Kad šķiet, ka Kipra jau ir izpētīta no A līdz pat Ž, tad komandējuma noslēgumā atliek vien secināt - ne vella, te vēl rakt un rakt! Mans ceļš Kiprā sākās pēc nosēšanos Erdžanas lidostā, kas atrodas Ziemeļkipras Turku Republikas daļā. Lai nonāktu līdz plānotajai naktsmītnei Kirēnijā, vienojos ar taksometra vadītāju, ka ~ 30 minūšu brauciens man izmaksās aptuveni 110 liras ( ~ 35 euro). Par cik katru gadu sekoju līdzi Eirovīzijas dziesmu konkursam, šis gads nav izņēmums. Iekāpju taksī un dzirdu pazīstamu dziesmu. Jautāju šoferim: "Isn't this the Eurovision song of Cyprus?", viņa atbilde bija konkrēta: "Look,lady! The island is divided in two parts. At the moment you are in the Turkish part, so I wouldn't know what song Cyprus has planned for the contest". Šis īsais dialogs diezgan skaidri iezīmē politiskās lietas salā. Kopš pagājušā gadsimta otrās puses turku kiprieši un grieķu kiprieši dzīvo katrs savā salas pusē - Ziemeļkipra ir atzīta vienīgi no Turcijas puses un Kipras Republika ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Bet pa vidu - pa vidu starp abām zemēm ir neitrālā zona, kurā visu uzrauga ANO karavīri. Atgriežoties pie ierašanos šeit - lidosta atrodas netālu no galvaspilsētas Nikosijas un lai nokļūtu man vēlamajā vietā, ir jāpārbrauc Kirēnijas kalnu masīvam. Kalni šajpus salas pavisam nelieli, augstākais punkts vien aptuveni kilometra augstumā pastiepies pret debesīm. Tas gan nemazina kalnu skaistumu, tieši pretēji - salīdzinoši zemais robotais kalnu mugurkauls no 600-1000 mvjl virsotnītēm labos laikapstākoļos pārskatāms perfekti un ar salas ziemeļu piekrasti vienā un Mesaorijas līdzenumu otrā, sniedz intensīvu ģeogrāfijas stundu par salas reljefu. Ziemeļu pusē tāds arī mērķis - tik pa kalniem! Tas ir apbrīnojami, ko tik kalnos nevar sastapt. Tā tikai no lejas liekas,ka tāds masīvs vien ir. Tiklīdz kā pakāpies soli augstāk par pilsētām, mainās viss - gan ainava, gan sadzīve, gan taku segums.
Pirmā vieta,kur nolēmu pastaigāt atrodas netālu no vienas no smilšu pludmalēm, kur ik gadu iegriežas bruņurupuči. Kādus 20 km no Alagadi pludmales dodos augšup pa kalnu ceļu. Takas marķētas - nomaldīties nevar. Esmu nolūkojusi taku, kuras augstākais punkts ir vien kādi 700 mvjl, taču mani piesaista klintī izveidojies logs, tāpēc dodos skatīt, kas caur to redzams. Pa ceļam uz virsotni, palēnām paveras panorāmas skati uz salas vidieni un apkārt esošajiem kalniem, bet pēc brīža jau var manīt arī Ziemeļu piekrasti. Pastaiga aizņēma vien 3,5 stundas un atalgojumā saņēmu 360 panorāmas skatus un vēju matos. Pavadījusi kādu pusstundiņu virsotnē, devos atkal lejup. Pa ceļam klintis vietām izveidojušas atpazīstamus siluetus, piemēram, likās, ka satikos ar šaha zirdziņu. Tāpat biju pārliecināta, ka kalnu korē erozija izgrebusi sejas vaibstus 3D. Lai nu kā, manā dienas plānā ietilpa arī pabūšana pludmalē. Liels bija mans pārsteigums, kad neviena no uzrunātajām kompānijām nespēja nodrošināt informāciju, kur es varētu iznomāt airu dēli (SUP board). Teica,ka tādu uz salas neesot (Ziemeļu pusē). Piestājot pie pludmales pamanīju ūdens sporta inventāru, kas tiek izīrēts pludmales apmeklētājiem. Piegāju,uzjautāju,vai te nevar airu dēli iznomāt. Saimnieks bija ļoti pārsteigts par šādu jautājumu. Tomēr kaut kur no šķūnīša aizmugures daļas ar putekļiem noklātu vienu dēli tomēr sadabūja. Pats smieklīgākais, ka iedeva tāpat vien, teic: "še ņem, ja jau vajag". Vēlāk pārbraucot uz Dienvidiem, es uzzināšu,ka tur dēli izīrē par 15 euro/30 min. Ar dēli biju ieplānojusi pabraukāt gar robotās piekrastes klintīm, lai iespējams atrastu kādu gotu, taču Alagadi apkārtnē tās neatradu.
