Bosnijas un Hercegovīnas iepazīšanu sāksim ar skaistāko valsts pilsētu Mostaru, kura atrodas Hercegovīnas daļā. Zinot vārda ‘’most’’ nozīmi, nav grūti izprast pilsētas nosaukuma izcelšanos.
Austrumu kolorīts te nav nejaušība. Vairāk kā 400 gadus šī vieta atradās Osmāņu impērijas sastāvā. Formāli Neretvas upe sadala pilsētu katoļu (horvātu) un musulmaņu (bosniešu) daļās. Realitātē dalījums tik strikts nemaz nav.
Skaidrs, ka tūristi savus fotoaparātus vairāk nodarbina tieši austrumnieciskajos rajonos. Eksotika Eiropā!
Pirms uzbūvēt lielo tiltu 16. gadsimtā, meistari ‘’iesita roku’’ uzbūvējot mazo- Krivačuprija tiltiņu. Šis, atšķirībā no lielā, pārdzīvoja 90-to gadu karu, bet to sagrāva plūdi dažus gadus vēlāk. Mostariešu goda jautājums bija- abus tiltus atjaunot.
Kādreizējā medrese šodien labi kalpo kā suvenīru tirgotava. Bet pie akas obligāti jāveic rituāla mazgāšanās, pirms dodies mošejā uz lūgšanu.
Mostara atrodas tādā kā bļodā, kuras dibenā plūst Neretvas upe, bet visapkārt ir kalni. Līdzīgi Māris Čaklais reiz izteicās par Saldu.
Pusdienu pauzi iesaku terasē ar skatu uz veco tiltu un vecpilsētu. Tad dažbrīd var redzēt, kā vietējie drosminieki nolec no 22 metrus augstā tilta upē.
Ja no Mostaras dosieties uz Adrijas jūru, nepabrauksiet garām mazai, bet kolorītai pilsētiņai- Počitelj.
No trim pusēm pilsētiņu ieskauj labi saglabājušies mūri, no vienas puses- Neretvas upe, kur te kļuvusi pavisam rāma. Tajā augstajā tornī var uzkāpt 10- 15 minūšu laikā, dziedot dziesmu Pīrādziņ, nāc ārā.
Te bija un ir viss, kam jābūt Osmāņu pilsētā- mošeja, hamams un medrese. Šobrīd darbojas vien mošeja, kura laipni aicina arī tūristus. Samaksā 1 eiro, novelc apavus un dodies iekšā!
Un tāds, lūk, paveras skats no tā augstā torņa. Bija tak vērts iesvīst? Šajā apvidū lieliski aug granātkoki. Lejā var iegādāties sulas un sīrupus.
Blagaj ciematiņā pie 200 metrus augstas klints turki uzbūvējuši dervišu māju- tekiju. Nepratīšu labi izskaidrot dervišu ticību un filozofiju, pateikšu vien, ka šī šķiet viena no visvairāk fotografētajām vietām Hercegovīnā.
Klints pakājē sākas Bunas upe, kura gūst ūdeni no jaudīgiem avotiem klints iekšienē. Pēc pieticīgākajiem datiem upes caurplūdums esot 3-4 tonnas sekundē, pēc citiem datiem vēl lielāks. Tūristu ceļvežu standartfrāzes apgalvo, ka ūdens esot tīrs kā jaunības eliksīrs. Kā ir patiesībā- nezinu, bet pats to dzeru. Priekš saviem gadiem izskatos ļoti labi…
Zemes virskārtu veidojošais kaļķakmens un tajā aktīvais karsta process izveidojis Balkānu pussalu cauru kā griķu maizi. Tik iespaidīgu avotu te milzums. Cilvēku radītais te ideāli saskan ar dabas veidoto jebkurā diennakts laikā.
Ja godīgi, tad šobrīd stāvlaukums jau sataisīts. Tomēr nevarēju neiekļaut šo mizanscēnu, uzsverot bosniešu attieksmi pret niekiem. Viņi neiespringst. Un Facebookā neskumst un nešausminās par pašvaldību neizdarību. Vienkārši noparko auto, kur tas iespējams.
15. gadsimtā valdījušā hercoga Vukčiča īpašums sāka dēvēt par Hercegovīnu. Šodien tas nav administratīvs, bet gan drīzāk etnogrāfisks un pat klimatisks iedalījums. Iespaidīgākais dabas brīnums te ir Kravicas ūdenskritums.
