Borneo sala, kas latviešiem labāk pazīstama kā Kalimantāna (Malaju valodā Borneo, Indonēziešu Kalimantan) ir trešā lielāka sala uz planētas Zeme. To sadala 3 valstis - Indonēzijai tikusi lauvas tiesa, Malaizijai 26 %, bet Brunejas Sultanāts aizņemt tikai niecīgu daļiņu no Borneo salas.
Es ierados šeit lai iepazītos ar Malaizijas Borneo un precīzāk Sabahas provinci.
Borneo sala un īpaši Malaizijas daļa, gadsimtiem ir bijusi izslavēta ar savām galvaskausu mednieku ciltīm, kas piekopušas cilvēku medības līdz pat 2. pasaules kara beigām.
Foto: piemēriju Kadazan galvaskausu mednieku tērpu - Āzijas stringu biksītes, jostas, amuleti ar galvaskausu un skaista spalvām rotāta galvassega.
Malaizijas Borneo lielākais lepnums ir Kinabalu nacionālais parks, kas lepojas ar vienu no bagātākajām augu valstīm uz planētas! Tās slavenākais zieds ir Raflēzija, lielākais planētas zieds un viens no grūtāk sastopamajiem. Šis parazītiskais zieds, kurš sasniedz 1 metru platumu diametrā, barojas no koku saknēm un uzzied tikai uz 4-5 dienām, pēc tam pazūdot. Tas sastopams tikai DA Āzijas reģionā, lietusmežu apvidos. Tas ir tik jūtīgs, ka nezied nevienā Botāniskajā dārzā, to nav iespējams kultivēt un nevar paredzēt kur tas uzziedēs, tāpēc tas kļūst vienmēr par vienu no ceļojuma lielajiem notikumiem to redzēt. Iepriekšējos ceļojumos pa DA Āzijas reģionu biju cerējis to ieraudzīt, bet neveicās. Un nu pienāca mans laiks...šoreiz veiksme bija manā pusē un lūk šis karaliskais zieds bija manā acu priekšā. Bingo!
Kinabalu nacionālā parka simbols un es pat teiktu visas Malaizijas vizītkarte ir Kinabalu kalns (Kanibālu kalns), DA Āzijas augstākā virsotne, kas paceļas 4095 m augstumā. Ļoti stāvs kalns, kas dominē pār visu apkārtējo ainavu, turklāt 20. augstākais pasaulē pēc relatīvā augstuma. Starp Himalajiem un Okeāniju (Jaungvineju) nav augstākas virsotnes. Ja Japānai ir Fudzi, Āfrikai Kilimandžāro, Tibetai Everests, tad DA Āzijai Kinabalu - viens no ikoniskākajiem planētas kalniem. Kā aktīva dzīvesveida cienītājam, līdzīgi kā daudziem arī man nokļūt tur augšā virsotnē bija sapnis.
Tas ir DA Āzijas lielais piedzīvojums sagaidīt saullēktu kalna virsotnē un es to negribēju laist garām!
Kāpiens kalnā ir pagrūts, bet iespējams visiem kam ir laba fiziskā sagatavotība. Alpīnisma pieredze nav nepieciešama.
Kalnā teorētiski var uzkāpt vienā ļoti grūtā un garā dienā...bet tikai tad ja esi piedzimis sporta zālē. Cilvēki gados un ne tik izturīgi mēģina virsotni ieņemt 3 dienās. Ne visiem gan tas izdodas, jo kalns 99 % ved stāvus augšup. Tomēr visbiežāk kāpēji velta 2 dienas kāpienam - pirmajā dienā uzkāpjot līdz Kalna bāzes nometnei (atpūtas bāzei), 3300 m augstumā (6 km gara taka), atpūšoties pēcpusdienā, lai 2 naktī celtos un pievarētu pēdējos 2,7 km pa klinšainu virsmu un sasniegtu virsotni saullēkta laikā. Pēc saulrieta dodoties pa 8,7 km garo taku lejā. Tāds bija arī mans plāns, divās dienās pievarēt kalnu.
Kinabalu kalna siluets (4095 m vjl), kas dominē pār Borneo salu.
