Huasteka Potosina - reģions, kas latvietim, eiropietim un amerikānim neizsaka pilnīgi neko, bet tajos senajos laikos, kad kareivīgie tolteki pakļāva citas Amerikas tautas, kad maiji rāva sirdis no krūtīm laukā, tādējādi upurējot cilvēkus, izlūdzoties pēc lietus un Dievu žēlastības, kad acteku impērija vēl nebija piedzimusi un olmeku milzu galvu statujas krita dabas nežēlastībā, pazūdot zem džungļu segas, Amerikas civilizācijas šo reģionu uzskatīja par savu Ēdenes dārzu, jeb Paradīzi.
Foto: Meksikas ūdenskrituma karaļā Cascada de Tamul tirkizzilā upe
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Mūsdienās tā kļuvusi par aizmirsto Paradīzi, jo pat lielākā daļa meksikāņu par to neko nezin, ceļveži arī klusē un ceļotāji te iemaldās reti. Pavadītās stundas internetā vainagojās ar panākumiem un šo noslēpumu man bija lemts atklāt - līkumojot pa gleznainiem kalnu ceļiem, arī Kreicbergs nonācis šajā antīkajā Ēdenes dārzā.
Foto: Cascadas de Tamasopo kaskādes
Kas indiāņiem lika uzskatīt šo vietu par paradīzi? Vajag tik te nokļūt un acis pašas parādīs atbildi. Kalnus un ielejas te klāj tropu džungļi, kuros kā zvaigznes debesīs izkaisīti neskaitāmi, krāšņi ūdenskritumi, dažādu nokrāsu dabas baseini un upes, kā arī gigantiski pazemes caurumi, kuros mīt papagaiļi un citi putni.
Foto: Cascadas de Tamasopo kaskādes
Indiāņiem šis reģions bija tāls un grūti sasniedzams punkts, gluži kā Paradīze, tik tāla un nesasniedzama. Savukārt dziļie pazemes caurumi - elle, jo kur Paradīze, tur apakšā jābūt Aīda valstībai. Turklāt šis tropu stūrītis atrodas kalnos, tātad tuvāk debesīm, tas viss, un īpaši jau šejienes dabas skaistums, vedina domāt, ka šie bija tie iemesli, kāpēc antīkās Amerikas civilizācijas šo uzskatīja par Padebešu valstību.
Foto: Cascadas de Tamasopo kaskādes
Huasteka Potosina reģionā pavadīju 3 dienas apskatot tikai galvenos šī apvidus dabas dārgumus un nākošie četri stāsti būs veltīti tiem. Pirmā diena aizritēja ūdens kaskāžu noskaņās. Vispirms mani ceļi krustojās miestiņā ar nosaukumu Tamosopo, kur patiesībā atrodas divas interesantas vietas viena otrai blakus - Cascadas de Tamasopo un Punta del Dios.
Foto: Cascadas de Tamasopo kaskādes
Ja esat pabijuši pie Plitvices ezeriem, tad stādaties priekšā, kas mani tur gaidīja, jo Tamasopo nudien ir tāda kā Meksikas versija par slaveno ezeru un ūdenskritumu rajonu Horvātijā.
Trīs lielas kaskādes, kas veļas pāri klintij ir pirmais, ko ieraugu, šeit ierodoties, bet Tamasopo reiz ir tā vieta, kur noteikti vajag paklimberēt apkārt, jo šī vieta atklāj vēl daudzas mazas kaskādītes un terašu formā izvietojušos dažādus zaļo un zilo nokrāsu baseinus.
Jo ilgāk šeit uzturies, jo mazāk gribas doties projām, bet noteikti nedrīkst apdalīt otru vietu - Paradīzes baseinu Punta del Dios. Kas gan tā būtu par Paradīzi, bez paša Dieva - Punta del Dios, kas tulkojumā nozīmē Dievu tilts.
Tilts gan tas ir visai nosacīti, jo patiesībā tā ir klinšu arka, zem kuras apakšā traucas dzidra upe, bet pirms tā atduras Pozo Azul - galvenais iemesls kādēļ šai vietai nedrīkst braukt garām.
