Ainaviskais ceļš jeb drīzāk neceļš uz leģendāro pilsētu Timbuktu, slavenāko no Mali apskates vietām...
...vijas gar unikāliem klinšu veidojumiem Hombori klinšu masīvā, ko tūrismā mēdz dēvēt par Mali Pieminekļu ieleju, gluži tāpat kā līdzīgu klinšu kompleksu ASV Rietumos.
Skaistāko no daudzajām Mali Pieminekļu ielejas klintīm sauc par Fatmas Roku.
Mali Piemenekļu ieleja.
Kamieļu karavāna, šķērsojot pustuksnesi ceļā uz Timbuktu un Sahāras tuksnesi, gluži kā pirms daudziem gadsimtiem, kad šis bija galvenais karavānu ceļš tirdzniecībai starp Āfriku un arābiem.
Timbuktu pilsēta, kas gadsimtiem Eiropai bija lielais Āfrikas noslēpums un mistērija. Savulaik šī noslēpumainā, eiropiešiem slēgtā un ļoti bagātā pilsēta, kas atrodas Sahāras tuksneša un Nigēras upes malā, bija galvenais centrs trans-Sahāras tirdzniecības ceļam starp Āfriku un arābiem, kuri tālāk zeltu, ziloņķaulu un vergus nogādāja Eiropā. Bildē - 14. gs. sudāniešu stilā celtā Džingareibera mošeja, visvecākā mošeja visā Rietumāfrikā.
Viens no pirmajiem latviešiem mistiskajā Timbuktu pilsētā. Daudzi ceļotāji un atklājēji gadsimtiem sapņojuši pabūt Timbuktu, un daudzi šā sapņa dēļ atdeva dzīvības, mirstot no malārijas, dažādām epidēmijām, Sahāras svelmes un sausuma, no tuaregu un musulmaņu zobeniem.
Tikai 1828. gadā pirmais eiropietis apmeklēja Timbuktu un spēja atgriesties Eiropā dzīvs, lai pastāstītu Eiropai Āfrikas ilgi glabāto noslēpumu. Par šo lielo sasniegumu viņš no Francijas Ģeogrāfijas asociācijas saņēma 10 000 frankus, kas tagad viņu ieceltu miljonāru sarakstā.
Māja, kurā 1852. gadā apmetās slavenais vācu ceļotājs Heinrihs Bārts, otrais eiropietis, kas pabijis Timbuktu un spējis atgriesties Eiropā. Tikai mājas īpašnieks viņu paglāba no tuaregu zobena.
15. un 16.gs. Timbuktu slava pieauga, jo izveidojās Timbuktu universitāte, kas Islāma pasaulē kļuva par vienu no prestižākajām un lielākajām mācību iestādēm, pulcējot 25 000 studentu no dažādām valstīm.
Līdzās universitātei izveidotā slavenā Timbuktu bibliotēka, kura joprojām glabā 23 000 ļoti vērtigus un senu manuskriptus kā liecību par senajiem Zelta laikiem.
Lai gan Timbuktu Zelta laiki ir garām, tā joprojām vilina ceļotājus no visas pasaules ar savu īpašo Pasaules nostūra gaisotni kaut kur nekurienes vidū, ar smilšainajām ielām, kas ieskauj senas celtnes. Kolorītais Timbuktu tirgus!
Senās ēkas ar skaisti dekorētām durvīm un logiem - marokāņu stilā.
Trīs vecākās mošejas Rietumāfrikā. Bildē - Sankore mošejas minarets.
Maizes ceptuves smilšaino ielu malās var sastapt ik uz stūra.
Bezgalīgais Sahāras tuksnesis, kurš stipri ietekmējis Timbuktu attīstību un bagātību.
Sahāras tuksneša šķērsošana karavānām no Marokas un Lībijas prasīja 52 dienas, un pirmā pilsēta, kuru tās ieraudzīja, bija Timbuktu. Karavānām tā kļuva par tirdzniecības un atpūtas vietu pēc garā ceļa.
