Ja būtu jaizvēlas viena valsts Melnajā kontinentā kur doties....tad ilgi nedomātu, tā būtu Dienvidāfrikas Republika, kas protams atrodas Āfrikas dienvidu daļā. Diezgan loģiski. Kenijā ir tikai zvēru pakaļas, Zambijā ūdenskritumi, Etiopijā unikālas ciltis, Mozambikā pludmales, Kongo džungļi, Mauritānijā tikai tuksneši....tad Dienvidāfrikā ir tas viss un vēl vairāk.
Foto: manas pēdas virs Blyde River kanjona...viena no Melnā Kontinenta iespaidīgākajiem skatiem!
Dienvidāfrikā tiekas kontrasti un galējības. Dīvaini ka tuksneši sadzīvo vienā valstī ar zaļiem kanjoniem un lietusmežiem, lauvas klejo pa savannām, bet aiz stūra pingvīni peldās aukstajos Atlantijas okeāna ūdeņos, cilvēki dzīvo skārda būdiņu graustu rajonos, bet turpat blakus paceļas villas un utopiskas sapņu pilis...te ir viss ko var sagaidīt no Āfrikas!
Foto: Lisabonas ūdenskritums
Aptvert visu šo valsti un iepazīt tās daudzveidību vienā ceļojumā ir neiespējami, ja vien nav lieks kāds mēnesis gadā, tāpēc ar smagu sirdi svītroju āra interesantas vietas no sevis sastādītā vēlmju saraksta, jo visam nebija laika, vietas un līdzekļu..kā nekā Dienvidāfrika ir dārga zeme, attīstītākā valsts Melnajā kontinentā. Un tas laikam arī mazliet pietrūka tieši ceļojumā pa šo apbrīnojami daudzveidīgo un skaisto zemi. Tā īsti neiekļaujas manās fantāzijās un sapnī par Āfriku....pārāk civilizēta, pārāk sakopta, pārāk globalizēta...bet vienalga skaista un valdzinoša.
P.S. Dienvidāfrika ir jāredz, bet patiesās Āfrikas kolorītu arī gribās, tāpēc ļoti labi sanāca ka sanāca paviesoties šajā ceļojumā arī Zimbabvē, Zambijā un Botsvānā, kas uzbūra ainas no Āfrikas, tādu kādu es to iedomājos - netīru un skarbu....ar žirafu un ziloņu siluetiem fantastiskos saulrietos.
Foto: Baltie degunradži bolās un pozē tūristiem Pilanesburgas nacionālajā parkā.
Tomēr, lai cik skaista šī zeme būtu, tai ir arī tumšā puse....jau atkal Dienvidāfrikas galējības. Dienvidāfrikas Republika daudzus gadus bija izolēta no ārpasaules bēdīgi slavenā Aparteīda režīma dēļ, tas ir rasistiskas diskriminācijas ko mazākumā esošā balta rase piekopa pret vietējiem melnādainajiem iedzīvotājiem, sadzenot tos dzīvot skārda būdiņās geto pilsētiņas un paņemot sev visu ko var. Lai stādītos priekšā kāds bija rasistiskākais režīms cilvēces vēsturē, kā piemēru, varu minēt: melnajiem iedzīvotājiem bija aizliegts parkā sēdēt uz balto soliņiem, kas protams bija skaistāki un tīrāki; vai arī ja melnādainais vīrs strādāja pilsētā kalpojot un nodrošinot baltajiem augstus dzīves standartus, bet sievai nebija darbs tajā pilsēta, tad viņa nevarēja dzīvot kopā ar vīru un viņiem bija jādzīvo atsevišķi. Protams baltie piekopa nežēlīgas represijas un protestētāju apspiešanas. Tos melnādainos, kuri nav apmierināti ar esošo kārtību un kas mēģināja savu viedokli paust, vienkārši aukstasinīgi likvidēja, nošaujot vai piespriežot mūža ieslodzījumu. Pasaule ilgi gaidīja un mēģināja nesaskatīt Dienvidāfrikas problēmas un pamodās tikai tad kad sākās brutāla melnādaino protestētāju apšaušana un apspiešana, piespriežot