Stambula.Istanbul.Konstantinopole.Bizanta. Otrā Roma vai Jeruzaleme.Mūsdienu Bābele. Noslēpumu pilna metropole, kas atrodas divos kontinentos, starp trijām jūrām, uz vairāk kā septiņiem pakalniem.Tepat Eiropā un tur tālajā Āzijā. Pilsēta, kuras seju veido vairāku reliģiju dogmas, daudzu tautu kultūra un tradīcijas, neskaitāmu (>8 milj.) ļaužu sejas, balsis un smaržas. Fantastiska pilsēta, kuru nedrīkst neredzēt. Mēģināsim kopā pavērt šo noslēpumainības plīvuru.
Svētās Sofijas katedrāles (tagad muzejs)izejas gaiteni rotā mozaīka, kas ataino šīs pilsētas rašanos. Jāteic paldies turku ne-fanātiskajai islāmticībai, kas nesagrāva, nesalauza, bet vienkārši aizšpahtelēja un aizmālēja kristiešu svētos, un savus Allāha slavinājumus uzrakstīja uz vienkāršiem koka vairogiem.
Mozaīkas centrā Jaunava Marija ar Jēzusbērniņu klēpī. Pa kreisi no viņas (pa labi no skatītāja) valdnieks Konstantīns I, pa labi (pa kriesi) Justiniāns Lielais.
Svētās Sofijas bazilikas aizgādne ir Jaunava Marija, kas vienmēr tērpusies tumši zilā apmetnī. Pirmo baziliku šai vietā cēla jau m.ē. 360.gadā. Zemestrīces, ugunsgrēki, reliģiskie un politiskie grautiņi daudzkārt to postījuši. Mūsdienu Aya Sofia (Svētā Gudrība) bazilikas veidols atceļojis no 537.gada. Mozaīkas, kas saglabājušās bazilikā tiek datētas ar 9.gs.otro pusi.
Lūk Justiniāns Lielais "prezentē" katedrāles metu.
Imperators Konstantīns I - Konstantinopoles dibinātājs un Austrumromas jeb Bizantijas impērijas veidotājs.
Svētās Sofijas katedrāles ansamblis neizceļas ar ārēji vizuālu eleganci, jo 1400 gados ir "aplipināts" ar dažādiem uzlabojumiem un papildinājumiem. Pat minareti ir piebūvēti vairākos piegājienos. Nez, cik īsi to ir?
Sofijas katedrāle, Zilā mošeja, Topkapi pils un daudzi citi vēsturiski objekti atrodas pie Zelta raga līča. Tas ir slavenākais un vēsturiskais rajons Stambulā. Bet, ja jūs jautāsiet pēc Stambulas centra, tad jums pārjautās kuru jūs domājat, jo to ir veseli trīs. Eiropas pusē jau minētais vēsturiskais jeb Eiropas Āzijas, tad vēl Eiropas Eiropeiskais Galatas-Taksimas rajons un pilsētas Āzijas puses centrs.
Arī nakts dzīve Stambulā ir baudāma. Klusām pastaigām domāts Zelta raga rajons. Jautrai, mūsdienīgai izklaidei ir jādodas uz Istiklalas ielu Taksimā.
Pirms ieejas trešajā Sofijas katedrālē var redzēt arhioloģiskas liecības arī no 415.gadā celtās (otrās) bazilikas. Interesantas garastainās aitiņas, kas simbolizē apustuļus. Slēpšanās zem simboliem ir vēl to laiku tradīcija, kad kristieši tika vajāti un nogalināti Romas Kolizeja izklaidēs.
Centrālā apsīda, kur sākotnēji stāvējis altāris, islāma laikā (no 1453.g.) iebūvēts mihrābs, kas norādījis svētēs pilsētas Mekas virzienu. Stambulas ģeogrāfiskais izvietojums ir bijis labvēlīgs abām reliģijām, jo nekas nebija jālauž, tik altāra vietā jāiemontē mihrābs, jāaizkrāso "nešķīstie neticīgo svētie tēli" un jāsaraksta citāti no Korāna.
Katedrāles krāšņums un posts. Tas ir garš un bēdīgs stāsts. To ir postījušas gan zemestrīces, gan paši pareizticīgie dažādos politiskos nemieros, gan ikonu grautiņu laikos 9.gs, gan 13.gs. krustneši savos "svētajos" karos, mongoļi, seldžuki, osmāņi, krievi, arābi, grieķi un dženovieši, "antantieši" un "sabiedrotie" I Pasaules karā.