Atšķirībā no ēzeļiem kamieļi ir daudz piemērotāki smagajiem pārgājieniem, tie var nest vairāk un mazāk patērē ūdeni.
Tuaregi jeb "Zilie cilvēki", kas tā iesaukti, pateicoties zilajiem galvas apsējiem, jau kopš neatminamiem laikiem bijuši karavānu un ceļotāju bieds, slaveni kā laupītāji, vergu turētāji un labi karototāji, arī mūsdienās dažviet viņi nodarbojoties ar laupīšanu un pat it kā turpinot verdzību.
Bela cilts, kas dzīvo palmu mizas teltīs Timbuktu pilsētā un tuksnesī. Šokējoši, bet klīst baumas, ka tuaregi šo cilti joprojām izmanto verdzībā, lai gan oficiāli tas, protams, nav atļauts.
Slavenā pilseta Džene (Djene), kas ilgu laiku bijusi galvenā konkurente Timbuktu trans-Sahāras tirdzniecības ceļā. Džene ir izcili labi saglabājusies, ar šaurām ielinām, kuras ielenc seni dubļu-mālu arhitektūras nami. Liekas, ka laiks Dženē ir apstājies kaut kur viduslaikos. Nav brīnums, ka UNESCO jau tālajā 1988. gadā pilsētu iekļāva Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Iespaidīgā, sudāniešu arhitektūras stilā celtā Dženes mošeja ir lielākā dubļu-mālu celtne pasaulē. Tā rotā daudzas Mali pastkartītes un kļuvusi par valsts simbolu!
Pateicoties nekorektajai tūristu un ārzemnieku uzvedībai, ieeja mošejā nemusulmaņiem ir liegta, bet par 5000 vietējo franku kukluli ir iespēja nelegāli ieskatīties tās 100 dubļu kolonu mežā.
Dženes slavenais pirmdienas tirgus ir viens no krāšņākajiem un kolorītākajiem visā Rietumāfrikā. Ciltis no visas apkārtnes pirmdienās sabrauc, lai tirgotos, radot lielu ķņadu, smakas un smaržas, haosu, un tērpu krāšņumu - gluži kā laikā, kad Džene bija liels tirdzniecības un islāma centrs Āfrikā.
Krāšņais, kolorītais un haotiskais Dženes Pirmdienas tirgus.
Dženes Pirmdienas tirgus Zivju paviljons!
Dženes Pirmdienas tirgus Kazu paviljons!
Žāvētas zivis ir viena no Mali virtuves specialitātēm.
Kaulēšanās žesti un mīmika Dženes tirgū.
Dženes tirgus ir lieliska vieta, kur sastapt kolorītus cilvēkus no dažādām Mali ciltīm.
Bildē fulani cilts sieviete - tās tetovē melnas lūpas un galvu rotā ar vietējiem dzintariem.
Gani, kas ieradušies Dženē pēc papildinājuma ganāmpulkam.
Sejas no Mali!
Sejas no Mali!
Sejas no Mali!
Sejas no Mali!
Sejas no Mali!
Viena no daudzajām, senajām Dženes ēkām, kurā dominē marokāņu arhitektūras elementi.
Ja Timbuktu savu augsto statusu zaudējusi islāma kultūrā un izglītībā, tad Džene spējusi to saglabāt. Mūsdienās pilsēta ir galvenais islāma mācības centrs Rietumāfrikā, par ko liecina 42 korāna skolas un 2 medreses jeb islāma universitātes. Gluži kā pirms vairākiem gadsimtiem, cilvēki ierodas Dženē pēc prestižas islāma izglītības.
Meitenīte no kādas korāna skolas.
Daudzas ciltis un tautas apdzīvo Mali, bet dogonu cilts ir visinteresantākā un dīvainākā. Dogonu šausminošās maskas un draudīgas dejas ir viens no spilgtākajiem Mali ceļojuma iespaidiem.
Masku deja ir viena no nozīmīgākajām cilts iezīmēm un būtiska to dzīves sastāvdaļa. Dejas notiek dažādu rituālu un bēru ceremoniju laikā, un to galvenais mērķis ir nobiedēt garus un padzīt tos no ciema.
