Ziemeļmeksika (Abrīnojamā Meksika) - Grandiozais Vara kanjons jeb Barranca del Cobr
Meksikas Dabas ekspedīcija tā pa īstam sākas ar manu nākošo pieturas vietu, kas starpitu ir arī viena no Ziemeļmeksikas ceļojuma ikonām - Vara kanjons jeb vietējo valodā Barranca del Cobre.
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Vara kanjona statistika runā pati par sevi - vēl dziļāks par Grand Canyon, vietām pārsniedzot 1800 m dziļumā, un četras reizes lielāks par daudz slavenāko brāli ASV. Ko lai vēl tur piebilst?
Barranca del Cobre patiesībā nav viss viens kanjons, bet gan sešu kanjonu sistēma, - viena no lielākajām pasaulē.
Tos visus apskatīt ir diezgan neiespējami, tad vismaz četras dienas tam būtu jāvelta. Tik daudz laikam kanjonam es nebiju gatavs ziedot tāpēc koncentrējos uz diviem no sešiem lielajiem Zemes grāvjiem. Sākumā devos uz Barranca de Candamena.
Barranca de Candamena kanjonu ir izgrauzis Meksikas augstākais ūdenskritums - 246 m augstais Cascada deBasaseachi.
Šeit atrodas divi skatu punkti. Ja viens atklāj gleznainas ainavas ar kanjonu un kaskādi, tad otrs paver ar adrenalīnu bagātus skatus.
Pēdējais ir izveidots pie pašas klints malas, kur ūdens uzsāk savu tālo kritienu lejā, ļaujot aptvert šī ūdenskrituma patiesos izmērus.
Tālāk manos plānos bija paredzēts Vara kanjona centrālais skatupunkts El Divisadero, kur Barranca del Cobre atklājas kā uz delnas. Savukārt, jaunatvērtie gaisa vagoniņi, karājoties trosē virs Meksikas Lielā kanjona, ļauj sajust tā vairāk kā 1800 m dziļumu. Izklausās jau lieliski, vienīgi Tam tur augšā bija citi plāni un laikam jau Viņš vēlas, lai es kādu dienu šeit atgrieztos. Saulainā diena, pēkšņi nomācas un pieripojot pie kanjona labākā skatupunkta,…
…tālāk par padsmit metriem neko nevar redzēt - viss Barranca del Cobre piepildījies ar milgu...
Labākais veids kā Vara kanjonu sasniegt ir ar leģendāro El Chepe vilcienu. Tas savienojot Čivavas štatu ar Kluso okeānu, uzbrauc Sierra Madre kalnos un Vara kanjona virsotnē un tad nolaižas lejā pie Klusā okeāna. Arī te statistika runā pati par sevi - 656 km dzelzceļa sliežu, 37 tilti, 86 tuneļi un vairāk kā 60 gadi darba radījuši inženierijas fenomenu un vienu no gleznainākajiem vilcienu ceļiem pasaulē, kas šķērso grandiozo Vara kanjonu sistēmu.
Pabeigts un atklāts jau tālajā 1961. gadā, tas ir viens no cilvēka prāta augstākajiem sasniegumiem un uzvara pār Māti Dabu. Pat normālu autoceļu cilvēks līdz šodienai nav spējis uzbūvēt.
Dzelzceļš no tropiskās piekrastes vispirms izlīkumo caur kaktusu klātiem pauguriem,
tad gar upju ielejām sasniedz pirmās aizas, līdz visbeidzot strauji uzvijas augšā pa kanjonu sienām līdz neparastu klinšu un akmeņu nosētiem priežu mežu plato.
Ainavu un floras daudzveidība brauciena laikā ir iespaidīga no tropiskas un tuksnešainas veģetācijas līdz pat Alpu augiem.
Barranca de Candamena kanjons
Barranca de Candamena kanjons un Cascada deBasaseachi ūdenskritums
Sierra Madres kalni ceļā uz Vara kanjonu
Sierra Madres kalni ceļā uz Vara kanjonu
Vara kanjons, nav tikai 1, liels Zemes grāvis, bet gan kas daudz vairāk. Barranca del Cobre apdzīvo Tarahumara indiāņi, kur daudzas dāmas vēl joprojām ikdienā valkā krāsainos nacionālos tērpus un daži iezemieši turpina dzīvot alās. Kanjona apkārtnē mājo arī lielākā menonītu kopiena Latīņamerikā, kas ir tradīcijās un apģērbā konservatīvie, 16 un 17.gs. gs. holandiešu un vācu ieceļotāji;
tāpat spāņu misionāri te izveidojuši vairākas senas misijas ar mazām, vēsturiskām baznīciņām;
un visbeidzot šejienes priežu mežos kūsā dzīvība - pumas un koijotus gan neredzēju, bet pāris lapsas gan.
Bet visinteresantākais papildinājums iespaidīgajiem kanjona skatiem, latvietim noteikti ir dīvainie akmens veidojumi, ar kuriem tik bagāts ir šis apvidus.