Kad 1923.gadā pēc Lozannas miera līguma Turcija beidzot atguva neatkarību un politisko brīvību, jaunievēlētais prezidents Mustafa Kemals veica neiedomājamas pārmaiņas valstī, tai skaitā, lai izbeigtu strīdiņus starp islāmticīgajiem un pareizticīgajiem par Aya Sofia piederību, pasludināja katedrāli par muzeju, atvērdams to visneticīgākajiem un visziņkārīgakajiem - tūristiem.
Šis lēmums ļāva vienviet saglabāt (arī kopt un restaurēt)gan pareizticīgās baznīcas, gad mošejas mākslinieciskās vērtības. Te redzams mihrābs, kas musulmaņu svētnīcā vienmēr norāda Mekas virzienu. Mihrābs nav kancele no kuras lasa svētos rakstus (tam blakus ir trepjveidīgs veidojums, ko sauc par minbaru), bet tajā parasti glabājas islāma svētā grāmata Korāns.
Kad musulmaņi ienāca katedrālē, tie daudz ko pārveidoja. Tā urnās, kas sākotnēji glabāja grieķu svētvietas Delfu zemi, tika ierīkotas ūdens cisternas. Ūdens un apmazgāšanās ir viena no svarīgākajām vērtībām musulmanismā. Starp citu, šīs urnas pārvestas no seno grieķu tempļa Pergamā. Citu ēku, celtņu detaļu un fragmentu izmantošana jaunā būvniecībā ir sen zināma parādība. Vispirms kaut ko nojaukt, tad no tā paša būvēt ko jaunu. Bet vai labāku?
Arī neskaitāmās kolonas, kapiteļi un citi elementi ņemti no senākām būvēm - piem. šīs te no senās Efesas tempļiem. Viens no katedrāles pievilcības iemesliem ir arī greznie apdares materiāli. Marmors vests pat no Peleponēsas raktuvēm Grieķijā un tālās Ēģiptes.
Ir pamatots iemesls Svētās Sofijas katedrāli pieskaitīt pie pasaules ievērojamākajām bēvēm, atceroties kad tā celta un ko tā pārdzīvojusi. Tās dēļ vien ir vērts braukt uz Stambulu.
Tikai grūti iemūžināt šo fantastisko celtni mazā aparātiņā, bet vistūristiskākā nācija pasaulē vienmēr kaut ko izdomās...
Skaista laikuma otrā pusē atrodas slavenā Zilā mošeja jeb oficiāli - Sultāna Ahmeta mošeja (17.gs.sākums). Savu tautas nosaukumu "zilā" tā guvusi pateicoties skaistajām Iznikas flīzēm ar kurām rotāts interjers.
Kad pēc sultāna Ahmeta I pavēles sāka būvēt šo mošeju tai bija jākļūst par "diženāko Allāham veltīto celtni". Bij sācies Osmāņu impērijas noriets un sultānam vajadzēja "spodrināt savas un islāma spalvas". Tika pavēlēts uzbūvēt 6 minaretus. Par vienu vairāk kā Mekā! Kā domājat, ko darīja Galvenās musulmaņu pilsētas vadoņi? Lika najaukt lieko Sultanahmetas mošejas torni? "Nikā nibija" - uzbūvēja arī sev vēl vienu.
Atrasties starp šīm divām pasaulsslavenām ēkām siltā vasaras vakarā, labā kompānijā - nu kas var būt labāks par to?
Zilā mošeja tiešām ir grezna un iespaidīga, tikai, ņemot vērā to, ka tā joprojām ir musulmaņu svētvieta, ir jāievēro daži nosacījumi: ejot iekšā jānovelk apavi(skat,lai nav saplīsušas zeķes), jāpaslēpj kailie pleci un stilbi(arī vīriem), nedrīkst līst tur kur nelaiž un ejot ārā jāpaver maciņš kādam ziedojumam.
Par mošejas zilumu var diskutēt (ir arī zilākas), bet virtuozā arhitektūra, arabeskas, vitrāžas un flīzīšu zīmējumi ir patiesi lieliski.
Arkādes un neskaitāmie logi padara šo masīvo celtni vieglu un gaišu.