Uz kalna laikapstākļi ir neparedzami un pēcpusdienās gandrīz vienmēr kalnu pārņem migla un lietus mākoņi. Kā nekā lietusmeža apvidus. Tomēr agrs rīts un saullēkta laiks parasti priecē ar saulīti, tāpēc arī kāpēji cenšas sasniegt virsotni saullēkta laikā, lai varētu baudīt fantastisko ainavu un saulrietu no virsotnes.
Līdzīgi kā pats Kinabalu parks, arī kalns ir viena no planētas bioloģiski daudzveidīgākajām un nozīmīgākajām vietām - īsts saldais ēdiens visiem augu uz ziedu valsts cienītājiem.
Orhidejas Kinabalu nacionālajā parkā.
Kinabalu kalna ziedu valsts slavenākais pārstāvis - Pitcher plant. Tas ir kukaiņus un vardes ēdošs augs! Turklāt lielākie Pitcher plant ir tik lieli ka spēj aprīt pat žurku. Roku iekšā man nekārojās bāzt, ja reiz žurku var apēst, tad roku pamatīgi apskādēt arī.
Bet nu es neesmu nekāds botāniķis, bet gan piedzīvojumu meklētājs, tāpēc sākumā garlaikots noraustīju plecus par visiem tiem augiem, kas tur aug un gaida mani. Mans mērķis ierodoties šeit bija kalna iekarošana, lai baudītu satriecošos skatus un saulrietu, un pierādītu sev, ka arī šī virsotne nav man nekāds šķērslis. Bet kļūdījos, jo kalns mani ''paņēma'' arī ar savu augu valsti. Visur ceļvežos minēts, ka Kinabalu ir Botānikas paradīze, un šim apgalvojumam nevar nepiekrist. Pat tāds augu valsts tumsonis kā es saprot, ka šī ir viena no planētas floras dārgumu lādēm. Veģetācija te tik ļoti strauji mainījās, ka neviltoti pārsteidza mani
unikāla vieta
šķiet šeit izgāju visai pasaules veģetācijai cauri. Neticami ka tas viss vienā vietā, pilnīgi radās sajūta ka pats Dievs te ir radījis dabisku Botānisko dārzu - džungļi, paparžu palmu birzis, bambusu birzis, rododendru mežs, riekstu koka birzis, sayat-sayat birzis (tikai šai vietai raksturīgi koki) u.c...... Nekad nebiju domājis, ka par veģetāciju tā priecāšos.
Kinabalu kalna lietusmežs
Kinabalu kalna daudzveidīgā veģetācija.
Paparžu palmu birzs
Kinabalu kalna daudzveidīgā veģetācija.
Bambusu birzis
Kinabalu kalna daudzveidīgā veģetācija.
Sayat-sayat koku birzs
Kinabalu kalna daudzveidīgā veģetācija!
Kinabalu kalna daudzveidīgā veģetācija.
Ziedošie rododendri.
Kinabalu kalna daudzveidīgā veģetācija un lietusmežs
Tuvojoties virsotnei, augu valsts kļūst trūcīgāka un sāk parādīties augstkalnu augu.
Kinabalu kalna lietusmežs
Carson Falls ūdenskritums, ceļā uz Kinabalu virsotni.
Kalnā pirmais uzrausās brits sers Louvs, kura vārdā nosaukta aukstākā kalna spicē. Lovs kalnu pievarēja 1851. gadā, bet viegli viņam negāja. Kalns ir bijusi svētvieta un garu atdusas vieta kopš neatminamiem laikiem un neviens no vietējiem galvaskausu medniekiem negribēja piedalīties Lova ekspedīcijā, baidoties, ka izsauks uz sevi garu dusmas. Bet nu beigās Lovs pārliecināja bariņu vietējo cilvēku-mednieku grupiņu piesolot gariem virsotnē nogādāt ziedojumus - lielu grozu ar kristāliem un zobiem, lai vietējie var veikt rituālus. Vēlākos gados jau rituāli auga augumā un uz virsotnes līdzi tika nestas ari 7 olas un 7 baltas vistas, kuras pie skaļām lūgšanām un šaudīšanās tika upurētas gariem. Ari mūsdienās reizi gadā tiek veikts īpašs rituāls, tāpēc kad uzkāpu virsotnē un aiz sajūsma saku bļaut, man palūdza muti aiztaisīt. Negribēju nokaitināt garus, tāpēc aizvēros jau pēc pirmā aizrādījuma.
