Ziemeļmeksika (Abrīnojamā Meksika) - Meksikas seno civilizāciju galvaspilsētas
Kas gan tas būtu par ceļojumu uz Meksiku, neapskatot antīko kultūru tempļus un piramīdas? Diemžēl slavenās maiju senpilsētas atrodas pamatīgu gabaliņu uz leju, uz dienvidiem, un no šejienes tas ir tikpat tālu kā no Rīgas līdz Frankfurtei. Bet Meksikas civilizāciju laikmets ar maijiem ne sākās, ne beidzās, un bez tiem Mariači zemē ir vēl daudz gandrīz tik pat aizraujošu seno indiāņu kultūru. Vajag tik turēt acis plati vaļā un pamatīgi izpētīt karti, līdz pirksts pats uzdursies kādam no antīko civilizāciju centriem. Arī Centrālajā Meksikā virs galvaspilsētas Mehiko atrodas dažas nozīmīgas arheoloģiskās vietas. Mājas darbs bija izdarīts, tāpēc devos vaigā skatīt veselas trīs atšķirīgu kultūru galvaspilsētas.
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Pirmā no tām - El Tajin ir lielā miglā tīta, glabājot visvairāk noslēpumu un mīklu arheologu prātos. El Tajin Totonaku kultūras mēlē nozīmē Pērkons jeb Zibens, acīmredzot tāpēc, ka atrodas Verakruzas štata lietusmežos, kur abi šie kungi ir bieži viesi.
Bet ne jau Totonakiem būtu jāpasakās mūsdienu ceļotājiem par šo vienu no Meksikas iespaidīgākajiem arheoloģiskajiem ansambļiem, tie ievācās El Tajin, kad jau pilsētā bija sākusies pagrimuma ēra.
Īstie El Tajin cēlēji bija pavisam cita kultūra, ko arheologi nodēvējuši par Klasisko Verakruzas civilizāciju. Arheologu vidū tā regulāri nonāk diskusiju krustugunīs, jo glabā vēl daudz neatminētu mīklu un nav atklājusies tik ļoti, kā citas Meksikas civilizācijas.
Bet viens gan ir skaidrs El Tajin bija Verakruzas civilizācijas galvaspilsēta un mūsdienās vislabāk saglabājusies šīs kultūras pilsēta. Tā tika izveidota jau tālajā 1. gs., bet savus Ziedu laikus piedzīvoja no 600-900 gadam, periodā, kad arī maiju kultūra iegāja savā zenītā.
Kas notika ar šo kultūru vēlāk, tā īsti nav zināms, bet pēc arheologu hipotēzēm, ugunsgrēki un Čičimeku indiāņu uzbrukumi veicinājuši tās norietu, un ap 1250. g. tā pamesta, kur strauji kritusi džungļu nežēlastībā.
1785. gadā kāda spāņu oficiera medības, meklējot nelegālas tabakas plantācijas, vainagojušās ar nejauši atklāto Zudušo pilsētu. Tagad tā gan nav vairs tik zudusi, jo vietējās varas iestādes tās centrālos laukumus patīrījušas, lai apmeklētājiem ar mačetēm nenāktos klīst apkārt.
Tas, ko var vērot mūsdienās, ir daudzu tempļu ansambļi, piļu un rezidenču drupas
un veseli 17 bumbu laukumi, kas ir viena no raksturīgākajām El Tajin iezīmēm, jo nekur citur tie nebija tik koncentrēti noklājuši centrālos laukumus.
Dienvidu Bumbas laukums ir slavenākais no visiem, jo tā 6 reljefu paneļi attēlo spēles nianses un, galvenais, skaidri parāda to, ka bumbas vīri pēc mača tika upurēti.
Bet pati galvenā El Tajin iezīme ir nišas, jeb lodziņi celtņu un tempļu sienās. Neviena cita civilizācija Ziemeļamerikā tempļu sienās neveidoja nišas, tās bija raksturīgas vienīgi Verakrūzas kultūrai.
Ar nišām bagātāka celtne un El Tajin simbols, kas rotā paskartes, ir Nišu templis. Sešos stāvos tas sasniedz 18 m augstumu un ir noklāts ar 365 nišām jeb lodziņiem, tādējādi savulaik kalpojot arī kā kalendārs.
El Tajin Verakruzas civilizācijas galvaspilsēta
Bet tas vēl nav viss, jo El Tajin ir vēl kāda lieta ar ko pazīmēties uz citu arheoloģisko ansambļu fona - Voladores. Tieši no šejienes nāk šis antīkais Totonaku rituāls, kas savulaik tika piekopts reizi gadā, bet tagad ceļotājiem par prieku - trīs reizes dienā.
