Kanāda no Vankūveras līdz Klinšu kalniem / 1. daļa
Kanādas daļas apskate iesākās pašos valsts rietumos - Vankūverā. Pilsētu par kuru laikam visi dzirdējuši, jo kā nekā tepat norisinājās pēdējās Ziemas olimpiskās spēles un trīs mūsu hokejisti spēlējuši vietējā Canucks komandā. Vankūveru noteikti varētu apskaust daudzas pilsētas, jo reti kura var lepoties ar tik patīkamu ainavu salas, upes, pludmales, kalni un priežu lietusmeži ieskauj debesskrāpjiem bagāto pilsētas centru.
Dzīvošanai šī pilsēta varētu būt gatavā medusmaize, ko tikai pierāda satiktā vietējā latvieša atsauksmes 10 minūšu attālumā no ofisa, vari baudīt sauli pludmalē, rāpties kalnos, braukt ar kajakiem pa okeānu, brist cauri ziemeļu lietusmežam, snovot pa nogāzēm vai zvejot upē. Vēl vairāk būtu grēks vēlēties.
Bet mēs kā jau tūristi devāmies vairāk pilsētas nozīmīgākos objektus skatīt, ar unikālo Tvaika pulksteni, moderno Kanādas laukumu, milzīgo Stenlija parku (drīzāk jau mežu pilsētā),
seno Chinatown kvartālu un Sun Jatsen ķīniešu dārzu priekšgalā.
Lai kā Vankūverai ir paveicies ar dabas resursiem, tomēr tas vēl nav viss. Vankūveras visslavenākais un interesantākais objekts atrodas turpat pilsētas pievārtē, jeb tā saucamajā Ziemeļu Vankuverā. Capilano Suspension Bridge ir nudien aizraujoša atrakcija, jo trosēs iekārtais 140 m garais tilts paceļas 70 m augstuma virs straujās Capilano upes un kanjona. Jau tālajā 1889. gadā to izveidoja skotu ceļotājs, kurš saviļņots par apkārtējo ainavu bija apmeties uz dzīvi Capilano kanjona malā. No malas tas izskatās ļoti biedējošs, bet ejot pāri nebija nemaz tik traki, par ko liecina fakts, ka visa mūsu drosmīga grupa pāri tam pārgāja. Tiesa diena bija mierīga un pieņemu, ka vējainā dienā tilta pievarēšana varētu būt adrenalīna pilns piedzīvojums un ne visiem pa spēkam.
Capilano parks neaprobežojas tikai ar savu slaveno Suspension Bridge tiltu, tur var pavadīt stipri vairāk laika, jo paralēli galvenajai atrakcijai ir vēl vairāki tiltiņi, kas izbūvēti augstu koku stumbros un arī pārkārušies virs kanjona, ir indiāņu totēmi, foreļu dīķi un arī pastaigu takas priežu lietusmežā. Lai arī mums Latvijā priežu mežu ir vairāk kā vajag, parka apkārtnē esošie ziemeļu lietusmeži ir pavisam cita opera. Pateicoties lielajam nokrišņu daudzumam priedes Ziemeļamerikas piekrastē ir kuplākas, sūnām noaugušas un tropiskas tādi kārtīgi džungļi, bet Kanādas gaumē.
Tālāk pa ceļam uz kalnu kūrotu Vistleru, piestājām pie diviem ūdenskritumiem vairāk kā 300 m augstā Shannon Falls un foto redzamā 70 m augstā Brandywine Falls ūdenskrituma.
Vistleras lielākā atrakcija ir pasaules garākā gondola, kas sākumā uzved Vistlera virsotnē un pēc tam turpina ceļu uz Blackcomb virsotni, pāri zaļiem mežiem klātai ielejai.
Vistlera kalns no tā paveras skati gan pār pilsētu, gan apkārtnes kalniem. Jākāpj nekur nav, augšā uzved funikulieris.
No Vistlera kalna sākas vairākas takas pa apkārtnes kalniem, viena no tām ved līdz iezaļganajam Cheakamus ezeram.
Sniegotie Vistleras kalni.
Tālāk dodoties Klinšu kalnu virzienā, parādās jau pirmie ezeri. Zilās vai zaļās nokrāsās, tās veido pievilcīgas fotopauzes.
Tālāk dodoties Klinšu kalnu virzienā, parādās jau pirmie ezeri. Zilās vai zaļās nokrāsās, tās veido pievilcīgas fotopauzes.
Turpinot ceļojumu pa Kanādu, viens no nacionālajiem parkiem kurā ieklīdām bija Wells Grey. Lai arī saule mūs Kanādā lutināja visas dienas un no lietus sen nebija kā vēsts, šis parks ir slavens dēļ saviem ūdenskritumiem, kā rezultātā to dēvē par Kanādas ūdenskritumu parku.
