Peru ziemeļos un Klusā okeāna piekrastē ir iekārtojusies valsts trešā lielākā pilsēta Truhiljo (Trujillo). Tā tika dibināta tālajā 1534. gadā, mazāk kā 2 gadus pēc liktenīgās Kahamarkas kaujas un pirmā Francisko Pizarro randiņa ar inkiem.
Truhiljo tika nosaukta pa godu Pizarro dzimtajai pilsētai Spānijā, tāpēc tā nevarēja būt kaut kāda tur necila pilsētele, tai bija jākļūst par vienu no Jaunās Spānijas centriem. Truhiljo nelika Pizzaro vilties, tā drīz vien kļuva par galveno Klusā okeāna ostu starp Limu un Panamas pilsētu, no kurienes uz Spāniju garajā ceļā devās ar dārgumiem pildītās spāņu galeonas.
Arī arhitektūras ziņā Truhiljo izcēlās, radot savu unikālu stilu - ar krāsainiem namiem, režģotiem logiem, grebtiem koka balkoniem, krāšņiem māju portikiem un dzelteniem dievnamiem Jūs neatradīsiet otru tādu pilsētu visā Dienvidamerikā.
Īpaši šai ziņā izceļas ar krāsām žilbinošais Plaza de Armas jeb galvenais Truhiljo laukums - tas ir gandrīz kā no pasaku grāmatas izkāpis jeb no kādas Salvadora Dali gleznas.
Uz plašā laukuma atrodas kādas 20 krāsainas ēkas un pie katras no tām gribās apstāties un nobildēt. Nav šaubu, es Truhiljo Plaza de Armas ierindotu starp pasaules desmit skaistākajiem laukumiem.
Tomēr Trujillo vecpilsēta un laukums ir tikai pievienotā vērtība jeb bonusiņš, bet ne patiesais iemesls kādēļ ceļotāji iemaldās šai pasaules malā. Galvenais iemesls ir daudzās arheoloģiskās vietas, kas atrodas Truhiljo pievārtē un uz ziemeļiem atrodošās Chiclayo pilsētas apkārtnē. Foto: antīkās Tukume piramīdas Chiclayo pilsētas pievārtē
Chiclayo (izrunā Čiklajo) nosaukums droši vien ne latviešiem, ne eiropiešiem neko nenozīmē, tomēr tieši šīs pilsētas apkārtne ir arheoloģisko atklājumu ziņā pasaules viskarstākais punkts nu jau pēdējās trīs dekādes. Senās Močikas (Mochica) jeb Močes (Moche) civilizācijas galvaspilsēta Sipana ir šo atklājumu nagla, jeb kulminācija.
Pavisam nesenā pagātnē šeit ir risinājies Indiana Džonsa filmas cienīgs sižets, vai vismaz laba piedzīvojumu trillera - apslēptas bagātības, huaqueros jeb bagātību mednieki, cienījams arheologs Dr. Walter Alba (kā prototips Indiana Džonsam), policijas pakaļdzīšanās, viens nogalinātais un pat FBI iesaiste, kas medīja pa Ameriku un Eiropu salaupītās bagātības.
Bet stāsts aizsākās 1987. gadā, kad melnajā tirgū uzpeldēja un lidostās tika aizturēts liels daudzums ar antīkiem dārgmetālu priekšmetiem. Drīz pēc tam atklājās, ka dārgumu mednieki pie mūsdienu Sipanas ciemata ir atklājuši seno Močes galvaspilsētu Sipanu un tās reliģisko centru. Laupītāji bija uzgājuši tikai vienu no kapenēm, un ne to vērtīgāko. Nākošo 22 gadu laikā šeit tika atklātas vēl 15 augstmaņu kapenes, tai skaitā vērtīgākā no tām Lord of Sipan, kas bija Močes valdnieks. Tajā atradās pasakainas bagātības, pārsitot pušu visas iepriekš atklātās kapenes Rietumu puslodē jeb abās Amerikās. To var salīdzināt vienīgi ar Tutanhamona kapeņu atklāšanu tāpēc Lord of Sipan tiek dēvēts par "Amerikas Tutanhamonu".
Sipanas karalis bija guldīts zem vairākām kārtām ar zelta un sudraba priekšmetiem, kas izdaiļoti ar tirkīza akmeņiem. Tāpat viņa kapenē atradās 1138 keramikas urnas un vairāki skeleti.