Nākošajā dienā ieplānoju ar ričuku izbraukāt kalnainos ciematiņus. Īpaši padomā bija trīs notiem - Belapais, kurā atrodama abatija, kas ir viena no skaistākajām Gotikas celtnēm uz šīs salas un arī tāpēc, ka šī ir vieta, kur Lorenss Darels sarakstījis savu grāmatu "Kipras rūgtie citroni", kur tāpat kā viņš raksta - var bezrūpīgi pasēdēt zem bezgalības koka. Tāpat piestāju Ozenkoy ciematiņā, kur beidzot var redzēt vietējo ikdienu - caur gandrīz katra nama atvērtajām durvīm var paskatīties, kas tur labs notiek. Vairākumā gadījumu cilvēkus tur nemanīju, jo gandrīz visi no viņiem pulcējas ciemata kafejnīciņās un malko kafiju. Man arī tā sagribējās, tāpēc piestāju kādā mājas pagalmā, kur bija norādīts "cafe" un sēžot zem spilgti dzeltieniem citroniem, padzēru limonādi (es protu dzert tikai pienu ar kafiju, tāpēc pat varu necensties nogaršot vietējo, īsto,kafiju). Tāpat man izdevās pierunāt miestiņa pārdevēju, lai atslēdz durvis vienai no senākajām kristiešu baznīciņām. Izbraukājusi Kirēnijas pusē kalnu pakājē atrodošos ciematiņus, zināju, ka vēlos apskatīt arī salas "astē" atrodošo Buyukonnok ciematu, ko vietējie provē definēt kā eko ciematu. Vairāk par eko es šeit saskatīju viesmīlību - mani laipni uzņēma kāda veikaliņa saimnieces un redzot manu interesi par tur gatavotajiem makaroniem, pieaicināja palīgos. Izrādās, ka caurumiņu trupiņu makaronu vidū var dabūt ar vārpas palīdzību, kurai apkārt virpina mīklu. Tāpat šeit satiku tantiņu, kura pin fantastiskas somas un grozus. Viņa ir arī autore mājās izstādītajiem rokdarbiem,kas veidoti no zīda tārpu kokoniem - tie ierāmēti atrodas pie sienas. Tāpat šeit kopā ar vietējiem iedzīvotājiem var gatavot tradicionālo maizīti un hallumi sieru.
