Allāhs spēlējas ar stikliņiem Nasira Al-Molka mošejā Šīrāzā. Ekskursija sākas ar visādi citādi ne pārāk nozīmīgu mošeju, arī ne pārāk senu (nav pat 150 gadu slieksnis sasniegtes), bet pirmās pāris rīta stundas, kad saule caur vitrāžām uz paklājiem zīmē kaleidoskopiskas bildes, vien ir tā vērtas, lai šo brīnumu apmeklētu.
Kā saka, "When in Rome...". Jau pirmajā dienā mācāmies baudīt ēdienu tā, kā to dara paši persieši - nevis pie galda, bet sēžot tahtās un atspiežoties uz spilveniem. Starp citu, trauciņos mums klasisks Šīrāzas deserts - Falude. Tāds kā saldējums, bet piena vietā to gatavo no rīsu cietes, cukura un rožu sīrupa.
Galvenajās ēdienreizēs vietējie gan par mums apžēlojas un ļauj pusdienot mums ierastākā manierē, sēžot uz krēsliem pie galda. Likumā noteiktās islāmiskās ģērbšanās normas gan joprojām jāievēro - dāmām galvām jābūt segtām, un sievišķīgajām formām noslēptām. Kungi gan beidzot var iejusties kunga lomā, vienīgais ierobežojums - obligāti jāvelk garās bikses.
Lai gan tūrisms Irānā strauji uzņem apgriezienus, baltais cilvēks vienalga joprojām ir retums, un katrs kurš mazāk kautrīgs izmanto iespēju nobildēties. Ja sanāk kopbilde ar veselu grupu, tāds guvums ir pavisam augstā vērtē.
Svarīgākās svētvietas tiek uztvertas ļoti nopietni, un dāmām tiek izsniegti čadori - pilnībā ķermeni sedzoši tērpi. Svētvietas sākums meklējams vienā laikā ar islāma pirmsākumiem - šeit apglabāts Ali ibn-Hamze, šiītu 8. imāma Rezas brālis, kurš kritis kaujā mocekļa kārtā. Tā kā Širāza ir tektoniski aktīva zona, daudzās zemestrīces Ali ibn-Hamzes kapa vietu nemitīgi izpostījušas, bet katru reizi tā uzbūvēta no jauna un katru reizi arvien skaistāka.
Neskaitot konservatīvos apģērba ierobežojumus, Ali ibn=Hamzes mauzolejs ir viesiem ārkārtīgi draudzīga vieta - pirms galvenās telpas apskates, tiekam ieaicināti "viesistabā", pacienāti ar tēju un svētvietas pārstāve Fatima labprāt ir gatava atbildēt uz visiem mūsu jautājumiem ne tikai par šo vietu, bet arī par šiītismu un islāmu vispār. Turklāt šeit drīkst fotografēt visu, kas ienāk prātā - neiedomājama labvēlība šāda līmeņa svētvietās.
Mauzoleja pēdējā inkarnācija - 19. gadsimtā būvētā lūgšanu zāle izrotāta miljoniem mazu Venēcijas spogulīšu, turklāt tas viss ir roku darbs - katrs spogulītis ielīmēts atsevišķi, pareizā vietā un leņķī. Fotogrāfijā šis brīnumainais skats gan nav notverams, bet varbūt vismaz ieskatam noderēs. Tā pa īstam izbaudīt gan būs jābrauc pašiem.
Persepole - Dārija lielā pirms vairāk nekā 2500 gadiem būvētā Persijas Impērijas (tolaik lielākā impērija pasaules vēsturē) ceremoniālā galvaspilsēta. Dārijs mantoja impēriju no paša valsts radītāja, sava tēva Kīra Lielā, kurš tiek uzskatīts par pirmās cilvēktiesību konvencijas pasaules vēsturē autoru. Senās Persijas varenība un cēlums saglabājies cauri gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem, un pat vēl šodien to var novērot iedzīvotāju uzvedībā un dzīves izpratnē. Persepoles drupas atstāj varenu iespaidu pat uz tiem, kam visādi citādi arheoloģija neinteresē.