Atšķirībā no Plitvices ūdenskritumiem Horvātijā, te ir atļauts peldēties un sauļoties.
Te iespējams izrādīt savu vai apskatīt citu ķermeņus. Ja tas nav patīkami, tad var izvēlēties kādu no daudzajiem krodziņiem un darboties jau ar pavisam citu azartu.
Sarajevas vecpilsēta strikti no dalāma Austroungārijas un turku celtajās daļās. Lieki piebilst, ka turku celtā Baščaršija (vecais tirgus) pievelk daudz vairāk tūristu. Attēla redzams viens no vecpilsētas simboliem Sebilj- aka.
Latīņu tilta galā 1914. gadā notika bēdīgi slavenā Ferdinanda slepkavība. Daļa serbu to slepkavnieku joprojām dēvē par varoni, kamēr pārējā pasaule par teroristu.
Sen pagājuši tie laiki, kad tūristi pārtika no plastmasas zupām un šķīstošās kafijas autobusā. Valstis ir ne tikai jāredz, bet arī jāizgaršo! Nepabaudīt bosniešu kafiju (50 centi) manuprāt ir neprāts. Tur pat blakus var nopirkt īpašu kafiju un pričindāļus šīs kafijas pareizai vārīšanai mājās.
Pēc pilsoņu kara daudzi bosnieši atrodas emigrācijā un esot iedzīvojušies labi. Visvairāk viņiem pietrūkstot Sarajevske čevapi. Tās galvenās sastāvdaļas ir jēra gaļas kotletītes- čevapi, maizes kabatiņa- pljeskavica un sīpols.
Ja gribas ēst tā kārtīgi, klāt var pasūtīt kartupelīšus un Ajvar mērci, bez kuras Balkāni negaršotu tik labi. Allaž atvedu kādu burciņu Ajvara uz mājām. Tādā veidā es pagarinu vasaras ceļojumus.
Pavisam dīvaini bosniešiem sanācis ar Adrijas jūru. Vecos laikos turki no Dubrovniku republikas iegādājušies zemes pleķi pie jūras, tādā veidā pasargājot šos no niknākajiem ienaidniekiem- venēciešiem. Šodien šis mazais pleķis, kurš redzams abās fotogrāfijās ir vienīgais BiH jūras īpašums.
Toties cenas, salīdzinot ar horvātu, ir patīkamas. Arī serviss nebūt nav slikts. Taču horvātiem katrreiz jāšķērso BiH robeža, lai nokļūtu vai izkļūtu no Dubrovnikiem.
Ir daudz cilvēku, kuri tālo ceļu mēro tikai Medžugorjes pilsētas dēļ. 1982. gadā 6 bērni te ieraudzījuši Jaunavu Mariju. Kopš tā laika tas ir svarīgs katoļu svētceļojumu galamērķis.
Vēlākos gados uzstādītā Kristus statuja ir īsts un neizskaidrots brīnums, pie kura allaž pulcējas garas svētceļnieku rindas.
Kaut arī pats pret dažādiem brīnumiem un ekstrasensiem esmu diezgan skeptisks un imūns, šeit esmu savām acīm redzējis galveno brīnumu- ūdens pilīti, kura sūcas no plaisas Kristus ceļgalā. Grūti noticēt šīs parādības fizikālam skaidrojumam. Brīnums!?
Vēl nezinot par šīs vietas īpašo nozīmi, jau 1936. gadā tika uzcelts krusts tuvējā augstajā kalnā. Katru dienu tajā kāpj svētceļotāji. Runā, ka šajā 9 metrus augstajā krustā esot gabaliņš no ‘’īstā’’ krusta.
Bosnijā brīnumu un neizskaidrojamu lietu ir ļoti daudz. Joprojām notiek karstas diskusijas par to, vai Visoko tuvumā esošais piramīdas paskata kalns ir dabīgs vai mākslīgs veidojums. Entuziasti pāliecināti par augstāku piramīdu kā Ēģiptē (tā apbērta ar zemi un apaugusi kokiem). Daudzi to apšauba un apgalvo, ka kalns ir dabiskas izcelsmes
Strīdnieki pat nespēj vienoties par šo plākšņu izcelsmi. Vieni saka- betons, otri, ka dabisks materiāls.
Tikpat nesaprotams ir dīvainās alas kalna (piramīdas) iekšienē. Tur nekas nav atrasts, bet kāpēc tādas tur vispār ir? Daži apgalvo, ka te izdaloties īpašas enerģijas.
