Aļaskas kruīzs Ketčikana, Skagveja un Džūno / 1. daļa
Pievienojoties IMPRO grupai uz Aļasku un Kanādu, pirmo reizi dzīvē bija tā iespēja kāpt uz kārtīga kruīza kuģa Holland America kompānijas Volendam. Mūsu maršruts - no Vankūveras doties pa vienu no gleznainākajiem jūras ceļiem pasaulē, gar skarbo Kanādas un Aļaskas Inside Passage piekrasti uz vēl skarbāko Ledāju līci. Ir tiešam jāpiedzīvo uz savas ādas šāds brauciens, lai saprastu, kas tas par zvēru, jo Tallink, Silja Line, grieķu kuģi, Jandzi upes kruīzi...tie visi ir no citas galaktikas jeb, citiem vārdiem sakot, citā līgā. Virtuve, kajītes dizains, izklaižu programma - tas viss uz Volendam ir ievērojami augstākas raudzes, sākot ar izsmalcinātiem ēdieniem restorānos un mākslas darbiem no dažādām pasaules malām vestibilos, beidzot ar SPA procedūrām, neskaitāmām aktivitātēm un konkursiem un augstvērtīgiem muzikāliem priekšnesumiem.
Foto autors: Jānis Kreicbergs/Impro Ceļojumi
Protams, kruīza ceļojums ir gaumes lieta, kādai daļai tas būs tieši laikā, bet citi ko tādu neizvēlētos. Lai gan pēc būtības piederu pie otrās daļas, kuram tāds modelis nav īsti sirds lieta, Aļaskas gadījumā tomēr nosveros par labu kruīzam. Tik mežonīgu un neskartu vietu kā Aļaska, kur starp pieturas vietām nav pat ceļu, apceļot ar kruīza kuģi ir komfortablākais veids, kādu var iedomāties. Protams, ir savi mīnusi, jo, ceļojot ar kuģi, diez vai, nakts vidū iznākot no sava numuriņa, iekāpsi siltā grizlilāča kūkā vai vakarā krodziņā ar vietējiem pie alus spaiņa uzspēlēsi durakus, bet no otras puses, pazūd visas neērtības ar nebeidzamo somu kravāšanu un reģistrēšanos dažādās viesnīcās, autobusu maiņu un pārbraucieniem, lidojumiem un lidostu drošības procedurām, kā arī ik vakara restorāna meklējumiem, kas atbilstu garšas kārpiņām un cenām...šajā peldošajā kūrortā - ēd cik un ko gribi, vakarā baudi šovus, pa dienu skaties piekrastes ainavas un dodies ekskursijās, bet katru rītu piecelies jau pavisam jaunā vietā, nepieliekot nekādas pūles...
un kā tad bez saulrietiem un saullēktiem, ko var vērot katru rītu un vakaru, ja vien laika apstākļi tam ir labvēlīgi...nu īsts kūrorts uz ūdens.
Pirmā kuģa ekskursija, jau atkal sanāca uz ūdens tā teikt no vienas laivas otrā. Lielais kruīza kuģis piestāja pie ieejas Tracy Arm fjordā, kur bija iespēja pārsēsties mazākā kuģītī un doties dziļi fjorda ūdeņos.
Tracy Arm pašā galā atrodas divi ledāji, North Sawyer glacier un South Sawyer glacier, kuru aisbergi bloķē ceļu uz fjordu un neļauj kruīza kuģiem to izpētīt, bet maziem, tie gan nav šķērslis.
Gana daudz fjordu jau redzēts, un bažījos, ka šis būs kas redzēts un līdz ar to ne tik iespaidīgs, bet velti. Neskatoties uz to, ka ar jūras dzīvniekiem īpaši neveicās un tikai roņi no plašā klāsta tuvplānā izklaidēja mani, tomēr pats fjords bija kas neredzēts.
Smaragdzaļš ūdens, zilganbalti aisbergi, neskaitāmas ūdens kaskādes un ūdenskritumi, jau pieminētie roņi, masīvas fjorda sienas, kas ik pa laikam mijās ar interesantām kalna formām un U veida ielejām, kuras izgrauzuši ledāji...
un protams nevar aizmirst pa ledājiem, kas iestiepjas gleznainajā fjordā un ir vainīgi pie neparastās ūdens nokrāsas un koncentrētā ledus daudzuma tajā. Tas bija kas ļoti tāls no tām ainavām ka pavīd Fjordu zemē Norvēģijā.