Katrai maskai ir sava nozīme, tās var attēlot dažādus cilvēkus un dzīvniekus.
Sievietes maska. Tikai izredzēti vīrieši var glabāt svētās maskas un dejot dogonu dejas un rituālus. Sievietēm šajās dejās piedalīties ir aizliegts.
Pa labi maska, kas attēlo māsu (ar sievietes statuju).
Pati svarīgāka dogonu maska ir Kanaga. Tā simbilizē tiltu starp zemi un debesīm. Dejotāji noliekušies ar masku rušina zemi dejā, saceļot putekļu mākoni un mēģinot aizbiedēt garus.
Pati garākā maska saniedz turpat 10 metrus, tā simbolizē čūskas dievu Lebe.
Dogoni ir interesanti ne tikai ar dejām. Arī cilts apdzīvotā teritorija ir ko vērta! Dogoni, mūkot no islāma uzspiešanas, 14 un 15.gs. apmetās uz dzīvi Bandiagaras klints un kanjonu apkārtnē, skaistā apvidū, ko vietējie mēdz dēvēt par Lielo kanjonu!
Padzinuši pigmeju cilti telemus, dogoni sāka būvēt savus ciemus un būdas uz klintīm un nogāzēs, izmantodami augstākās klints alas par kapu vietām.
Ciems Amani, Bandiagara klints pakājē.
Dogonu ciems Teli.
Dogonu karalis, kurš ir ciema galva, padomdevējs un persona, kam upurē dzīvniekus. Tomēr karalim ir virkne ierobežojumu: viņš nevar pamest savu 10 m² lielo pagalmu un pili, kura vairāk atgādina noplukušu kūti, un kopš ķļūšanas par karali viņš nedrīkst nevienam pieskarties, pat sievai un bērniem ne. Nabadziņš!
Ireli ciems un karaļa pils (labajā pusē ar augstāko torni un caurumiem sienā).
Tomēr ne tikai pils izceļas ar savu kritisko stāvokli un vienkāršumu, tiesas ēka un parlaments(vienā ēkā) ir tikpat ekstravaganta celtne!
Lai gan daudzi dogoni pēdējā gadsimta laikā pieņēmuši islāma ticību, par ko liecina mošejas ciematos, tomēr pagānu ticība joprojām ir dogonu nacionālā reliģija.
Upurēšanas vietas ir sastopamas uz katra stūra. Parasti priesteris dieviem un karalim upurē mājdzīvniekus un pērtiķus.
Iemūrēti pērtiķu galvaskausi, kas it kā nesot laimi un aizsargājot.
Neticami, bet dogoniem lapsas zīlē un paeģo. Savilktās līnijas un simoli akmeņu iežogotajā laukumā simbolizē dažādus jautājumus, problēmas un lietas. Dogoni uz šiem simboliem saliek akmentiņus un puļķīšus, tādējādi uzdodot jautājumus, tad nober ar zemesriekstiem un atstāj uz nakti. Naktī lapsas nāk ēst zemesriekstus un pārbīda akmeņus un kociņus, pēc kā vietējie nolasa atbildes un pareģojumus.
Dogoni auž virves no baobaba mizām. Arī citas tautas maksimāli izmanto vietējos augus un kokus, ar rokām izveidojot daudzas lietas, ko pie mums ražo rūpnīcās.
Tomēr ar lapsu zīlēšanu un dzīvnieku upurēšanu dogonu īpatnības nebeidzas, viņi pielūdz arī krokodilus, bet sievietes mēnešreižu laikā ieslēdz uz piecām dienām apaļā būdā, nošķirot no visiem, pat vīra. Rodas patiešam izbrīns, kā šī primitīvā tauta ieguvusi tik labas astroloģijas zināšanas - īpaši par Sīriusa zvaigznāju, kurš pat eiropiešiem bija liels noslēpums!?
Mopti mēdz saukt par Mali Vēnciju un nav brīnums, ka pilsētu lietus sezonā pilnībā apskalo ūdens, padarot to par salu, bet vietējo pirogas atgādina vienāršu versiju par Venēcijas gondolām.