Es savas enerģijas uzņemu savādāk, bet bija cilvēki, kuri apgalvoja, ka jūtot siltumu no šī it kā keramiskā bluķa. Es neko nejutu, bet varbūt problēma ir manī? Tā vai citādi- gaidīsim jaunus atklājumus, kuri varbūt sagriezīs pasaules vēsturi kājām gaisā.
Bosnijā ir maz līdzenumu. Skaistie Dināru kalni. Vietām tie pārsniedz 2 kilometrus.
Bihačas pilsētas tuvumā valsts ziemeļos bosnieši mēģina atjaunot Ostrožac cietoksni, kurš pamests vairāk kā pirms 100 gadiem.
Te saimniekojuši gan turki, gan austrieši. Taču darba un līdzekļu vēl nepieciešams ļoti daudz.
Plitvices parkam Horvātijā nu ir radies nopietns konkurents. Sezonas laikā Plitvice maksās ap 25 eiro no personas. Netālo Unas nacionālo parku var apskatīt par 2- 5 eiro. Una ir upe ar daudziem ūdenskritumiem un citiem neskartas dabas brīnumiem.
Štrbačkij buk ūdenskritums ir vienīgā vieta, kura nav īsti piemērota ūdenstūrismam un raftingam.
Skatoties šādus skatus, daži tūristi pāriet uz krievu valodu. Tik spēcīgas emocijas!
Šo bildīti ilgu laiku biju uzlicis uz sava datora desktopa. Vai tad man slikta gaume?
Ar to vien Unas NP jaukumi nebeidzās. Vēderpriekus par 7 eiro (ar pārēšanos) parasti baudām Kulen Vakuf. Pārsvarā spiežam uz forelēm. Pilna upe ar tām!
Martina brod arī ir ērti apskatāma ūdenskritumu kaskāde. Atgādina Krkas ūdenskritumus Horvātijā. Par 1,5 eiro.
Šis, nu jau aizsaulē aizgājušais vīrs, demonstrē ekoloģisko veļas ‘’automātu’’. Elektrība un veļas pulveris nav nepieciešami. Pietiek vien ūdens enerģijas.
Šos smilšakmens stabus pie Fočas mēs pagaidām tūristiem nevaram parādīt. Jābrauc 9 km pa šauru meža celiņu. Bet Impro autobusi ir lieli un smuki. Šoferi negribēs tos skrāpēt mežā.
Man pat kauns teikt, ko mums tie atgādināja un kā mēs tos nosaucām. Zinātniski tie ir erozijas radīti smilšakmens stabi. Pie tā arī paliksim.
Varbūt kāds ir lasījis Ivo Andriča romānu ‘’Tilts pār Drinu’’? Andričs par to dabūja Nobelu. Tilts izskatās turku celts. Viņi prēmiju nedabūja. Attēlā redzams tas slavenais tilts.
Melnkalnieši lielās ar Taras upi un dziļo Taras kanjonu, bet nevar nepieminēt, ka Tara ir arī Bosnijas upe. Raftingojam pa Taru. Kas var būt labāk?
Ne tikai Kuldīgā var būt ūdenskritums pilsētas centrā. Jajcē arī ir ūdenskritums. Ja rūpīgāk sakārtos nolaistās vietas, varbūt arī kādreiz šī pilsētiņa iekļūs ilgi gaidītajā UNESCO sarakstā?
Netālu no Jajces ir vēl viens mazs brīnumiņš- gadsimtiem senas dzirnaviņas ar īpatnēju dizainu uz Pivkas upes.
Viens no pēdējiem maniem atklājumiem- Trebinjes pilsētiņa, kas atrodas ne visai tālu no Dubrovnikiem Horvātijā. Attēlā redzama Trebišnjicas upe, kuras lielākā daļa- ap 90 km plūst pazemē. Tā esot garākā pazemes upe pasaulē. Attēla gan redzama upes virszemes daļa.
Bez minaretiem, medresēm un mošejām turki prata būvēt izturīgus tiltus. Trebinjē arī tāds ir.
Vecpilsētiņas daļā mošejas un baznīcas ir cieši blakus viņa otrai. Līdz 90-to gadu pilsoņu karam tās viena otrai netraucēja. Arī tagad šīs vietas ir drošas un tūristus nekas neapdraud.
Trebinjes serbi kalna galā uzbūvēja šobrīd Kosovā esošā Gračanicas klostera precīzu kopiju. No kalna paveras lieliska ainava uz Trebinjes pilsētu.
