Uz drupām celtā pilsēta - Gdaņska

''Ar SS Reichsfīrera pavēli latviešu SS brīvprātīgā leģiona ģenerālinspekcija pārvietota no Liepājas uz Dancigu. 17. 10. 1944. no Liepājas ar kuģi ''Essberg'' izbrauca štāba daļa 32 virsnieku, 62 instruktoru un kareivju sastāvā un pulkveža Palkavnieka vadībā. Transports ierodas 18.10. 1944. Gotenhāfenā.'' 

Šis bezkaislīgais izraksts no latviešu leģiona štāba dienasgrāmatas liecina par vienu no traģiskākajām lappusēm mūsu tautas 20. gadsimta vēsturē. Un tomēr – ja šodienas skolēni savās grāmatās meklētu Dancigu un Gotenhāfenu, viņi šīs pilsētas ģeogrāfijas kartēs neatrastu. Ieskatījušies pagājušā gadsimta sākumā izdotajās kartēs, viņi abas pilsētas ieraudzītu, tomēr jautājumu joprojām būtu vairāk nekā atbilžu: kā tas iespējams, ka Kurzemes guberņa Baltijas krastā robežojas ar Vāciju un kas tās tādas – Mēmele un Kēnigsberga? Lai meklētu atbildes uz šīm vēstures uzdotajām mīklām, dosimies uz Polijas ostas pilsētu Gdaņsku – bijušo Dancigu. 

Vēstures caurvējā

Ir vēsa, vējaina, tomēr saulaina vasaras pēcpusdiena – kā jau tas nereti gadās Baltijas vasarās. Es sēžu ielas kafejnīcā Gdaņskas vecpilsētas galvenajā ielā Dlugi Targ, sildos ar karstu kafiju un vēroju garāmejošās meitenes (īstenībā, tikai Polijā esot, kļūst skaidrs, kāpēc tik daudzas poļu meitenes uzvar “miseņu” konkursos). Vienīgais, kas iztraucē manu mieru, ir vietējā šņabja iesildīta vāciešu kompānija pāris galdiņus tālāk. – Doch, doch, das war immer so in Danzig (''tomēr, tomēr, tā tas vienmēr bija Dancigā”), – vecāks kungs mēģina pārliecināt savu jaunāko sarunas biedru. No ostas puses vēja brāzmas atnes nervozus kaiju kliedzienus. Citādi šķiet – esmu īstā miera ostā.