mūza ieslodzījumu arī Dienvidāfrikas pagājušā gadsimta slavenākajam cilvēkam, Nobela miera prēmiju ieguvušajam Nelsonam Mandelam, kurš bija vienlīdzības idejas tēvs un cīnītājs. Mūžīgi tas protams nevarēja tā turpināties, īpaši pieaugot melnādaino iedzīvotāju īpatsvaram pret baltajiem, kurš jau sāka kļūt dominējošs. Visbeidzot 1990. gadā pie varas nāca prezidents De Klerks, kurš sāka ieviest pārmaiņas, atbrīvojot arī Nelsonu Mandelu, kurš jau cietumā bija pavadījis 27 gadus. Mandela 1994 gadā kļuva par pirmo Dienvidāfrikas melnādaino prezidentu un saka celt jaunu Dienvidāfriku. Pirmajā uzrunā no Rātsnama balkona Keiptaunā viņš pūlim teica ''Ir laiks dziedēt vecās rētas un sākt būvēt jaunu Dienvidāfriku! Nkosi Sikelele Afrika'' (Dievs svētī Āfriku)
Iesākšu galeriju ar vietu kas mani visvairāk aizkustināja ceļojuma Dienvidāfrikas daļā - viens no Āfrikas kontinenta grandiozākajiem skatiem un trešais lielākais planētas kanjons Blyde River Canyon. Braucot gar to un piestājot pāris skatu punktos tas pavērās savā krāšņumā, bet šī Dabas brīnumdarba kulminācija viennozīmīgi bija Three Rondavels skatu punkts, kur visos virzienos paveras burtiskā nozīmē elpu aizraujoši skati
woooooooowwwww
.viss ko varēju pateikt šeit nonākot
Ārprāts. ''Žokļa nokrītošs'' skats! :) (jaw-dropping) - jāsāk aizņemties no angļu valodas vārdi, un jāizsakās kā anglim, jo mums latviešiem nav vārda lai apzīmētu skatu un manas tā brīža sajūtas to visu vērojot.
Metos bildēt kanjonu uz visām pusēm, jo tas no šī skatu punkta ir kā uz delnas.
Pie pašas kanjona stāvas malas es atradu arī vietu, kur pats vēlētos tapt iemūžināt uz šī gandiozā fona. Tur aiz zīmes ''Tālāk neiet, Bīstami'' pamanīju pāris interesantas klintis kuras bija neparasti izbīdījušās uz āru, tāds kā mazs klints tramplīns, zem kura ir pamatīgs kritums līdz lejai ar plūstošo upi, kaut kur tālu apakšā. Man jau protams ilgi nebija jagaida, kad uzrāpos abas klintīs. Ahhh...kas par skatu un sajūtām, nervus kutinoši, īpaši kad apsēdos klints pašā, pašā galā ar paceltām rokām..ohoho
sirds sāka dauzīties straujāk, jo klints galotne ir ar slīpumu uz leju un tāpēc ir tāda sajūta ka tūlīt noslīdēšu no klints lejā. Paskatoties uz leju, iezagās baiļu stariņš un sajūta ka ātrāk jātinas prom, kamēr klints nav nolūzusi. Jā tas bija ko vērts, fantastiskas sajūtas, jo adrenalīns nāk komplektā ar šo pasakaino ainavu.
Tā nu bija vieta ko gribēju kārtīgi izbaudīt...nesteigties. Noejot no skatu punkta platformas, atradu klusu stūrīti, bet ar to pašu skatu kas no platformas un nosēdēju vērojot to un klausoties mūziku, kādas 2 stundas...piedzīvojot kā saules rietā kanjona kreisā puse ielīgst tumsā un draudīgā nokrāsā, bet....
...bet austrumu pusē, Trīs Būdiņas klintis izgaismotas dažādās sarkanīgās nokrāsās...sākot ar oranžo un beidzot ar rozīgo un sarkano, jau saulei pavisam norietot. Kā vienmēr saulrietā krāsas ir nepārspējamas, tik spēcīgas un intensīvas. Karalisks skats...un neviens tūrista, kas laikam piedeva īpašu burvību.
Saulriets pār maģisko Āfriku.