Foto: kāpiena grūtākais posms, pa klinšaino virsmu, kur brīžiem jājiet virves pavadā.
Vidēji cilvēkam lai sasniegtu kalna atpūtas bāzi, 3300 metru augstumā un pievarētu 6 km pa stāvo taku, nepieciešamas 5-7 stundas. Es gan pārspēju pat sevi, uzraušoties 2 stundās un 45 minūtēs tikai ar vienu 5 minūšu pauzīti, pārsteidzot gidu un pārējos kāpējus, kurus sanāca apdzīt vienu pēc otra. Kalnā parasti kāpj ~170 cilvēki dienā (jo tik ir gultas vietas).
Skati no Kinabalu kalna atpūtas bāzes, Laban rata Rest House ir fantastiski...tā dēļ vien ir vērts uzkāpt kaut vai tik tālu....izejot cauri pasaules augu valstij.
Foto: Kinabalu virsotne no kalna bāzes nometnes....vēl tālu līdz virsotnei.
Kāpiens līdz virsotnei no bāzes nometnes prasa ~3 stundas, lai pievarētu pēdējos 2,7 km...to veic naktī, izejot plkst 2.00 lai virsotnē nonāktu saullēkta laikā. Grūti, bet nokļūstot virsotnē tas viss aizmirstas...
Foto var redzēt taku, pa kuru kāpj kāpēji....diez gan pastāva, bet uzmanoties un izmantojot virvi, problēmas nesagādā.
Saullēkts pār Borneo......aaaaaaaaaaaaa.....esmu beidzot virsotnē....Kinabalu kalnā (Kanibālu kalnā).
Kalnā pirmais uzrausās brits sers Louvs, kura vārdā nosaukta aukstākā kalna spicē. Lovs kalnu pievarēja 1851. gadā, bet viegli viņam negāja.
Saullēkts pār Borneo....no DA Āzijas jumta - Kinabalu kalna (4095m vjl)
Saullēkts pār Borneo....no DA Āzijas jumta - Kinabalu kalna (4095m vjl)
Saullēkts pār Borneo....no DA Āzijas jumta - Kinabalu kalna (4095m vjl)
Saullēkts pār Borneo....no DA Āzijas jumta - Kinabalu kalna (4095m vjl)
Saullēkts pār Borneo....no DA Āzijas jumta - Kinabalu kalna (4095m vjl)- FANTASTIKA!!!!
Par kāpienu saņēmu sertifikātu, kas apliecina, ka virsotni esmu iekarojis.
Saullēkts pār Borneo....no DA Āzijas jumta - Kinabalu kalna (4095m vjl)
Saullēkts pār Borneo....no DA Āzijas jumta - Kinabalu kalna (4095m vjl)
No Kinabalu virsotnes apkārtējie kalni un pauguri izskatās smieklīgi....
''Zilā kalnu jūra'' no Kinabalu virsotnes
Kinabalu kalna virsotnes agrā rīta stundā.
Kinabalu kalna ēna pār Borneo.....
Kinabalu kalna virsotnes agrā rīta stundā
Kinabalu kalna virsotnes agrā rīta stundā
Kinabalu kalna virsotnes agrā rīta stundā
Aaaaaaaaaaa......Uz DA Āzijas jumta - Kinabalu kalnā. Borneo sala pie manām kājām...pat Filipīnas no virsotnes tālumā var saskatīt.
Uz Kinabalu kalna virsotnes atrodas dažādi interesanti klinšu veidojumi ar ne mazāk interesantiem nosaukumiem, piemēram Ēzeļa Ausis klints, Neglītās māsas klints...
Foto: Klinšu virsotne, kura nosaukta par Ēzeļu ausīm
Viena no Kinabalu kalna virsotnēm
Kinabalu kalna daudzveidīgās ainavas un veģetācija dodoties lejā....
