, jo nosēdēt ilgi nevar, ūdens ir gana karsts un ik pēc laika ir vajadzīga veldze vēsajā baseinā vai arī svaigā gaisā. Nebija te tuvumā bounty pludmales, bet nu šis noteikti bija autentiskāks relaksācijas variants, kur pielikt punktu Ķīnas ekspedīcijai,
.žēl, bet atmiņas un fotogrāfijas paliks, lai ar tām varētu dalīties IMPRO ceļotāju klubiņos.