Sākotnēji uz lūgšanu (5 reizes dienā!!!!) mošejā gājuši tikai vīrieši. Mūsdienās arī sievietes drīkst apmeklēt dievnamu, bet lai ar savu čalošanu (nu ko tad citu viņas kopā sanākušas dara) netraucētu nopietno vīru domas, tad viņām ierādīts atsevišķs "aizgaldiņš". Oficiāli tur tūristi nedrīkst ieiet un arī fotogrāfēt nav pieņemts (bet mēs jau drusku iekožam tai aizliegtajā auglī).
Senais hipodroms bija tautas svētku vieta gan Bizantijas impērijas laikos, gan Osmāņu valdīšnā. Šodien tur redzamas vairākas seno laiku liecības. Bronzas kolonna, Čūsku kolonna, Ēģiptiešu obelisks un šī Prūsijas ķeizara Vilhelma II dāvātā strūklaka.
Topkapi pils. Vēl viens "dižobjekts", kura vien dēļ ir vērts apmeklēt Stambulu.
Sileimana I tūgra (tuģra) virs pils lielajiem ieejas vārtiem. Katram sultānam bija šāda ornamentāli veidota monogramma, ko lietoja arī paraksts vietā.
Topkapi pili (Topkapi Sarayi - Lielgabalu sēta) sāka celt 1459.g. sultāna Mahmeta II laikā kā valdnieka rezidenci atkaliekarotajā Stambulā. Tas ir daudzu ēku komplekss, kas kalpoja valsts pārvaldei. Tur ir gan valnieka guļamistabas (necilas), gan harēma komplekss (grezns), gan milzīgas sabiedriskās virtuves, kurās gatavoja ēst arī pilsētas nabagajiem, janičāru skola, apgraizīšanas paviljons, valdniega dārgumu glabātuve un divāns (Osmāņu impērijas parlaments).
Divānā (viss noticis pusguļus - kas devis nosaukumu kādai mēbelei) saimniekoja lielvezīrs (premjers), kas faktiski pārvaldījis valsts iekšējo dzīvi. Sultāni šais sapulcēs piedalījās reti, parasti - aiz sienas noklausoties, lai ar savu klātbūtni neietekmētu parlamentāriešus.
Divāna ēka ir bijusi svarīga, grezna un lepna. Lai radītu cieņu ārvalstu sūtņos un bijību pavalstniekos.
Un nu pavērsim viskārdinošāko priekškariņu. Harēms - varētu būt tāds kā slepenais austrumu pasaules simboliņš. Nu kurš gan negribētu ielūkoties patiesā harēma dzīvītē.
Tur bija viss laimīgai un pilnvērtīgai sievietes dzīvei. Iespējams kādai būs spuras gaisā pēc tāda apgalvojuma. Bet kāds šausmās saķers galvu, atceroties krievu dziesmiņu par trijām "tjoščām". Mierīgi veči! - harēmā nebija (!) nevienas sievasmātes. Saimniece harēmā bija sultāna māte, kas visu iekārtoja tā, lai mīļotajam dēliņam neparko nebūtu galvassāpju.
Harēms ir IDEĀLA vieta. Ir galvenā sieva, kurai palaimējies pirmajai dzemdēt sultānam dēlu. Arī nākošajām dēlu mātēm ir cerība, jo viss kas jau var atgadīties ar to pirmdzimto sultāniņu. Labi klājas arī tām kuras ir iepatikušās sultānam uz ilgāku laiku, kuras viņš aicina pie sevis atkārtoti. Bet harēmā var dzīvot arī tādas, kam tas sultāns nemaz tā pie sirds neiet. Vajag tikai slikti uzvesties, ne-iepatikties, nekopt sevi un nekas nav jādara ar sultānu. Var paniekoties ar einuhiem.
Dzīvo cepuri kuldama skaistās telpās. Ēd, dzer, pamuzicē, paniekojies ar rokdarbiem - vai tad nav jauki?
Jāsagrauj vēl viens mīts - sultānam nav vienas nakts laikā jāapmierina viss harēms. Tikai ar to kuru gribi un tikai tad, kad gribi.
Tā nu viņas tur dzīvojas, līdz harēmā uzradās rudmataina slāviete. Skaista, jautra, gudra. Ārzemnieki viņu sauca par Rokselanu.Pats Silaimans Lieliskais par Hjurem - jautrā, smejošā. Sultāns aizmirsa savu pirmo sievu, neskatījās uz citām harēma meitenēm un pat valsts lietas aprunāja ar (!) sievieti - svešzemnieci. Daži teica, ka viņa nobūrusi sultānu.
