Divas valstis, divi aktīvi vulkāni, divi džipi, divi šoferi, divi gidi, divi bruņoti sargi, privāts pavārs un visbeidzot divi pēc piedzīvojumiem izslāpuši ceļotāji. Tik pamatīga svīta pavadīja IMPRO pētnieku Jāni Kreicbergu jau kārtējā ekspedīcijā....šoreiz ekspedīcijā uz Marsu un Mēnesi!
IMPRO gan nedevās dibināt kontaktus ar maziem, zaļiem cilvēciņiem, tas bija ceļojums galaktikā atrodoties uz mūsu pašu skaistās planētas Zemes. Mistiskā Etiopijas Austrumu daļa un pundurvalsts Džibuti šķiet ir Zemes sirreālākais un karstākais nostūris, kur var vērot nedabiskas ainavas, gluži kā no citas planētas...tik sirreālas, ka brīžiem grūti noticēt, ka kas tāds vispār var eksistēt. Ne velti paruna vēsta "Ja Tu nevari atļauties lidojumu uz Mēnesi, dodies uz Džibuti Mēnesi (Mēness Ainavām)!''. Sāls kanjoni, sastinguši lavas tuksneši, dzīvs, oranžās lavas ezers, Allāha geizeri, daudzkrāsainas lagūnas un karstie avoti, kaļķakmens skursteņi, Brīnumu ieleja, Dēmonu līcis, klinšu virsotnē cirstas baznīcas, vakariņas kopā ar savvaļas hiēnām un pelde ar vaļu haizivīm, lielāko zivi pasaulē, kas mēdz sasniegt 17 metrus garumā! Tik neparasts solījās būt šis ceļojums...un tāds tas arī bija!
Foto: Grifi un Marabu pārlūko apkārtni Avašas nacionālajā parkā, Etiopijas austrumdaļā.
Fotogrāfiju autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Mana ierašanās Etiopijā neapzināti sakrita ar vienu no galvenajiem svētkiem valstī - Etiopiešu Epifāniju. Katru gadu 19. un 20. janvārī Etiopijā godā vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Bībelē - Jēzus Kristus kristīšanu Jordānas upē. Vietējie uzmet virsū savus labākos baltos apmetņus un straumēm, nobloķējot ielas plūst daudzo baznīcu un pagaidu svētnīcu virzienā uz svētku mesēm un pasākumiem.
Šajā dienā, kā nevienā citā tiek kristītas prāvas ļaužu masas, kā arī kaislīgākajiem kristiešiem tiek dota iespēja aplūkot galveno baznīcu relikviju - Derības šķirsta kopijas. Pats oriģināls atrodas Etiopijas ziemeļos, senajā impērijas galvaspilsētā Aksumā, bet tā kā tas ir valsts galvenais dārgums, tad pie Derības šķirsta tiek tikai augsta ranga priesteri.
Etiopijā kristietība ir dominējošā reliģija, tāpēc valsts ieguvusi iesauku Melno kristiešu zeme. Ortodoksālās baznīcas saknes šeit sniedzās tālajā 4. gs., kad Aksumas imperators Ezena pieņēma kristietību. Etiopijas Ortodoksālā baznīca gan ir dīvainākais no visiem kristietības atzariem, tā kā to būtiski ietekmējis Jūdaisms. Tā, piemēram, Etiopijas kristieši piekopj zēniem apgraizīšanu, atzīst ne tikai svētdienu, bet arī Jūdaisma Sabatu sestdienās, kā arī dejo reliģiskas dejas, kuras citas kristiešu sektas uztvertu kā zaimošanu.
Pa ceļam uz Etiopijas austrumiem un Džibuti man bija ieplānots Avašas (Awash) nacionālā parka apmeklējums. Tajā ir gan dzīvnieki, gan simpātiska apkārtne.