Tas ir apbrīnojams dabas baseins ar unikālu, zilas nokrāsas ūdeni, iesprostots starp mazas, cilindriskas formas, aizas sienām, pār kurām pāri kārās liānas un džungļu veģetācijas, un galvenais krīt skaists ūdens kaskāžu plīvurs. Ūdenskritumi te gāžas gandrīz no visām debess pusēm, viens tāds prāvāks, bet pārējie šauri: graciozi veidojot tādu kā ūdens plīvuru.
Pelde sutīgā dienā šeit ir kā Dieva dāvana, bet aizrauties nevar, jo jādodas uz vēl vienu ūdenskritumu vietu - Cascadas de Micos.
Šeit iezaļgana upe traucas cauri kalniem, izveidojot 7 ūdens kaskādes - vienu tādu pamatīgu un platu un pārējās sešas kā mazus ūdenskritumu labirintus, kas apmaldījušies mežā.
Skats ir diezgan neierasts, jo koki aug turpat uz kaskādēm, atgādinot tādu kā grimstošu jeb slīkstošu mežu, kādu vēl var vērot tikai pie Kančaraburi Taizemē un pie Luangprabangas Laosā.
Cascadas de Micos slīkstošais mežš.
Savukārt otrās dienas saldais ēdiens bija visas Meksikas ūdenskritumu karalis - Cascada de Tamul. Tā parametri ir iespaidīgi - 105 m augsts un 300 m plats, tas mierīgi ierindotos 1. vietā arī Eiropā vai Āzijā. Droši vien jebkuram kā pārsteigums nāk fakts, ka tik tuksnešainā un kaktusiem bagātā zemē kā Meksika, atrodas tik grandiozs ūdens aizskars, bet Pasaule ir pārsteigumiem pilna.
Ceļš līdz tam gan nav nekāds vieglais, jo tas nav klasiskais ūdenskritums ar bruģētām taciņām, iekārtotiem skatu punktiem un suvenīru bodītēm. Lai vaigā skatītu Tamulas kaskādi ir jāpieliek zināmas pūles un jābūt gatavam piedzīvojumam, bet tas savukārt piedod šai vietai noslēpumainības plīvuru un bagātīgi apbalvo to saujiņu cilvēku, kas līdz tam nonākuši.
Foto: gleznainā Cascada de Tamul upe ceļā uz vareno ūdenskritumu
Tradicionālais un vieglākais veids kā nokļūt līdz tā skatu punktam ir ar laivu pa upi. Uz motorlaivām te gan nav, ko cerēt, jo vietējie tādas nepazīst, toties ir koka laivas ar airiem. Laiviniekam vienam paairēt ir pagrūti, tāpēc dodamies palīgā un visi trīs airējam, lai ātrāk tiktu līdz skatu punktam.
Foto: gleznainā Cascada de Tamul upe ceļā uz vareno ūdenskritumu
Distance ir īsa, bet pret straumi neiet tik viegli un pie krācēm pat kāpjam krastā un tās apejam ar kājām.
Foto: gleznainā Cascada de Tamul upe ceļā uz vareno ūdenskritumu
Līdz nonākam pie liela akmens upes vidū no kura arī paveras Tamul ūdenskritums un tā izgrauztā aiza. Ūdenskritums izrādījās lielāks un varenāks, kā biju gaidījis un neskatoties uz to, ka jau pāris mēnešus bija sausā sezona, ūdens no klints radzes vēlās aumaļām, veidojot biezus tvaika mākoņus.
Bez varenā ūdenskrituma skata un gleznainā izbrauciena par zili-zaļo džungļu upi, kuru ieskauj, augstas, kaļķakmens klintis, izrādās šīs ekskursijas komplektā nāk vēl kāda vieta - pelde Cueva del Agua jeb Ūdens alā.
Atceļā pietauvojamies upes krastā un dodamies uz Cueva de Agua. Tas ir dabas veidots baseins ar neierastas, zilas nokrāsas ūdeni, kas tik kārdinoši vilina mesties ūdenī, ka mani divreiz nav jāaicina, fiksa pārģērbšanās un jau plunčājos siltajos baseina ūdeņos, kuriem noteikti nāk piešprice no zemes avotiem, kas Cueva de Agua piedod patīkamo ūdens temperatūru.