Izpētījusi visu,kas nepieciešams Ziemeļos, esmu gatava doties uz salas otru pusi - Kipras Republiku. Atšķirību starp abām salām var redzēt jau pēc pirmajiem 500 metriem. Galvenokārt, infrastruktūrā un satiksmes organizēšanā. Ja ziemeļos, šķiet, autovadītāji sazinās ar roku palīdzību, tad dienvidos atgriežamies Eiropā un krustojumus izbraucam pēc tā kā mācīts autoskolā un signalizējot ar pagriezienu rādītājiem. Tomēr tas jau ir tas šarms, kas ceļotājam arī jāpiedzīvo - nejau vienmēr mēs vēlamies sastapt to, kas ir tepat pie mums. Citreiz pat vajag to nelielo citas zemes "bardaciņu". Nu,piemēram, ja Dienvidkiprā mozaīkas varam skatīt zem jumtiem vai pat aiz stikla, tad Ziemeļos - Karpasas pussalā pie Sv. Andreja klostera turpat piekrastē var uz tā paša perioda mozaīkām raudzīties "pa īstam". Lai nu kā - Dienvidos tomēr ir savādāk. Teritorija plašāka, kalni augstāki, zeme ne mazāk interesanta. :) Šajā salas pusē kaut kā uzreiz var just, ka te cilvēki laiku plāno nevis pēc darbiem, bet pēc ēdienreizēm. Un tā šeit ir kā socializēšanās pasākums. Un vīns. Jā, bez vīna te nekas nenotiek. Man bija iespēja izpētīt gan salas austrumu daļu, nedaudz industriālāko vidus daļu (piekrasti) un pavisam nedaudz pabūt aŗi kalnos. Protaras kūrorts un Agia Napa - tirkīzzilas pludmales, atpūta pie tām un vakarā ballītes - šķiet tāds iespaids par šo salas daļu man ir bijis jau kādu laiku. Tomēr, šajā pusē ir arī brīnišķīga daba! Cape Greco jeb Greko rags ir vieta, kur var redzēt vairākas grotas un arī slaveno "mīlestības tiltiņu", tas gan bija ierāmēts un pāri iet nevarēja, laikam pārāk daudz mīlnieku pa to staigājuši nesenā pagātnē. Lai nu kā - tādu skaistu arku te netrūkst. Pavisam netālu no Agia Napas tādu arī atradām un izbaudījām vairāk kā ierāmēto pieminekli.
Agia Napa pilsētiņas centrā var aplūkot kristiešu klosteri, kas atgādina par senajiem laikiem, kad te ir bijis vien zvejnieku ciematiņš. Starpcitu, nevaru nepieminēt, ka jūras velšu restorāni te ir izcili! Ja ir vēlēšanās apvienot ūdens priekus ar grotu apskati, tad var doties izbraucienā ar kuģīti. Var gan izpeldēties, gan gūt iedegumu un arī apskatīt salu no attālāka skatu punkta. Larnaka un Limasole - piekrastes pilsētas,lai arī abām ir brīnišķīga pludmales zona, tomēr nepameta sajūta, ka tā ir salas industriālā zona. Taču - ģeogrāfiski laba vieta, kur apmesties, ja ir ieplānots izpētīt visu salu! Larnakas pastaigu promenāde aizved līdz pat Sv. Lacara baznīcai, kas ir viena no iespaidīgākajiem Bizantijas arhitektūras piemēriem Kiprā. Trodosa kalnu masīvs - par veselu kilometru augstāks kā pretējā salas pusē! Virsotnē pat var slēpot :) Vai nav eksotiski - paslēpo un nobrauc lejā uz pludmali nopeldēties. Šī ir tipiska kombinācija, uz ko kiprieši pilnīgi noteikti neparakstītos, bet 19-20 grādu siltā ūdens temperatūra ir absolūti pieņemama mūsu platuma grādos dzīvojošajiem! Troodos kalnu masīvā tāpat kā Ziemeļkiprā, maskējas nelieli ciematiņi, kas apmeklētājiem piedāvā vai nu paklenderēt pa kādām dabas takām, kuras galamērķis būs kāds ūdenskritums vai virsotne, tāpat katrā no tiem ir neliela baznīciņa,uz kuru var nokļūt izstaigājot romantiskās, bruģētās ieliņas. Arī kalnainie skati ar oranžajiem namu jumtiņiem vai izteikti zaļajām vīnogu terasēm liek aizskatīties tālumā ilgāk kā ierasts. Pafosa - arheoloģijas pasaule un Kipras vēstures centrs! Pafosa nu reiz ir pilsēta, kurā var atrast daudz un dažādas vēstures pērles vienu viet! 2.gs mozaīkas - lūdzu, netālu no ostas, Bizantiešu cietoksnis - nav problēmu - 100 soļi no promenādes, Sv. apustuļa Pāvila liecības Kipras salā - pavisam nelielā attālumā no pilsētas centra un tā var turpināt vēl un vēl.
