Čīle ir dabas kontrastiem bagāta zeme un nav jau nekāds pārsteigums, ja paskatās kārtē. Tā ir planētas garākā zeme, kur dienvidos atrodas ledāji un fjordi, bet ziemeļos planētas sausākais tuksnesis. Iesācis Čīles apskati ar skarbajiem Patagonijas dienvidiem esmu nonācis valsts galvaspilsētā Santiago.
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Ar Čīles galvaspilsētu Santjago arī var teikt, ka sākas mana garā ceļojuma galvenā daļa izpētes ceļojums pa Krāsaino Bolīviju un Mēnesnīgo Čīles ziemeļdaļu jeb Ekspedīcija uz Mēnesi un Marsu 2.
Santiago ir gandrīz viss ko var vēlēties no pilsētas Dienvidamerika spānu koloniālā arhitektūra, greznas valdības ēkas un viens no labākajiem galvaspilsētu foniem pasaulē, ar sniegotām Andu kalnu virsotnēm, kas vislabāk atklājas no St Lucia pakalna. Tieši pie šī pakalna, kurš mūsdienās pārvēsts par skaistu parku 1541. gadā tika dibināta Santiago.
Apskatījis Santiago sēžos lidmašīnā un dodos uz Kalamas pilsētu valsts ziemeļos un ceļojuma īsto sākumu ekspedīcija par vienu no unikālākajiem planētas nostūriem var sākties.
Jau atkal paceļošu galaktikā, iepazīstot vienu no planētas neparastākajiem reģioniem, kura dīvainās dabas ainavas liek sajusties gluži kā uz citas planētas. Ielidojot Kalamas lidostā jau pats īsais brauciens līdz San Pedro de Atacama ciematiņam pierobežā ar Bolīviju ir pārsteidzoši gleznains.
Ainava visapkārt ir par 360 grādiem mainījusies, no Patagonijas zaļajiem laukiem un mežiem, zilajiem ezeriem un fjordiem, ledāju mēlēm un sniegotajiem kalniem, te vairs nav ne vēsts, bet tā vietā paveras skati, kas liek sajusties gandrīz kā Luisam Armstrongam izkāpjot no sava Apollo 1969. gadā.
Esmu nonācis planētas vissausākajā vietā - Atakamas tuksnesī, kur gadā nolīst tikai vidēji 15 ml lietus, bet atsevišķas laikapstākļu stacijas nav pieredzējušas nokrišņus vispār. Šis gan nav tikai sausākais planētas tuksnesis, bet arī visvecākais, kā arī viens no interesantākajiem.
Aizmirstam tradicionālos skatus ar bezgalīgām smilšu jūrām, Atakama nav tipisks tuksnesis. Te ir vērojamas atsevišķas smilšu kāpas, bet bez tām Atakamā plešas plaši sāls līdzenumi, sāls kalni, lagūnas, lavas lauki, vulkānisko putekļu lauki un to visu no vienas puses ielenc Klusais okeāns, bet no otras Andu vulkāni.
Uguns kalni ir vienīgais, kas atgādina par Patagoniju, bet arī tie Atakamas reģionā ir pavisam savādāki - lai gan ievērojami augstāki kā Čīles dienviddaļā, vulkāni ziemeļos ir bez sniega cepurēm, brūni un pat iekrāsojušies dažādos toņos. Vulkānu te ir ka biezs, viens pēc otra rindiņā sastājušies vesela grēda atdala Čīles un Bolīvijas robežu veidojot lielāko uguns kalnu koncentrāciju uz planētas.
Tālumā paveras 6739 m augstais Llullaillaco - vienīgais kura virsotni rotā sniega cepurīte, blakus San Pedro de Atacama paceļas 5569 m augstais Lascar - aktīvākais reģiona vulkāns, kurš pēdējo reizi tā pa lielam noklepojās 2006. gadā, bet tieši pretī pār ciematiņu noraugas slavenais Licancabur vulkāns.
Lai gan pēdējais ar saviem 5920 m nav ne tuvu augstākais reģionā tā superzvaigznes statusu nodrošina perfekti koniskā vulkānu forma - lai no kuras puses skatītos Licancabur paveras kā gigantiska, simetriska piramīda.
San Pedro de Atacama ir piemīlīgs indiāņu ciematiņš tieši pa vidu šai Mēness ainavai. Ar mālu un koku namiņiem, putekļainām ielām, simpātisku galveno laukumu un tradicionālo, balto mūru un Cardon kaktusa koka jumta baznīciņu tas ir perfekts klasiska Andu ciemata paraugs.