Visbeidzot, tā bilžu autors atpūšas pēc kārtējas lieliskās ceļojuma dienas zem Trebinjes milzīgajām platānām. Brauc man līdzi un sastādi kompāniju!
Bosnijas un Hercegovīnas iepazīšanu sāksim ar skaistāko valsts pilsētu Mostaru, kura atrodas Hercegovīnas daļā. Zinot vārda ‘’most’’ nozīmi, nav grūti izprast pilsētas nosaukuma izcelšanos.
Austrumu kolorīts te nav nejaušība. Vairāk kā 400 gadus šī vieta atradās Osmāņu impērijas sastāvā. Formāli Neretvas upe sadala pilsētu katoļu (horvātu) un musulmaņu (bosniešu) daļās. Realitātē dalījums tik strikts nemaz nav.
Skaidrs, ka tūristi savus fotoaparātus vairāk nodarbina tieši austrumnieciskajos rajonos. Eksotika Eiropā!
Pirms uzbūvēt lielo tiltu 16. gadsimtā, meistari ‘’iesita roku’’ uzbūvējot mazo- Kriva čuprija tiltiņu. Šis, atšķirībā no lielā, pārdzīvoja 90-to gadu karu, bet to sagrāva plūdi dažus gadus vēlāk. Mostariešu goda jautājums bija- abus tiltus atjaunot.
Kādreizējā medrese šodien labi kalpo kā suvenīru tirgotava. Bet pie akas obligāti jāveic rituāla mazgāšanās, pirms dodies mošejā uz lūgšanu.
Mostara atrodas tādā kā bļodā, kuras dibenā plūst Neretvas upe, bet visapkārt ir kalni. Līdzīgi Māris Čaklais reiz izteicās par Saldu.
Pusdienu pauzi iesaku terasē ar skatu uz veco tiltu un vecpilsētu. Tad dažbrīd var redzēt, kā vietējie drosminieki nolec no 22 metrus augstā tilta upē.
Ja no Mostaras dosieties uz Adrijas jūru, nepabrauksiet garām mazai, bet kolorītai pilsētiņai- Počitelj.
No trim pusēm pilsētiņu ieskauj labi saglabājušies mūri, no vienas puses- Neretvas upe, kur te kļuvusi pavisam rāma. Tajā augstajā tornī var uzkāpt 10- 15 minūšu laikā, dziedot dziesmu Pīrādziņ, nāc ārā.
Te bija un ir viss, kam jābūt Osmāņu pilsētā- mošeja, hamams un medrese. Šobrīd darbojas vien mošeja, kura laipni aicina arī tūristus. Samaksā 1 eiro, novelc apavus un dodies iekšā!
Un tāds, lūk, paveras skats no tā augstā torņa. Bija tak vērts iesvīst? Šajā apvidū lieliski aug granātkoki. Lejā var iegādāties sulas un sīrupus.
Blagaj ciematiņā pie 200 metrus augstas klints turki uzbūvējuši dervišu māju- tekiju. Nepratīšu labi izskaidrot dervišu ticību un filozofiju, pateikšu vien, ka šī šķiet viena no visvairāk fotografētajām vietām Hercegovīnā.
Klints pakājē sākas Bunas upe, kura gūst ūdeni no jaudīgiem avotiem klints iekšienē. Pēc pieticīgākajiem datiem upes caurplūdums esot 3-4 tonnas sekundē, pēc citiem datiem vēl lielāks. Tūristu ceļvežu standartfrāzes apgalvo, ka ūdens esot tīrs kā jaunības eliksīrs. Kā ir patiesībā- nezinu, bet pats to dzeru. Priekš saviem gadiem izskatos ļoti labi…
Zemes virskārtu veidojošais kaļķakmens un tajā aktīvais karsta process izveidojis Balkānu pussalu cauru kā griķu maizi. Tik iespaidīgu avotu te milzums. Cilvēku radītais te ideāli saskan ar dabas veidoto jebkurā diennakts laikā.
Ja godīgi, tad šobrīd stāvlaukums jau sataisīts. Tomēr nevarēju neiekļaut šo mizanscēnu, uzsverot bosniešu attieksmi pret niekiem. Viņi neiespringst. Un Facebookā neskumst un nešausminās par pašvaldību neizdarību. Vienkārši noparko auto, kur tas iespējams.