Foto: Beseka ezers, Avašas nacionālais parks
Jāsaka gan uzreiz, ka Etiopija nav nekāda safari lielvalsts un uz Āfrikas lielo piecinieku te cerības ir tikpat lielas, kā Latvijā ieraudzīt lāci savvaļā, tātad tikai teorētiskas. Savā laikā gan dzīvnieku šeit bija gana kuplā skaitā, tomēr nelegālas medības lopkopība parku teritorijā, kā arī pilsoņu un cilšu kari to skaitu drastiski samazināja un piespieda dzīvniekus doties emigrācijā uz Keniju. Tomēr pluss salīdzinājumā ar Kenijas un Dienvidāfrikas rezervātiem ir tāds, ka Etiopijas parkos citu tūristu tikpat kā nav, turklāt te var doties dzīvnieku fotomedībās ar kājām, un tas noteikti ir interesantāk un personīgāk.
Foto: Paviāns, Avašas nacionālais parks
Pēcpusdienas safari laikā, ejot ar kājām un braucot ar džipu Avašas parkā, sanāca redzēt gana daudz, vismaz priekš Etiopijas. Vairākas kārpu cūkas, prāva izmēra Waterbuck antilopes, mazākās no antilopju sugām Dik-Dik, gazeles, paviānu barus, krokodilus un parka simbolu Oriks (Oryx) - vienu no skaistākajām antilopēm ar cēliem ragiem.
Foto: Oriks antilopes, Avašas nacionālais parks
Parkā mājo arī plēsēji - lauvas, leopardi, hiēnas un šakāļi, bet, lai tos redzētu, vajag lielu veiksmes podu. Ar krokodiliem gan te stipri vieglāk, tie nesmādē arī pagozēties kameru priekšā.
Kārpu cūka, Avašas parkā
Waterbuck antilopes Avašas parkā / Super mazā Dik dik antilope Avašas parkā
Ar putniem gan ir stipri vieglāk, to parkā ir ļoti daudz, aptuveni 450 sugas. Mazie nav manā gaumē, bet par redzētajiem strausiem un lielajiem maitu putniem - grifiem, marabu un Kori Bastardiem (Kori Bustard) - gan prieks.
Lai vai kā, gana bagāts saraksts beigās sanāca, un tam visam liels papildinājums ir parka ainava. Sauso akāciju savanna te tiekas ar 150 m dziļo Avašas aizu, 2007 m augsto Fantelles vulkānu, lavas klinšu ieskauto Besekas ezeru un visbeidzot ar parka simbolu - Avašas ūdenskritumu. Tas nav diez ko augsts, tikai nedaudz virs 10 metriem, bet garuma ziņā tas pārsniedz 250 m, tiesa ar maziem klinšu pārrāvumiem pa vidu sausajā sezonā. Ūdens daudzums, kas gāžas aizā ir pamatīgs, turklāt tā bija tikai sausā sezona, grūti iedomāties kādas ūdens masas veļas pāri lietus sezonas laikā, ja jau tagad skats bija iespaidīgs.
Avašas aiza ir aptuveni 150 m dziļš grāvis zemes garozā, kas šķērso nacionālo parku visā tā garumā.
Neskatoties uz to, ka Avašas parks ir viens no galvenajiem pretendentiem uz labākās aizsargājamās dabas teritorijas godu valstī, tūristu šeit ir ļoti, ļoti maz, bet parka ziemeļdaļā to vispār var teikt, ka nav. Mans plāns bija kārtīgi parku izpētīt, tāpēc devos arī uz tā neskarto ziemeļdaļu, kur atrodas Filohas karstie avoti. Braucot pa slikto ceļu, kas ir galvenais iemesls, kāpēc ziemeļi tiek nepelnīti apdalīti, akāciju savanna pēkšņi nomainījās uz plikiem, klajiem laukiem, kur izkaisītas palmu birzis, bet starp tām karsti un dzidri termālie avoti. Apkārtne tik krasi nomainījās, it kā būtu nokļuvis citā rezervātā.
Dzīvnieku arī šeit bija vēl biezākā skaitā, turklāt antilopēm un kārpu cūkām pievienojās kamieļi, bet naktī regulāri dzirdami lauvu rūcieni, kad tās ir izgājušas medībās. Tomēr galvenais jau bija paši Filoha avoti, kuros pelde vēlā pēcpusdienā bija tieši tas, kas vajadzīgs pēc kratīšanās pa smilšainajiem ceļiem.
Pēc ilgāka laika, jau atkal varēju sajusties kā nenormālīgā superzvaigzne - kā Lauris Reiniks reiz pieci.