Laivu brauciens ar skatu no apakšējā stāva ir klasiskais veids, kā apskatīt Cascada de Tamul, bet man jau ar standartu nekad nav gana, tāpēc meklēju veidu kā nokļūt līdz kaskādes augšējam stāvam. Bruņojies līdz zobiem ar satelīta uzņēmumiem un mēģinot izspiest visas savas spāņu valodas zināšanas meklējot ceļa norādes pie vietējiem, nonāku pie dubļaina un akmeņaina ceļa, kas ved pareizā virzienā. Mūsu izturīgā mašīnīte godam pievar izdangāto džipu ceļu, gandrīz godam, jo pēdējo posmu līdz upei nolemjam mērot ar kājām, tā kā rodas sajūta, ka ilgi Volkswagen Jetta Kreicberga kaprīzēm neklausīs. Tiekam līdz upei un...ah mans Dievs, kas par krāsām... vēl unikālākas un daudzveidīgākas, kā Tamasopo. Smaragzaļs, tirkīzzils, safīrszils, topāza, akvamarīna un pat tanzanīta toņi, šķiet puse no dārgakmeņu krāsām ir vērojama Tamul kaskādes augštecē.
Tamul upi arī šķērsojam, jo taciņa tālāk vijas pa otru pusi. Tā aptuveni vēl vienu kilometru blisinu acis uz ūdens toņiem līdz visbeidzot atduros pie 105 m augstas klints, no kuras upe ripo lejā. Varens skats, un mazliet arī drebulīgs, stāvot uz kraujas pašas malas bez norobežojumiem un mēģinot saskatīt upi kaut kur tur tālu lejā starp tvaika mākoņiem..., bet tas nav pēdējais drebulīgais skats Huastekas reģionā, mani gaidīja vēl viens pārītis...
Meksika ir trešā labākā vieta pasaulē, pēc Ķīnas un Papua-Jaungvinejas, kur iepazīt tādu dabas fenomenu, kā gigantiskās karsta kritenes jeb debesu caurumus, kā tos mēdz dēvēt. Patiesībā jau to varētu ierindot otrajā pozīcijā, jo Jaungvinejas milzu pazemes caurumi pat zinātniekiem nav pieejami, nemaz nerunājot par mums parastajiem mirstīgajiem. Huasteca Potosina reģions, kā reiz ir apdāvināts ar lauvas tiesu no Meksikas pazemes kanjoniem tai skaitā ar divām no pasaules desmit dziļākajām karsta kritenēm.
Foto: Sotano de las Huashuas – viens no planētas dziļākajiem pazemes kanjoniem
Sotano de las Golondrinas, kas tulkojumā nozīmē Svīru ala ir viena no tām. Vairāk kā 500 m dziļā Svīru ala ir ne tikai viena no dziļākajām karsta kritenēm pasaulē, bet arī dziļākā pazemes alu šahta uz planētas. Tai ir neierasta forma debesu caurumu vidū, jo, ja parasti karsta kritenēm ir cilindriska vai piltuves forma, tad šai ir koniska ar šauru atvērumu augšdaļā un paplašinājumu alas apakšdaļā. https://www.youtube.com/watch?v=FRpT6ycI6sg
Tas ir iemesls kāpēc saules stari nekad netiek līdz alas grīdai, ļaujot dažiem no dīvainākajiem Zemes iemītniekiem, eksistēt šai baisajā tumsas caurumā. Bet ne visi tā iemītnieki ir tik biedējoši, jo putnu valsts ir daudz krāsaināka
Bez sikspārņiem te mitinās tūkstošiem Balto svīru un spilti zaļo papagaiļu. Katru rītu putni šeit izrāda neparastu izrādi, ko gan pašam nesanāca redzēt, jo mans maršruts veda pretējā virzienā, un Svīru alu apmeklēju vēlā pēcpusdienā. Bet citējot nostāstus, te var piedzīvot maģisku skatu, kā tūkstošiem svīru un papagaiļu uzsāk dienas ciklu izlidojot caur 49 m plato alas šahtas caurumu. Pateicoties koniskajai karsta kritenes formai, tie lidojumu veic spirāles kustībā, gluži kā tornado, līdz izšaujas cauri šiem šaurajiem pazemes vārtiem. https://www.youtube.com/watch?v=ZbULDVLJHq8
Turpat blakus, tikai 12 km attālumā atrodas vēl viena no Meksikas gigantiskajām karsta kritenēm - Sotano de las Huashuas. Tā pat ir lielāka pēc ietilpības par Sotano de las Golondrinas un rēķinot abus stāvus, gandrīz tikpat dziļa, jo šī ala sadalīta divās daļās. Arī šeit pazemes kanjonā mājo sikspāņi, svīres un papagaiļi, un runā, ka arī pie šī cauruma vislabāk ir atrasties agrā rīta stundā, kad putni veic savu filigrāno uzlidojumu
Huasteca Potosina reģionā vismaz vēl vienu dienu varētu pavadīt, vērojot augstas klases ūdens kaskādes, bet tomēr uz kādu laiku jāņem no ūdenskritumiem pauzīte un ceļojums jādažādo, tāpēc pēdējā pieturas vieta šajā apgabalā ir no pavisam citas operas. Las Pozas dārzs ir vieta kur daba un cilvēka iztēle ir apvienojušies kopējā dziesmā un radījuši īpašu simfoniju - tādu kā Alises Brīnumzemi, kas nogrimusi džungļu biezoknī.