Foto: Varžu ielejas klintis
Tie ir vērojami dažādās kanjona malās, bet interesantākie un vieglāk pieejamie meklējami pie Creel pilsētiņas.
Foto: Sēņu ielejas klintis
Creel miesta apkārtnē atrodas trīs dīvaini klinšu ansambļi - Varžu ieleja, Sēņu ieleja un Mūku ieleja jeb Valle de los Monjes. To nosaukumi jau liek nojaust kādas formu klintis katra ielejas atklās.
Foto: Sēņu ielejas klintis
Varžu ielejā lielie akmeņi ieguvuši zemas un platas formas radot asociācijas ar abiniekiem, kuru kājiņas tik ļoti patīk apskrubināt frančiem un citiem Edītes Piafas mūzikas cienītājiem,…
savukārt, Sēņu ielejas klintīm, protams, piemīt sēnēm līdzīga forma ar lielu cepuri uz šaura kārtiņa
Sēņu ielejas klintis
Kura no ielejām ir tā interesantākā, tas ir gaumes jautājums, bet man vissavdabīgākā un neredzētākā likās pēdējā no trim. Tā ir Mūku ieleja, kas noklāta ar dažādu formu un izmēru, falliem līdzīgiem akmens stabiem.
Vietējie Tarahumara indiāņi gan par nekādu Mūku ieleju neko nezin, jo tie šo vietu kopš seniem laikiem saukuši par Bisabirachi, kas viņu mēlē nozīmē Sacēlušos krāniņu ieleja.
Spāņiem ar Bībeli rokās ierodoties šajā nomaļajā zemes pleķītī noteikti tāds nosaukums likās par traku un tie Krāniņu klintīm piešķīruši vairāk Vatikānam tīkamu nosaukumu - Mūku ieleja.
Mūku jeb Sacēlušos krāniņu ieleja
Mūku jeb Sacēlušos krāniņu ieleja
Parasti man ceļojumos veicas ar zilām debesīm, sauli un labo laiku, par ko droši vien visvairāk var pārliecināties pēc manām bildēm. Tad šoreiz jāatzīst, ka Tas tur augšā nebija tik labvēlīgs pret mani un vietām laika apstākļi šādus tādus plānus man pabojāja. Bez miglainā kanjona skata šeit atgadījās vēl kāds notikums - es tiku ieputināts Sierra Madre kalnos, turpat pie Vara kanjona.
Laiks pēkšņi, drastiski izmainījās un uznāca sniega vētra. Vietējie sniegu šeit redz ļoti, ļoti reti un acīmredzot kam tādam tie nebija gatavi. Tas ko es pieredzēju atausa man atmiņā skatus televīzijā ar ieputinātiem un grāvjos saslīdējušiem auto, bloķētiem ceļiem un elektrības pārāvumiem. Tikai kurš gan var iedomāties, ka Meksikā varētu snigt sniegs? Paradoksāli, bet, kamēr Latvijā Ziemassvētki bija brūni, man Meksikā tie bija balti.
Nākošā dienā saule gan atgriezās un ar vienas dienas kavēšanos mēs tikām laukā no slazda. Tiesa šī force major situācija man pamatīgi iegrieza un es vairs nekādīgi nevarēju paspēt uz Meksikas vismistiskāko vietu ko sauc par Zona del Silencio jeb Klusuma zonu. Tā ir nomaļa, tuksnešainā zona, kuru vietējie iesaukuši par Meksikas Bermudu trijstūri, jo šeit notiek dīvainas anomālijas - radio viļņus te neķer, telefoni nedarbojas, meteorīti pārsteidzoši bieži gāžas, te fiksētas daudzas liecības par NLO parādīšanos, un pat ASV raķete, kura izmēģinājuma laikā, 1970. gadā tika izšauta no viena štata uz otru, mīklainā kārtā pati mainīja kursu un aizlidoja līdz Klusuma Zonai, kur tā arī nokrita. Te ir daudz neatminētu mīklu, un anomālijas ir pat novērojamas florā un faunā, tā piemēram, Zonā sastopami violeti kaktusi un endēmiskie tuksneša bruņurupuči. Zinātnieki uzskata, ka Zona del Silcencio ir sava veida Zemes enerģijas portāls, jo šeit novērots īpaši koncentrēts magnētisms….
Meksikas Dabas ekspedīcija tā pa īstam sākas ar manu nākošo pieturas vietu, kas starpitu ir arī viena no Ziemeļmeksikas ceļojuma ikonām - Vara kanjons jeb vietējo valodā Barranca del Cobre.
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Vara kanjona statistika runā pati par sevi - vēl dziļāks par Grand Canyon, vietām pārsniedzot 1800 m dziļumā, un četras reizes lielāks par daudz slavenāko brāli ASV. Ko lai vēl tur piebilst?
Barranca del Cobre patiesībā nav viss viens kanjons, bet gan sešu kanjonu sistēma, - viena no lielākajām pasaulē.