Ja vēl redzētais valis un delfīni daudz tuvāk būtu pozējuši, un kāds jūras ūdrs parādījies, tad laime būtu līdz ausīm...bet ar visu to tā bija bauda vērot šo mežonīgo skaistumu vienā no gleznainākajiem fjordiem visā Rietumu puslodē.
North Sawyer ledājs
Tracy Arm fjorda stāvās sienas
Aisbergs Tracy Arm fjordā
Pirmā pietura un solis uz Aļaskas zemes šajā ceļojumā tika sperts Džūno (Juneau), kas ir arī šī ASV štata galvaspilsēta. Vispirms jau jāsaka, ka Aļaska nu nemaz nelīdzinās Amerikas Savienotajām valstīm, tā ir pavisam cita pasaule, par ko liecina fakts, ka galvaspilsētu Džūno nekādi nav iespējams sasniegt pa sauszemi, vienīgais veids ir vai nu pa jūru, vai nu pa gaisu, respektīvi - ar kuģi vai lidmašīnu.
Līdzīgi kā daudzas pilsētas Aļaskā, arī Džūno ir senā zeltraču pilsēta, kurai pa savu eksistenci jāpasakās tieši dzeltenajiem akmentiņiem. Patiesībā tieši šeit divi vīri vārdā Džūno un Hariss pirmo reizi atklāja bagāto zelta dzīslu Aļaskas zemē, dodot pamatu jaunam Zelta drudža vilnim Ziemeļamerikas kontinentā. Mūsdienās gan no tiem laikiem maz kas palicis pāri un vairāk pilsēta slavena ar savu galvaspilsētas statusu un administratīvajām ēkām, kā arī vecāko krievu baznīcu, kas saglabājusies savā oriģinālajā stāvoklī. Jāatzīst, ka mūs tomēr vairāk pievilināja skarbi šarmantais krogs Red Dog Saloon, kurā nobaudījām pinti (vai divas nu kurš to skaita) vietējās alus darītavas brūvējumu, klausoties dzīvo mūziku un izbaudot patiesu Aļaskas atmosfēru. Bet pilsētas galvenais tūristu objekts nav vis kāda celtne, bet gan ledājs, kas atrodas pilsētas pievārtē. Mendenhall Glacier nav tikai ledājs, tā ir arī lāču vērošanas vieta, blakus atrodas Nugget Creek ūdenskritums un bagāts taku tīkls, kur izlocīt kājas pēc uz kuģa pavadītā laika.
Nākošā pietura kruīza laikā - skaistākā Aļaskas zeltraču pilsētiņa Skagvejā, kas perfekti saglabājusies ar visām tā laika nozīmīgākajām koka mājām. Tieši šeit 19. gs. beigās ar tvaikoni ieradās pēc zelta izslāpuši piedzīvojumu meklētāji , lai uzsāktu savas zeltraču gaitas Skagvejas apkārtnē un blakus esošajā Jukonas teritorijā Kanādā, dodot vaļu jaunam Zelta Drudža vilnim Aļaskā. Savukārt mūsdienās kruīza pasažieri un ceļotāji ierodas, lai sajustu tā laika auru. Bordeļi, salona bāri, noziedznieki, ieroču dueļi, krāpšanās, azartspēles - tāda bija Skagveja pirms 100 un vairāk gadiem vismežonīgākā vieta uz planētas, kur izdzīvoja tikai stiprākie.
Visslavenākais Skagvejas blēdis, kas kontrolēja un terorizēja pilsētu bija vīrs vārdā Soapy Smith jeb Ziepju Smits. Tagad viņa kapu var vērot Zelta Drudža kapsētā pilsētas pievārtē, kur turpat netālu atdusas arī Skagvejas varonis Franks Reids, kurš kļuva par varoni, duelī piebeidzot šī apvidus visnevēlamāko vīru.
Foto: Skagvejā un citās šī apvidus zeltraču pilsētiņas vēl tūristiem pa prieku kursē senie autobusi.
Šodien tā laika notikumus atspoguļo mūzikls jeb šovs "Days of 98", kas pie reizes uzskatāmi attēlo tā laika izklaides ar simpātiskām meičām, kuras lieliski prot vicināt kājas un brunčus! Bez sievietēm šī vieta ir neiedomājama, jo savos ziedu laikos salīdzinoši mazajā pilsētiņā bija 70 bordeļi, tai skaitā visslavenākā Aļaskas prieka māja Red Onion Saloon. Protams, ka šo vietu vajadzēja arī man redzēt, tiesa pakalpojumu klāsts ir mainījies. Pirmajā stāvā joprojām atrodas bārs, kur iešaut kādu stiprāku dziru un pakārdināt acis ar kailiem dāmu gleznojumiem un senām fotogrāfijām, bet augšstāvā ir saglabāts slavenais bordelis, tiesa, nu jau muzeja veidolā, kur, izaicinošos brunčos iespiestas Madamas pavadībā, par 5 dolāriem var doties 15 min. ekskursijā pa leģendāro prieka māju. Maksa par Madamas pakalpojumiem saglabājusies Zelta Drudža perioda līmenī - pirms simts gadiem meitenes prasīja 5 dolārus par 15 minūtēm, un līdz mūsdienām cenas nav mainījušās, tikai pakalpojumu klāsts gan, jo meitenes pa piecīti vairs nav gatavas uz visām kungu iegribām.