Mazāk iespaidīga, bet vēsturiski arī nozīmīga vieta ir Nakš-e-Rostam - Ahemenīdu dinastijas kapenes. Šeit klintīs izcirstēs lepnās kapenēs apglabāti visi nozīmīgākie pirmās Persijas Impērijas vadoņi - Dārijs Lielais, Kserkss I, Artakserkss I un Dārijs II.
Pēc milzīgā karstumā tuksneša vidū pavadītām stundām, pienākas atvēsināties, tāpēc braucam pusdienot restorānā, kurš spēj nodrošināt vēsu strūklaku turpat blakus pusdienu galdam. Katras kultūras iepazīšanai un izprašanai svarīgs ir arī tradicionālais ēdiens, tāpēc, neskatoties uz salīdzinoši ierobežoto laika posmu, ko pavadām Irānā, cenšamies pamēģināt visus svarīgākos ārkārtīgi plašās persiešu virtuves ēdienus.
Vēl viena no daudzajām Persijas Impērijas galvaspilsētām - Pasargada. Šī tiek uzskatīta ja ne par pašu svarīgāko, tad otru svarīgāko aiz Persepoles noteikti, jo šo pilsētu būvējis un šeit pat arī apglabāts visu laiku varenākais valdnieks Kīrs lielais. Pat mūsdienās, vairāk nekā 2500 gadu pēc Kīra nāves, katru gadu viņa dzimšanas dienā šeit pulcējas ļaužu pūļi un izrāda godu visu persiešu tēvam.
Bez lepniem restorāniem zem strūklaku šaltīm apmeklējam arī pa kādai vienkāršākai vietai, jo daļa persiešu virtuves noslēpumu ir pieejama tikai šādos, vietējiem iedzīvotājiem paredzētās ēstuvēs, nevis augstākas klases tūristu restorānos. Šeit izmēģinām slaveno Fesendžunu - sautējumu/mērcīti, kuras sastāvā bez jēra gaļas dominē granātābolu sīrups un valrieksti. Starp citu, lielās plastmasas pudeles, ko redzat uz galda, itin nemaz nav lētais divlitru aliņš - tās ir vietējās limonādes, ko alkohola aizlieguma dēļ pilda šādās pudelēs un tautā saukā par "Irānas alu".
Tuksneša pilsētā Jazdā nakšņojam viesnīcā, kas ir gana glauna, bet reizē arī ieturēta seno karavansaraju garā - visapkārt istabas, bet iekšpagalmā vieta, kur piesiet savus kamieļus. Mūsdienās gan retais ceļo kamieļa mugurās, tāpēc iekšpagalms atstāts atpūtas mirkļiem pašiem nakšņotājiem.
Grupas bilde pie zoroastriešu uguns tempļa. Islāmiskie vadoņi pret reliģiskajām minoritātēm izturas ar zināmu toleranci, tāpēc tūkstošus gadu persiešu zemēs iekoptās zoroastrisma tradīcijas joprojām ir dzīvas. Šādi ugunstempļi kopā pasaulē mūsdienās ir tikai 9, no kuriem pārējie 8 atrodas Indijā, kur tos aiznesuši no islāma bēgošie persieši. Tādā augstākā līmeņa uguns templī iekšā deg mūžīgā "Uzvaras uguns", kuras iegūšanai nepieciešami trīsdesmit divi mūki un apmēram gads laika visu nepieciešamo rituālu veikšanai. Šī konkrētā uguns nav nodzisusi jau vairāk nekā 1500 gadu!
Zoroastrieši savus mirušos "apglabā" pavisam neparastā veidā - tā kā šajā reliģijā visi četri elementi (uguns, ūdens, gaiss un zeme) ir svēti, un miris ķermenis tiek uzskatīts par netīru, šīs lietas likt kopā nedrīkst, līdz ar to izpaliek gan mums tradicionālā aprakšana zemē, gan citās kultūrās izmantotā kremēšana. Risinājums - atstājam mirušo ķermeni speciāli šim mērķim kalna galā izbūvētā "klusuma tornī", kur dažu stundu laikā maitasputni visu notiesā atstājot vien tīrus kauliņus. Pēdējos pārdesmit gadus gan šāda prakse visādu apsvērumu dēļ ir aizliegta, tāpēc zoroastrieši glabā savus aizgājējus zem zemes, tiesa gan, pirms tam tos kārtīgi iepakojot betona kastēs, tā, lai nekādā gadījumā nenotiktu saskarsme ar svēto zemi.