Neodmājiet, ka dabas ziņā tā atpaliek - Akamas dabas lieguma zona, kurā ik gadu sastopami bruņurupuči, ir 20 minūšu brauciena attālumā no pilsētas. Tāpat arī Afrodītes līcis - viena no ainaviskākajām vietām salā, kuru iecienījuši jaunlaulātie. Sakot, ka nošīs vietas ir jāatgriežas ar akmentiņu sirds formā. Ja tā ieskatās - manis atrastais nedaudz līdzinās, bet varbūt,ka es tikai esmu domās noapaļojusi to kreiso kantaino stūri :) Kipras sala ir viens liels noslēpumains veidojums Vidusjūrā. Tā vienmēr likusies interesanta savas vēstures dēļ. Tik daudz liecību no dažādām tautām un visas vienu viet! Viesmīlība un vietējo iedzīvotāju enerģiskums - klimata un ēdienkartes apvienojums? Un daba! Pasakainie saulrieti no viesnīcas terases, telts lodziņa, amfiteātra vai promenādes - tie būs vienlīdz brīnišķīgi. Kristīne Paegle, Impro
Ceļā uz Bufavento cietokšņpili. kopā ar Kristīne
Ar skatu uz piekrasti kopā ar Kristīne
Iemēģināju airu dēli. kopā ar Kristīne
Zīda koks
Agrā pavasarī kalnos var manīt dažādus zienus - arī savvaļas orhidejas.
Rokdarbi
zīda tārpiņš
zīda kokoni
Rokdarbi Kipras ciematiņos
Gatavojam makaronus, lai vēlāk tie nonāktu pārdošanā vietējā veikaliņā
Zem ūdens Vidusjūrā
Mīlestības tiltiņš Dienvidkiprā
Cape Greco kopā ar Kristīne
Klintīs izveidojusies arka kopā ar Kristīne
Ja labi ieskatās,var pamanīt ikonu,kas ievietota grotā
Panorāma pār kalnu ciematiņiem. kopā ar Kristīne
Panorāma pār kalnu ciematiņiem.
Absolūta Kipras neatņemama sastāvdaļa.
Afrodītes līcī esot jāmeklē akmens sirds formā.
kopā ar Kristīne
Pafosas ostā satikts pelikāns.
Nu,manuprāt, precīzi atbilstoši salai
Mozaīkas Pafosā
Mozaīkas Pafosā
Akamas reģions
"Labākais, kas var atgadīties - Tu vari apmaldīties"
Akamas reģions kopā ar Kristīne
Saulriets Pafosā. kopā ar Kristīne
Šķiet,Kipras mežģīnēs varam saskatīt līdzību ar mūsu rakstiem.
Ciematiņu krāsas.
Māksla arī ielās. kopā ar Kristīne
Bizantiešu baznīciņa Kiti.
Larnaka.
Caledonia ūdenskritums Dienvidkiprā kopā ar Kristīne
Kalnos cilvēki nodarbojas arī ar rožu audzēšanu. Pēcāk rožu eļļu izmanto kosmētikas izgatavošanai.
Skaistās vīnogulāju terases kalnos virs Limasoles
Rožu ziedlapiņu paklājs
Kurion arheoloģiskais parks. Vēsture pie pašām kājām kopā ar Kristīne
Vietējo labumi, ko iespējams iegādāties apciemojot kādu no ciematiņiem kalnos.