Iebraucām kādā nomaļā Oromia reģiona tirdziņā, vienā no daudzajiem kurš tirgo tikai vienu preci - Kat. Kat ir augs, kura zaļo lapiņu košļāšana ir viena no būtiskākajām ikdienas sastāvdaļām Austrumetiopijā, Jemenā, Džibuti un daļā no Somālijas teritorijas. Kat piemīt uzmundrinošs efekts, kas, ilgstoši lietojot, rada sava veida atkarību jeb pieradumu, bet lietojot lielos daudzumos tās rada efektu līdzīgu narkotikām. Savukārt nelielās devās lietojot kat tas ir kā trīs vienā - stipra kafija, cigarete un Red Bull enerģijas dzēriens kopā ņemot.
Arī Oromia reģionā zaļās lapiņas ir dzīvesveids, bez kuriem nepaiet neviena diena. Uzskata, ka tieši Oromia reģions Etiopijā ir Kat dzimtene, ko gan aktīvi mēģina apšaubīt Jemena, kur zaļo lapiņu zelēšana ir gluži vai goda lieta. Bet atgriežoties pie tirgus, jau izkāpjot no džipa, bālģīmja ierašanās nepalika nepamanīta. Drīz vien viss ciems jau bija saskrējis ap mani un ielencis - kāds vienkārši lielām acīm bolījās, citi mēģināja pieskarties, tā teikt pārbaudīt vai esmu īsts un lai varētu palielīties draugiem, savukārt citi vēlējās nobildēt mani.
Šiem ļautiņiem es noteikti biju daudz eksotiskāks nekā viņi man - ļoti iespējams, ka šamie pirmo reizi bālģīmi redzēja. Es parādā arī nepaliku un mēģināju fotografēt cik nu varēju, atrodoties iespiests starp pūli.
Oromo cilts dāmas savos krāsainajos tērpos un lakatos lielākoties bija kautrīgas, bet kungi gan ne, īpaši jaunie, kas paši kameras objektīvam priekšā līda un krūti izgāžot pozēja kā ērgļi. Laikam jau cerēja ka tiks uz National Geographic vāka. Tirgus apmeklējums beigās izvērtās pa veselu notikumu un pie kata pamēģināšanas arī tiku. Tas atgādināja man rūgtas skābenes pēc garšas un miegs arī kaut kur tālu pazuda - tomēr tās efektu rada.
Biju sasniedzis Etiopijas musulmaniskos austrumus un nonācis Āfrikas raga valstu islāma centrā Hararā. Etiopijā pilsētas maigi izsakoties ir draņķīgas, ar vienu izņēmumu - Hararu.
Tā ir interesanta un leģendāra pilsēta. Ilgu laiku Harara bija vienā līgā ar slaveno Timbuktu un Meku - no dibināšanas ap 7. gs līdz pat ēģiptiešu okupācijai 1875. gadā tā bija Kristīgajai un Rietumu pasaulei slēgta pilsēta. Tik daudz ceļotāju vēlējās to savām acīm skatīt, bet visi mēģinājumi bija neveiksmīgi. Līdz pienāca 1855. gads, kad ekspedīcijā uz Hararu devās slavenais britu ceļotājs Ričards Bērtons, tas pats, kurš pirms desmit gadiem maskējoties par musulmani bija apmeklējis Meku.
Foto: Buda Gate - vieni no Hararas pilsētas vārtiem.
Apguvis 29 svešvalodas (!), vairākus gadus studējis islāmu un pat apgraizīts, lai tik netiktu pieķerts, Bērtons veiksmīgi iefiltrējās leģendārajā un nemusulmaņiem slēgtajā pilsētā un pat tika uzņemts pie paša valdnieka - Hararas emīra. Daudziem musulmaņiem Harara ir 4. svētākā islama pilsēta pasaulē, pēc Mekas, Medinas un Jeruzalemes, bet par šo godu cīnās arī Kairuāna Tunisijā. Ceturtā vai piektā islāma pilsēta tas nebūtu tik svarīgi, galvenais, ka Hararas vecpilsētā ir lielākā mošeju un islāma svēto kapu koncentrācija uz kvadrātmetru pasaulē - 99 mošejas un vairāk kā simts svēto svētnīcas, tāpēc to dēvē par Svēto pilsētu (City of the Saints). Etiopieši un arī kaimiņvalstu musulmaņi, kuri nevar atļauties doties hadžā uz Meku, dzīves laikā veic svētceļojumu uz Hararu.