Skats no torņa uz leju, uz bijušo karavansaraju, Jazdas pilsētu tālumā un arīdzan moderno zoroastriešu kapsētu.
Atpakaļ pie islāma - Jazdas lielā mošeja būvēta jau 15. gadsimtā, tiesa gan 48 metrus augstie minareti - augstākie visā Irānā - pievienoti vēlāk. Šī mošeja ir tik īpaša, ka izpelnījusies vietu uz 200 riālu banknotes, kas gan zemās Irānas valūtas vērtības dēļ tiek izmantota visai reti.
Arī Jazdā nevaram atkauties no pielūdzējiem (lasīt - bildētiesgribētājiem), un uz hidžābos sapucētajām latvietēm rindā stājas ne tikai puikas, bet arī daiļā dzimuma pārstāves.
Attēlā redzamie "vēja torņi" persiešu valodā tiek saukti par badgiriem. Torņu īpašā arhitektūra ļauj tiem "notvert" vēju un, vadot to caur pazemes ūdens kanāliem, dabūt svaiga, vēsa gaisa plūsmu tuksneša saules pārkarsētajos mājokļos. Būtībā gaisa kondicionētāji, kas darbojās jau 3000 gadus pirms šādas tehnoloģijas tika ieviestas rietumu pasaulē. Vēl iesaku pievērst uzmanību šūpolēm laukumā zem torņiem - Ārlietu Ministrija vēstī, ka Latvijas galvenā eksporta prece uz Irānu ir "karuseļi, šūpoles, šautuves un citas atrakcijas", tā kā, iespējams, šis konkrētais eksemplārs līdz Jazdai mērojis tikpat tālu ceļu, cik mēs.
Šī ēka tiek dēvēta par Aleksandra cietumu, šis nosaukums minēts jau viduslaiku persiešu dzejnieka Hāfeza darbos, tomēr ticamības moments, ka 15. gadsimta būve varētu būt kalpojusi par Maķedonijas Aleksandra cietumu, ir visai zems, lielākoties 1800 gadu hronoloģiskās nobīdes dēļ. Lai kā arī tur būtu - skaista Sefevīdu dinastijas ēka, kuru vērts apskatīt vismaz no ārpuses.
Persiešiem bildēties patīk, un kādā brīdī arī mūsu šoferis, pārvarējis kautrību, palūdza viņu nobildēt. Tas nekas, ka bilde paliks manā fotoaparātā, un diez vai kādreiz sasniegs paša modeļa acis, pats fotografēšanas process ir svarīgāks par gala rezultātu.
Bieži vien pieminot vārdu Persija, pirmais, kas nāk prātā, ir persiešu paklāji, tāpēc būtu grēks apciemot šo valsti, bet palikt leģendāros tepiķus neredzējušiem. Normāla izmēra augstas kvalitātes paklāji gan parasti mūsu maciņiem ir nepieejami, cenas svārstās līdz pat vairākiem tūkstošiem, bet mazu, ne tik smalku, bet tomēr īstu persiešu paklāju iegādāties var katrs kārotājs.
Garšvielu maisījumi mūsdienās nav vairs nekāds brīnums arī pie mums, bet to pasniegšanas veids Irānā gan ir pavisam atšķirīgs. Visas garšvielas tiek sakārtotas kārtās, tā, lai smuki izskatās, un tās samaisas maisījumā tikai pirkšanas brīdī, kad tiek iepakotas paciņā līdzi nešanai.
Kārtējā Persijas galvaspilsēta - Isfahāna. Tā kā šo par savu galvaspilsētu izvēlējusies salīdzinoši nesenā Sefevīdu dinastija, šeit ir saglabājušies neskaitāmi ārkārtīgi skaisti vēstures pieminekļi, arī šī, Šeiha Lotfollas mošeja. Lai piedod man visi fotografijas dievi par nekvalitatīvo izpildījumu, bet atslēga šajā attēlā ir gaisma atspīdums kupolā. Noteiktās dienas stundās, atrodot pareizo skata leņķi visā kupola augstumā var vērot pāva astes formas atspīdumu, un tā kā pāvs savulaik bijis Persijas simbols, šī tiek uzskatīta par pavisam īpašu mošeju.