15. gadsimtā valdījušā hercoga Vukčiča īpašums sāka dēvēt par Hercegovīnu. Šodien tas nav administratīvs, bet gan drīzāk etnogrāfisks un pat klimatisks iedalījums. Iespaidīgākais dabas brīnums te ir Kravicas ūdenskritums.
Atšķirībā no Plitvices ūdenskritumiem Horvātijā, te ir atļauts peldēties un sauļoties.
Te iespējams izrādīt savu vai apskatīt citu ķermeņus. Ja tas nav patīkami, tad var izvēlēties kādu no daudzajiem krodziņiem un darboties jau ar pavisam citu azartu.
Sarajevas vecpilsēta strikti no dalāma Austroungārijas un turku celtajās daļās. Lieki piebilst, ka turku celtā Baščaršija (vecais tirgus) pievelk daudz vairāk tūristu. Attēla redzams viens no vecpilsētas simboliem Sebilj- aka.
Latīņu tilta galā 1914. gadā notika bēdīgi slavenā Ferdinanda slepkavība. Daļa serbu to slepkavnieku joprojām dēvē par varoni, kamēr pārējā pasaule par teroristu.
Sen pagājuši tie laiki, kad tūristi pārtika no plastmasas zupām un šķīstošās kafijas autobusā. Valstis ir ne tikai jāredz, bet arī jāizgaršo! Nepabaudīt bosniešu kafiju (50 centi) manuprāt ir neprāts. Tur pat blakus var nopirkt īpašu kafiju un pričindāļus šīs kafijas pareizai vārīšanai mājās.
Pēc pilsoņu kara daudzi bosnieši atrodas emigrācijā un esot iedzīvojušies labi. Visvairāk viņiem pietrūkstot Sarajevske čevapi. Tās galvenās sastāvdaļas ir jēra gaļas kotletītes- čevapi, maizes kabatiņa- pljeskavica un sīpols.
Ja gribas ēst tā kārtīgi, klāt var pasūtīt kartupelīšus un Ajvar mērci, bez kuras Balkāni negaršotu tik labi. Allaž atvedu kādu burciņu Ajvara uz mājām. Tādā veidā es pagarinu vasaras ceļojumus.
Pavisam dīvaini bosniešiem sanācis ar Adrijas jūru. Vecos laikos turki no Dubrovniku republikas iegādājušies zemes pleķi pie jūras, tādā veidā pasargājot šos no niknākajiem ienaidniekiem- venēciešiem. Šodien šis mazais pleķis, kurš redzams abās fotogrāfijās ir vienīgais BiH jūras īpašums.
Toties cenas, salīdzinot ar horvātu, ir patīkamas. Arī serviss nebūt nav slikts. Taču horvātiem katrreiz jāšķērso BiH robeža, lai nokļūtu vai izkļūtu no Dubrovnikiem.
Ir daudz cilvēku, kuri tālo ceļu mēro tikai Medžugorjes pilsētas dēļ. 1982. gadā 6 bērni te ieraudzījuši Jaunavu Mariju. Kopš tā laika tas ir svarīgs katoļu svētceļojumu galamērķis.
Vēlākos gados uzstādītā Kristus statuja ir īsts un neizskaidrots brīnums, pie kura allaž pulcējas garas svētceļnieku rindas.
Kaut arī pats pret dažādiem brīnumiem un ekstrasensiem esmu diezgan skeptisks un imūns, šeit esmu savām acīm redzējis galveno brīnumu- ūdens pilīti, kura sūcas no plaisas Kristus ceļgalā. Grūti noticēt šīs parādības fizikālam skaidrojumam. Brīnums!?
Vēl nezinot par šīs vietas īpašo nozīmi, jau 1936. gadā tika uzcelts krusts tuvējā augstajā kalnā. Katru dienu tajā kāpj svētceļotāji. Runā, ka šajā 9 metrus augstajā krustā esot gabaliņš no ‘’īstā’’ krusta.
Strīdnieki pat nespēj vienoties par šo plākšņu izcelsmi. Vieni saka- betons, otri, ka dabisks materiāls.
Tikpat nesaprotams ir dīvainās alas kalna (piramīdas) iekšienē. Tur nekas nav atrasts, bet kāpēc tādas tur vispār ir? Daži apgalvo, ka te izdaloties īpašas enerģijas.
Es savas enerģijas uzņemu savādāk, bet bija cilvēki, kuri apgalvoja, ka jūtot siltumu no šī it kā keramiskā bluķa. Es neko nejutu, bet varbūt problēma ir manī? Tā vai citādi- gaidīsim jaunus atklājumus, kuri varbūt sagriezīs pasaules vēsturi kājām gaisā.