Kas tad īsti ir Las Pozas? Iedomājamies biezus Meksikas džungļus, bezgalīgu, ekstraordināru iztēli un bagātu, pilnīgi traku angli vārdā Edvards Džeimss. Jā, tieši tā, ķertu britu, jo pats Salvadors Dali reiz par Džeimsa kungu ir teicis: "Viņš ir trakāks kā visi sirreālisti kopā ņemot. Tie izliekas, bet Edvards ir īsta manta". Rezultāts šādam salikumam nevar palikt nepamanīts. Šeit anglis un džungļi savienojušies kopējā dziesmā un radījuši iepriekš nekur neredzētu simfoniju - utopiska britu dzejnieka, mākslinieka un miljonāra Edvarda Džeimsa fantāziju, radot lietusmežos sirreālu metāla un betona skulptūru dārzu.
Bet viss aizsākās 1945.gadā kad mūkot no sastrādātajām ziepēm un skandāliem Eiropā, britu dzejnieks, mākslinieks un miljonārs Edvards Džeimss, dīvainā kārtā nokļūst līdz mazajam ciematiņam pilnīgā Meksikas nekurienē. Xilitla ciematā viņš rod mieru un realizē savu gara darbu - Las Pozas dārzu.
Tā realizēšanai viņam bija viss nepieciešamais - daudz laika, naudas, zemes un iztēles. Šī 36 ha lielā dārza veidošana prasīja vairāk kā 30 gadus, kuru laikā Edvardam talkā nāca 150 palīgu.
Tie, gleznainā lietusmeža pleķītī starp ūdens kaskādēm, radījuši simtiem dīvainu skulptūru veidojumu - betona tempļus, pagodas, paviljonus, gigantiskus akmens ziedus, Čūsku aleju, rokas, kas traucas ārā no zemes,
tiltus kas, neved nekur un apraujas, un trepes vedot uz nekurieni - uz debesīm (?), ļaujot arī mūsdienu apmeklētājiem fantazēt, ko tad Edvards ar to domājis.
Šis ekstraordinārais, skulptūru un ēku labirints ir kā kritiens cauri truša alai džungļu aprītā Alises Brīnumzemē. Tas mūsdienās ir kā piemineklis cilvēces fantāzijai, un kā memoriāls traka, no Eiropas izstumta un laikā aizmirsta, angļu mākslinieka piemiņai... pilnajā vārdā Edvardam Frenkam Villisam Džeimsam (1907-1984).
Huasteka Potosina - reģions, kas latvietim, eiropietim un amerikānim neizsaka pilnīgi neko, bet tajos senajos laikos, kad kareivīgie tolteki pakļāva citas Amerikas tautas, kad maiji rāva sirdis no krūtīm laukā, tādējādi upurējot cilvēkus, izlūdzoties pēc lietus un Dievu žēlastības, kad acteku impērija vēl nebija piedzimusi un olmeku milzu galvu statujas krita dabas nežēlastībā, pazūdot zem džungļu segas, Amerikas civilizācijas šo reģionu uzskatīja par savu Ēdenes dārzu, jeb Paradīzi.