Kad šķiet, ka Kipra jau ir izpētīta no A līdz pat Ž, tad komandējuma noslēgumā atliek vien secināt - ne vella, te vēl rakt un rakt! Mans ceļš Kiprā sākās pēc nosēšanos Erdžanas lidostā, kas atrodas Ziemeļkipras Turku Republikas daļā. Lai nonāktu līdz plānotajai naktsmītnei Kirēnijā, vienojos ar taksometra vadītāju, ka ~ 30 minūšu brauciens man izmaksās aptuveni 110 liras ( ~ 35 euro). Par cik katru gadu sekoju līdzi Eirovīzijas dziesmu konkursam, šis gads nav izņēmums. Iekāpju taksī un dzirdu pazīstamu dziesmu. Jautāju šoferim: "Isn't this the Eurovision song of Cyprus?", viņa atbilde bija konkrēta: "Look,lady! The island is divided in two parts. At the moment you are in the Turkish part, so I wouldn't know what song Cyprus has planned for the contest". Šis īsais dialogs diezgan skaidri iezīmē politiskās lietas salā. Kopš pagājušā gadsimta otrās puses turku kiprieši un grieķu kiprieši dzīvo katrs savā salas pusē - Ziemeļkipra ir atzīta vienīgi no Turcijas puses un Kipras Republika ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Bet pa vidu - pa vidu starp abām zemēm ir neitrālā zona, kurā visu uzrauga ANO karavīri. Atgriežoties pie ierašanos šeit - lidosta atrodas netālu no galvaspilsētas Nikosijas un lai nokļūtu man vēlamajā vietā, ir jāpārbrauc Kirēnijas kalnu masīvam. Kalni šajpus salas pavisam nelieli, augstākais punkts vien aptuveni kilometra augstumā pastiepies pret debesīm. Tas gan nemazina kalnu skaistumu, tieši pretēji - salīdzinoši zemais robotais kalnu mugurkauls no 600-1000 mvjl virsotnītēm labos laikapstākoļos pārskatāms perfekti un ar salas ziemeļu piekrasti vienā un Mesaorijas līdzenumu otrā, sniedz intensīvu ģeogrāfijas stundu par salas reljefu. Ziemeļu pusē tāds arī mērķis - tik pa kalniem! Tas ir apbrīnojami, ko tik kalnos nevar sastapt. Tā tikai no lejas liekas,ka tāds masīvs vien ir. Tiklīdz kā pakāpies soli augstāk par pilsētām, mainās viss - gan ainava, gan sadzīve, gan taku segums.
Pirmā vieta,kur nolēmu pastaigāt atrodas netālu no vienas no smilšu pludmalēm, kur ik gadu iegriežas bruņurupuči. Kādus 20 km no Alagadi pludmales dodos augšup pa kalnu ceļu. Takas marķētas - nomaldīties nevar. Esmu nolūkojusi taku, kuras augstākais punkts ir vien kādi 700 mvjl, taču mani piesaista klintī izveidojies logs, tāpēc dodos skatīt, kas caur to redzams. Pa ceļam uz virsotni, palēnām paveras panorāmas skati uz salas vidieni un apkārt esošajiem kalniem, bet pēc brīža jau var manīt arī Ziemeļu piekrasti. Pastaiga aizņēma vien 3,5 stundas un atalgojumā saņēmu 360 panorāmas skatus un vēju matos. Pavadījusi kādu pusstundiņu virsotnē, devos atkal lejup. Pa ceļam klintis vietām izveidojušas atpazīstamus siluetus, piemēram, likās, ka satikos ar šaha zirdziņu. Tāpat biju pārliecināta, ka kalnu korē erozija izgrebusi sejas vaibstus 3D. Lai nu kā, manā dienas plānā ietilpa arī pabūšana pludmalē. Liels bija mans pārsteigums, kad neviena no uzrunātajām kompānijām nespēja nodrošināt informāciju, kur es varētu iznomāt airu dēli (SUP board). Teica,ka tādu uz salas neesot (Ziemeļu pusē). Piestājot pie pludmales pamanīju ūdens sporta inventāru, kas tiek izīrēts pludmales apmeklētājiem. Piegāju,uzjautāju,vai te nevar airu dēli iznomāt. Saimnieks bija ļoti pārsteigts par šādu jautājumu. Tomēr kaut kur no šķūnīša aizmugures daļas ar putekļiem noklātu vienu dēli tomēr sadabūja. Pats smieklīgākais, ka iedeva tāpat vien, teic: "še ņem, ja jau vajag". Vēlāk pārbraucot uz Dienvidiem, es uzzināšu,ka tur dēli izīrē par 15 euro/30 min. Ar dēli biju ieplānojusi pabraukāt gar robotās piekrastes klintīm, lai iespējams atrastu kādu gotu, taču Alagadi apkārtnē tās neatradu.