Bosnijā ir maz līdzenumu. Skaistie Dināru kalni. Vietām tie pārsniedz 2 kilometrus.
Bihačas pilsētas tuvumā valsts ziemeļos bosnieši mēģina atjaunot Ostrožac cietoksni, kurš pamests vairāk kā pirms 100 gadiem.
Te saimniekojuši gan turki, gan austrieši. Taču darba un līdzekļu vēl nepieciešams ļoti daudz.
Plitvices parkam Horvātijā nu ir radies nopietns konkurents. Sezonas laikā Plitvice maksās ap 25 eiro no personas. Netālo Unas nacionālo parku var apskatīt par 2- 5 eiro. Una ir upe ar daudziem ūdenskritumiem un citiem neskartas dabas brīnumiem.
Štrbačkij buk ūdenskritums ir vienīgā vieta, kura nav īsti piemērota ūdenstūrismam un raftingam.
Skatoties šādus skatus, daži tūristi pāriet uz krievu valodu. Tik spēcīgas emocijas!
Šo bildīti ilgu laiku biju uzlicis uz sava datora desktopa. Vai tad man slikta gaume?
Ar to vien Unas NP jaukumi nebeidzās. Vēderpriekus par 7 eiro (ar pārēšanos) parasti baudām Kulen Vakuf. Pārsvarā spiežam uz forelēm. Pilna upe ar tām!
Martina brod arī ir ērti apskatāma ūdenskritumu kaskāde. Atgādina Krkas ūdenskritumus Horvātijā. Par 1,5 eiro.
Šis, nu jau aizsaulē aizgājušais vīrs, demonstrē ekoloģisko veļas ‘’automātu’’. Elektrība un veļas pulveris nav nepieciešami. Pietiek vien ūdens enerģijas.
Šos smilšakmens stabus pie Fočas mēs pagaidām tūristiem nevaram parādīt. Jābrauc 9 km pa šauru meža celiņu. Bet Impro autobusi ir lieli un smuki. Šoferi negribēs tos skrāpēt mežā.
Man pat kauns teikt, ko mums tie atgādināja un kā mēs tos nosaucām. Zinātniski tie ir erozijas radīti smilšakmens stabi. Pie tā arī paliksim.
Varbūt kāds ir lasījis Ivo Andriča romānu ‘’Tilts pār Drinu’’? Andričs par to dabūja Nobelu. Tilts izskatās turku celts. Viņi prēmiju nedabūja. Attēlā redzams tas slavenais tilts.
Melnkalnieši lielās ar Taras upi un dziļo Taras kanjonu, bet nevar nepieminēt, ka Tara ir arī Bosnijas upe. Raftingojam pa Taru. Kas var būt labāk?
Ne tikai Kuldīgā var būt ūdenskritums pilsētas centrā. Jajcē arī ir ūdenskritums. Ja rūpīgāk sakārtos nolaistās vietas, varbūt arī kādreiz šī pilsētiņa iekļūs ilgi gaidītajā UNESCO sarakstā?
Netālu no Jajces ir vēl viens mazs brīnumiņš- gadsimtiem senas dzirnaviņas ar īpatnēju dizainu uz Pivkas upes.
Viens no pēdējiem maniem atklājumiem- Trebinjes pilsētiņa, kas atrodas ne visai tālu no Dubrovnikiem Horvātijā. Attēlā redzama Trebišnjicas upe, kuras lielākā daļa- ap 90 km plūst pazemē. Tā esot garākā pazemes upe pasaulē. Attēla gan redzama upes virszemes daļa.
Bez minaretiem, medresēm un mošejām turki prata būvēt izturīgus tiltus. Trebinjē arī tāds ir.
Vecpilsētiņas daļā mošejas un baznīcas ir cieši blakus viņa otrai. Līdz 90-to gadu pilsoņu karam tās viena otrai netraucēja. Arī tagad šīs vietas ir drošas un tūristus nekas neapdraud.
Trebinjes serbi kalna galā uzbūvēja šobrīd Kosovā esošā Gračanicas klostera precīzu kopiju. No kalna paveras lieliska ainava uz Trebinjes pilsētu.
Visbeidzot, tā bilžu autors atpūšas pēc kārtējas lieliskās ceļojuma dienas zem Trebinjes milzīgajām platānām. Brauc man līdzi un sastādi kompāniju!