Foto: viena no daudzajām svētnīcām jeb svēto kapavietām
Pilsēta kopš 16. gs. bija ne tikai nozīmīgākais islāma centrs visā Āfrikas Raga valstu (Etiopijas, Eritrejas, Džibuti un Somālijas) reģionā, bet arī tirdzniecības. Indiešu, arābu, persiešu, ēģiptiešu un afrikāņu tirgoņi plūda Hararas virzienā, atstājot ietekmi arī pilsētas arhitektūrā.
Foto: Divas greznākās ēkas pilsētā ir franču dzejnieka Rimbauld rezidence un Medusmēneša pils
Tajā ir vairākas interesantas ēkas un svētnīcas, kā arī bagātīgi dekorētas, tipiskās harariešu mājas,...
...bet visinteresantāk man likās vienkārši ienirt vecpilsētas šauro ieliņu labirintā.
Šī pilsēta ir koncentrēts eksotikas eliksīrs - pa ieliņām maršē ēzeļi, visur notiek nemitīga tirdzniecība, turpat uz ielas tiek šūti audumi un gatavoti amatniecības izstrādājumi
harariešu, somāļu un oromo tautu pārstāvji plūst pa vecpilsētu kolorītajām alejām tradicionālos tērpos un to visu apjož 16. gs. vidū celtie mūri un 7 vārti, kas izcili saglabājušies, tāpat kā pati kolorītā un svētā pilsētiņa.
Ainas no eksotiskās Hararas sadzīves
Ainas no eksotiskās Hararas sadzīves
Pie Hararas pilsētas mūriem, katru vakaru norisinās sena un unikāla sadarbība starp cilvēku un dabu. Tā aizsākās 16. gs vidū, kad emīrs lika apkārt pilsētai celt mūrus. Līdz tam hiēnas vakara stundās bieži ieklīda pilsētā meklēdamas ēdienu, bet pēc mūru uzcelšanas tām ieeja Hararā tika liegta. Rezultātā, nespēdamas atrast pārtiku savvaļā, tuksnešainajā vidē, tās sāka uzbrukt cilvēkiem otrpus mūriem.
Emīrs, lai pasargātu iedzīvotājus, lika mūros izveidot caurumus, pa kuriem tās tiktu iekšā pilsētā un spētu sagādāt pārtiku. Uzbrukumi cilvēkiem apsīka. Bet ne uz ilgu laiku, jo pienāca cita bēda - neražas gads un bads. Hiēnu uzbrukumi lopiem un cilvēkiem atsākās, jo pilsētā pārtiku sameklēt kļuva grūti. Kad hiēnas taisījās uzbrukt kādai sievietei, kura gatavoja putru, tā vietā lai saplosītu viņu, tās apstājās pie putras un sāka to ēst. Hararas imami (islāma priesteri) nolēma, turpmāk ar putru barot hiēnas novēršot uzbrukumus. Kad bads beidzās, vietējie pa godu šim notikumam turpināja ar sviesta putru barot plēsējus reizi gadā, Ašuras festivāla laikā.
Mūsdienu tradīcijas, barot hiēnas ar gaļu, saknes sniedzas pagājušā gadsimta 50- tajos gados, kad pilsētu atkal piemeklēja bads un cilvēki atsāka regulāri barot savvaļas hiēnas.
Tagad katru vakaru hiēnas pulcējas pie pilsētas mūriem uz unikālu priekšnesumu, parādot kā cilvēks spēj sadzīvot ar savvaļas dabu. Hararā ir divi tā saucamie hiēnu vīri, kas baro šos neglītā un pamuļķīgā paskata plēsējus, kuriem raksturīgi dīvaini smiekli. To visu var vērot no malas vai arī piedalīties. Protams, es izvēlējos pēdējo, jo atrasties ielenktam starp hiēnām un vēl tās barot, tam būtu jābūt kam satriecošam.