Foto: Meksikas ūdenskrituma karaļā Cascada de Tamul tirkizzilā upe
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Mūsdienās tā kļuvusi par aizmirsto Paradīzi, jo pat lielākā daļa meksikāņu par to neko nezin, ceļveži arī klusē un ceļotāji te iemaldās reti. Pavadītās stundas internetā vainagojās ar panākumiem un šo noslēpumu man bija lemts atklāt - līkumojot pa gleznainiem kalnu ceļiem, arī Kreicbergs nonācis šajā antīkajā Ēdenes dārzā.
Foto: Cascadas de Tamasopo kaskādes
Kas indiāņiem lika uzskatīt šo vietu par paradīzi? Vajag tik te nokļūt un acis pašas parādīs atbildi. Kalnus un ielejas te klāj tropu džungļi, kuros kā zvaigznes debesīs izkaisīti neskaitāmi, krāšņi ūdenskritumi, dažādu nokrāsu dabas baseini un upes, kā arī gigantiski pazemes caurumi, kuros mīt papagaiļi un citi putni.
Foto: Cascadas de Tamasopo kaskādes
Indiāņiem šis reģions bija tāls un grūti sasniedzams punkts, gluži kā Paradīze, tik tāla un nesasniedzama. Savukārt dziļie pazemes caurumi - elle, jo kur Paradīze, tur apakšā jābūt Aīda valstībai. Turklāt šis tropu stūrītis atrodas kalnos, tātad tuvāk debesīm, tas viss, un īpaši jau šejienes dabas skaistums, vedina domāt, ka šie bija tie iemesli, kāpēc antīkās Amerikas civilizācijas šo uzskatīja par Padebešu valstību.
Foto: Cascadas de Tamasopo kaskādes
Huasteka Potosina reģionā pavadīju 3 dienas apskatot tikai galvenos šī apvidus dabas dārgumus un nākošie četri stāsti būs veltīti tiem. Pirmā diena aizritēja ūdens kaskāžu noskaņās. Vispirms mani ceļi krustojās miestiņā ar nosaukumu Tamosopo, kur patiesībā atrodas divas interesantas vietas viena otrai blakus - Cascadas de Tamasopo un Punta del Dios.
Foto: Cascadas de Tamasopo kaskādes
Jo ilgāk šeit uzturies, jo mazāk gribas doties projām, bet noteikti nedrīkst apdalīt otru vietu - Paradīzes baseinu Punta del Dios. Kas gan tā būtu par Paradīzi, bez paša Dieva - Punta del Dios, kas tulkojumā nozīmē Dievu tilts.
Tilts gan tas ir visai nosacīti, jo patiesībā tā ir klinšu arka, zem kuras apakšā traucas dzidra upe, bet pirms tā atduras Pozo Azul - galvenais iemesls kādēļ šai vietai nedrīkst braukt garām.
Tas ir apbrīnojams dabas baseins ar unikālu, zilas nokrāsas ūdeni, iesprostots starp mazas, cilindriskas formas, aizas sienām, pār kurām pāri kārās liānas un džungļu veģetācijas, un galvenais krīt skaists ūdens kaskāžu plīvurs. Ūdenskritumi te gāžas gandrīz no visām debess pusēm, viens tāds prāvāks, bet pārējie šauri: graciozi veidojot tādu kā ūdens plīvuru.
Pelde sutīgā dienā šeit ir kā Dieva dāvana, bet aizrauties nevar, jo jādodas uz vēl vienu ūdenskritumu vietu - Cascadas de Micos.
Cascadas de Micos slīkstošais mežš.
Savukārt otrās dienas saldais ēdiens bija visas Meksikas ūdenskritumu karalis - Cascada de Tamul. Tā parametri ir iespaidīgi - 105 m augsts un 300 m plats, tas mierīgi ierindotos 1. vietā arī Eiropā vai Āzijā. Droši vien jebkuram kā pārsteigums nāk fakts, ka tik tuksnešainā un kaktusiem bagātā zemē kā Meksika, atrodas tik grandiozs ūdens aizskars, bet Pasaule ir pārsteigumiem pilna.