Un tomēr zinātājam šajā idillē kaut kas šķiet dīvains – gan sakopto māju gotiskās fasādes, gan vācu tūristi, gan uzbāzīgās Makdonalda reklāmas. Jo visas mājas skaistajā vecpilsētā ir neīstas – kā dekorācijas teātrī. Tās uzbūvētas pilnīgi no jauna, uz karā sagrautās vācu Dancigas gruvešiem ir uzcelta poļu Gdaņska. Vēl vairāk – pati modernā Polijas valsts pa daļai ir celta uz “Lielvācijas reiha” drupām. Savukārt kapitālisma uzvaru simbolizējošais Makdonalds ir celts uz sociālisma drupām – tieši Gdaņskā 1980. gadā radās ''Solidaritātes'' kustība, kas radīja pirmās plaisas šķietami tik nesatricināmajā Padomijas impērijā. 
Neīsta šajā ārēji tik vāciskajā pilsētā skan arī vācu valoda. Manas sajūtas vēl vairāk apstiprina jautra krietni iereibušu poļu jauniešu kompānija, kas, ejot garām mūsu kafejnīcai, uzsauc: – Deutsche Schweine! (''Vācu cūkas!”). Pēkšņi visiem kļūst neērti – man, oficiantam, vāciešiem un, šķiet, arī pašiem saucējiem. Viesi ātri atvadās, pasniedzot bagātīgu dzeramnaudu, oficiants klanās gandrīz līdz zemei: – Danke schon, danke schon! (''Liels paldies!”)
Patiesi, dīvaina ir šī pilsēta, ģeogrāfiski tik tuva Latvijai (pa gaisa līniju kādi nieka 400 kilometri!) un reizē tāla – kā nekā jāšķērso divu vai pat triju valstu robežas. Tāpat reti kura vieta pasaulē ir tā vēstures vēju plosīta kā Gdaņska. Pareizāk būtu teikt – viss Baltijas krasts no Rucavas līdz Gdaņskai 20. gadsimta Eiropas vēsturē, iespējams, piedzīvojis vislielākās robežu pārvērtības.
1918. gadā, sabrūkot Krievijas impērijai, Latvija patiešām robežojās ar Vāciju. Tas bija laiks, kad Vācijai vēl piederēja Mēmeles jeb Klaipēdas apgabals, bet Latvija kā Kurzemes guberņas pārmantotāja bija dabūjusi Palangu. Tikai 1921. gadā starptautiska šķīrējtiesa Palangu piešķir Lietuvai, par ko Latvija kā kompensāciju pretī saņem Aknīstes un Budbergas pagastus.
Savukārt, dibinoties Polijas valstij, ar Versaļas konferences lēmumu no Vācijas tiek izgriezta vesela šķēle – tā saucamais Gdaņskas jeb poļu koridors. Polija sev dabū pieeju Baltijas jūrai – Gotenhāfenas ostu – šodienas Gdiņu. Arī Dancigas apgabalu atdala no Vācijas, izveidojot Dancigas brīvpilsētu. Patiesībā tā ir prāva teritorija Latvijas rajona lielumā, kurā ietilpst pati Danciga, kūrortpilsēta Sopota un lauku zemes. Pilsētai ir sava valdība, savas pastmarkas un pat sava nauda – Dancigas guldeņi. Starptautiskie līgumi atļauj Polijai uzturēt pilsētā savu no vietējo vāciešu varas neatkarīgu pasta kantori. Tiesa, poļu Dancigā gan tolaik bija tikai 12% no visiem iedzīvotājiem.
Interesantas lietas šajā laikā risinās kaimiņos – Mēmelē jeb Klaipēdā. Pēc Pirmā pasaules kara Versaļas konference Vācijai atņem arī Mēmeli un apgabalā nosaka Francijas pārvaldi. 1923. gadā lietuviešu brīvprātīgie ar Lietuvas valdības atbalstu pārņem Klaipēdā varu, faktiski okupējot pilsētu. Tikai ar šo brīdi tolaik vēl gandrīz pilnīgi vāciskā pilsēta kļūst par lietuviešu Klaipēdu.
Mēmeles apgabalam jeb "Mazajai Lietuvai" piešķir īpašu autonomu statusu Lietuvas valstī. Tomēr "Mazās Lietuvas" attiecības ar Lietuvas centrālo varu Kauņā ir saspīlētas, it īpaši pēc Hitlera nākšanas pie varas. Novadā atklāti darbojās nacionālsociālistu partija. 1938. gada novembrī notikušajās vietējā parlamenta, tā sauktā seimeļa vēlēšanās 87% balsu iegūst vācieši. Nākamā gada martā Vācija piespiež Lietuvu atteikties no Klaipēdas apgabala, tātad veselu pusgadu pirms Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas. 
Pats par sevi saprotams, ka Dancigas atgūšana bija viena no svarīgākajām Hitlera ārpolitikas prioritātēm, Vācijas prestiža un goda jautājums. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tieši šeit, Dancigas centrā, pārsimts metru no ostmalas, ar vāciešu uzbrukumu poļu pasta ēkai sākās 2. pasaules karš – par signālu tam kalpoja Dancigas ostā noenkurotā vācu karakuģa “Šlēsviga-Holšteina” lielgabala šāviens.
Par 2. pasaules karu vācu tauta samaksāja ar Baltijas zemju – Mēmeles apgabala, Austrumprūsijas, Dancigas un Austrumpomerānijas – zaudēšanu. Tur, kur pirms nepilna gadsimta vēl atradās Vācija, tagad saimnieko Polija, Krievija un Lietuva, bet Vācijas robeža no Latvijas ir atvirzīta par 600 kilometriem. Miljoniem cilvēku tā bija personīga traģēdija – viņi devās bēgļu gaitās vai pēc kara beigām tika vienkārši padzīti no dzimtajām vietām.

