Pēc dabas baudīšanas vajadzētu arī kādu vēstures lapaspusi atvērt un nākošā pietura Čivava tam ir īstā vieta. Dāmas, droši vien izdzirdot šo Meksikas pilsētas nosaukumu Čivava, noteikti sarosās, jo šitā pat tak sauc arī mazos un drebulīgos suņukus, kuri baidās no kaķiem un pat savas ēnas, un kurus viņām patīk tik ļoti staipīt apkārt un bieži vien apģērbt. No šejienes arī ir cēlies Čivavas nosaukums, jo indiāņiem pat senos laikos bija līdzīgi suņuki, kuru attēli kā pierādījums iegravēti arī antīkos klinšu grebumos. Ceļotājiem Čivava noteikti asociējas kā galvenais centrs ekskursijām uz iespaidīgo Vara kanjona reģionu.
Foto: Čivavas katedrāle
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Bet meksikāņiem Čivava noteikti asociējas ar ko pilnīgi citu - ar varoņiem un ar revolūciju. Meksikā reti kura pilsēta var lepoties ar tik spraigu vēsturi, varbūt vienīgi galvaspilsēta Mehiko. Čivava piedzīvojusi daudz nozīmīgu notikumu.
Foto: Gubernatora pils Čivavā
Te norisinājušās būtiskas kaujas, kas mainījušas valsts likteni. Uz brīdi, franču okupācijas laikā, tā bijusi pat Meksikas galvaspilsēta. Čivavā Meksikas neatkarības un nācijas tēvu mācītāju Hidalgo turēja apcietinājumā un 1811. gadā spāņi sodīja ar nāvi.
Foto: Freskas ar vēstures ainām Gubernatora pilī Čivavā
Mūsdienās var apskatīt gan viņa cietuma celli, gan nāves soda vietu, kur iekārtota piemiņas vieta un deg mūžīgā uguns.
Visbeidzot tieši Čivava kļuva par revolūcijas guru Pančo Villas štābu. Nav otra tik slavena, tik krāsaina un tik pretrunīga personāža Meksikas vēsturē, kā Pančo Villa, kas šķiet iemieso visu labo un visu ļauno. Zaglis un laupītājs, mačo un sieviešu kolekcionārs, ģenerālis un gubernators, revolūcijas varonis un Meksikas Robins Huds - tas viss ir Pančo Villa. Jau 16 gadu vecumā uzsācis savas laupītāja gaitas savtīgos nolūkos, Villa brieduma gados kļuva par Meksikas Robina Huda un Ļeņiņa leģendu vienkāršās tautas acīs, liekot drebēt korumpētajiem valsts prezidentiem un visiem pārējiem, kas nebija ar viņu vienisprātis.
Pančo iemantoja daudz ienaidnieku un pēc 1922. gada atentāta viņa nelabvēļi varēja priecāties. Viņa bēres apmeklēja 30000 cilvēku, bet uz Villas oficiālās sievas un mantinieces tiesībām pieteicās 25 sievietes. Tikai tiesa spēja noteikt, kura no Villas sievām ir tā visoficiālākā.
Tagad Pančo Villas muižā Čivavā ir izveidots ļoti saturīgs muzejs, kurā bez autentiskā istabu iekārtojuma un Pančo privātajām mantām var apskatīt arī Villas iespaidīgo ieroču kolekciju un ložu sacaurumoto Dodge auto, kurā Meksikas leģenda arī tika nogalināts.
Otrs Barranca del Cobre ekskursiju centrs ir mazā El Fuertes pilsētiņa, kas parasti ir sākuma vai beigu punkts ceļā uz grandiozā Vara kanjona sirdi. Dibināta tālajā 1563. gadā, tā savulaik bija visa reģiona centrs un vārti tālākajām spāņu ekspedīcijām uz tālajiem Meksikas ziemeļu nostūriem, Kaliforniju un Arizonu.
Savulaik, El Fuertē kūsāja dzīvība, tirdzniecība un sudraba ieguve apkārtnes rakstuvēs, savukārt mūsdienās tā ir maza provinciāla pilsētiņa ar simpātisku vēsturisko centriņu. Spānisko nosaukumu El Fuerte, kas nozīmē cietoksnis, tā ieguva pateicoties spāņu fortam pakalna galā, kas tika uzcelts, lai pasargātu konkistadoru pakaļas no nemierīgo iezemiešu bultām.
