Horvātija Jura Levica objektīvā

Banu (vicekarali) Josipu Jelačiču horvāti vērtē ļoti augstu. Piemineklis Zagrebā

Nu jau būs pagājuši gandrīz 20 gadi kopš pilsoņu kara, taču daudzas lietas par to atgādinās vēl ilgi.

Reti kur dabas un cilvēka radītais sakļaujas tik skaistā vienotā ansamblī, kā Slunjes ciematiņā netālu no Plitvices.

Parasti tieši Slunjē notiek pirmā sastapšanās ar Horvātijas ūdenskritumiem.

Plitvices nacionālais parks- tas nozīmē 4 stundas baudas, staigājot gar šādiem unikāliem dabas brīnumiem.

Tikai retajiem izdodas redzēt Plitvici martā. Ar leduskritumiem. Jāatzīst- visas takas tad nav izstaigājamas, jo sniegu visur notīrīt nav iespējams.

Gadās, ka acu priekšā nogāžas kāda tonnām smaga lāsteka. Iespaidīgi!

Plitvice ir 17 ezeru kaskāde, starp kuriem ir neskaitāmi ūdenskritumi.

Dažādu sarežģītu apstākļu (temperatūra, aļģes u.c.) ietekmē te notiek ūdenī izšķīdušā kaļķa pārvēršanās par saldūdens kaļķi (travertīnu). Te apkaļķojas pat ūdenī iekrituši koki.

Sevišķi iespaidīgi te ir pēc lietus. Tad ūdenskritumi ir ‘jaudīgāki’

Visapkārt reibinošs zaļums un Latvijā retāk sastopami augi- efejas, āmuļi, dižskābarži.

Plitvices NP parasti aicinu tūristus uz zivīm skatīties kā uz skaistumu, nevis ēdienu.

Dažviet sajūtas kā Norvēģijas fjordos.

Tūristi drīkst pārvietoties tikai pa labiekārtotām takām. Sezonas karstumā te veidojas pat ‘korķi’.

15. Plitvices NP

Karsta procesa (iežu šķīdināšana pazemē) rezultātā upes var pazust pazemē. Plitvices NP

Tu neesi bijis Horvātijā, ja neesi redzējis Plitvičku.

Čikolas upes kanjonā esot uzņemtas indiāņu filmas ar Goiko Mitiču. Bērnībā ticēju, ka tāda izskatās Amerika.

Pāri šaurumam- Pagas sala. Vēl viena negaidīta ainava Horvātijā.

Salas pakalnu austrumu nogāzēs ir tik maz augu, ka jābrīnās- tās esot aitu ganības. Taču zāle ir tik aromātiska, ka aitu piens smaržo lieliski. Savukārt Pagas salas aitu siers ir īsta delikatese. Nenožēlojiet naudiņu- tas ir tā vērts!

Pagas pilsētiņas centrālais laukums ar dievnamu.

Nekur citur Horvātijā sakrautie akmens žogi nav tik taisni, kā Pagas salā. Novāktie akmeņi dod lielāku iespēju izspraukties kādai zālītei. Savukārt pats žogs kalpo kā saulessargs un vieta, kur patverties no stiprā vēja.

Tuksnesis te ir nevis lietus trūkuma dēļ, bet gan augsnes trūkuma dēļ.

Augsnes noplicināšanu veicinājusi gan pārmērīgā mežu izciršana un noganīšana pirms gadsimtiem, gan stiprais ‘buras’ vējš, kurš rudeņos un pavasaros zēģelē no krasta jūrā. Vējš iepūta augsni jūrā.

Iespējams, vieni no augāja iznīcinātājiem bijuši venēcieši, kuru cietokšņu drupas daudzviet redzamas vēl šodien.

Jablanaca ir viens tipisks, necils piekrastes miestiņš. Jūra, baznīca, bodīte un trīs krodziņi. Ko vairāk vajag?

Trsatas cietoksnis Rijekas pilsētā netālu no slavenā kūrorta Opātijas.

Esspreso kafija- stipra kā mīlestība!

Huma ar saviem 17 iedzīvotājiem pamanījusies saglabāt viduslaikos iegūtās pilsētas tiesības. Tātad, tā ir mazākā pasaules pilsēta. Tāpēc vien te ir vērts iebraukt (jo uz lielāko- Tokiju diez vai aizbrauksiet…).

Humas ieliņas. Starp citu, te var nopirkt tuvējā apkārtnē iegūtās trifeles.

Pulā tūristi iegriežas romiešu amfiteātra dēļ.

Pulas meistaru darinātās sveces. Labs suvenīrs.

Horvātijas austrumu daļu sauc par Slavoniju. Tā ir līdzena un te plešas milzīgi kukurūzas un saulespuķu lauki. Te sanāk pabūt tikai pa ceļam uz Sarajevu Bosnijā.

Nopostītas un sagrautas mājas un brīdinājumus par iespējamiem mīnu laukiem Horvātijā redz arvien retāk. Taču dažas vietas vēl turpina atgādināt par 20 gadus senu traģēdiju. („Zaļās pieturas” šādās vietās noteikti neorganizējam.)

Bambusu audze pa ceļam uz Krkas upes ūdenskritumiem.

Atšķirībā no Plitvices, te ūdenskritumus neveido vis ezeru kaskāde, bet gan Krkas upe. Veģetācija te krietni subtropiskāka, tāpēc dažviet sajūta kā Amazones džungļos.

Skradinski Buk ūdenskritumi pavasarī (martā)

Skradinski Buk ūdenskritumi vasarā (jūnijā)

Raftings pa Cetiņes upi. Iespaidīgs, bet drošs pasākums.

Tas pirātveidīgais kuģis parasti ir ar Latvijas karogu un latviešu dziesmu pieskandināts. Protams, bez horvātu vīna nekāda dziedāšana nesanāktu…

Braucam uz Kornatu salu arhipelāgu.

Kuģīša dienas galapunkts ir sālsezers (55 grami/ litrā) salā Dugi Otok (Garā sala). Noslīkt vai ienirt sālsezerā nav iespējams- tik liela ir sāls koncentrācija.

Kornetu salu stāvkrasti.

Kas var būt labāks par šo?

Jūras eži neapdraud dzīvību, taču sabojāt garastāvokli tie spēj gan. Tas gan notiek ļoti reti un tikai ar īpaši talantīgiem tūristiem…

Adrijas piekrastes pilsētiņas ar šaurajām ieliņām sniedz īpašu kolorītu. Un, starp citu, arī vēsmu karstajā pusdienu saulē. Trogira

Splita. Prokuratīvs. Te bieži notiek koncerti un izrādes.

Brauciens gar Dalmācijas piekrasti ir viena vienīga bauda. Sevišķi saulrietā.

Jūlijā un augustā te gandrīz nekad nelīst lietus. Tas arī bīstams ugunsgrēku laiks.

Velebita kalni nav augsti. Tādas sajūtas ir tos vērojot no autobusa loga. Domas mainās, kad dodies tur ar kājām. Man patika.

Primoštenas pilsētiņa atrodas uz nelielas pussalas, kura vēlāk savienota ar krastu.

Neretvas upes delta ir negaidīta ainavas maiņa klinšainajā Dalmācijas piekrastē. Mitrais un auglīgais līdzenums, kur izmantota katra zemes pēda pārsteidz nesagatavotus.