Vēl bez mošejām Isfahāna ir slavena ar saviem tiltiem, kopā agrāk vareno Zajanderūdas upi Isfahānā šķērso 11 tilti, no kuriem 5 ir saglabājušies vēl no Sefevīdu laika. Upe gan pēdējos gados reti iegriežas ciemos (pateicoties valdošās varas eksperimentiem ar upju pārvietošanu), tomēr tilti stāv kā stāvējuši. Un zem tiltiem - vēl no pirmsislāma laika saglabājusies tradīcija - katru vakaru pēc deviņiem (jo tas ir laiks, kad likumsargi dodas mājās) arkās zem tilta ierodas bariem ļaudis un pārmaiņus dzied visādas aizliegtās dziesmas.
Tālāk Kašanā iespēja arī ielūkoties 19. gadsimta persiešu bagātnieku sadzīvē - paklāju tirgotāja Tabaitabeja rezidence vairākos stāvos, ar strūklakām un visu pārējo turīgu ļaužu ekstravaganci!
Rožūdens un rožu sīrups ir neiztrūkstoša sastāvdaļa jebkurā persiešu maltītē, kā arī jebkuras Irānas sievietes kosmētikas plauktiņā. Vietējā Kašanas mājražotnē mums ir iespēja apskatīt, kā tāds ūdens tiek iegūts, kā arī par nepieklājīgi zemām cenām iegādāties visus ar rozēm saistītos produktus.
Izskatās, ka Kašanas suvenīru veikalā pirms mums ir bijuši vēl kādi latvieši, turklāt nav nākuši tukšām rokām :)
Persiešu dārzi ir unikālas zaļas oāzes visādi citādi sausajā un karstajā zemē, ne par velti vesels bariņš šo dārzu uzņemts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, arī šis, saukts par "Fin" dārzu, gozējas slavas saulītē, tāpēc to bez rietumu tūristiem apmeklē arī grupas no Irānas nomaļākiem nostūriem, un šad tad melnajos čadoros tērptās dāmas nekad iepriekš mūžā nav redzējušas tik gaišus un krāsainus cilvēkus, tāpēc par mums ir ne mazāk izbrīnītas kā mēs par viņām. Ātri vien izveidojas foto ierinda - katra grupa sastājas viena otrai iepretim un tik šauj ar saviem fotoaparātiem!
Ceļojums tuvojas beigām, esam nonākuši pēdējā galamērķī Teherānā. Vēl pēdējie nepagaršotie ēdieni, šoreiz pavisam īpašs - Dizi. Senāk tas, protams, bijis nabagu ēdiens, kur katlā tiek samests viss, kas mājās pieejams, bet mūsdienās sastāvs jau puslīdz nostabilizējies: kartupeļi, turku zirņi, sīpoli, jēra gaļa un vēl šādi tādi nieki. Tomēr sastāvs nav tik svarīgs kā pats pagatavošanas process, katlā izvārītās zupas šķidro daļu pārlejam mazās bļodiņās, un, lūk, pirmais ēdiens galdā - zupa ar maizi. Tikmēr zupas biezumus specīgākais ģimenes loceklis samīca putrā, un - voila - otrais ēdiens galdā!
Pēc dažām dienām visas nepieciešamās Dizi prasmes jau apgūtas, un protam ēdienu sadalīt un stampāt paši!
Vēl pēdējie suvenīri mājās vešanai Teherānas tirgū - Irāna visā pasaulē ir pazīstama ar saviem riekstiem un žāvētajiem augļiem. Atgriežoties pie Ārlietu Ministrijas datiem - tieši šīs ir tās lietas, ko Latvijā no Irānas importē visvairāk, vairāku miljonu eiro vērtībā. Kāpēc gan neizmantot iespēju iegādāties tās pašas lietas daudz svaigākas un daudz lētāk?
Pēdējais vakars Teherānā - Tabiat gājēju tilts pāri daudzdaudzjoslu šosejai. Vieta, kur zaļā un modernā vidē savus vakarus pavada Teherānas jaunieši. Arī mēs neesam veci! Foto: Harijs Egliens
Foto: Harijs Egliens