Mpumalanga province, kur atrodas Blyde River kanjons vispār ir dabas vietām ļoti bagāts reģions, kas var lepoties ar vairākiem netipiskiem un netradicionāliem veidojumiem. Ik pa laikam pavērās vēju izgrauztas, neparasta klinšu grupas.
Bet visunikālākais veidojums Mpumalangas provincē valsts Rietumu daļā nepārprotami ir Bourke Luck Potholes. Vietā, kur sāk veidoties Blyde River Canyon, Blyde (jautrās) un Treur (skumjās) upju virpļveida ūdens plūsma, sarkanās un oranžās nokrāsas kanjonā izveidojuši neparastus caurumus, sacaurumojot klintis kā Šveices sieru, turklāt radot skaitu krāsu kontrastu starp oranžīgajām klintīm un tumši zilo ūdeni. Par Bourke Luck Potholes, to nosauca jo ceļotājs un zelta meklētājs Būrks, te atrada lielu daudzumu zelta un tam šī vieta kļuva par ''laimīgajiem caurumiem''.
Vēl viens no Mpumalangas provinces dabas brīnumiem ir Drakensberga kalnu krauja, kas šķērso reģionu un paceļas gandrīz 1000 metru augstumā. Iespaidīgākais skatu punkts gar Drakensberga krauju ir Dieva logs (God's Window), kas izvēlēta kā Pasaules malas filmēšanas vieta filmā ''The Gods must be crazy''. Rīta stundā, kad zemiene, kraujas apakšā ieslīgst rīta miglā, te nudien izskatās kā skats no Dieva loga, ar zemi tur lejā, mākoņos.
Vēl viens no ''Dieva loga'' skata cienītājiem
Turpat pie ''Dieva loga'' atrodas interesants klints veidojums ko sauc Pinnacle (Smaile), pillāram līdzīga klints.
Tāpat Mpumalangas reģionā mudž no dažādu formu un lieluma ūdenskritumiem, no kuriem vairākiem ir iedoti Eiropas galvaspilsētu vārdi. Laikam āfrikāņiem ar izdomu vai vārdu krājumu bija švaki, ka te paceļas Londonas, Berlīnes un Lisabonas ūdenskritumu, ļoti, ļoti tālu no Vācijas galvaspilsētas, otrā pasaules malā.
Foto: 90 metri augstais Lisabonas ūdenskritums.
80 metri augstais Berlīnes ūdenskritums.
80 metri augstais Berlīnes ūdenskritums.
Tā kā Dienvidāfrika ir tik ļoti bagāta ar derīgajiem izrakteņiem, tad zeltam ir bijusi liela nozīme tās ekonomikā un vēsturē. Dēļ zelta pat kari Mpumalangas provincē izcēlušies starp angļu kolonistiem un būriem (holandiešu pēctečiem - fermeriem), tāpēc vienu zeltraču pilsētu gribēju apmeklēt.
Pilgrims Rest likās labākā vieta, jo tā ir izcili saglabājusies 19. gs beigu Zelta Drudža pilsētiņa, kas piedzīvoja uzplaukumu tikko ka tautās izgāja baumas par zeltu šejienes pakalnos. Protams līdzīgi kā citur, līdz ko zelta krājumi izsīka, pilsētiņa tika pamesta. Bet tai vēlāk bija lemts atdzimt atkal, nu jau kā interesants apskates objekts, kur iepazīties ar tā
laika dzīvesveidu un zelta meklēšanu.
Te paceļas daudzas senas zeltraču mājas, gluži kā no tiem laikiem, tāpat arī dažas mazas baznīciņas. Bez tam apmeklēju arī seno kapsētu ar 19. gs. kapiem, iespiestuvi, jo avīzes bija
vienīgais masu saziņas instruments, garāžu kurā ar senajām mašīnām, Drēzdenes
veikalu, kura sortiments ir saglabājies no Zelta drudža laikiem ar visām tā laika precēm
un arī Viktorijas laika māju, lai redzētu kā cilvēki tajā laikā dzīvoja.
Foto: Robber's Grave (Zagļa kaps) Pilgrim's Rest kapsētā
Dienvidāfrikai ir krāsainas un kolorītas cilšu tradīcijas. Te dzīvo dažas no interesantākajām Āfrikas ciltīm, vienīgais valstij attīstoties tās gājušas līdzi laikam, un senās tradīcijas un dzīvesveids vairs tikai vietām ir saglabājies.