Plauktiņi un lādītes, kur meitenes galabāja sultāna dāvanas un citus dārgumus.
To, ka dzīve harēmā nebij peļama apliecina dažādas labierīcibas un tehnikas sasniegumi, kuri bija piejami verdzenēm. Arī slavenās harēma žalūzijas (cerams var saskatīt) nemaz tik necaurredzamas nebija.
Jau kopš seniem laikiem turki metuši acis uz Eiropu. Atdzinuši arī eiropas kultūru un mākslu. Tamdēļ daudzās pilīs un villās var sastapt dažādu mākslas stilu savienību ar tradicionālākām arābu līnijām. Te baroks.
Arī šodien, kaut arī harēmā meiteņu vairs nav, visur klāt nelaiž.
Zelts un marmors vannas istabā. Redz' no kurienes mums tā zelta podu vīzija.
Šīs ir viesu pieņemšanas telpas, kur māte-saimniece pieņēma viesus un izrādīja meitenes. Nav noslēpums, ka sultāns saviem cienījamiem viesiem vai labiem draugiem "uzsauca" dažādas izpriecas.
Gluži publiskais nams tas nebija, jo meitenes varēja arī atteikties no "klienta", bet tamlīdzīgas maskēšanās jau musulmaņiem ir ļoti iecienīta lieta. Izklaides harēmā vienmēr ir bijušas greznas, jautras un bagātīgas. Bieži vien ilgušas vairākas dienas (īpaši, ja sultāns bij izbraucis) un ne ar ko nav atpalikušas no senajām bakhanālijām vai orģijām, tikai aiz slēgtām durvīm.
Jāpalasa tik "Tūkstots un vienas nakts pasakas".
Logu aizvirtņi ir cieši noslēgti, žalūzijas nolaistas, kūp neiztrūkstošais vīraks, skan monotona, skumja austrumnieku mūzika, viegls vējiņš žūžo meiteņu matus un caurspīdīgās drēbes un Šehrezade sāk savu stāstījumu.
Bet tur aiz augstiem žogiem un bieziem mūriem kā brīvās, bet nedrošās dzīves vīzija venēciešu celtais Galatas tornis. Skats pāri Zelta Raga līcim.
Bet te skats pāri Bosfora jūras šaurumam uz pilsētas Āzijas daļu.
No Topkapi pils varēja pārraudzīt visu seno impērijas galvaspilsētu.
Ieeja Topkapi kompleksa trešajā daļā - sultāna apartamentos - ļaudīm vismazāk pieejamā daļā.
Ieeja tur bij atļauta tikai visaugstākajiem, visuzticamākajiem impērijas pārvaldniekiem, vistuvākajām sultāna sievietēm un personiskajai valdnieka apsardzei - janičāru gvardei.
Tā bija grezna, bet vientuļa vieta pilī.
Interesants namiņš - apgraizīšanas paviljons. Sena tuksnesīs dzīvojošu tautu tradīcija. Vairāk higiēniska kā medicīniska. Visi vīrieši, kas nonāca turku gūstā tika sadalīti divās lielās daļās: vienkāršie vergi, kas varēja saglabāt savu pārliecību un ticību un "izredzētie", parasti jauni, veselīgi, moži zēni, kuri pēc ātras medicīniskas iejaukšanās un ilgstoša apmācības kursa kļuva par musulmaņiem.
Šie zēni saņēma labu aprūpi, apmācību, tika trennēti un audzināti tiešām augstā līmenī, jo viņi veidoja turku impērijas profesionālo karēvju izlasi - janičāru pulkus. Citi apdāvinātākie tika apmācīti dažādās zinātnēs, celtniecībā, mūzikā un mākslā.
Viņi nokļuva valsts dienestā, kļuva par augstiem ierēdņiem un pat vezīriem. Tikai viņiem bija jāzaudē savus vecākus, saknes un ticību.
Šādos ornamentālos rotājumos var redzēt arī kaligrāfiski brīnišķīgos rakstos pamācības un tekstus no Korāna.
