Piektais gadalaiks Sooma nacionālajā parkā

IMPRO grupa 24 ceļotāju sastāvā devās braucienā pa Lemmjogi („Iecienīto upi”), iepazīstot šī interesantā Igaunijas rajona īpatnības.

Foto: Instruktāža pirms laivošanas: upe esot interesanta, brīžam mazliet neloģiska – tad jau redzēšot.

Visi gatavībā - airi tiek pat vismazākajiem.

Tikko sākam nest laivas pie ūdens, kā sāk snigt sniedziņš, bet tas drīz pāriet.

Kāpjam laivās – gan tie, kam pirmā reize, gan tie, kuri ir pieredzējuši ūdenstūristi.

Rāma un mierīga upīte lēnām plūst cari mežam.

Regulārie pali ir izskalojuši un atseguši koku saknes.

Zaļo sūnu augstums parāda regulāro ūdens līmeni.

Pusapplūdušajā mežā brīžam grūti saskatīt kura ir upes galvenā straume, un meandras līkumu līkumiem liek to izbraukāt.

Tālāk laivojiens turpinās cauri niedrājam.

Niedres ir tālu pāri galvai un straume dažreiz sadalās vairākā.

Diez kas būs aiz stūra?

Brīžam niedrājā ir spocīgi koki.

Pa ceļam redzējām kādas 4-5 bebru mājās – pašā krastā.

Bebra kokzāģētava.

Niedrājs beidzas – atkal parādās koki.

Pretēji no rīta piedzīvotajam sniegam uzspīd spoža saulīte.

Debesīs mākoņu spēles ar atspulgiem ūdenī.

Piepeši – atkal sāk birt vieglas, sausas sniegpārslas, kuras izgaist, sasniegušas ūdens virsmu.

Lieldienas: pūpoli, saule un sniegs!

Esam sasnieguši pusdienas, nē t.i. es gribēju teikt – tiltu. Pie kura mūs gaida zupa.

Saimnieki mums ir ne tikai uzvārījuši zupu, bet arī cienā ar mājās ceptu maizi, un katram arī tiek krāsota Lieldienu ola.

Tikko esam atsākuši laivot, kā atkal no gaisa sāk birt siegs. Domājams, ka šogad pēdējais.

Saknes kā baisi taustekļi no šausmu filmām…

Ceriņkrūms mežā – nē, laikam gan parastā zalktene.

Tiklīdz atgriežas saule, tā viss atkal kļūst krāsains un īpaši koši izceļas asni upes krastos.

Ceļojuma nobeigums jau ir pa „normālu upi” ar jauku saulīti.