40000 zeltračiem kas ieradās Skagvejā dzeltenā metāla medībās, neklājās viegli. Reportieru izplatītie meli par to ka zelts Skagvejā mētājas pludmalēs, izrādījās krāpšana, lai atvilinātu pēc iespējas vairāk vīru un noģērētu vairāk ādu tas ir iekasētu vairāk naudu. Izrādījās zelts Skagvejā tikpat kā nav, bet ir Jukonā, Kanādā. Te nu dzima slavenākā taka Aļaskā Chilkoot trail. Tā sākās no Skagvejas kaimiņpilsētiņas Dyea, kas mūsdienās pārvērtusies par spoku ciemu, veda augšā uz Balto kalnu pāreju (White Pass) un noslēdzās pie Benettas ezera, Kanādā.
Taka bija īsts izaicinājums, kur šķērsojot stāvo kalnu pāreju, aprāvās daudzas no piedzīvojumu meklētāju dzīvībām, atstājot sapni par bagātajām Jukonas zelta dzīslām tā arī neizsapņotu. Tas lika zelta industrijas pārstāvjiem likt galvas kopā, kā padarīt zeltraču un galvenokārt pašu zelta transportēšanas ceļu drošāku, kā rezultātā dzima Pasaules inženierijas brīnums White Pass & Yukon Rail viens no gleznainākajiem vilcienu ceļiem pasaulē.
Tas bija nopietns inženierijas izaicinājums, kas vainagojās ar panākumiem, jo pirmajos gados tika pārspēti visi dzeltenā metāla rekordi, padarot Jukonas un Skagvejas Zelta drudzi, par visienesīgāko cilvēces vēsturē. Tomēr eiforija nevilkās ilgi un Jukonas dzelta dzīsla apsīka, bet leģendārais dzelzceļš joprojām palicis savā vietā.
Foto: viens no daudzajiem koka tiltiem, kuram pāri iet slavenais dzelzceļš
Metot līkumus kalnos, šķērsojot Balto kalnu pāreju, pievarot tuneļus un tiltus, līkumojot starp ezeriem un ūdenskritumiem arī IMPRO grupai bija iespēja piedzīvot izbraucienu pa gleznaināko dzelzceļu Ziemeļamerikas kontinentā
Viens no daudzajiem ūdenskritumiem, kuram garām ved leģendārais Baltās pārejas & Jukonas dzelzceļš.
Skats pa vilciena logu un kārtējo kalnu ieleju.
Skats pa vilciena logu uz sniegotajiem kalniem
Pārlecot pāri notikumiem un izlaižot Ledāju līci, kam būs veltīta otrā Aļaskas galerija, pēdējā pietura Aļaskā mūsu grupiņai iekrita pilsētiņā ko dēvē par Pasaules lašu galvaspilsētu oficiālā vārdā Ketčikana.
Tā ir uz dienvidiem vistālākā štata pilsēta, tāpēc to sauc arī par pirmo pilsētu Aļaskā, jo kruīza pasažieri parasti šeit arī sper pirmos soļus uz šī skarbās zemes. Pirmais kas iekrīt acīs bija simpātiskais koka māju rajons, kas izveidots uz pāļiem. Tāda kā Aļaskas Venēcija, kur pa vidu plūst Ketchikan Creek upīte,
pilna ar lašiem un pa kādam ronim, kas ieklīdis zivju medībās. Kā jau neoficiālais nosaukums pasaka priekšā lašu te ir pār pārēm. Tāpēc Imprīšiem bija gan iespēja noraudzīties (un sasmaržoties) lašu mātīšu līķīšos no iepriekšējā nārsta, gan sparīgos zivju tēviņos, kas pa upi devās uz augšu, pārvarot mazus ūdenskritumus, lai tik varētu tik pie jaunām lašu dāmām. Interesanti, ka simpātiskais koka namiņu rajons savulaik bija sarkano lukturu kvartāls, kur zvejnieki pēc smagās dienas jūrā, devās augšup no ostas uz Ketchikan Creek upes bordeļu kvartālu, tāpēc pilsēta kļuva pazīstama Aļaskā kā vieta, kur ne tikai zivis, bet arī zvejnieki dodas augšup pa upi nārstot.