Hiēnu vīrs nosēdināja mani uz akmens plača vidū. Pirmais satraukums parādījās sākumā, kad pirmā hiēna pietuvojās pavisam tuvu klāt un sāku aptvert, ka tas notiek pa īstam, turklāt sēžot tās izskatījās tik lielas. Dažādos veidos sāku tās barot, tai skaitā no zobos paņemta kociņa, kuram virsū karājās gaļa. Lauvu lielākais bieds un pasaules spēcīgāko žokļu īpašnieces, kas medījumu sagrauž ar visiem kauliem, kampa gaļu tikai pāris centimetrus no mana vaiga. Tas tik bija kaut kas...bijība, respekts, cieņa, apbrīna, saviļņojums un lepnums vienā emociju kokteilī.
Vēl labāks mirklis bija kad viena hiēna ar priekšējām kājām uzmetās man virsū uz muguras mēģinot aizsniegt gaļas gabalu. Satriecoši... un kas pa bildi sanāca, ar šo man Rīgas Zoodārzā darbs pie Līdakas kunga ir garantēts. Beigās no šitā pasākuma visi palika apmierināti - hiēnas dabūja gaļu, es unikālas bildes un emocijas, bet vietējie cilvēki mieru mājās.
Harariešiem, gan ir vēl kāds iemesls spēcīgāko zokļu īpašnieču barošanai. Hiēnas festivāla laikā ēdot putru pareģo nākamā gada ražu. Ja tās notiesā putru, tad gads būs labs, ja hiēnām putra negaršo un tās atstāj neapēstu, tad gads būs slikts. Tāpat vietējie tic, ka hiēnas redz un cīnās ar ļaunajiem gariem pilsētā. Cilvēks tos neredz, bet hiēnas redz tikai melnbaltu un tāpēc tās spēj garus saskatīt. Vietējie redzējuši, ka hiēnas nesakarīgi skrien pa pilsētu, it kā dzītos kādam pakaļ un priekš vietējiem tas ir pierādījums tam. Tāpat plēsēji nakts laikā uzkopj pilsētu notiesādami visu ēdienu atlikumus pēc tirgošanās pa dienu, pēc kā atgriežas savvaļā, lai atkal varētu vakarā ierasties uz vakariņām.
Pa ceļam uz Hararu un arī tālāk, Etipijas austrumdaļā varēja redzēt visdažādāko formu un materiālu būdiņas, kurās dzīvo vietējie iezemieši. Tās bija no māla, no dubļiem, no koka, no salmiem un pat plēvēm veidotas. Šī konkrētā tipa mājiņas ir raksturīgas Oromo ciltij, kas dominē Etipoijas austrumu reģionos.
Kafijas ceremonija ir Etiopijas simbols. To var redzēt visur, pat necilos putekļainos miestos, kuriem pabrauc garām. Kafija ir Etiopijas dvēsele tieši no šīs Āfrikas zemes nāk kafijas pupiņas stādi un tieši Hararas apkārtnē pupiņas sāk grauzdēt un izmantot kafijas gatavošanā, mūsdienu izpratnē. Etiopija un Harara ir pasaules kafijas dzimtene.
Etiopijas virtuve ir ļoti vienkārša un personīgi nav manā gaumē. Labās ziņas, ka itāļu kolonizatori te savulaik ieveduši itāļu virtuves tradīcijas, tāpēc pastas, picas, lasanjas nav grūti sameklēt.
Foto: vistipiskākais etiopiešu ēdiens ir pankūka, kas pēc garšas atgādina skābu rupmaizi. Uz šīs pankūkas saliek dažādas mērces un gaļas un tad plēšot ar rokām vietējie ēd nost.
Līdz Hararai nonāk maz ceļotāju, bet vēl tālāk varbūt tikai saujiņa gada laikā. Vien nieka 30 km aiz Hararas, vietā kur Oromo reģions tiekas ar somāļu apdzīvoto Etiopijas Somālijas novadu atrodas miests vārdā Babile. Tā apkārtnē atrodas dažas gana saistošas vietas, kā dēļ ir vērts pabraukt tālāk. Pirmdienās un ceturtdienās Babilē notiek kamieļu tirgus, kas bija arī manā maršrutā ieplānots. Tas ir liels notikums šī apvidus dzīvē, jo kamieļi uz tirgu tiek vesti galvenokārt no Somālijas.