Bet ne jau pa ciemiem dzīvoties es esmu atbraucis, tāpēc aunu kājas un laižu uz Mēness un Nāves ielejām. Kā jau nosaukumi liek manīt, mani gaida kaut kas ne no šīs pasaules, ne velti Atakamas tuksnesī zeme un minerāli ir ļoti līdzīgi tiem, ko atklāja Viking ekspedīcijas uz Marsa, tāpat NASA savām Marsa misijām gatavojas tieši šeit un, visbeidzot, vairākas galaktikas filmas šeit uzņemtas, piemēram, Kosmosa Odiseja: Ceļojums uz planētām.
Tas tik pierāda, ka Valle de la Luna jeb Mēness ielejai šāds nosaukums nav piešķirts par skaistām acīm vien, bet gan tāpēc, ka tā patiesi atgādina gabaliņu no Mēness vai varbūt Marsa.
Šī vieta ir jāskata vēlā pēcpusdienā pirms saulrieta, kad rietošās saules stari sāls kalniem, smilšu kāpām un klintīm piedod intensīvus toņus un izceļ dažādās nokrāsas, kļūstot par katra fotogrāfa sapni. Saulrietā šeit izdodas bildes kā konfektes!
Mēness ieleju pa diognāli šķērso Cordillera de Sal - sāls kalnu masīvs ar sāls kanjonu labirintu, kas raisa neglābjamas asociācijas ar Dallol Etiopijā.
Starp šo sāls kalnu grēdu pamanījušās iespraukties smilšu kāpas dzeltenos, pelēcīgos un brūnos toņos, sāls ieplakas, izrobotas klintis un dīvaini klinšu veidojumi no kuriem vislielāko uzmanību piesaista Trīs Marijas.
Trīs Marijas - šīs trīs klinšu kolonnas ir ne tikai vizuāli interesantas, bet arī nozīmīgas vietējo kultūrā. Pirms šejienes raktuves tika aizklapētas ciet ekoloģisku motīvu dēļ, to strādnieki pie Trim Marijām nāca lūgties un nest ziedojumus, izmantojot to kā dabas veidotu altāri.
Valle de la Luna jeb Mēness ieleja s amfiteātris klints pusloka formā
Valle de la Luna jeb Mēness ieleja
Valle de la Luna jeb Mēness ieleja
Valle de la Luna jeb Mēness ieleja
Valle de la Luna jeb Mēness ieleja
Valle de la Luna jeb Mēness ieleja
Blakus esošā Nāves ieleja mazliet iepaliek Valle de la Luna priekšā, bet galvenais iemesls, kādēļ te vērts iegriezties ir kalns, no kura paveras skats pāri Mēness ielejai vienā pusē .
un saulriets otrā pusē. Saulriets no Nāves ielejas skatu laukuma.
Skats no augšas pār Mēness ieleju
Tas ir maģisks piedzīvojums noraudzīties kā rietošā saule sabiezina brūnās, sarkanās, rozā, zelta un violetās krāsas pār vulkānu grēdu, Valle de la Luna un Atakamas tuksnesi,
, līdz spīdošais aplis noslīkst aiz Nāves ielejas klinšu korēm, bet Mēness uzpeld otrā pusē virs Andu kalniem.
Licancabur vulkāns krēslas gaismā
Saulriets pār Mēness ieleju
Saulriets pār Mēness ieleju
Otrā vieta, uz kurieni dodos, ir ne mazāk fotogēniska un arī tai ir īpašs laiks, kad to apmeklēt. Nakts melnumā, divas stundas pirms saullēkta ceļos augšā un pošos uz lielāko tvaika pirti Latīņamerikā - El Tatio Geizeru ieleju. Pasaules augstākais geizeru lauks, kas sastāv no 64 verdošā ūdens stūklām atrodas augstu Andu kalnos uz maza vulkānu ieskauta plato 4300 m virs jūras līmeņa. Agrā rītā te valda stindzinošs aukstums un nemaz nav sajūta kā saunā, ja nu vienīgi kā pirtī, kas atrodas Arktikā, bet pilnam piedzīvojumam tieši tas ir vajadzīgs. Dzestrajā gaisā karstie geizeri un burbuļojušie baseini tad ar īpašu sparu kūpina un šaujas gaisā, kas kombinācijā ar pirmiem saules stariem, kas spraucas pār vulkānu virsotnēm, rada vēl vienu saldo ēdienu fotogrāfiem un jebkuram, kurš iegadījies dūmojošajam laukam pa vidu.