Izdzītie

1939. gada 9. oktobrī Rīgas vācu avīze ''Rigasche Rundschau'' publicē Hitlera aicinājumu vāciešiem atstāt Latviju. Tas bija laiks, par kuru Kārlis Ulmanis teica: “Ja kāds grib braukt, lai brauc – bet tad uz neatgriešanos.'' Dažu mēnešu laikā no ietekmīgās, 60 000 lielās Latvijas baltvācu kopienas vairs nebija ne miņas. 

Repatrianti atstāja Rīgu ar kuģiem, un viņu ceļš veda cauri Dancigai. Bet tas bija tikai sākums – vēlākajos gados pilsēta pieredzēja nebeidzamus bēgļu plūdus. Austrumprūsijas un Klaipēdas vācieši, latviešu bēgļi no Rīgas un Kurzemes katla. 
Uz Dancigu kara pēdējās dienās veda arī latviešu leģiona 15. divīzijas ceļi. Lūk, kā 1945. gada pavasara dienas Dancigā savās atmiņās raksturo 15. divīzijas artilērijas pulka kaprālis Kārlis Avens grāmatā “Latvijas karavīrs otrā pasaules karā”: “Atkāpšanās pa Dancigas ielām bija kā gājiens cauri ellei. Degoši nami, krituši karavīri un civiliedzīvotāji, kokos pakārti vācu kareivji... Daudziem klāt vēl bija augstākās apbalvojuma zīmes. Tie bija tie, kuri bija mēģinājuši uz savu roku, bez atļaujas, tikt ārā no Dancigas ielenkuma. Kara likumi pat kara pēdējās dienās bija ļoti nežēlīgi.”
Tie vācieši, kuri, karam beidzoties, nepaspēja aiziet līdzi armijai, saskaņā ar Teherānas un Jaltas konferenču lēmumiem tika deportēti, lielākoties uz padomju okupācijas zonu – vēlāko Vācijas Demokrātisko Republiku. Pavisam kopā no tagadējās Polijas un Kaļiņingradas apgabala teritorijas padzina 9 miljonus iedzīvotāju. Būtībā tika veikta īsta “etniskā tīrīšana”, ko vismaz šodienas likumi kvalificē kā genocīdu un noziegumu pret cilvēcību. 
Vienīgi Lietuvā – Šilutē, Priekulē un Kuršu jomas zvejniekciemos vēl piecpadsmit gadus pēc kara bija dzirdama vācu valoda. Tomēr sešdesmitajos gados, jau pēc "Hruščova atkušņa", arī šie vācieši repatriējās uz Rietumvāciju. Tā līdz ar pēdējo "Mazās Lietuvas" vāciešu aizbraukšanu beidzās 700 gadus ilgā vācu klātbūtne Baltijā.
Protams, Vācijas saimnieciskā ietekme (un caur to neapšaubāmi arī politiskā) Polijā un Baltijas valstīs vismaz daļēji atgriezīsies līdz ar Eiropas Savienības paplašināšanos. Tomēr, kā atzīst paši poļi, pagaidām bailes par vāciešu atgriešanos un “Polijas izpārdošanu” bijušas kietni pārspīlētas – lai arī Vācijas investīcijas Polijā ir ievērojamas, tomēr tās neesot tik lielas, kā cerēts. 