Ceļš līdz tam gan nav nekāds vieglais, jo tas nav klasiskais ūdenskritums ar bruģētām taciņām, iekārtotiem skatu punktiem un suvenīru bodītēm. Lai vaigā skatītu Tamulas kaskādi ir jāpieliek zināmas pūles un jābūt gatavam piedzīvojumam, bet tas savukārt piedod šai vietai noslēpumainības plīvuru un bagātīgi apbalvo to saujiņu cilvēku, kas līdz tam nonākuši.
Foto: gleznainā Cascada de Tamul upe ceļā uz vareno ūdenskritumu
Tradicionālais un vieglākais veids kā nokļūt līdz tā skatu punktam ir ar laivu pa upi. Uz motorlaivām te gan nav, ko cerēt, jo vietējie tādas nepazīst, toties ir koka laivas ar airiem. Laiviniekam vienam paairēt ir pagrūti, tāpēc dodamies palīgā un visi trīs airējam, lai ātrāk tiktu līdz skatu punktam.
Foto: gleznainā Cascada de Tamul upe ceļā uz vareno ūdenskritumu
Distance ir īsa, bet pret straumi neiet tik viegli un pie krācēm pat kāpjam krastā un tās apejam ar kājām.
Foto: gleznainā Cascada de Tamul upe ceļā uz vareno ūdenskritumu
Bez varenā ūdenskrituma skata un gleznainā izbrauciena par zili-zaļo džungļu upi, kuru ieskauj, augstas, kaļķakmens klintis, izrādās šīs ekskursijas komplektā nāk vēl kāda vieta - pelde Cueva del Agua jeb Ūdens alā.
Atceļā pietauvojamies upes krastā un dodamies uz Cueva de Agua. Tas ir dabas veidots baseins ar neierastas, zilas nokrāsas ūdeni, kas tik kārdinoši vilina mesties ūdenī, ka mani divreiz nav jāaicina, fiksa pārģērbšanās un jau plunčājos siltajos baseina ūdeņos, kuriem noteikti nāk piešprice no zemes avotiem, kas Cueva de Agua piedod patīkamo ūdens temperatūru.
Laivu brauciens ar skatu no apakšējā stāva ir klasiskais veids, kā apskatīt Cascada de Tamul, bet man jau ar standartu nekad nav gana, tāpēc meklēju veidu kā nokļūt līdz kaskādes augšējam stāvam. Bruņojies līdz zobiem ar satelīta uzņēmumiem un mēģinot izspiest visas savas spāņu valodas zināšanas meklējot ceļa norādes pie vietējiem, nonāku pie dubļaina un akmeņaina ceļa, kas ved pareizā virzienā. Mūsu izturīgā mašīnīte godam pievar izdangāto džipu ceļu, gandrīz godam, jo pēdējo posmu līdz upei nolemjam mērot ar kājām, tā kā rodas sajūta, ka ilgi Volkswagen Jetta Kreicberga kaprīzēm neklausīs. Tiekam līdz upei un...ah mans Dievs, kas par krāsām... vēl unikālākas un daudzveidīgākas, kā Tamasopo. Smaragzaļs, tirkīzzils, safīrszils, topāza, akvamarīna un pat tanzanīta toņi, šķiet puse no dārgakmeņu krāsām ir vērojama Tamul kaskādes augštecē.
Tamul upi arī šķērsojam, jo taciņa tālāk vijas pa otru pusi. Tā aptuveni vēl vienu kilometru blisinu acis uz ūdens toņiem līdz visbeidzot atduros pie 105 m augstas klints, no kuras upe ripo lejā. Varens skats, un mazliet arī drebulīgs, stāvot uz kraujas pašas malas bez norobežojumiem un mēģinot saskatīt upi kaut kur tur tālu lejā starp tvaika mākoņiem..., bet tas nav pēdējais drebulīgais skats Huastekas reģionā, mani gaidīja vēl viens pārītis...
Meksika ir trešā labākā vieta pasaulē, pēc Ķīnas un Papua-Jaungvinejas, kur iepazīt tādu dabas fenomenu, kā gigantiskās karsta kritenes jeb debesu caurumus, kā tos mēdz dēvēt. Patiesībā jau to varētu ierindot otrajā pozīcijā, jo Jaungvinejas milzu pazemes caurumi pat zinātniekiem nav pieejami, nemaz nerunājot par mums parastajiem mirstīgajiem. Huasteca Potosina reģions, kā reiz ir apdāvināts ar lauvas tiesu no Meksikas pazemes kanjoniem tai skaitā ar divām no pasaules desmit dziļākajām karsta kritenēm.