To te tiešām bija čupām, kopā 39. To rādītāji bija gana iespaidīgi Spahat Creek Falls ir 60 m augsts un tas izgrauzis gana dziļu aizu (iepriekšējā foto)
Hemcken Falls savukārt ir visaugstākais parka ūdenskritums, kas krīta aizā no 141 m augstuma.
Bet trešais ko apmeklējam, nav tik augsts (20 m) toties ir ļoti plats - 90 m platais Dawson Falls.
Tomēr Wells Grey parks visai mūsu grupiņai atmiņā paliks ar ko citu. Kad jau braucām ārā no parka, sasniedzot tā robežu autobusā atskanēja pamatīgi kliedzieni 'lāči, lāči...stop the bus''. Uzreiz šoferītis deva pa bremzēm un visi saskrēja vienā autobusa pusē zibsnījot kameras, kuru priekšā pozēja melnā lāča mamma un trīs mazuļi. Turklāt nevis vienkārši pozēja, bet mazuļi rādīja savas kokā kāpšanas prasmes, kamēr mamma ieturēja vakariņas. Fantastiski. Tādas emocijas autobusa neradīja, ne pārsteidzošie ledāji, ne fjordi, ne kalni. Tieši melno lāci visvairāk grupa alka redzēt, kā nekā tas ir izteikts Aļaskas un Kanādas pilsonis, kas citās valstīs nav sastopams.
Tuvojamies Rocky Mountains jeb Kanādas Klinšu kalniem ceļam fonā jau paceļas 3954 m augstais Mt. Robson, Kanādas Rokiju augstākā virsotne.
Mt. Robson kalna ledājs.
Mr Robson kalns Kanādas Klinšu kalnu augstākā virsotne.
Aļaska mūsu grupai pavēra savu mežonīgo pusi ar skarbiem ledāju skatiem, dūmakā slīkstošiem fjordiem un bezgalīgiem priežu lietusmežiem...tad saulainā Kanāda bija kā spilgts kontrasts un ceļojuma noslēgums. Kanādas Rocky Mountains kalni bija lieta ko visvairāk gaidīju un šķiet liela daļa pārējās IMPRO grupas arī. Laiks mūs ļoti lutināja un viss Rokija kalnu krāšņums pavērās gluži tieši kā pastkartēs. Daba kā tēlnieks šeit izveidojis apbrīnojami skaistu kalnu ainavu, kuru izrotā ledāju mēles, interesantas klinšu formas un īpaši jau fantastiskie ezeri. To krāsas ir pilnīgi sirreālas.
Foto: Medicīnas ezers Džaspera nac. parkā.
Ja nepārliecinātos ar savām acīm, tad neticētu, ka tās visas krāšņās, Rokiju pastkartes nav kāda fotomākslinieka pārspīlējums. No 10 apmeklētiem ezeriem, krāsu gamma mainījās no visiem iespējamiem zaļiem toņiem, līdz pat visiem ziliem. Katrs no tiem bija savādāks, katrs ar savu odziņu...
Foto: Medicīnas ezers Džaspera nac. parkā.
Džaspera nacionālajā parkā atrodas daudzi kalnu ezeri, tomēr visslavenākais ir Maligne Lake, kas rotā tik daudz pastkartes pasaulē, ka kļuvis par vienu no valsts simboliem.
Maligne ezerā atkarībā no lenķa un saules izvietojuma var vērots visdažādākās zilās un zaļās ūdens nokrāsas. Ūdens ir sireāls.
Klasiskākais Maligne ezera skatu punkts ir no mazās Gara saliņas, kur priedēm ieskautu pussalu var iemūžināt uz ezera klanu fona.
Maķoņu izmaiņu rezultātā nokrāsas ezerā var mainīties visdažādākajos toņos, vajag tik uzkavēties un sagaidīt īsto mirkli.
Maligne ezers.
Maligne ezers.
Sniegotie kalni pie Maligne ezera.
Maligne kanjons ļoti šaurs un 100 m dziļa aiza zemes garozā, ar dīvainiem caurumiem.
Vēlviens interesants ezers ko apmeklējām Džaspera parkā ir Piramīdas ezers. Ieradāmies tur agrā rīta stundā, kas gaismas piemērotas bildēšanai.
Ezers izrādījās ļoti fotogēnisks, lai kur skaties visur ūdenī pavērās apkārtējo mežu un kalnu spogulis. Fotogrāfu sapnis.
Piramīdas ezers ezers-spogulis.
Ja Džaspera parka atrodies agrā rīta stundā vai vēlā pēcpusdienā, tad te ir labākās cerības iepazīt Kanādas savvaļas dzīvnieku pasauli. Mūsu grupiņai laimējās redzēt arī šeit melnos lāčus, turklāt pavisam tuvu, kā arī dažādas kalnu aitas un briežus daži no tiem pat nekautrējas un mēdz ieklīst pat Džasperas pilsētiņā.
Foto: Medicīnas ezers Džaspera nac. parkā.
Foto: Medicīnas ezers Džaspera nac. parkā.