Pagaidām vācieši atgriežas Gdaņskā kā tūristi. Lielākoties tie irpensionāri, kuri sēž ostmalas krodziņos, mielojas ar sviestā ceptu Baltijas buti (porcija kopā ar vārītiem kartupeļiem maksā apmēram divus latus), dzer alu un noraugās garāmslīdošajos kuģīšos. Neskaitāmajos suvenīru veikaliņos viņi meklē skatu kartītes ar vecās Dancigas skatiem un iegādājas ķimeņu liķieri ar pudelē peldošiem zelta folijas gabaliņiem – tradicionālo Dancigas ražojumu. Daži brauc pat ārstēties – liek keramikas zobu kroņus un izdara kosmētiskās operācijas, jo Polijā šie luksusa pakalpojumi ir krietni vien lētāki nekā Vācijā.
Gaidot kuģīti braucienam uz netālo Sopotu, piestātnē iesāku sarunu ar kādu gados vecāku pāri no Rīgas sadraudzības pilsētas Rostokas. Izrādās, Anna un Helmuts vēl sociālisma laikos kādā pieredzes apmaiņas braucienā pabijuši arī Rīgā. Anna ir krietni vien runīgāka un arī emocionālāka: – Abi esam Dancigas bērni. Iepazināmies un apprecējamāmies jau Austrumvācijā, Mēklenburgā, un par savām mājām izraudzījāmies Rostoku Baltijas jūras krastā – tas notika pavisam dabiski.
Kara beigās man bija 10 gadi, tā ka visu pēdējo mēnešu elli un bēgļu gaitas atminos ļoti labi. Pat vairāk – nav tādas dienas, kad es neatcerētos bombardēšanu, degošo pilsētu, mūsu zirgu, mantām piekrautos ratus un slimo, pusparalizēto vecomāti. Modernā valodā runājot, esmu uz mūžu iedzīvojusies neizdzēšamā psihotraumā. 
Un tomēr kāds spēks velk atpakaļ uz šejieni. Uz Dancigu mēs braucam katru vasaru, nu jau kādus gadus četrdesmit. Katra vieta te stāsta par skolu, draugiem, vecvecākiem. Tur, tajos pagalmos, mēs darījām visādus nedarbus. Kaut gan īstenībā mūsu bērnības pagalmu jau vairs nav – ēkām gan ir atjaunotas fasādes, bet malkas šķūnīši, kur bija mūsu valstība, pazuduši uz neatgriešanos. Tās ir jaukas, bet reizē arī sāpīgas atmiņas. Laikam tieši tāpēc ir divu veidu cilvēki – vieni brauc šurp bieži kā mēs, citi savukārt pat kāju nesper uz šo pusi. Atklāti sakot, arī jaunajiem interese par bijušo tēvzemi ir maza.
Vaicāju, vai viņiem nav žēl zaudētās dzimtenes, un pats nokaunos par savu muļķīgo jautājumu. Tomēr Anna to uztver pavisam nopietni:
– Ir jau, bet par to nav vērts runāt, nekas te atpakaļ vairs nav pagriežams. Un mēs jau paši bijām vainīgi, mēs to visu iesākām, un nacisti te pastrādāja briesmīgas lietas – tepat netālu atradās Štuthofas koncentrācijas nometne.