Mopti ir pati haotiskākā un kolorītāka osta Mali, kur noris aktīva tirdzniecība, laivu celtniecība, zivju žāvēšana un sāls plākšu krāmēšana no laivām pēc garā ceļa no Sahāras un Timbuktu!
Mopti ir sākuma punkts izbraucieniem ar laivu pa Nigēras upi, kas ir lielisks un relaksējošs veids, kā apskatīt ciemus un ciltis, kas apdzīvo Nigēras upi un tās deltu.
Nigēras upe ir kā Mali un Rietumāfrikas dzīves artērija, cilvēki upē mazgājas paši, mazgā veļu, dzīvniekus un automašīnas, izmanto transportam, zvejo, peldas un pat dzer tās netīro ūdeni!
Klasiska aina Nigēras upes krastā - puskailas sievietes mazgājās un mazgā veļu.
Zvejnieki Nigēras upē.
Kāds no daudzajiem ciematiņiem Nigēras upes krastā.
Daudziem vietējiem, īpaši jau mazajiem, baltā cilvēka ieraudzīšana sagādā neviltotu prieku, kas bieži vien nāk bonusā ar izstieptu rociņu pēc konfektes vai monētas.
Saulriets pie Nigēras upes!
Bet galvenā trofeja no izbrauciena pa Nigēras upi var kļūt - Āfrikas bīstamākā dzīvnieka, nīlzirga, ieraudzīšana.
Un tad jau ceļš ved atpakaļ uz galvaspilsētu Bamako, pa logu vērojot...
...savdabīgos Mali transporta līdzekļus,...
...varenos baobabus,...
...palmu birzis,...
...un termītu pilis.
Pa ceļam uz Bamako atrodas Segou, Mali galvaspilsēta franču koloniālajos laikos, par ko liecina daudzās koloniālās arhitektūras ēkas.
Bambaras karaļa pēctecis un bijušās Bambaras Karalistes (18. gs.) galvaspilsētas Segoukoro galva!
Segou ir centrs Mali keramikas ražotnei. Segou keramikas tirgus.
Vienozīmīgi Mali ir eksotiska zeme un pat tās galvaspilsētā Bamako eksotikas netrūkst, piemēram, šokējošais Fetiša tirgus, kur var atrast tūkstošiem sapūdētas dažādu dzīvnieku galvas, rokas, kājas, kaulus, sažuvušus hameleonus un vēl dažādas lietas, kas it kā laimi nesot un dēļ kā nabadzīgie vietējie izgrūž vairāku mēnešu algas, lai tikai nopirktu, piemēram, puvušu pērtiķa galvu, kura diez vai laimi un bagātību kadam atnesīs!
Mali nav zeme, kura varētu lepoties ar baltām smilšu pludmalēm vai dzīvnieku fotomedībām, kā varbūt Kenija vai Tanzānija, bet tai ir ko piedāvāt - leģendārās pilsētas Timbuktu un Džene, unikālais sudāniešu arhitektūras stils, kam ārpus Rietumāfrikas nav analoga,...
...skaisti dabasskati, sākot no tuksnešiem un palmu birzīm līdz unikālas formas klintīm un kanjoniem,...
...interesantus festivāli, šovi un dejas. Attēlā - senais Sanas Zvejnieku festivāls, kurš musdienās kļuvis par lielu absurdu. Sakarā ar globālo sasilšanu ezers ir tikpat kā izžuvis un vairāk atgādina lielu peļķi, bet tas neatur vietējos no tradīciju turpināšanas - dziedāšanas, dejošanas un festivāla galvenās aktivitātes makšķerēšanas, kad milzīgs pūlis ar zvejnieku tīkliem rokās metās peļķē, lai noķertu kādu zivi, kuras visticamāk nav. Pats interesantākais, ka tikai retais vispār tiek līdz ūdenim!
Mali un Timbuktu - Āfrikas Lielais Noslēpums!
Fotostāsta autors - Jānis Kreicbergs.