Lesedi kultūras ciematā devos iepazīties ar daļu no bagātā Dienvidāfrikas cilvēku un cilšu mantojuma, apmeklējot 5 izveidotus ciematus (Zulu, Ndebele, Xhosa, edi un Sotho ciltis) ar pārnestām ēkām un cilvēkiem no ciltīm, kuri pārcēlušies uz dzīvi šeit.
Foto: Zulu cilts ciemats ar tipiskām zulu cilts mājām
Zulu cilts bija mežonīgākā un kareivīgākā no Dienvidāfrikas ciltīm. Tie pakļāva blakus ciltis, bet britiem zulu iedvesa šausmas. Smagi angļiem gāja, bet tomēr tie salauza zulu pretestību, pakļaujot tos un iekļaujot Raga kolonijas (kā tolaik sauca britu Dienvidāfriku) sastāvā.
Zulu ir arī viena no kolorītākajām ciltīm, to tradicionālie tērpi bija ādas, vīri nēsāja ādas vairogu un šķēpu.
Tomēr visinteresantākā cilts manuprāt ir Ndebele, kura dāmas līdzīgi kā sievietes Birmā nēsā dzelzs riņķus ap kaklu un kājām. Tāpat tā nepārprotami ir viskrāsainākā cilts - dāmu tērpi ir visās krāsās un ļoti koši.
Tepat arī vēroju zulu cilts dejas, kas ir izslavētas visā Āfrikā, pateicoties savam dinamiskumam. Kad dejas vēro, tad saproti kāpēc briti tā ''raustījās'' no zuliem, jo dejas ir agresīvas un kareivīgas...vicinot kājas virs galvas un skaļi saucot.
P.S. Bildē smieklīgs mirklis noķerts. :)
Sansitija (Sun City) - Āfrikas Lasvegasa, kur viens bagāts baltais vulkāna krāterī radīja utopisku pasauli, ar šikām viesnīcām, greznībā slīkstošo Pazudušās pilsētas pili (bildē), Ziloņu aleju, mākslīgo pludmali ar viļņiem, mākslīgos džungļus, alas un ūdenskritumus, romiešu baseinus, kazino un izklaižu centru.
Glamūrīgā Lost City Palace viesnīca-pils, tikai pasaules naudīgajiem, pārējie pat ieskatīties iekšā nevar.
Turpat pie Sansitijas, arī apdzisuša, gigantiska vulkāna krāterī tika radīts Pilanesburgas nacionālais parks. Utopisks projekts. Visas ēkas tika nojauktas, visa cilvēka radīta infrastruktūra sagrauta. To aizstāja savanna un zālieni, bet parkā no dažādām Dienvidāfrikas vietām tika pārvesti 6000 Āfrikas savvaļas dzīvnieki, kuriem par jaunajam mājām kļuva Pilanesburgas nacionālais parks. Cilvēks spēj visu - gan sagraut, gan uzcelt, gan atņemt Dabai visu, gan arī atdot tai atpakaļ. Tagad Pilanesburgas nacionālais parks ir viena no labākajām vietām visā Melnajā kontinentā kur vērot dzīvniekus un vieta kur mīt visi pieci
varenākie Āfrikas dzīvnieki tā saucamais Āfrikas Lielais piecinieks
lauva, degunradzis, bifelis, zilonis un leopards. Lielais piecinieks ir radies nevis tāpēc, ka tie būtu lielākie Āfrikas zvēri, bet gan tāpēc, ka koloniālajos laikos eiropiešu medniekiem, šie pieci bija visgrūtāk nomedamie un visbīstamākie
dzīvnieki, Lielais piecinieks.