Bet lielākais atklājums šeit bija viesnīca. Hotel El Fuerte, kura mierīgi varētu nomainīt izkārtni un tik pārdēvēts par muzeju. Atjaunotā, vairāk kā 300 gadus senā muižā ir iekārtota krāšņa koloniālā viesnīca, kas pati par sevi ir apskates objekts. Greznā Meksikas muiža ir gaumīgi piestūķēta ar amatnieku izstrādājumiem, gleznām, senām revolucionāra Pančo Villas fotogrāfijām un antīkiem aksesuāriem un mēbelēm.
Turklāt tas viss vēl svaigi krāsots košās krāsām, bet bruģētie iekšpagalmi izdekorēti ar tropiskiem augiem. Atrodoties šajā viesnīcā negribas pat laukā iet, īpaši, ja vēl vienā stūrītī starp eksotiskiem augiem un lieliem akmeņiem paslēpts džakuzī...īsta konfekte. Dīvaini gan bija atrasties senajā muižā tikai divatā, jo bez trim viesnīcu darbiniekiem, neviena dzīva dvēsele mums kompāniju nesastādīja radot mistisku un pat mazliet biedējošu gaisotni nakts stundā...
Ar Meksikas sudraba un zelta tēmu arī turpinu Meksikas ceļojumu, jo ziemeļos no galvaspilsētas Mehiko atrodas tā saucamais sudraba pilsētu reģions, ko tieši man jāšķērso, dodoties no tuksnesīgajiem, ar kanjoniem un pludmalēm bagātajiem ziemeļrietumiem, uz daudz lietainākajiem ziemeļaustrumiem, kuru džungļos slēpjas daži pārsteidzoši dabas brīnumi.
No astoņām galvenajām sudraba pilsētām, divās iebraucu arī es - San Luis Potosi un Zakatekasā. Pēdējā, neapšaubāmi, ir viena no interesantākajām pilsētām Meksikā, jo bez apburošas koloniālās vecpilsētas, Zakatekasa piedāvā vēl divas interesantas lietas - aplūkot to gan no gaisa, gan pazemes - funikulieris uzved La Bufa kalnā, kur visa pilsēta pārredzama no putna lidojuma, savukārt, blakus gaisa vagoniņu stacijai, var nokļūt pazemē, ielūkojoties Ēdenes sudraba raktuvēs.
Foto: San Domingo baznīca Zakatekasā
Savulaik Ēdenes sudraba raktuves bija vienas no bagātākajām pasaulē, kas darbību uzsāka jau 16. gs., bet vērtīgo dārgmetālu ieguve apstājās vien 1960. gadā. Mūsdienās uz sudrabu un zeltu te nav ko cerēt, bet tas, ko apmeklētāji noteikti iegūs, ir daudz bilžu un padziļinātu izpratni par to kā tad galvenā koloniālās Meksikas ienākumu artērija pulsēja. Jāsaka, ka zelta medaļas maliņai bija arī otra, tumšā puse un Ēdene tā bija tikai spāņu makiem, savukārt vietējiem - gatavā elle.
Spāņi ar varu vai simbolisku atlīdzību raktuvēs ekspluatēja tūkstošiem iezemiešu, tai skaitā bērnus. Statistika ir graujoša - katru dienu raktuvēs no slimībām un negadījumiem viņsaulē aizgāja 5 indiāņi. Ja to pareizina ar dienu skaitu gadā un gandrīz 400 gadus ilgo raktuvju darba stāžu, tad gala cipars ir graujošs - tik daudz posta spāņu alkatība atnesa iezemiešiem.
Vizuāli iespaidīgajās raktuvēs, kuras iet 7 stāvus zem zemes, statujas un ekspozīcijas palīdz izprast tā laika darba procesus un apstākļus. Mūsdienās gan var tikt tikai līdz ceturtajam stāvam, jo pēdējie trīs ir applūduši, par ko arī pats varēju pārliecināties, raugoties zemāk uz piekto stāvu pavērās zilas ūdens nokrāsas baseini.