Solidaritāte

Atklāti sakot, reti kurai vietai pasaulē esmu tuvojies ar tādu bijību kā Gdaņskas kuģu būvētavai – arodbiedrības ''Solidaritāte'' šūpulim, vietai, kur sākās Padomju impērijas sabrukums. 
Plašajā laukumā pie rūpnīcas vārtiem slejas piemineklis 1970. gada demonstrāciju laikā nošautajiem strādniekiem – trīs milzīgi krusti ar tajos piesistiem enkuriem. Monumenta pakājē novietotajā piemiņas plāksnē iekalts uzraksts: “Nogalinātajiem – kā mūžīgas piemiņas zīme. Valdošajiem – kā brīdinājums, ka neviens sabiedrības konflikts nav atrisināms ar ieroču spēku. Līdzcilvēkiem – kā cerības zīme, ka posts ir pārvarams.''
Man garām aiztrauc lepns Porche auto, reklāmas aicina atpūsties Grieķijā, ņemt bankās kredītus, pirkt mobilos telefonus. Priecīgi, labi ģērbti bērni mēģina pierunāt ekskursiju pavadošo skolotāju doties uz tuvējās dzelzceļa stacijas ātrās ēdināšanas restorānu. Kapitālisms ir atnācis un piepildījis seno patiesību – “revolūcija apēd savus bērnus”. Gdaņskas kuģu būvētava, kas izauklēja ''Solidaritāti'', ir bankrotējusi, milzīgajā rūpnīcā šodien valda klusums. ''Solidaritāte'' vairs pat nav pārstāvēta Polijas seimā, tās līderis Lehs Valensa ir zaudējis valsts prezidenta amatu. 
– Es saprotu, kas tas varbūt skan ciniski, bet vienkārši pienāca laiks, kad bija vajadzīgi nevis ārdītāji un postītāji, bet cēlāji un tautsaimnieki, – tā šīs pārmaiņas komentēja kāds netālajā Vejherovas pilsētiņā sastapts skolotājs.
Kaut kas jau tomēr notiek arī bijušās kuģu būvētavas teritorijā – tur izvietojušās vairumtirdzniecības noliktavas, biroji, pāris sīku ražotņu un, manuprāt, viena no interesantākajām Gdaņskas tūrisma atrakcijām – ''Solidaritātes'' muzejs. Tā ekspozīciju ievada parasta Polijas pārtikas veikala atveidojums, kāds tas izskatījās 1980. gadā. Veikala sienas rotā sociālismu slavinoši lozungi, tukšajās vitrīnās rindojas skābētu gurķu burkas un etiķa pudeles. Tālākās zāles jau nedaudz līdzinās padomju laika Oktobra revolūcijai veltītajiem muzejiem – apskatāma pat ''Solidaritātes'' nelegālā tipogrāfija. 
– Nebūtu mūsu ''Solidaritātes'', nebūtu jūsu Latvijas neatkarības, – man saka muzeja ekspozīcijas uzraudze. Kas zina, varbūt viņai ir taisnība.

