Viesu nama Lācītes teritorijā, jaunais pāris iepazīstas ar dažādām
kāzu tradīcijām un iziet dažādus pārbaudījumus. Simboliskais ceļa
rādītājs. Jaunajam pārim ir jāiever zvaniņš pie tā novada rādītāja no
kura nākuši. Ja katrs nāk no sava novada, tad te jau pirmais
pārbaudījums - kurš tad būs ģimenē noteicējs.
Gardēžu tūres pirmais cienasts - brokastis Lācītēs. Viss kā pie
latgaļiem, netrūka ne siera, ne gaļas, ne maizes, kā ari siltas auzu
pārslu putras un cepti kartupeļi ar desiņām.
Viens no retajiem ceļa rādītājiem, kurā pieminēts Abrenes vārds, kā
atgādinājums par Latvijas vēstures līkločiem.
Mīkla uzrūgusi un nu Annas kundze to veikli 4 lielu maizes klaipu
formā iestellē divās pannās un apslaka ar sakultu olu un bagātīgu
eļļas devu. Viss tiek darīts ar rokām un mīlestību, Tā maizīte būs
daudz gardāka.
Kad plīts uzkarsusi un iztīrīta, var šaut iekšā un atliek tik kādu
nieka stundu uzgaidīt līdz maize būs gatava.
Latgaļiem raksturīgās krāsās un ornomentos, gan no vilnas, gan liniem
austās segas, pārsegi galda drānas. Darinātas gan pirms pirmā pasaules
kara gan vēlākos laikos.
Maize sanākusi varen laba. Atliek tik sagriest un kad tā nedaudz
atdzisusi, var likt virsū sviestu, medu vai ievārījumu un ar tēju vai
kafiju piedzerot izbaudīt Vēršukalna saimnieku stāstījumu par senajiem
laikiem.
Annas kundze rūpīgi seko līdzi, lai visiem mutes kustētos un vēderi būtu pilni.
Ja uz Zemgales pusi braucot var redzēt dzelteno rapšu laukus, tad
Latgalē esot maijā var priecēt acis ar dzelteniem pieneņu laukiem, kas
piešķir dabīguma sajūtu un veldzē pilsētnieku sirdis.
Impro šoferis Dzintars ir ticis pie ejoša muzeja eksponāta un ir
gatavs izvizināt jebkuru gribētāju - protams par atsevišķu samaksu :).
Šķilbēnu katoļu baznīca. Lai arī nav nekāds arhitektūras piemineklis,
tomēr ar savu vēsturi un vietējo iedzīvotāju atbalstu tiek uzturēta
kārtībā. Kā stāstīja priesteris un arī Ruta Cibule, svētdienas
dievkalpojumu laikā baznīcā brīvu vietu neesot.
Šķilbēnu katoļu baznīcas altāris.
Esot pie Bukšu Jāņa mums bija iespēja nobaudīt kārtīgu meža zvēru buljonu.
Pēc kārtīgas maltītes, kā nākas jāuzņem sevī arī garīgās vērtības.
Tāpēc devāmies uz etnogrāfiskā ansambļa Šķilbēni 30.gadu jubilejas
koncertu, kurā izbaudījām sirsnīgu atmosfēru un kārtīgu latgaļu sievu
dziedājuma kolorītu.
Kā jau jubilejās pienākas bija arī sveicēji no tuviem un tāliem
apkārtnes pagastiem.
Balkanu dabas takas. Savdabīgs laikrādis, kas rāda gadskārtu svētkus.
Balkānu dabas takas. Esot prom no pilsētas, tā vien gribas ielīst tādā
zaru būdiņā un klausoties putnu čalas padomāt par labām gaišām lietām,
pakalt nākotnes plānus vai vienkārši neko nedomājot izbaudīt
vientulību.
Šis vīriņš esot Balkanu dabas taku pasaku teicējs un ja esi viens un
naktī, tad varbūt viņš nometīs savas akmens bruņas un izstāstīt tev
kādu senu notikumu.
Saipatnieku saimniecībā var iepazīties ar daudz un dažādām senlietām.
Vai šie gadījumā nav raganu katli, kuros vārīt kādu dziedinošu dziru?
Un līdzīgi kā citos brīvdabas muzejos erī te Saipatniekos var
apskatīt, kā tad latgaļi kādreiz iekārtoja savu mājvietu.
Ļoti interesanti izskatās sēta, kas veidota no ratiem un malkas krāvuma.
Sanākusi neliela ķibele. Autobuss iestiga mīkstajā grants ceļā. Bet ne
uz ilgu laiku. Laikam bijām pārāk daudz ēduši, jo kad izkāpām no busa,
vairs nebija nekādu problēmu no staignās vietas izkļūt - jāsecina
tikai viens, laikam esam bijuši lieli ēdāji.
Briežu dārza Mežsētas staltie iemītnieki, citi drošāki citi bailīgāki,
bet visus vieno viens - ziņkāre.
Atrodas arī kāds drošsirdis, kas gatavs ēst no rokas.
Dižojamies ar jaunajiem ragiem, kuri vēl ir mīksti, pūkaini un viegli
ievainojami, tāpēc tiek rūpīgi sargāti.