Zakatekasas sudraba raktuves spāņiem tiešām bija Ēdene, jo 18. gadsimtā šejienes kalnos ieguva 20 % no visas Jaunās Spānijas reģiona sudraba, padarot raktuvju baronus stāvus bagātus. Tiem sudraba un zelta bija pārpārēm, un par pilsētas turību var pārliecināties, paklīstot pa vecpilsētas ieliņām un aplūkojot greznās māju fasādes un baznīcas.
Foto: Sv. Franciska klosteris Zakatekasā
Dievnamu Zakatekasā netrūkst, bet visus jau, protams, neaplūkosi, tāpēc dodos skatīt četrus no tiem. Katram no tiem ir kas savs un atšķirīgs, tā, piemēram, katedrāle lepojas ar savu krāšņo un bagātīgiem akmens grebumiem rotāto fasādi, kas ir viens no labākajiem Meksikas baroka šedevriem valstī;
Santo Domingo baznīca žilbina acis ar zeltu klātajiem altāriem;
savukārt Sv. Franciska klosteris šarmē ar romantiskām drupām, kas pārvērstas labi iekoptā dārzā.
Un noteikti nedrīkst aizmirst par ceturto dievnamu, Gvadelupes klosteri, kuram bija noteicošā loma visas Ziemeļmeksikas, Kalifornijas un Arizonas pievēršanā katoļticībai. Tieši no Gvadelupes klostera Franciskāņu misiju ekspedīcijas devās ceļā uz ziemeļiem, lai tur dibinātu katoļu misijas, būvētu baznīcas un sludinātu kristietību, tapēc šo klosteri dēvē par visu Ziemeļamerikas Misiju māti. Klosterim ir ne tikai liela vēsturiskā nozīme, bet arī mākslinieciskā, kura īpaši atklājas ar zeltu piebāztajā Capilla de Napoles kapelā.
Šai pilsētai piemīt viss ko vien var vēlēties - augstas klases muzeji un īpaši interesantais un biedējošais Inkvizīcijas muzejs, gaumīgi restorāni un elegantas viesnīcas. Vienu no viesnīcām arī esmu noskatījis. Koloniālā perioda stila viesnīca, kas izbūvēta vecākajā Meksikas buļļu arēnā, Zakatekas Kolizejā, kurš jau kādu laiku bija aizgājis pensijā un ragaiņus vairs nemocīja. Šika vieta, par šiku cenu, bet ko tik grupu labā neizdarīsi, jāļauj arī kādu nakti pašikot 5* apartamentos.
Otra Sudraba reģiona pilsēta San Luis Potosi tika nodēvēta šādā vārdā pa godu tā brīža pasaules bagātākajai pilsētai Potosi, Bolīvijā. Spāņi domāja ka šejienes sudraba raktuves būs tik pat bagātas kā Bolīvijā, bet tas īsti nepiepildījās, sudraba te bija daudz, bet ne tik daudz kā Cerro Rico, pie Potosi Bolīvijā.
Foto: San Luis Potosi vecpilsēta
Tomēr pilsētas sudraba dzīsla bija gana daudzsološa, lai pilsētu izdaiļotu ar elegantiem laukumiem un greznām baznīcām.
San Luis Potosi katedrāles interjers
par San Luis Potosi greznāko baznīcu uzskata Templo de Carmen baznīcu, kuru rotā tipiska Meksikas baroka fasāde.
Bet Templo de Carmen baznīca nav tikai grezna no ārpuses, bet arī no iekšpuses attēlojot pilsētas turību, ko sniedz sudraba raktuves.
Bet par valsts greznāko dievnamu un labāko Meksikas baroka šedevru uzskata San Francisco Javier baznīcu-klosteri Tepozotlanas pilsētiņā. Tam ir gan grezna fasāde
gan vēl greznāks interjers. Klostera galvenā baznīca ir piebāzta ar zeltu.
Un arī San Francisco Javier klostera citas kapelas ir greni rotātas.
Viena no San Francisco Javier klostera kapelām
Mineral del Monte savukārt ir maza raktuvju pilsētiņa, kas uz Zacatekasas fona tāds miestiņš vien ir.