Baltais degunradzis noķerts skrējienā. Tos Pilansburgas nacionālajā parkā sanāca redzēt čupām. Tā kā to neveicās redzēt citos parkos, tad šis bija Pilanseburgas parka lielais ieguvums. Tie pienāca klāt pilnīgi pie paša džipa. Smieklīgi tos bija vērot, jo kā daudzi dzīvnieki, to IQ nav diez ko augsts, vismaz tas neatbilst dzīvnieka gabarītiem. Turklāt degunradži ir īpaši neredzīgi, bet ļoti agresīvais melnais degunradzis vispār ir pusakls un tad skrien visam virsū un ārdās. Ir pat gadījumi fiksēti ka melnais degunradzis skrien vilciena lokomotīvei virsū, vai ieklīstot viesnīcas teritorijās uzbrūk akmens ziloņiem. Kā jau teicu, nav no tiem gudrākajiem dzīvniekiem un šķiet brilles viņam nepalīdzētu, jo kas ar galvu, tas uz mūžu.
Bija amizanti vērot baltos degunradžus un to izdarības. To skatiens ir tāds muļķīgs un austiņas kā taurītes. :)
Degunradži līda klāt pie džipa un tad pēkšņi no savas ēnas sabijās un laižās lapās...tad atkal nāk klāt un ošņājas...tad atkal kaut kas viņiem pašiem tikai zināma lieta nobiedē tos un atkal viņi ņem kājas pār pleciem. Bet vareni vērot tos tik ļoti tuvu, protams, melnajiem tik tuvu netiktu, tie jau sen džipu būtu ar savu ragu būtu sacaurumojuši.
Pilanesburgas safari brauciena divi lielie notikumi bija iespēja redzēt leopardu (tiesa uz īsu brīdi, izgaismotu ar prožektoru, tumsā, agrā rīta stundā - skaisti nobildēt bija nereāli) un ļoti reto un unikālo brūno hiēnu (Brown Hyena), kas ir brūnā krāsā ar ne tik neglītu purniņu kā parastai hiēnai un garu spalvu uz muguras. Brūnā hiēna ir daudz grūtāk sastopama kā parastā, tāpēc rendžers sāka tai sekot līdz tā nozuda no apvārkšņa. Bet laba bilde nesanāca garās zāles dēļ, kur hiēna nozuda. Bildē ir parastā Hiēna (spotted Hyena - Krīgera NP bildēta). Ja pasniegtu bildi neglītākajam, muļķīgākajam un stulbākajam dzīvniekam, tad šī būtu mana kandidatūra. Seja reti neglīta, uzvedība neizskaidrojama, piemēram šī arī skraidīja savā klibajā solī, kaut kur apkārt, nesaprotamā virzienā turp un atpakaļ, mēli izkārusi un kaut ko zviedz pati pie sevis.
Bet jāsaka ka ļoti spēcīgs dzīvnieks ar stiprākajiem žokļiem, tāpēc tās nograuž megījumu ar visiem kauliem un pat lauvām spēj atņemt trofejas. Maitēdājs, jo slinkas lai medītu, labāk kā ''urļikam'' atņemt..turklāt savā pusklibajā solītī jau neko nenomedīsi. Viens no retajiem dzīvniekiem, kur sieviete ir pie teikšanas, dzīvo barā-grupā, kuru vada spēcīgākā mātīte.
White-face scoup - ūpju dzimtas putns. Putnu pasaulē lielā trofeja spriežot pēc rendžera sajūsmas, kurš parkā izleca āra no džipa par spīti noteikumiem to nedarīt un uzvedās ļoti neadekvāti putna priekšā, kā bērns nokļūstot pirmo reizi karuseļos. Putns gan tiešām interesants...bet nu ne jau tāpēc galva jāzaudē. :)
Un te arī slavenais putns Frenklins...visi viņu gan apsmej, jo tas nu tiešam nav gudrāks par piecklasnieku. Putns māk lidot, bet viņam bieži gadās aizmirst to. Tad nu Frenklini drūzmējas uz grants ceļa nacionālajos parkos, izdzird ka kaut kas rūcošs tuvojas un sāk skriet....skrien skrien, paskatās pa labi, ierauga mašīna brauc, sāk skriet vēl ātrāk, tad paskatās pa kreisi, atkal mašīna brauc (protams tā pati) un atkal skrien...un tad atkal pa labi..tad pa kreisi...un kad noskrējis jau labu gabalu un tūlīt būs zem mašīnas riteņiem, tad viņš paceļās gaisā...jo izrādās es māku lidot...brīnums. :) Nav brīnums ka visi jokus plēš par Frenkliniem. un tūristiem kas ierodas ar tādu vārdu. :)
Vēl viens smieklīgs dzīvnieks, Blue Wildebeast (Antilope gnu)....ieskatieties viņa acīs un sejas izteiksmē, īpaši tam pa labi.