Nākošajā dienā ieplānoju ar ričuku izbraukāt kalnainos ciematiņus. Īpaši padomā bija trīs notiem - Belapais, kurā atrodama abatija, kas ir viena no skaistākajām Gotikas celtnēm uz šīs salas un arī tāpēc, ka šī ir vieta, kur Lorenss Darels sarakstījis savu grāmatu "Kipras rūgtie citroni", kur tāpat kā viņš raksta - var bezrūpīgi pasēdēt zem bezgalības koka. Tāpat piestāju Ozenkoy ciematiņā, kur beidzot var redzēt vietējo ikdienu - caur gandrīz katra nama atvērtajām durvīm var paskatīties, kas tur labs notiek. Vairākumā gadījumu cilvēkus tur nemanīju, jo gandrīz visi no viņiem pulcējas ciemata kafejnīciņās un malko kafiju. Man arī tā sagribējās, tāpēc piestāju kādā mājas pagalmā, kur bija norādīts "cafe" un sēžot zem spilgti dzeltieniem citroniem, padzēru limonādi (es protu dzert tikai pienu ar kafiju, tāpēc pat varu necensties nogaršot vietējo, īsto,kafiju). Tāpat man izdevās pierunāt miestiņa pārdevēju, lai atslēdz durvis vienai no senākajām kristiešu baznīciņām. Izbraukājusi Kirēnijas pusē kalnu pakājē atrodošos ciematiņus, zināju, ka vēlos apskatīt arī salas "astē" atrodošo Buyukonnok ciematu, ko vietējie provē definēt kā eko ciematu. Vairāk par eko es šeit saskatīju viesmīlību - mani laipni uzņēma kāda veikaliņa saimnieces un redzot manu interesi par tur gatavotajiem makaroniem, pieaicināja palīgos. Izrādās, ka caurumiņu trupiņu makaronu vidū var dabūt ar vārpas palīdzību, kurai apkārt virpina mīklu. Tāpat šeit satiku tantiņu, kura pin fantastiskas somas un grozus. Viņa ir arī autore mājās izstādītajiem rokdarbiem,kas veidoti no zīda tārpu kokoniem - tie ierāmēti atrodas pie sienas. Tāpat šeit kopā ar vietējiem iedzīvotājiem var gatavot tradicionālo maizīti un hallumi sieru.
Izpētījusi visu,kas nepieciešams Ziemeļos, esmu gatava doties uz salas otru pusi - Kipras Republiku. Atšķirību starp abām salām var redzēt jau pēc pirmajiem 500 metriem. Galvenokārt, infrastruktūrā un satiksmes organizēšanā. Ja ziemeļos, šķiet, autovadītāji sazinās ar roku palīdzību, tad dienvidos atgriežamies Eiropā un krustojumus izbraucam pēc tā kā mācīts autoskolā un signalizējot ar pagriezienu rādītājiem. Tomēr tas jau ir tas šarms, kas ceļotājam arī jāpiedzīvo - nejau vienmēr mēs vēlamies sastapt to, kas ir tepat pie mums. Citreiz pat vajag to nelielo citas zemes "bardaciņu". Nu,piemēram, ja Dienvidkiprā mozaīkas varam skatīt zem jumtiem vai pat aiz stikla, tad Ziemeļos - Karpasas pussalā pie Sv. Andreja klostera turpat piekrastē var uz tā paša perioda mozaīkām raudzīties "pa īstam". Lai nu kā - Dienvidos tomēr ir savādāk. Teritorija plašāka, kalni augstāki, zeme ne mazāk interesanta. :) Šajā salas pusē kaut kā uzreiz var just, ka te cilvēki laiku plāno nevis pēc darbiem, bet pēc ēdienreizēm. Un tā šeit ir kā socializēšanās pasākums. Un vīns. Jā, bez vīna te nekas nenotiek. Man bija iespēja izpētīt gan salas austrumu daļu, nedaudz industriālāko vidus daļu (piekrasti) un pavisam nedaudz pabūt aŗi kalnos. Protaras kūrorts un Agia Napa - tirkīzzilas pludmales, atpūta pie tām un vakarā ballītes - šķiet tāds iespaids par šo salas daļu man ir bijis jau kādu laiku. Tomēr, šajā pusē ir arī brīnišķīga daba! Cape Greco jeb Greko rags ir vieta, kur var redzēt vairākas grotas un arī slaveno "mīlestības tiltiņu", tas gan bija ierāmēts un pāri iet nevarēja, laikam pārāk daudz mīlnieku pa to staigājuši nesenā pagātnē. Lai nu kā - tādu skaistu arku te netrūkst. Pavisam netālu no Agia Napas tādu arī atradām un izbaudījām vairāk kā ierāmēto pieminekli.