Ierodoties Babilē vēlā pēcpusdienā secināju, ka kamieļu tirgū esmu nonācis daudz par vēlu. Izrādās somāļu tirgoņi, parasti mēģina izpārdot dzīvniekus pēc iespējas ātrāk, lai pēc tam varētu doties atpakaļ garajā ceļā uz mājām, un vēl vakarā varētu pazelēt vieglo narkotiku - katu. Šķiet Āfrikas raga valstīs, bez kata dzīve nav iedomājama. Rezultātā viss, kas no kamieļu tirgus bija palicis pāri - vien divi kamieļi, viens stalts un veselīgs, bet otrs izkāmējis. Nav brīnums, ka pēdējo kaulu kambari nevar pārdot, uz tāda uzsēžoties visas kājas nošļuktu uz četrām debess pusēm.
Kamieļu tirgus jau bija galīgi panīcis, bet izrādījās blakus norisinās lopu tirgus, kurā dzīvība un tirdzniecība tikai sāka uzņemt apgriezienus. Vēl viena lieliska vietējo cilšu vērošanas vieta, pilna ar krāsām, kolorītu un jiftīgu eksotikas garšu. Citi ļāvās sevi bildēt, bet lielākā daļa kautrējās un aizsedzās aiz krāsainajiem lakatiem un galvu apsējiem. Viens ēzeļu tirgotājs, pat padzina mani prom un neļāva savus ēzeļus bildēt. Izrādījās, ka Oromo cilts saimnieks domā, ka fotografējot viņa ēzeļus es pielaižu tiem sliktos garus.
Mazliet tālāk aiz Babiles nonācu pirmajā netipiskajā ainavā šīs ekspedīcijas laikā - Brīnumu ielejā. Ielejā, kurā aug daudzi Ādama ābolu koki, kaktusi un nokaltuši sumbri abās pusēs paceļas brūngani-orandžīgas nokrāsas klinšu pīlāri un bluķi.
Visinteresantākais no tiem ir pīlārs, kuru sauc par Damatas klinti. Te var tikai apbrīnot šīs klints gravitāciju un balansu, jo pīlāra virsotnē atrodas prāva izmēra akmens, kas šķiet knapi, knapi turas un ir tikai pamatīgāka vēja pūtiena attālumā no sabrukšanas.
Un tad jau arī bija pienācis laiks doties ziloņu fotomedības Babiles ziloņu rezervātā. Šajā nomaļajā pasaules nostūrī mājo pēdējais ziloņu bars Āfrikas ragu valstīs, kuru kopskaits ir aptuveni 200. Diezgan nozīmīga vieta visa reģiona mērogā, tapēc vēl jo vairāk nobrīnījos, kad parka rendžers pateica, ka kopš pagājušā gada vasaras pirms manis rezervātu apmeklējis tikai viens itāļu pāris.
Pateicities īsākiem ilkņiem vietējās varas iestādes, Babiles ziloņus sauc par unikālu sugu, vienu no Āfrikas ziloņa pasugām - Loxodonta africana orleansi. Arī šajā parkā safari medības notiek ar kājām, jo pat džipiem šejienes ceļi ir nepieveicami. Bet tā kā tos ir viegli atrast un nav jāmēro garas distances, tad tas ir tikai pluss un daudz personīgāk kā džipu safari Kenijā vai Dienvidāfrikā. Parkā dzīvo arī citi dzīvneki, kurus sanāca arī redzēt, bet centrālais notikums protams bija ziloņi. Lēnām un klusām pielīst klāt ziloņu tēviņam, tas tik ir notikums!
Arī putnu Babiles ziloņu rezervātā netrūkst.
Šķērsojot tuksnesīgo Etiopijas Somālijas reģionu sanāk redzēt šādu skatu paviānu banda klejo pa putekļaino ceļu un mēģina atrast pārtiku, kas izkritusi no kravas masīnām, šai tuksnesīgajā apvidū.
Paviānu tēviņš visā savā krāšņumā