Tāpat Blue Wildebeast brālēns Red Harbeast nav īpaši inteliģentāks. Tam ir kāds nāvējošs ieradums. Kad tas izdzird un jūt kaut ko tuvojamies, tas protams laižas lapās, bet šai antilopei ir tāds refleks ka tā apstājas, lai apskatītos kas tai seko...un protams nav jābūt apdāvinātam ģēnijam, lai saprastu ka ar to antilopes dienas ir skaitītas. Lauvām šīs ''muļkadesas'' iet pie sirds.
Dzīvnieku pasaule vispār ir interesanta un iedziļinoties tajā ir milzīgs prieks to vērot un pasmaidīt par tiem, jo katram šķiet ir kādas savas nedienas. Piemerām zebrām ir nedienas ar vēderu un pie ūdenskrātuves Pilanesburgas nacionālajā parkā varēju vērot netipisku to uzvēdību un pārliecināties par to. Zebru bars skraidīja pa pļavu, skaļi ''zobus rāva'' un koda viena otrai pakaļā. Nezinu ko viņas bija salietojušās, bet iepriekšs tādu uzvedību nebiju redzējis. Nu pasakiet ka tas nav dīvaini?
Žirafe ar mazuli Pilanesburgas NP
Žirafe Pilanesburgas NP
Vervet mērkaķis pārlūko teritoriju. (Pilanesburgas NP)
Nīlzirgs Pilanesburgas nac.parkā...relaksējas
Gārnis un kormorāns ezeriņā Pilansburgas nac. parkā.
Zilonis saulei rietot protams dodās meklēt ēdienu...jāapēd taču 250 kg dienā.
Spocīgais putnu koks Pilansburgas nacionālajā parkā, krēslā....
Kormorāns saulrietā.
Degunradzis nakts safari laikā, Pilansburgas nacionālajā parkā. Bildēt naktī ir ļoti grūti, bet sajūta braucot pa Āfrikas savannu zem zvaigžņu segas un meklējot ar prožektoru dzīvniekus ir lieliska. Naktī tas viss izskatās savādāk un laikam pat teiktu biedējošāk.
Krīgera nacionālais parks - vecākais visā Āfrikā un viens no Dienvidāfrikas lepnumiem un simboliem. Šajā valstī visi dodas uz Krīgera parku, bet tas ir tik liels, ka vietas pietiek visiem un man tas neizskatījās piebāzts ar tūristiem, lai gan varbūt sezonā oktobrī ir savādāk. Īstenībā šis parks apvienojumā ar parka daļu Mozambikā un Zimbabvē veido kopējo platību kas ir tikpat liela kā Beļģija. Nevarētu teikt ka dzīvniekiem te būtu šauri.
Žirafe saullēktā Krīgera Nacionālajā parkā
Šajā parkā izmēģināju ko savādāku. Džipiem un rendžeriem teicu nē un tajā devos ar īrētu mašīnu, bez gida vai rendžera.
Un tas bija savādāk
.brīžiem bija interesanti, jo kad nonāc aci pret aci ar 1,5-6 tonnu smagiem dzīvniekiem, tad īsti apmulsti ko drīksti un ko nedrīksti darīt. Īrēto mašīnu arī negribās apskādēt.
Viens no lielajiem notikumiem, ko vienmēr atcerēšos sanāca agrā rīta stundā braucot ar mašīnu pa nomaļu smilšu ceļu, pa kuru neredzēju ilgu laiku nevienu citu auto. Te pēkšņi izgriežoties likumā, gaidīja pārsteigums, patīkams vai nepatīkams grūti pateikt, bet aizraujošs noteikti. Šaurā ceļa priekšā stāv liels bifeļu bars...un mašīna ir tiem ceļā, bet tie man.