Agia Napa pilsētiņas centrā var aplūkot kristiešu klosteri, kas atgādina par senajiem laikiem, kad te ir bijis vien zvejnieku ciematiņš. Starpcitu, nevaru nepieminēt, ka jūras velšu restorāni te ir izcili! Ja ir vēlēšanās apvienot ūdens priekus ar grotu apskati, tad var doties izbraucienā ar kuģīti. Var gan izpeldēties, gan gūt iedegumu un arī apskatīt salu no attālāka skatu punkta. Larnaka un Limasole - piekrastes pilsētas,lai arī abām ir brīnišķīga pludmales zona, tomēr nepameta sajūta, ka tā ir salas industriālā zona. Taču - ģeogrāfiski laba vieta, kur apmesties, ja ir ieplānots izpētīt visu salu! Larnakas pastaigu promenāde aizved līdz pat Sv. Lacara baznīcai, kas ir viena no iespaidīgākajiem Bizantijas arhitektūras piemēriem Kiprā. Trodosa kalnu masīvs - par veselu kilometru augstāks kā pretējā salas pusē! Virsotnē pat var slēpot :) Vai nav eksotiski - paslēpo un nobrauc lejā uz pludmali nopeldēties. Šī ir tipiska kombinācija, uz ko kiprieši pilnīgi noteikti neparakstītos, bet 19-20 grādu siltā ūdens temperatūra ir absolūti pieņemama mūsu platuma grādos dzīvojošajiem! Troodos kalnu masīvā tāpat kā Ziemeļkiprā, maskējas nelieli ciematiņi, kas apmeklētājiem piedāvā vai nu paklenderēt pa kādām dabas takām, kuras galamērķis būs kāds ūdenskritums vai virsotne, tāpat katrā no tiem ir neliela baznīciņa,uz kuru var nokļūt izstaigājot romantiskās, bruģētās ieliņas. Arī kalnainie skati ar oranžajiem namu jumtiņiem vai izteikti zaļajām vīnogu terasēm liek aizskatīties tālumā ilgāk kā ierasts. Pafosa - arheoloģijas pasaule un Kipras vēstures centrs! Pafosa nu reiz ir pilsēta, kurā var atrast daudz un dažādas vēstures pērles vienu viet! 2.gs mozaīkas - lūdzu, netālu no ostas, Bizantiešu cietoksnis - nav problēmu - 100 soļi no promenādes, Sv. apustuļa Pāvila liecības Kipras salā - pavisam nelielā attālumā no pilsētas centra un tā var turpināt vēl un vēl.
Neodmājiet, ka dabas ziņā tā atpaliek - Akamas dabas lieguma zona, kurā ik gadu sastopami bruņurupuči, ir 20 minūšu brauciena attālumā no pilsētas. Tāpat arī Afrodītes līcis - viena no ainaviskākajām vietām salā, kuru iecienījuši jaunlaulātie. Sakot, ka nošīs vietas ir jāatgriežas ar akmentiņu sirds formā. Ja tā ieskatās - manis atrastais nedaudz līdzinās, bet varbūt,ka es tikai esmu domās noapaļojusi to kreiso kantaino stūri :) Kipras sala ir viens liels noslēpumains veidojums Vidusjūrā. Tā vienmēr likusies interesanta savas vēstures dēļ. Tik daudz liecību no dažādām tautām un visas vienu viet! Viesmīlība un vietējo iedzīvotāju enerģiskums - klimata un ēdienkartes apvienojums? Un daba! Pasakainie saulrieti no viesnīcas terases, telts lodziņa, amfiteātra vai promenādes - tie būs vienlīdz brīnišķīgi. Kristīne Paegle, Impro