Skats ir diezgan neierasts, kad krāsainos tērpos tērptie Totonaku pēcteči uzrāpjas ļoti augstā stabā, kas vējā vēl grīļojas un tad bungu un flautas pavadībā metas virpuļot ar galvu uz leju kā tādi vilciņi, atkārtojot gadsimtiem senu auglības rituālu. Turklāt tas viss notiek 30 metru augstumā, bez īpaša drošības ekipējuma - lidojošajiem vīriem ir tikai pie potītes apsieta virve.
Pēc Verakruzas pārceļamies uz tolteku galvaspilsētu Tulu. Lai gan savulaik no šejienes tika pārvaldītas plašas zemes un tolteku kultūra ir viena no nozīmīgākajām Ziemeļamerikas kontinentā, Tula ne tuvu nav tik labi saglabājusies kā El Tajin. Tomēr arī šeit ir kāda iezīme, ar ko Tula izceļas uz pārējo kontinenta arheoloģisko vietu fona - karavīru statujas jeb Atlantu milži. Tolteki bija izcili karotāji, kuriem pat bija savs Karavīru Dievs un tie bruņotu spēku piekopa kā sava veida kultu. Ja jāsalīdzina ar Seno Grieķiju, tad maiji bija kā atēnieši, veidojot demokrātiju un būvējot skaistas celtnes, savukārt tolteki bija kā spartieši - dedzīgi karotāji, kas spēku uzskatīja par galveno vērtību.
Acteki, kas ienāca Centrālās Meksikas reģionā pēc tolteku kultūras pagrimuma tos apbrīnoja un dēvēja pat par saviem senčiem. Tie arī devuši nosaukumu Atlantu milžiem, kas paceļas Čūskas dieva tempļa virsotnē, domājot, ka statujas reprezentē tolteku senčus - atnācējus no citas pasaules. Šīs četras 4,5 m augstās bazalta karotāju statujas, kas savulaik balstīja tempļa paviljona jumtu ir unikāls tēlniecības piemērs Meksikā, kur antīkās civilizācijas nepraktizēja statuju veidošanu. Atlantu milži ir lieliski pārlaiduši gadsimtus aizmirstībā un izdzīvojuši līdz mūsdienām, turpinot noraudzīties pār Tolteku kultūras centru, kas tagad gan guļ drupās.
Netālu no Tulas atrodas ceturtais augstākais vulkāns Meksikā - 4704 m augstais Nevado de Toluca, kura virsotne ziemas mēnešos regulāri ir klāta ar plānu sniega cepurīti. Tas ir vienīgais no Meksikas lielajiem vulkāniem, kura iekarošanai nav nepieciešams piepūst vaigus un liet sviedrus, jo tā augšā (tiesa ne līdz pašai virsotnei) ved grants ceļš, turklāt tas ir vienīgais, pie kura virsotnes vēl atrodas divi dzidri krātera ezeri, Saules un Mēness, kur acteki savulaik veica ziedojumus un rituālus lietus dievam Tlaloc.
Ja Tulā un El Tajin ļoti reti ieklīst ārzemju ceļotāju grupas, tad trešā galvaspilsēta Teotihuakana nevienam nav nekāds jaunums. Šķiet ikviens Meksikas apceļotājs to ieliek saraksta augšgalā, un arī es pusi dienas ziedoju Ziemeļamerikas lielākās antīkās impērijas galvaspilsētai. Impērija, kas pletās no Centrālās Meksikas līdz pat mūsdienu Salvadorai, savulaik kontinentā ieņēma tādu pašu lomu, kā Romas impērija Eiropā. Savos ziedu laikos no 250.-600. gadam galvaspilsēta bija izpletusies 20 kv.km. platībā un to apdzīvoja 135000 cilvēku, padarot to par lielāko pilsētu Rietumu puslodē līdz eiropiešu ienākšanai.
Teotihuakanas varenību vietējie valdnieki atspoguļojuši arī akmenī, būvējot iespaidīgas celtnes un platas avēnijas. Nāves avēnija (iesaukta tā tādēļ, ka acteki domājuši, ka mazajās piramīdās, kas ieskauj plato ielu, tikuši guldīti valdošie priesteri) savieno divas krāšņākās pilis un abas grandiozākās Teotihuakanas piramīdas - Saules un Mēness. 70 m augstā Saules piramīda tika celta jau ap 100. mūsu ēras gadu un tā ir trešā augstākā piramīda pasaulē. Interesanti, ka tās celtniecībai tika izmantoti trīs miljoni tonnu akmens, bet atšķirībā no Ēģiptes, te netika izmantoti ne metāla darbarīki, ne dzīvnieki un pat ritenis nē.