Lai gan varētu likties, ka bifelis ir parasta Āfrikas savvaļas govs ar vikingu cepuri galvā - lieliem, ragiem, kas atgādina vikingu galvassegas, tā nav. Šis nav nekāds mierīgais dzīvnieciņš, īstenība tas ir viens no 4 bīstamākajiem ''vienā laivā'' ar
degunradzi, ziloni un begemotu. Āfrikā uz sauszemes tieši no bifeļiem konstatēts lielākais mirušo cilvēku skaits, bet ūdenī no begemotiem.
Bet atpakaļ pie interesantās situācijas, kas kļuva vēl interesantāka, jo bara priekšā iznāca lielie tēviņi laikam jau paradīdami, ka viņiem nepatīk, ka esmu gadījies ceļa. Nu nebija vairs rendžers pie sāniem, kas varētu pateikt kā rīkoties
.satraukuma mirklis, kurš nu tagad noraustīsies
un dos ceļu
nu tāds kā Āfrikas drug race. Izrādījās beigas noraustījās bifeļi,
Chicken
kas sāka iet no ceļa nost un devās zālītē. Sāku tiem tuvoties, jo ceļš kļuva tik pat kā atvērts
un pēdējās no ceļa pašās beigās nogāja 2 mātītes ar mazuļiem. Es vēl nodomāju, ka interesanti, ka bars atstāj mātītes beigās, jo pēc būtības bara beigās būtu jabūt spēcīgākajiem tēviņiem, kas sargā baru no lauvam. Zvēru karalim patīk sekot bifeļu bariem un gaidīt mirkli kad kādu var piežmiegt.
Nu jau bars palika aiz muguras, bet gribējās vēl pabildēt mazos, kā nekā viens no Lielā Piecinieka
japadod atpakaļ
bet dodot atpakaļ, atskanēja skaļš un brīdinošs sauciens. Pagriezu galvu otrā virzienā un tur nu bija ziepes
blakus mašīnai stāvēja vēl bars ar bifeļiem un tēviņi priekšā, kuriem laikam nepatika, ka traucēju mieru un tuvojos mazuļiem un mātītēm.
Biju tā aizrāvies ar fotografēšanu, ka nepaskatījos kas notiek otrā pusē
kas par mirkli
šitie varētu sākt taranēt mašīnu, jo uzskatāmi bija redzams, ka mana
klātbūtne ir gaužām nevēlama. Ilgi nedomādams laidos lapas. Labi, ka viss
tā vēl beidzās, jo izrādījās otrā pusē baram bija arī mašīna un mēs
bijām iespieduši baru, bet šiem dzīvniekiem nepatīk, ka tiem nav atkāpšanās
ceļš un tāpēc tie varēja sākt izrādīt savu agresivitāti. Šis bija dienas
notikums, un laikam jau ja būtu džipā ar rendžeru tas nebūtu kaut kas
iespaidīgs, bet šajā gadījumā, tas bija kaut kas
. kas labi beidzas. :)
Kudu (Krīgera nac. parkā)- pēc skata viena no cēlākajām un skaistākajām antilopēm ar vareniem ragiem...bet tai pašā laikā dzīvnieku pasaules hierarhijā zemākajā vietā. Ja pie upes kudu dzer, tad ierodoties jebkuram citam dzīvniekam, pat mazām antilopēm kudu atkāpjas un gaida kamēr visi padzersies.
Vervet mērkaķītis pieķerts maltītes laikā (Krīgera NP)
Zebras Krīgera nacionālajā parkā
Impalu tēviņi mēdās un badās Krīgera parkā. Nu ja viens tēviņš balvā iegūst 100 mātīšu baru, tad cīņas ir ne pa jokam. Labi ka cilvēku pasaulē sadalījums nav tik dīvains...viens dabūt 100 un pārējie 99 kož pirkstos un kļūst par homoseksuāļiem. :)
Impalas Krīgera parkā
Tikšanās ar Āfrikas ziloni sēžot mazā mašīnītē bez gida ir interesanti, īpaši redzot video kā tie uzbrūk. Šis, lai gan smiltis pūta uz visām pusēm tomēr nogāja maliņā un mašīnai nenāca virsū.
Vienuļš ziloņu tēviņš Krīgera NP
Saulriets pār Āfrikas savannu.
turpinājums sekos....būs arī otra, interesantākā daļa.