Pilī bija daudzas vietas kur paslēpties no saules un veldzētie ar tekošu ūdeni. Virs šī skaistā krāniņa teksts no Korāna, kas vēstī, ka apskalojoties ar ūdeni, jūs darāt ne tikai dievam tīkamu higiēnisku procedūru, bet arī veicat garīgu attīrīšanos. Šis ir vēl viens iemesls kāpēc musulmaņiem vissvētākā no četrām stihijām ir ŪDENS.
Mūsdienās Topkapi pils kompleksā ir ierīkotas daudzas izstādes. Te ir imperatora ķīnas porcelāna kolekcija, zelta, sudraba un rotaslietu krātuves, tērpu un sadzīves priekšmetu galerijas. Pulksteņu un ieroču muzejs. Bijušajos staļļos iekārtots arhioloģijas ekspozīcija.
Bet Svētā Apmetņa paviljonā glabājas vissvētākās islāma relikvijas no Mekas, Jeruzalemes un citām svētām arābu ticības vietām. Te var arī redzēt un dzirdēt īstu imamu - svēto tekstu dziedātāju. Fotogrāfēt aizliegts!!!!
Un vēl viens krāniņš.
Un tulpe kā viens no Turcijas simboliem.
Gana tikai skatīties un jūsmot pa gabalu. Lai saprastu mūsdienu Stambulas dzīvi - jādodas uz tirgu.
Lielais tirgus. Milzīgs un grūti aptverams. Pats par sevi vesels kvartāls ar mazākām un lielākām bodītēm. Patiesībā izpleties vēl vairākos kvartālos, veido savu pilsētu, kur var nopirkt visu ko vien var iedomāties.
Sākot ar tirgotāju aristokrātiju - dārglietu un tepiķu pārdevējiem, beidzot ar džinsu, apakšveļas un skārda bļodu pārdotuvēm.
Pirmajā brīdī no šīs "andeles" var sabīties. Mums diezgan neparastā, uzmācīgā, skaļā atmosfēra dod reālu priekšstatu par izdzīvošanas vajadzībām.
Paši turki gan saka, ka viņi nemaz nav īsti tirgotāji, ka viņiem to tirgošanos iemācījuši grieķi un armēņi, ka senatnē turki bijuši klejotāji un karotāji. Tirgū gan var samanīt pilnīgi pretējo, bet lielās tautu staigāšanas, asimilācijas un dzīves nepieciešamība jau ir izveidojušas šo izmanīgo, viltīgo un profesionālo tirgotāju šlaku.
Vajag nokratīt pirmā brīža satraukumu, saņemt visu gribasspēku dūrītē un paskatīties uz to visu caur humora un šova prizmu. Tad var kļūt pat ļoti interesanti.
Pirmajā reizē tas var arī neizdoties. Bet vienu gan svarīgi atcerēties: nekad, neko nepirkt par pirmo nosaukto cenu. Ja jūs tā darīsiet - nostādīsiet ne tikai sevi pamuļķīša lomā, bet izrādīsiet arī necieņu pašam pārdevējam.
Nu jā, arī tādas lietiņas te tirgo, bet ne tik uzmācīgi kā tūristiem domātās mantiņas. Interesanti - sieviešu apakšveļu gan tik atklāti nedemonstrē.
Visas bagātības jau nesapirksies, bet kaut ko jauku jau var iegādāties. Tik pērkot trauslas lietas, atcerieties, ka atpakaļ jālido ar lidmašīnu.
Kādus tik sižetus, krāsas un ornamentus neieraudzīsi.
Porcelāns un keramika ir šobrīd visejošākais suvenīrs. Tepiķi jau arī ļoti raksturīgi visām austrumu zemēm, bet tās cenas, tās cenas...
Jāsaka, ka tās preces, kas ir augstākā (pieņemamā) cenā, ir arī kvalitatīvas, tās var pirkt un lietot. No šķīvjiem var ēst, ūdenspīpes var pīpēt, uz tepiķiem var...
Sazus, ūdus, darbukus var spēlēt.
Te ir gan senatnīgāki gan tradicionālāki priekšmeti.
Gan mūsdienu preces.
Bet tagad dosimies no Lielā tirgus uz Ēģiptiešu jeb garšvielu tirgu. Šie noteikti nav tie lepnākie Stambulas rajoni. Te bieži vien pat nemaz nedzīvo. Visi namiņi (pat trīs un vairākstāvīgi) pārvērsti par tirdzniecības ofisiem ar veikaliem, birojiem un noliktavām vienuviet.