Tos visus apskatīt ir diezgan neiespējami, tad vismaz četras dienas tam būtu jāvelta. Tik daudz laikam kanjonam es nebiju gatavs ziedot tāpēc koncentrējos uz diviem no sešiem lielajiem Zemes grāvjiem. Sākumā devos uz Barranca de Candamena.
Barranca de Candamena kanjonu ir izgrauzis Meksikas augstākais ūdenskritums - 246 m augstais Cascada de Basaseachi.
Šeit atrodas divi skatu punkti. Ja viens atklāj gleznainas ainavas ar kanjonu un kaskādi, tad otrs paver ar adrenalīnu bagātus skatus.
Pēdējais ir izveidots pie pašas klints malas, kur ūdens uzsāk savu tālo kritienu lejā, ļaujot aptvert šī ūdenskrituma patiesos izmērus.
Tālāk manos plānos bija paredzēts Vara kanjona centrālais skatupunkts El Divisadero, kur Barranca del Cobre atklājas kā uz delnas. Savukārt, jaunatvērtie gaisa vagoniņi, karājoties trosē virs Meksikas Lielā kanjona, ļauj sajust tā vairāk kā 1800 m dziļumu. Izklausās jau lieliski, vienīgi Tam tur augšā bija citi plāni un laikam jau Viņš vēlas, lai es kādu dienu šeit atgrieztos. Saulainā diena, pēkšņi nomācas un pieripojot pie kanjona labākā skatupunkta,…
…tālāk par padsmit metriem neko nevar redzēt - viss Barranca del Cobre piepildījies ar milgu...
Barranca de Candamena kanjons
Barranca de Candamena kanjons un Cascada de Basaseachi ūdenskritums
Bet visinteresantākais papildinājums iespaidīgajiem kanjona skatiem, latvietim noteikti ir dīvainie akmens veidojumi, ar kuriem tik bagāts ir šis apvidus.
Foto: Varžu ielejas klintis
Tie ir vērojami dažādās kanjona malās, bet interesantākie un vieglāk pieejamie meklējami pie Creel pilsētiņas.
Foto: Sēņu ielejas klintis
Creel miesta apkārtnē atrodas trīs dīvaini klinšu ansambļi - Varžu ieleja, Sēņu ieleja un Mūku ieleja jeb Valle de los Monjes. To nosaukumi jau liek nojaust kādas formu klintis katra ielejas atklās.
Foto: Sēņu ielejas klintis
Varžu ielejā lielie akmeņi ieguvuši zemas un platas formas radot asociācijas ar abiniekiem, kuru kājiņas tik ļoti patīk apskrubināt frančiem un citiem Edītes Piafas mūzikas cienītājiem,…
Mūku jeb Sacēlušos krāniņu ieleja
Mūku jeb Sacēlušos krāniņu ieleja
Parasti man ceļojumos veicas ar zilām debesīm, sauli un labo laiku, par ko droši vien visvairāk var pārliecināties pēc manām bildēm. Tad šoreiz jāatzīst, ka Tas tur augšā nebija tik labvēlīgs pret mani un vietām laika apstākļi šādus tādus plānus man pabojāja. Bez miglainā kanjona skata šeit atgadījās vēl kāds notikums - es tiku ieputināts Sierra Madre kalnos, turpat pie Vara kanjona.
Laiks pēkšņi, drastiski izmainījās un uznāca sniega vētra. Vietējie sniegu šeit redz ļoti, ļoti reti un acīmredzot kam tādam tie nebija gatavi. Tas ko es pieredzēju atausa man atmiņā skatus televīzijā ar ieputinātiem un grāvjos saslīdējušiem auto, bloķētiem ceļiem un elektrības pārāvumiem. Tikai kurš gan var iedomāties, ka Meksikā varētu snigt sniegs? Paradoksāli, bet, kamēr Latvijā Ziemassvētki bija brūni, man Meksikā tie bija balti.
Nākošā dienā saule gan atgriezās un ar vienas dienas kavēšanos mēs tikām laukā no slazda. Tiesa šī force major situācija man pamatīgi iegrieza un es vairs nekādīgi nevarēju paspēt uz Meksikas vismistiskāko vietu ko sauc par Zona del Silencio jeb Klusuma zonu. Tā ir nomaļa, tuksnešainā zona, kuru vietējie iesaukuši par Meksikas Bermudu trijstūri, jo šeit notiek dīvainas anomālijas - radio viļņus te neķer, telefoni nedarbojas, meteorīti pārsteidzoši bieži gāžas, te fiksētas daudzas liecības par NLO parādīšanos, un pat ASV raķete, kura izmēģinājuma laikā, 1970. gadā tika izšauta no viena štata uz otru, mīklainā kārtā pati mainīja kursu un aizlidoja līdz Klusuma Zonai, kur tā arī nokrita. Te ir daudz neatminētu mīklu, un anomālijas ir pat novērojamas florā un faunā, tā piemēram, Zonā sastopami violeti kaktusi un endēmiskie tuksneša bruņurupuči. Zinātnieki uzskata, ka Zona del Silcencio ir sava veida Zemes enerģijas portāls, jo šeit novērots īpaši koncentrēts magnētisms….