Burbuļjošo un vārošo baseinu skaņu pavadījumā visa ieleja paceļas dūmu kollonās, izšaujot geizerus līdz pat 8 m augstumam (tik augstus gan nelaimējās redzēt), paverot vēl vienu sirreālu, Dantes romāna cienīgu skatu no mēnesnīgā Atakamas reģiona.
Lai bildes sanāktu vēl sulīgākas, lamu radinieces un pasaules vērtīgākās vilnas īpašnieces vikuņas atnākušas brokastīs iestiprināties pozējot uz degošās ielejas fona. Bet fotogrāfu sapnis, manā gadījumā pārvēršas par ļaunu murgu, jo uzņēmis pirmā iesildošās bildes, atmiņas kartei aizbrauc ciet jumts un tā nojūdzas. Ar cerībām, ka datorā fotogrāfijas būs redzamas, turpinu bildēt, jo bilde priekšā ir pārāk laba, lai to neiemūžinātu, bet cerības izplēn nonākot atpakaļ naktsmītnē. Atmiņas karte bojāta, bildēm netieku klāt un no Geizeru ielejas tik pirmās trīs fotogrāfijas saglabājušās.
Foto autors: Jānis Kreicbergs
Copyright: Impro Ceļojumi
Jau atkal paceļošu galaktikā, iepazīstot vienu no planētas neparastākajiem reģioniem, kura dīvainās dabas ainavas liek sajusties gluži kā uz citas planētas. Ielidojot Kalamas lidostā jau pats īsais brauciens līdz San Pedro de Atacama ciematiņam pierobežā ar Bolīviju ir pārsteidzoši gleznains.
Tālumā paveras 6739 m augstais Llullaillaco - vienīgais kura virsotni rotā sniega cepurīte, blakus San Pedro de Atacama paceļas 5569 m augstais Lascar - aktīvākais reģiona vulkāns, kurš pēdējo reizi tā pa lielam noklepojās 2006. gadā, bet tieši pretī pār ciematiņu noraugas slavenais Licancabur vulkāns.
Lai gan pēdējais ar saviem 5920 m nav ne tuvu augstākais reģionā tā superzvaigznes statusu nodrošina perfekti koniskā vulkānu forma - lai no kuras puses skatītos Licancabur paveras kā gigantiska, simetriska piramīda.
San Pedro de Atacama ir piemīlīgs indiāņu ciematiņš tieši pa vidu šai Mēness ainavai. Ar mālu un koku namiņiem, putekļainām ielām, simpātisku galveno laukumu un tradicionālo, balto mūru un Cardon kaktusa koka jumta baznīciņu tas ir perfekts klasiska Andu ciemata paraugs.
Bet ne jau pa ciemiem dzīvoties es esmu atbraucis, tāpēc aunu kājas un laižu uz Mēness un Nāves ielejām. Kā jau nosaukumi liek manīt, mani gaida kaut kas ne no šīs pasaules, ne velti Atakamas tuksnesī zeme un minerāli ir ļoti līdzīgi tiem, ko atklāja Viking ekspedīcijas uz Marsa, tāpat NASA savām Marsa misijām gatavojas tieši šeit un, visbeidzot, vairākas galaktikas filmas šeit uzņemtas, piemēram, Kosmosa Odiseja: Ceļojums uz planētām.
Tas tik pierāda, ka Valle de la Luna jeb Mēness ielejai šāds nosaukums nav piešķirts par skaistām acīm vien, bet gan tāpēc, ka tā patiesi atgādina gabaliņu no Mēness vai varbūt Marsa.
Mēness ieleju pa diognāli šķērso Cordillera de Sal - sāls kalnu masīvs ar sāls kanjonu labirintu, kas raisa neglābjamas asociācijas ar Dallol Etiopijā.
Dzestrajā gaisā karstie geizeri un burbuļojušie baseini tad ar īpašu sparu kūpina un šaujas gaisā, kas kombinācijā ar pirmiem saules stariem, kas spraucas pār vulkānu virsotnēm, rada vēl vienu saldo ēdienu fotogrāfiem un jebkuram, kurš iegadījies dūmojošajam laukam pa vidu.