Arī Mineral del Monte miestiņa apkārtnē savulaik atradās bagātas sudraba un zelta rakstuvēs, tāpēc vietējie rakstuvju baroni, te cēla lielas muižas. 16.gadsimtā celtā Hacienda Santa Maria Regla ir ne tikai Reglas grāfa rezidence,
, bet arī vēsturisks dārgmetālu attīrīšanas un kausēšanas komplekss. No tuvējām raktuvēm tīrradņi tika vesti uz muižu, kur tie pārtapa zelta un sudraba stieņos, vairojot grāfa bagātību, kurš 18.gadsimta vidū tika uzskatīts par bagātāko cilvēku pasaulē
Pēc dabas baudīšanas vajadzētu arī kādu vēstures lapaspusi atvērt un nākošā pietura Čivava tam ir īstā vieta. Dāmas, droši vien izdzirdot šo Meksikas pilsētas nosaukumu Čivava, noteikti sarosās, jo šitā pat tak sauc arī mazos un drebulīgos suņukus, kuri baidās no kaķiem un pat savas ēnas, un kurus viņām patīk tik ļoti staipīt apkārt un bieži vien apģērbt. No šejienes arī ir cēlies Čivavas nosaukums, jo indiāņiem pat senos laikos bija līdzīgi suņuki, kuru attēli kā pierādījums iegravēti arī antīkos klinšu grebumos. Ceļotājiem Čivava noteikti asociējas kā galvenais centrs ekskursijām uz iespaidīgo Vara kanjona reģionu.
Foto: Čivavas katedrāle
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Bet meksikāņiem Čivava noteikti asociējas ar ko pilnīgi citu - ar varoņiem un ar revolūciju. Meksikā reti kura pilsēta var lepoties ar tik spraigu vēsturi, varbūt vienīgi galvaspilsēta Mehiko. Čivava piedzīvojusi daudz nozīmīgu notikumu.
Foto: Gubernatora pils Čivavā
Te norisinājušās būtiskas kaujas, kas mainījušas valsts likteni. Uz brīdi, franču okupācijas laikā, tā bijusi pat Meksikas galvaspilsēta. Čivavā Meksikas neatkarības un nācijas tēvu mācītāju Hidalgo turēja apcietinājumā un 1811. gadā spāņi sodīja ar nāvi.
Foto: Freskas ar vēstures ainām Gubernatora pilī Čivavā
Visbeidzot tieši Čivava kļuva par revolūcijas guru Pančo Villas štābu. Nav otra tik slavena, tik krāsaina un tik pretrunīga personāža Meksikas vēsturē, kā Pančo Villa, kas šķiet iemieso visu labo un visu ļauno. Zaglis un laupītājs, mačo un sieviešu kolekcionārs, ģenerālis un gubernators, revolūcijas varonis un Meksikas Robins Huds - tas viss ir Pančo Villa. Jau 16 gadu vecumā uzsācis savas laupītāja gaitas savtīgos nolūkos, Villa brieduma gados kļuva par Meksikas Robina Huda un Ļeņiņa leģendu vienkāršās tautas acīs, liekot drebēt korumpētajiem valsts prezidentiem un visiem pārējiem, kas nebija ar viņu vienisprātis.
Tagad Pančo Villas muižā Čivavā ir izveidots ļoti saturīgs muzejs, kurā bez autentiskā istabu iekārtojuma un Pančo privātajām mantām var apskatīt arī Villas iespaidīgo ieroču kolekciju un ložu sacaurumoto Dodge auto, kurā Meksikas leģenda arī tika nogalināts.
Otrs Barranca del Cobre ekskursiju centrs ir mazā El Fuertes pilsētiņa, kas parasti ir sākuma vai beigu punkts ceļā uz grandiozā Vara kanjona sirdi. Dibināta tālajā 1563. gadā, tā savulaik bija visa reģiona centrs un vārti tālākajām spāņu ekspedīcijām uz tālajiem Meksikas ziemeļu nostūriem, Kaliforniju un Arizonu.
Savulaik, El Fuertē kūsāja dzīvība, tirdzniecība un sudraba ieguve apkārtnes rakstuvēs, savukārt mūsdienās tā ir maza provinciāla pilsētiņa ar simpātisku vēsturisko centriņu. Spānisko nosaukumu El Fuerte, kas nozīmē cietoksnis, tā ieguva pateicoties spāņu fortam pakalna galā, kas tika uzcelts, lai pasargātu konkistadoru pakaļas no nemierīgo iezemiešu bultām.