Dienā te čum un mudž, bet ienākot vakarā vai naktī (neieteiktu) ir pabaisa pamestības sajūta, tikai suņi, žurkas un atkritumu savācēji šiverē pa ieliņām.
Protams tādā burzmā mīt dažādi cilvēki, bet sargā pats sevi (savu maku) un arī Allāhs tevi pasargās.
Garšvielu tirgu var sajust jau pa gabalu. Te gan vairāk iepērkas vietējie, jo te ir praktiskākas, sdzīvei vajadzīgākas mantiņas, bet arī mūsējiem te ir ko darīt - skatīties, fotogrāfēt, ostīt, var nopirkt arī ko no slavenajiem austrumu saldumiem.
Pat ja jūs esat vislielākais saldumnīdējs, halvu (helva) vajag pagaršor obligāti. Svaiga tirgus prece - tādu nevienā bundžiņā, nevienā supermarketā nenopirksiet. Tikai aplaizot -sargiet pirkstiņus.
Tirgi un to apkārtne piedāvā visbagātāko preču klāstu. Zīmīgi, ka Stambulas tirdzniecības vietas ir ļoti specializējušās. Ja zivis, tad vienuviet, ja plastmasas izstrādājumus, tad visa ieliņa pilnas ar tiem. Ir veseli ielu kvartāli, kur tirgo tikai tualetes papīrus un tamlīdzīgas lietas.
Cik dīvaini, bet arī tirgošanās var sajūsmināt. Es tik domāju par to preču pārbagātību, koncentrēšanos vienā vietā. Liekas visa pasaule brauc uz Stambulu iepirkties. Ar asarām acīs nāk atmiņā mūsu 80-tie gadi, kur(?) mēs dzīvojām... Visi baidās, ka turki ienākšot Eiropā, tad būs cauri. Parastie turki saka, ka viņiem tā ES nemaz nav vajadzīga, ka tikai tie politiķi grib "ieiet" Eiropā, viņi - parastie tur jau sen ir.
Otrā Roma vai Jeruzaleme.Mūsdienu Bābele.
Noslēpumu pilna metropole, kas atrodas divos kontinentos, starp trijām jūrām, uz vairāk kā septiņiem pakalniem.Tepat Eiropā un tur tālajā Āzijā. Pilsēta, kuras seju veido vairāku reliģiju dogmas, daudzu tautu kultūra un tradīcijas, neskaitāmu (>8 milj.) ļaužu sejas, balsis un smaržas. Fantastiska pilsēta, kuru nedrīkst neredzēt.
Mēģināsim kopā pavērt šo noslēpumainības plīvuru.
Mūsdienu Aya Sofia (Svētā Gudrība) bazilikas veidols atceļojis no 537.gada. Mozaīkas, kas saglabājušās bazilikā tiek datētas ar 9.gs.otro pusi.
Nez, cik īsi to ir?
Bet, ja jūs jautāsiet pēc Stambulas centra, tad jums pārjautās kuru jūs domājat, jo to ir veseli trīs. Eiropas pusē jau minētais vēsturiskais jeb Eiropas Āzijas, tad vēl Eiropas Eiropeiskais Galatas-Taksimas rajons un pilsētas Āzijas puses centrs.
Slēpšanās zem simboliem ir vēl to laiku tradīcija, kad kristieši tika vajāti un nogalināti Romas Kolizeja izklaidēs.
Tas ir garš un bēdīgs stāsts. To ir postījušas gan zemestrīces, gan paši pareizticīgie dažādos politiskos nemieros, gan ikonu grautiņu laikos 9.gs, gan 13.gs. krustneši savos "svētajos" karos, mongoļi, seldžuki, osmāņi, krievi, arābi, grieķi un dženovieši, "antantieši" un "sabiedrotie" I Pasaules karā.
tai skaitā, lai izbeigtu strīdiņus starp islāmticīgajiem un pareizticīgajiem par Aya Sofia piederību, pasludināja katedrāli par muzeju, atvērdams to visneticīgākajiem un visziņkārīgakajiem - tūristiem.
Te redzams mihrābs, kas musulmaņu svētnīcā vienmēr norāda Mekas virzienu. Mihrābs nav kancele no kuras lasa svētos rakstus (tam blakus ir trepjveidīgs veidojums, ko sauc par minbaru), bet tajā parasti glabājas islāma svētā grāmata Korāns.