Močes kultūrā līdzīgi kā Senajā Ēģipte ticēja aizkapa dzīvei, tāpēc valdniekam tika upurēti un guldīti kapā astoņi cilvēki un divas lamas. Kapā blakus karalim tika guldīti sargi jeb jauni vīri spēka gados, sieva ar kroni galvā, divas jaunas sievietes jeb konkubīnes un pavisam jauns mazulis, kas ar savu nevainību ir attīrījis kapenes auru. Artefakti no šīm 16 kapenēm ir daudz ko atklājušas par līdz tam nezināmo Močes kultūru - tā pastāvēja līdzās Romas Impērijai, no 100-650 gadam mūsu ērā un aptvēra gandrīz visu mūsdienas Peru līdzenumu platību - no okeāna līdz Andu grēdai. Šī kultūra praktizēja upurēšanas rituālus līdzīgi kā maiji, un tiem bija viens galvenais Dievs kā radītājs un daudzi citi dievi dzīvnieku un okeāna iemītnieku veidolos, kur katrs atbildēja par savu dievišķo sfēru.
Močes bija arī lieliski amatnieki, kuru dārgmetālu izstrādājumi ir īsti mākslas darbi, bet to keramikai vispār nav līdzvērtīgu starp pārējām Ameriku civilizācijām. Močika keramikas urnas tika veidotas visdažādāko dzīvnieku, okeāna radību, augu un augļu, kā arī dažādu cilvēku un profesiju veidolos.
Mūsdienās Sipan reliģiskajā kompleksā var redzēt orģinālās kapenes ar kopijām no priekšmetiem un skeletiem tajās, bet blakus muzejā ir izvietoti artefakti no trim kapenēm. Tomēr, lai redzētu vērtīgākos dārgumus ir jādodas uz Lambayeque ciemu, kur uzcelts liels, moderns muzejs pēc formas kā Sipan templis-piramīda, tikai, lai izvietotu kolekciju no trim galvenajām kapenēm, kurās tika atrasti divi karaļi, jeb lordi un galvenais priesteris.
Šīs kapenes un dārgumi paglābušies no spāņu kausēšanas krāsnīm un laupītāju nagiem, tikai pateicoties Mātei Dabai, kas no kleķa ķieģeļiem celtās Močes kuktūras piramīdas un tempļus apskādējušas tā, ka konkistadori un huaqueros tās noturējuši par izrobotiem kalniem. Noslēgumā man gidam tikai viens jautājums palika uz mēles: "Ja konkistadoriem šī civilizācija nebija zināma un atrastas ir tikai divas karaļu kapenes, kur ir pārējo valdnieku apbedījumu vietas?"
Uz to viņš atbildēja, ka Chiclayo apkārtne vēl ir daudzu atklājumu priekšā un par to mēs vēl dzirdēsim pēc dekādēm un gadsimtiem. Močes kultūrai 7. gs. otrajā pusē punktu pielika nevis kāda spēcīgāka impērija vai dinastija, bet gan Māte Daba - masīvas lietusgāzes, kas traucās pāri Peru teritorijai izpostīja ceremoniālos kompleksus un reliģiskos centrus, bet tam sekojošais sausums noveda cilvēkus badā, sagraujot šo dižo civilizāciju.
Vairāk kā gadsimtu Peru valdīja varas vakums, līdz Chiclayo apkārtnē 8. gs. beigās dzima jauna pirms-Inku civilizācija, kurai bija lemts pārvaldīt daļu no mūsdienu Peru Ziemeļus - Sikanas (Sican) kultūra. Foto: Sikanas kultūras kapeņu rekonstrukcija Sican Museum muzejā, kur cilvēkus mēdza apglabāt ar kājām gaisā.
Sikanas kultūra bija slavena ar divām lietām - piramīdu celtniecību un saviem juvelieriem, kuru izstrādājumiem konkurenci sastāda vienīgi Močes kultūra. To sākotnējā galvaspilsēta bija Batan Grande, kur atklātas 50 piramīdu drupas, bet vēlāk ap 1050. gadu pēc dabas kataklizmām jeb El Ninjo tā tika pārcelta uz mūsdienu tūristiem daudz pieejamāko Tucume, latviskojot varētu pat teikt uz Tukumu. Tukumā Sikanas kultūra paspēja uzbūvēt 26 piramīdas, ko mūsdienās pazīst kā Piramīdu ieleju.