Vēl viena Ketčikanas raksturīga iezīme ir totēmi. Nu nevarēja pamest šo vietu, bez kāda no totēmu parku apskates, jo kā nekā šajā pilsētiņā ir lielākā šo indiāņu grebto koka stabu koncentrācija pasaulē, kā dēļ mazais miests ieguvis vēl vienu cēlu titulu Pasaules Totēmu galvaspilsēta.
Tāpēc arī mūsu grupiņa devās iepazīt šo Tlingit un Haida indiāņu cilšu redzamāko kultūrmantojuma daļu, kur garos koka stabos, kas mēdz slieties pat vairāk kā 15 metru augstumā, atainoti dažādi folkloru dzīvnieki, mistiski tēli, kā arī ainas kā veidojusies pasaule un cilvēce...bet ne jau mūsēja, bet gan tā skarbā, mežonīga, ko pazīst zem nosaukuma Aļaska.
Abos apmeklētajos parkos, starp totēmu stabiem arī slējās indiāņu klanu mājas. Arī to sienas rotā tipiski Aļaskas indiāņu grebumi, bet kolonu vietā kas balsta jumtu paceļas totēmi.
Pirms došanās atpakaļ uz Vankuveru (Kanādu), vēl tik bija jāpaveic vēl kas jauns un nebijis lidojums uz Misty Fjords. Lidojumi, gan visādi jau veikti, tāpēc rodas jautājums, kas tur jauns? Bet lidojumu ar floateplane, ne es, ne arī kāds cits mūsu grupas dalībnieks nebija dzīvē piedzīvojis. Floateplane ir lidmašīna ar tādām kā bojām, kas paceļas un nolaižas uz ūdens. Tik mežonīgā un neskartā vietā, kā Aļaska, kur simtiem kilometrus var kuģot vai braukt pa ceļu un neredzēt nevienu māju, šis ir vispopulārākais transporta līdzeklis, gluži kā mums automašīna.
Lidojuma galamērķis Misty Fjords, jau pasaka priekšā, ka tas būs kaut kas mistisks. Un tā arī ir...tie tiešām bija mistiskie fjordi. Gandrīz vienmēr Misty Fjords ieskauj migla un mākoņi, kas tieši piedod to īpašo noskaņu un burvību šai fjordu grupai. Arī mūsu gadījums nebija izņēmums. Paceļoties no Ketčikanas spīdēja saule, bet sasniedzot blakus esošos Misty Fjords, fjordus jau ieskāva miglas mākoņi, veidojot noslēpumainus skatus.
Mūsu mazā lidmašīnīte nolaidās fjordos, pilnīgā nekurienē, kur apkārt peldējās daži roņi un viena prāva izmēra jūras lauva, bet visapkārt pār fjordu sienām gāzās ūdenskritumi...viens pēc otra...tik daudz, ka nevar saskaitīt. Fenomenāls lidojums, kurā jau atkal bez satriecošiem skatiem varēja vēlreiz pārliecināties, par šīs zemes pirmatnīgumu, kur bezgalīgi kalni un mežu plašumi stiepjas bez jelkādām civilizācijas pazīmēm. Tas laikam arī ir iemesls kāpēc šī tālā ziemeļu zeme liekas tik vilinoša...mūsdienu kartē otru tādu būtu ļoti grūti atrast.
P.S. Diemžēl lidojuma sākumā nosēdās kamerai baterija un rezerves palika mugursomā kompānijas ofisā, tāpēc iemūžināt Misty Fjords sanāca labi ja pa 5 %. Žēl, jo bildēt tur varēja uz visām pusēm un uz nebēdu.
Vēlviens kruīza bonuss, ka ik pa laikam var vērot dažādus okeāna iemītniekus gan roņus, gan vaļus, gan arī delfīnu barus
tas viss gan bija jau iepriekš redzēts, bet lielais iegumums bija Orkas jeb Spepkavvaļi. Vaļiem līdzīgie, melnbaltie jūras iemītnieki, kas ir lielākie eksemplāri delfīnu grupā ir okeāna saimnieki, kas medī roņus un pat vaļus!
Turpināums sekos
Foto autors: Jānis Kreicbergs/Impro Ceļojumi
Foto: viens no daudzajiem koka tiltiem, kuram pāri iet slavenais dzelzceļš