Ūdens un apmazgāšanās ir viena no svarīgākajām vērtībām musulmanismā. Starp citu, šīs urnas pārvestas no seno grieķu tempļa Pergamā.
Citu ēku, celtņu detaļu un fragmentu izmantošana jaunā būvniecībā ir sen zināma parādība. Vispirms kaut ko nojaukt, tad no tā paša būvēt ko jaunu. Bet vai labāku?
Viens no katedrāles pievilcības iemesliem ir arī greznie apdares materiāli. Marmors vests pat no Peleponēsas raktuvēm Grieķijā un tālās Ēģiptes.
Tika pavēlēts uzbūvēt 6 minaretus. Par vienu vairāk kā Mekā! Kā domājat, ko darīja Galvenās musulmaņu pilsētas vadoņi? Lika najaukt lieko Sultanahmetas mošejas torni?
"Nikā nibija" - uzbūvēja arī sev vēl vienu.
Oficiāli tur tūristi nedrīkst ieiet un arī fotogrāfēt nav pieņemts (bet mēs jau drusku iekožam tai aizliegtajā auglī).
Šodien tur redzamas vairākas seno laiku liecības. Bronzas kolonna, Čūsku kolonna, Ēģiptiešu obelisks un šī Prūsijas ķeizara Vilhelma II dāvātā strūklaka.
Tas ir daudzu ēku komplekss, kas kalpoja valsts pārvaldei. Tur ir gan valnieka guļamistabas (necilas), gan harēma komplekss (grezns), gan milzīgas sabiedriskās virtuves, kurās gatavoja ēst arī pilsētas nabagajiem, janičāru skola, apgraizīšanas paviljons, valdniega dārgumu glabātuve un divāns (Osmāņu impērijas parlaments).
Bet kāds šausmās saķers galvu, atceroties krievu dziesmiņu par trijām "tjoščām". Mierīgi veči! - harēmā nebija (!) nevienas sievasmātes. Saimniece harēmā bija sultāna māte, kas visu iekārtoja tā, lai mīļotajam dēliņam neparko nebūtu galvassāpju.
Bet harēmā var dzīvot arī tādas, kam tas sultāns nemaz tā pie sirds neiet. Vajag tikai slikti uzvesties, ne-iepatikties, nekopt sevi un nekas nav jādara ar sultānu. Var paniekoties ar einuhiem.
Daži teica, ka viņa nobūrusi sultānu.
Izklaides harēmā vienmēr ir bijušas greznas, jautras un bagātīgas. Bieži vien ilgušas vairākas dienas (īpaši, ja sultāns bij izbraucis) un ne ar ko nav atpalikušas no senajām bakhanālijām vai orģijām, tikai aiz slēgtām durvīm.
Visi vīrieši, kas nonāca turku gūstā tika sadalīti divās lielās daļās: vienkāršie vergi, kas varēja saglabāt savu pārliecību un ticību un "izredzētie", parasti jauni, veselīgi, moži zēni, kuri pēc ātras medicīniskas iejaukšanās un ilgstoša apmācības kursa kļuva par musulmaņiem.
Virs šī skaistā krāniņa teksts no Korāna, kas vēstī, ka apskalojoties ar ūdeni, jūs darāt ne tikai dievam tīkamu higiēnisku procedūru, bet arī veicat garīgu attīrīšanos.
Šis ir vēl viens iemesls kāpēc musulmaņiem vissvētākā no četrām stihijām ir ŪDENS.
Lai saprastu mūsdienu Stambulas dzīvi - jādodas uz tirgu.
Tirgū gan var samanīt pilnīgi pretējo, bet lielās tautu staigāšanas, asimilācijas un dzīves nepieciešamība jau ir izveidojušas šo izmanīgo, viltīgo un profesionālo tirgotāju šlaku.
Šie noteikti nav tie lepnākie Stambulas rajoni. Te bieži vien pat nemaz nedzīvo. Visi namiņi (pat trīs un vairākstāvīgi) pārvērsti par tirdzniecības ofisiem ar veikaliem, birojiem un noliktavām vienuviet.
Visi baidās, ka turki ienākšot Eiropā, tad būs cauri. Parastie turki saka, ka viņiem tā ES nemaz nav vajadzīga, ka tikai tie politiķi grib "ieiet" Eiropā, viņi - parastie tur jau sen ir.