Tiesa laika zobs ar vēja, lietus un El Ninjo palīdzību ir apskādējušas arī Sikanas piramīdas, tā ka rūpīgi jaieskatās, jo pretējā gadījumā tās izskatīsies pēc dīvainu formu kalniem. Piramīdu ielejas centrā atrodas patiešām reāls kalns Cerro Purgatorio, kas kalpo kā labs skatu punkts uz Tukuma piramīdu, tempļu un administratīvā centra kompleksa drupām. Interesants ir kalna nosaukums, kas tulkojumā nozīmē Šķīstītavas kalns, jo spāņi tā virsotni ir izmantojuši kā platformu kristietības sludināšanai - priesteri tērpušies kā dēmoni no virsotnes esot lejā metuši neticīgos iezemiešus, tā rādot piemēru, cik labi ir būt kristietim.
Bet ne jau spāņi pazudināja šo civilizāciju, bet gan jauna, spēcīgāka impērija no dienvidiem, kas iekaroja un aprija Sikanas kultūru 1370. gadā - Čimu (Chimu), kuras galvaspilsēta atradās Truhiljo pilsētas pievārtē!
Tucume piramīdas saistās arī ar kādu slavenu pētnieku un ceļotāju - šo reliģisko kompleksu 50-tajos gados pētīja Tūrs Heijerdāls, kurš šeit guva apstiprinājumu Dienvidamerikas saiknei ar Okeānijas salām. Tas kļuva par iedvesmu viņa Kon-Tiki ekspedīcijai, dodoties no Peru uz Polinēziju ar vienkāršu salmu laiviņu, līdzīgu tām, kādas izmantoja Močes un Sikanas civilizācijas.
Mercado de Brujas - labākais raganu tirgus Ziemeļperu. Bez bēdīgi slavenā San Pedro kaktusa šeit tirgo vēl dažādus ārstnieciskus un apreibinošus jeb halocigēnus augus, kā arī visu, kas saistās ar šamaņiem - no vudū lellēm un rituālu piederumiem līdz izbāztām ķirzakām un āžu kājām. Spēj tik izvēlēties.
Tomēr reģiona divas galvenās arheoloģiskās vietas atrodas tieši Truhiljo pilsētas pievārtē - Chan Chan un Moche ar Saules un Mēness piramīdām. Tās abas ir bijušas galvaspilsētas antīkām impērijām - pirmā Čimu (Chimu) kultūrai, bet otrā jau pieminētajai Močes (Moche) civilizācijai. Foto: Varavīksnes tempļa reljefs, kas klāj svētnīcas sienas Čimu impērijas galvaspilsētā Chan Chan
Arheologiem joprojām nav vienprātības vai Sipana un Moče abas bija Močes civilizācijas galvaspilsētas vienlaicīgi, tādējādi sadalot impēriju vai arī katra no tām savā periodā. Tomēr par vienu arheologi nešaubās, Močes pilsēta pie Truhiljo ar varenajām Huaca Sol y Luna jeb Saules un Mēness piramīdām bija galvenais impērijas reliģiskais centrs.
Šeit var pārliecināties, ka Močes kultūra bija ne tikai lieliski juvelieri un keramiķi, bet arī arhitekti, jo abas, no kleķa ķieģeļiem celtās piramīdas ir labi pārlaidušas daudzos gadsimtus aizmirstībā un tuksneša smiltīs. Turklāt Močes Saules templis, kura celtniecībā tika izmantoti 140 miljoni kleķa ķieģeļu ir lielākā piramīda Dienvidamerikā un lielākā māla piramīda vispār pasaulē.
Pie Saules piramīdas arheologu darbi vēl turpinās, tāpēc to tikai no distances var apskatīt, savukārt vecāko un interesantāko Mēness piramīdu, gan var krustām šķērsām izložņāt. Tā bija galvenā sakrālā celtne visā impērijā, no tās pirmsākumiem 1. gs. līdz 7. gs., kad Močes piemeklēja dabas katastrofas un tie nolēma sūtīt Mēnesi ellē ratā un labāk vērsties un pielūgt Sauli. Mēness piramīda tika celta Močes civilizācijas svētākā kalna Cerro Blanco pakājē, kurā mājo to galvenais Dievs un visuma radītājs, kuram tika upurēti cilvēki un ziedotas asinis.
Nojumes, kas šeit sabūvētas, lai pasargātu celtni un oriģinālos, krāsainos gleznojumus nedara to diez ko pievilcīgu, bet pati piramīda ir nudien interesanta. Tā tika gadsimtu garumos paplašināta 5 reizes un katru reizi tā tika kā sīpols apmesta ar māla ķieģeļu kārtu un apgleznota no ārpuses, tādējādi kļūstot arvien platākai un augstākai. Pēdējās jeb jaunākās kārtas gleznojumus un gravējumus laiks nebija žēlojis un arheologiem pat nebija nojausmas, ka piramīda vispār tika apgleznota, līdz 90.-tajos gados nolobot 5. kārtu tie atklāja krāšņus, vairāk kā 1500 gadus senus dekorējumus 4. kārtas sienas, kurus vēlākā apbūve bija pasargājusi no lietus un smiltīm.