Nedaudz zemākā Mēness piramīda, tika uzcelta vēlāk ap 300. gadu un, lai gan augstumā tā nepārsita Pyramide del Sol izmērus, mākslinieciski tā ir pievilcīgāka kā Saules piramīda. Pat gadsimtus pēc Teotihuakanas krišanas, tolteki, maiji un acteki turpināja pielūgt šīs civilizācijas galveno dievu Čūskas dievu Quetzalcoatl, bet actekiem pamestā pilsēta bija arī svētvieta augstmaņiem, kur, viņuprāt, Dievi sevi upurējuši saulei, lai tā varētu uzsākt jaunu ciklu - 5. pasauli, kurā saimniekot sāka acteku impērija. Kāpiens abās piramīdās ir svēta lieta arī katram mūsdienu ceļotājam, jo ainavas atsver katru izspiesto sviedru lāsi.
Čūskas dieva Quetzalcoatl pils – galvenā Teotihuakanas priestera rezidence.
Kas gan tas būtu par ceļojumu uz Meksiku, neapskatot antīko kultūru tempļus un piramīdas? Diemžēl slavenās maiju senpilsētas atrodas pamatīgu gabaliņu uz leju, uz dienvidiem, un no šejienes tas ir tikpat tālu kā no Rīgas līdz Frankfurtei. Bet Meksikas civilizāciju laikmets ar maijiem ne sākās, ne beidzās, un bez tiem Mariači zemē ir vēl daudz gandrīz tik pat aizraujošu seno indiāņu kultūru. Vajag tik turēt acis plati vaļā un pamatīgi izpētīt karti, līdz pirksts pats uzdursies kādam no antīko civilizāciju centriem. Arī Centrālajā Meksikā virs galvaspilsētas Mehiko atrodas dažas nozīmīgas arheoloģiskās vietas. Mājas darbs bija izdarīts, tāpēc devos vaigā skatīt veselas trīs atšķirīgu kultūru galvaspilsētas.
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Pirmā no tām - El Tajin ir lielā miglā tīta, glabājot visvairāk noslēpumu un mīklu arheologu prātos. El Tajin Totonaku kultūras mēlē nozīmē Pērkons jeb Zibens, acīmredzot tāpēc, ka atrodas Verakruzas štata lietusmežos, kur abi šie kungi ir bieži viesi.
Bet ne jau Totonakiem būtu jāpasakās mūsdienu ceļotājiem par šo vienu no Meksikas iespaidīgākajiem arheoloģiskajiem ansambļiem, tie ievācās El Tajin, kad jau pilsētā bija sākusies pagrimuma ēra.
Netālu no Tulas atrodas ceturtais augstākais vulkāns Meksikā - 4704 m augstais Nevado de Toluca, kura virsotne ziemas mēnešos regulāri ir klāta ar plānu sniega cepurīti. Tas ir vienīgais no Meksikas lielajiem vulkāniem, kura iekarošanai nav nepieciešams piepūst vaigus un liet sviedrus, jo tā augšā (tiesa ne līdz pašai virsotnei) ved grants ceļš, turklāt tas ir vienīgais, pie kura virsotnes vēl atrodas divi dzidri krātera ezeri, Saules un Mēness, kur acteki savulaik veica ziedojumus un rituālus lietus dievam Tlaloc.
Nedaudz zemākā Mēness piramīda, tika uzcelta vēlāk ap 300. gadu un, lai gan augstumā tā nepārsita Pyramide del Sol izmērus, mākslinieciski tā ir pievilcīgāka kā Saules piramīda. Pat gadsimtus pēc Teotihuakanas krišanas, tolteki, maiji un acteki turpināja pielūgt šīs civilizācijas galveno dievu Čūskas dievu Quetzalcoatl, bet actekiem pamestā pilsēta bija arī svētvieta augstmaņiem, kur, viņuprāt, Dievi sevi upurējuši saulei, lai tā varētu uzsākt jaunu ciklu - 5. pasauli, kurā saimniekot sāka acteku impērija. Kāpiens abās piramīdās ir svēta lieta arī katram mūsdienu ceļotājam, jo ainavas atsver katru izspiesto sviedru lāsi.
Čūskas dieva Quetzalcoatl pils – galvenā Teotihuakanas priestera rezidence.