Foto: Sotano de las Huashuas – viens no planētas dziļākajiem pazemes kanjoniem
Sotano de las Golondrinas, kas tulkojumā nozīmē Svīru ala ir viena no tām. Vairāk kā 500 m dziļā Svīru ala ir ne tikai viena no dziļākajām karsta kritenēm pasaulē, bet arī dziļākā pazemes alu šahta uz planētas. Tai ir neierasta forma debesu caurumu vidū, jo, ja parasti karsta kritenēm ir cilindriska vai piltuves forma, tad šai ir koniska ar šauru atvērumu augšdaļā un paplašinājumu alas apakšdaļā. https://www.youtube.com/watch?v=FRpT6ycI6sg
Bez sikspārņiem te mitinās tūkstošiem Balto svīru un spilti zaļo papagaiļu. Katru rītu putni šeit izrāda neparastu izrādi, ko gan pašam nesanāca redzēt, jo mans maršruts veda pretējā virzienā, un Svīru alu apmeklēju vēlā pēcpusdienā. Bet citējot nostāstus, te var piedzīvot maģisku skatu, kā tūkstošiem svīru un papagaiļu uzsāk dienas ciklu izlidojot caur 49 m plato alas šahtas caurumu. Pateicoties koniskajai karsta kritenes formai, tie lidojumu veic spirāles kustībā, gluži kā tornado, līdz izšaujas cauri šiem šaurajiem pazemes vārtiem. https://www.youtube.com/watch?v=ZbULDVLJHq8
Turpat blakus, tikai 12 km attālumā atrodas vēl viena no Meksikas gigantiskajām karsta kritenēm - Sotano de las Huashuas. Tā pat ir lielāka pēc ietilpības par Sotano de las Golondrinas un rēķinot abus stāvus, gandrīz tikpat dziļa, jo šī ala sadalīta divās daļās. Arī šeit pazemes kanjonā mājo sikspāņi, svīres un papagaiļi, un runā, ka arī pie šī cauruma vislabāk ir atrasties agrā rīta stundā, kad putni veic savu filigrāno uzlidojumu
Huasteca Potosina reģionā vismaz vēl vienu dienu varētu pavadīt, vērojot augstas klases ūdens kaskādes, bet tomēr uz kādu laiku jāņem no ūdenskritumiem pauzīte un ceļojums jādažādo, tāpēc pēdējā pieturas vieta šajā apgabalā ir no pavisam citas operas. Las Pozas dārzs ir vieta kur daba un cilvēka iztēle ir apvienojušies kopējā dziesmā un radījuši īpašu simfoniju - tādu kā Alises Brīnumzemi, kas nogrimusi džungļu biezoknī.
Kas tad īsti ir Las Pozas? Iedomājamies biezus Meksikas džungļus, bezgalīgu, ekstraordināru iztēli un bagātu, pilnīgi traku angli vārdā Edvards Džeimss. Jā, tieši tā, ķertu britu, jo pats Salvadors Dali reiz par Džeimsa kungu ir teicis: "Viņš ir trakāks kā visi sirreālisti kopā ņemot. Tie izliekas, bet Edvards ir īsta manta". Rezultāts šādam salikumam nevar palikt nepamanīts. Šeit anglis un džungļi savienojušies kopējā dziesmā un radījuši iepriekš nekur neredzētu simfoniju - utopiska britu dzejnieka, mākslinieka un miljonāra Edvarda Džeimsa fantāziju, radot lietusmežos sirreālu metāla un betona skulptūru dārzu.
Bet viss aizsākās 1945.gadā kad mūkot no sastrādātajām ziepēm un skandāliem Eiropā, britu dzejnieks, mākslinieks un miljonārs Edvards Džeimss, dīvainā kārtā nokļūst līdz mazajam ciematiņam pilnīgā Meksikas nekurienē. Xilitla ciematā viņš rod mieru un realizē savu gara darbu - Las Pozas dārzu.