Bet lielākais atklājums šeit bija viesnīca. Hotel El Fuerte, kura mierīgi varētu nomainīt izkārtni un tik pārdēvēts par muzeju. Atjaunotā, vairāk kā 300 gadus senā muižā ir iekārtota krāšņa koloniālā viesnīca, kas pati par sevi ir apskates objekts. Greznā Meksikas muiža ir gaumīgi piestūķēta ar amatnieku izstrādājumiem, gleznām, senām revolucionāra Pančo Villas fotogrāfijām un antīkiem aksesuāriem un mēbelēm.
Turklāt tas viss vēl svaigi krāsots košās krāsām, bet bruģētie iekšpagalmi izdekorēti ar tropiskiem augiem. Atrodoties šajā viesnīcā negribas pat laukā iet, īpaši, ja vēl vienā stūrītī starp eksotiskiem augiem un lieliem akmeņiem paslēpts džakuzī...īsta konfekte. Dīvaini gan bija atrasties senajā muižā tikai divatā, jo bez trim viesnīcu darbiniekiem, neviena dzīva dvēsele mums kompāniju nesastādīja radot mistisku un pat mazliet biedējošu gaisotni nakts stundā...
No astoņām galvenajām sudraba pilsētām, divās iebraucu arī es - San Luis Potosi un Zakatekasā. Pēdējā, neapšaubāmi, ir viena no interesantākajām pilsētām Meksikā, jo bez apburošas koloniālās vecpilsētas, Zakatekasa piedāvā vēl divas interesantas lietas - aplūkot to gan no gaisa, gan pazemes - funikulieris uzved La Bufa kalnā, kur visa pilsēta pārredzama no putna lidojuma, savukārt, blakus gaisa vagoniņu stacijai, var nokļūt pazemē, ielūkojoties Ēdenes sudraba raktuvēs.
Foto: San Domingo baznīca Zakatekasā
Zakatekasas sudraba raktuves spāņiem tiešām bija Ēdene, jo 18. gadsimtā šejienes kalnos ieguva 20 % no visas Jaunās Spānijas reģiona sudraba, padarot raktuvju baronus stāvus bagātus. Tiem sudraba un zelta bija pārpārēm, un par pilsētas turību var pārliecināties, paklīstot pa vecpilsētas ieliņām un aplūkojot greznās māju fasādes un baznīcas.
Foto: Sv. Franciska klosteris Zakatekasā
Un noteikti nedrīkst aizmirst par ceturto dievnamu, Gvadelupes klosteri, kuram bija noteicošā loma visas Ziemeļmeksikas, Kalifornijas un Arizonas pievēršanā katoļticībai. Tieši no Gvadelupes klostera Franciskāņu misiju ekspedīcijas devās ceļā uz ziemeļiem, lai tur dibinātu katoļu misijas, būvētu baznīcas un sludinātu kristietību, tapēc šo klosteri dēvē par visu Ziemeļamerikas Misiju māti. Klosterim ir ne tikai liela vēsturiskā nozīme, bet arī mākslinieciskā, kura īpaši atklājas ar zeltu piebāztajā Capilla de Napoles kapelā.
Šai pilsētai piemīt viss ko vien var vēlēties - augstas klases muzeji un īpaši interesantais un biedējošais Inkvizīcijas muzejs, gaumīgi restorāni un elegantas viesnīcas. Vienu no viesnīcām arī esmu noskatījis. Koloniālā perioda stila viesnīca, kas izbūvēta vecākajā Meksikas buļļu arēnā, Zakatekas Kolizejā, kurš jau kādu laiku bija aizgājis pensijā un ragaiņus vairs nemocīja. Šika vieta, par šiku cenu, bet ko tik grupu labā neizdarīsi, jāļauj arī kādu nakti pašikot 5* apartamentos.
Otra Sudraba reģiona pilsēta San Luis Potosi tika nodēvēta šādā vārdā pa godu tā brīža pasaules bagātākajai pilsētai Potosi, Bolīvijā. Spāņi domāja ka šejienes sudraba raktuves būs tik pat bagātas kā Bolīvijā, bet tas īsti nepiepildījās, sudraba te bija daudz, bet ne tik daudz kā Cerro Rico, pie Potosi Bolīvijā.
Foto: San Luis Potosi vecpilsēta