Kinabalu kalna daudzveidīgās ainavas un veģetācija dodoties lejā...
Kinabalu kalna daudzveidīgās ainavas un veģetācija dodoties lejā...
Kinabalu kalna daudzveidīgās ainavas un veģetācija dodoties lejā....
Foto: Raja Pitcher plant...ja nemaldos otrā lielākā Pitcher plant suga.
Kinabalu kalna daudzveidīgās ainavas un veģetācija dodoties lejā....
Kinabalu kalna daudzveidīgās ainavas un veģetācija dodoties lejā....
Mainīgie laikapstākļi uz Kinabalu kalna...nesen vēl saule spīdēja, bet nu jau viss miglā tīts.
Vai daba nav lieliska? Turpat pie Kinabalu kalna, tajā pašā Kinabalu nacionālajā parkā, daba izveidojusi Poring karstos avotus, lai kalnā kāpēji, var atpūtināt sagurušos muskuļus un relaksēties pēc smagā kāpiena. Lieliska sajuta bija...tieši tas kas vajadzīgs.
Pēc karstiem avotiem, varēja jau atkal turpināt skatīties un pastaigāt pa Kinabalu parka džungļiem, kuros izveidoti arī gaisa tiltiņi, lai redzētu lietusmežu arī no cita rakursa. Forša sajūta iet par tādu tiltiņu, kas šūpojas un paceļas 40 metru augstumā.
Kinabalu parka džungļi no ''gaisa tiltiņa''
Bayan koks Kinabalu džungļos.
Kinabalu kalns, nacionālais parks, lietusmežs, kartie avoti un lielākais zieds pasaulē bija redzēts, bet gribējās vēl kaut ko no ''Orangutānu un galvaskausu mednieku zemes redzēt''. Orangutāni atradās patālu un tie jau Sumatrā bija redzēti, tāpēc pirms došanās uz lidostu devos apciemot senos galvaskausu medniekus, apmeklējot Kadazan cilts ciematu, kurā dzīvojis visleģendārākais no Borneo salas galvaskausu medniekiem - Monsopiad. Ja Skotijai bija Viljams Volless, Anglijai Robins Huds, Latvijai Jānis Kreicbergs :), tad Borneo Monsopiad - galvaskausu mednieks, kas iedvesa šausmas.
Viņš esot nomedījis 42 vīrus....un būtu nomedījis daudz vairāk, ja viņa slava tā neizplatītos. Neviens netuvojās viņa ciemam un mēģināja izvairīties no cīņas ar Monsopiad. Ciematā atrodas Galvaskausu zāle, kurā karājas visu 42 upuru galvaskausi, kam neveicās nonākt Monsopiad ceļā.
Tepat varēja iepazīties ar kādreizējo Kadazan cilts dzīvesveidu un vērot nacionālās dejas. Mūsdienās cilts modernizējusies un dzīvo jau labākos apstākļos, bet daudzas tradīcijas vel cilts glabā.....piemēram joprojām viņi rīko svētkus galvaskausu medniekiem, tic bogozan - cilts burvei, kas izsauc garus no mirušo pasaules, veic dažādus rituālus, ārstē slimos un pareģo nākotni....
Ciematā joprojām dzīvo Monsopiad tiešie pēcteči, nu jau sestajā paaudzē.
Ciematā arī varēja izmēģināt daudzas lietas un pielaikot cilts nacionālo tērpu, ko protams nevarēju neizmantot...savādāk kas tad tas būtu par Borneo ceļojumu. Kā jau minēju tērps sastāvēja no tā saucamajiem Āzijas stringiem (josta izvilkta cauri apakšai - es gan tik atkailināts negribēju būt un paturēju arī apakšbikses kājās), jostas, amuletiem ar galvaskausu un skaistas spalvām rotātas galvassegas.
Te varēja nobaudīt gan tārpus, kas ir vietējo delikatese, tāpat vietējo dziru un paštaisīto tabaku. Tāpat izmēģināju izšaut ar blow pipe (ieroci, kur garā trubiņā ielikta saindēta bulta. Jānomērķē un trubā ar spēku jāiepūš - foto), šaut ar kaķeni, dejot nacionālās dejas....