Tagad visa Rietumu siena ir pilnība attīrīta paverot iespaidīgu skatu ar 6 piramīdas pakāpieniem, kurus klāj oriģinālās freskas. Turklāt Mēness templis, nav vienkārši piramīda, bet gan plašs reliģiskais komplekss, kurā atradās priesteru un valdnieku zāles, svētnīcas un altāri, privātās un publiskās upurēšanas telpas, kā arī blakus tai plašs ceremoniālais laukums, kas arī bija daļa no kompleksa.
Pēc Močes kultūras pagrimuma ilgi tukša vieta Peru nepalika, jo bijušās impērijas teritorijās ap 9. gs. izveidojās divas jaunas civilizācijas - Sikanas un Čimu impērijas. Čimu impērijas galvaspilsēta bija Chan Chan, otra lielā arheoloģiskā vieta Truhiljo pievārtē. Arī tā tika celta no kleķa ķieģeļiem un tad apmesta ar dažādiem gravējumiem, tomēr El Ninjo un masīvas lietusgāzes to nav žēlojušas.
Tā esot bijusi varena pilsēta, kas pletusies 20 kv.km platībā veidojot lielāko pirms Kolumba perioda pilsētu abās Amerikās un lielāko kleķa pilsētu vispār cilvēces vēsturē.
Tikai pavisam niecīga daļiņa no dižās pilsētas ir attīrīta no smiltīm un atjaunota, tomēr, lai to apskatītu ir nepieciešama gandrīz pilna diena. No tempļiem visiespaidīgākais ir Huaca Arco Iris jeb Varavīksnes templis, kuru arheologi tā nosaukuši, jo tā gravējumos dominē varavīksnes ar mītiskiem radījumiem.
Savukārt no daudzajām pilīm tikai viena ir attīrīta un daļēji atjaunota - Nik-An pils. Šī L burta formas pils ar iespaidīgiem 15 m augstiem mūriem ir grandioza savos izmēros, bet tai pat laikā tā esot bijusi viena no mazākajām Chan Chan rezidencēm, kuru visdrīzākais apdzīvojuši priesteri, ne valdnieka ģimene.
Tās sienas rotā flīzes un gravējumi ar viļņiem, zivīm, ūdens putniem un jūras dzīvniekiem tādējādi norādot uz ciešo saikni ar okeānu, kura krastā Chan Chan arī atrodas.
Savukārt, galvenais Ceremoniālais laukums ir mistērija, jo tā sienas dīvainā kārtā rotā vāveru attēli, kuras šai apkārtnē nemaz nav sastopamas.
Tāpat tikai Čimu arhitektūrai raksturīga iezīme bija ēkas veidot ar rombveida nišām, pa kurām var cirkulēt vējš atvēsinot tuksnešainajā, karstajā klimatā.
No 9.gs. Čimu impērija ar katru simtgadi pieņēmās spēkā un bagātībā līdz 1370. gadā tie iekaroja Sikanas kultūras zemes. Tomēr to prieki nebija ilgi, jo gadsimtu vēlāk, 1471. g. čimu nespēja nosargāt savu impēriju kareivīgo inku priekšā. Inki bija toleranti un ļāva čimu saglabāt savas lielās bagātības, bet vajadzēja tik pie horizonta parādīties Pizzaro, kā vērtīgie zelta un sudraba izstrādājumi tika konfiscēti un pārkausēti stieņos uz neatgriezeniskiem laikiem.
Bet kad diena ir beigusies, tad nedrīkst palaist garām saulrietu Huanchaco zvejnieku ciematā, kas popularitāti iemantojis ar savām daudzajām niedru laivām tās pludmalē.
Šādas laivas izmantoja senās Peru civilizācijas un Tūrs Heijerdāls savā Kon-Tiki ekspedīcijā, kā arī atsevišķi zvejnieki ar tām turpina zvejot arī 21. gs.
Huanchaco - zvejnieku ciematā Klusā okeāna piekrastē blakus Truhiljo pilsētai.
Krāsainais Plaza de Armas laukums Truhiljo vecpilsētas sirds.
Krāsainās mājas Truhiljo koloniālās ēras vecpilsētā.