No kioskiem līdz debesskrāpjiem

Šodienas Gdaņska ir viens no bagātākajiem Polijas novadiem. Pilsēta nedaudz līdzinās Rīgai: arī Gdaņskai ir sava Jūrmala – Sopota, savs Mežaparks – Olīvas rajons, kā arī ostas Gdiņā un pašā Gdaņskā. Pilsētas vēsturiskais centrs pilnībā atjaunots vēl sociālisma laikos. Starp citu, Vācijas Demokrātiskajai Republikai tā arī nekad neatradās nauda savu karā sagrauto pilsētu atjaunošanai – Drēzdenē drupas saglabājās pat 40 gadus pēc kara.
Kopš 1981. gada tā ir sagadījies, ka reizi vienā divos gados esmu pabijis vai ceļā uz Vāciju vismaz “izskrējis cauri” Polijai. Tā bija lieliska iespēja ne tikai vērot šīs zemes attīstību, bet savā ziņā arī privilēģija ieskatīties Latvijas rītdienā, jo pilnīgi viss, ko mēs esam piedzīvojuši Latvijā, Polijā sākās kādus četrus piecus gadus agrāk. 
Nevar noliegt, ka vēsturiski ļoti īsā laikā Polija savā attīstībā ir veikusi milzīgu lēcienu. Es vēl atceros laikus, kad teiciens “poļu nauda” bija sinonīms bezvērtīgiem papīrīšiem, bet “poļu tirgus” nozīmēja Latgalītes krāmu tirgu. Tas viss jau ir pagātnē. Vietās, kur kādreiz drūzmējās nožēlojami kioski, tagad slejas milzīgi universālveikali un stiklā mirdzošas biroju augstceltnes, ik uz soļa redzamas Rīgas Krasta ielai vai Ulmaņa gatvei līdzīgas attīstības zonas. Visā valstī būvē ceļus, remontē skolas, ceļ dzīvojamās mājas, sporta zāles un baznīcas. Vienīgais, kas vēl ir palicis no “vecajiem laikiem”, ir haotiskie un nereti ļoti bezgaumīgie reklāmas plakāti, salipināti cits pie cita dažkārt visdīvainākajās vietās. 
Poļiem piemīt uzņēmība un “bodnieka gars”. Pat mazpilsētā Vejherovā, privātmāju rajonā, katrā otrajā ēkā izkārtnes liecina par kāda uzņēmuma darbību – frizētavu, šūšanas vai apavu darbnīcu, solāriju, veikalu, kosmētisko kabinetu. Ik uz soļa reklāmas aicina iepirkties “firmas veikalā”, mācīties angļu valodu, masēties vai ieveidot frizūru... Gdiņā iepazinos ar kādas kafejnīcas saimnieku Andžeju – gadus piecdesmit vecu poli. Lūk, viņa stāsts:
– Kad veikalu plaukti bija tukši kā izslaucīti, kad viss bija uz kartītēm, pat šņabis, un šķita – valsts ir sabrukusi, mēs, poļi, sapratām – vairs nav ko gaidīt ne no valdības, ne ''Solidaritātes''. Mums vienkārši nebija citas izejas kā pašiem sākt rosīties – pēc darba valsts iestādē vai fabrikā daudziem tas bija kā lēciens ledainā ūdenī. 
Es pats tolaik strādāju par pasniedzēju augstskolā, bet ar savu algu ģimeni uzturēt nespēju. Piepelnījos, spekulējot ar džinsu biksēm – pirku no jūrniekiem un pārdevu tālāk pazīstamiem Viļņas poļiem. Vēlāk, sākoties “šoka terapijai”, aizgāju no institūta un sākumā vienkārši tirgojos, pārdodot tirgū lētus apģērbus un visādus sīkumus, braucu pat uz Turciju un Baltkrieviju pēc precēm. Pirmajās nedēļās bija neērti no tirgū sastaptajiem kolēģiem, bet ar laiku pieradu. Un viņi jau arī paši izvairījās nākt uz manu pusi, saprata, ka man ir kauns.
Vēlāk brālis, kurš jau vairākus gadus „par melno” strādāja uz būvēm Vācijā, palīdzēja atvērt šo kafejnīcu. Strādājam abi ar sievu. Vasarās, kad vairāk tūristu, mums šad tad piepalīdz kāds no radu bērniem. Bagāts neesmu palicis, bet iztikt var – divas meitas esmu izskolojis un pie vīriem izdevis, katru gadu oktobrī ar sievu braucam atpūsties uz dienvidiem. Viegli gan nav – ar visu produktu sagādāšanu un grāmatvedības papīru sakārtošanu mūsu darbdiena nereti ilgst pat 14 stundas. Bet palielināt savu apgrozījumu uz dzērāju rēķina es negribu, man ir savas “kundes”, kuras nevēlos aizbaidīt. Viņas nenotērē daudz, toties nāk katru dienu.
“Viņas” – tās ir Andžeja kafejnīcas pastāvīgās apmeklētājas. Jau ap desmitiem rītā kafejnīcas galdiņus aizņem labi koptas kundzītes, dažas pat ar klēpja sunīšiem. Tase kafijas, kūciņa un jaunākās klačas ar draudzenēm – tas ir šo dāmiņu rīta rituāls. Viņas rūpīgi apgroza pirkstos katru zlotu, pirms to izdod, un tomēr nevar noliegt – kaut kas valstī ir sakārtojies, ja jau pensionāri var atļauties rītos satikties kafejnīcā. 

Poļi un alkohols

Tas, ko Andžejs savā kafejnīcā negrib redzēt, ir dzērāji. Diemžēl, alkohola problēma Polijā līdzīgi kā Latvijā ir ļoti aktuāla. Jau agrās darbdienu pēcpusdienās daudzi krogi ir pilni ar iesilušiem viesiem (atklāti sakot – vienkārši žūpām). Lielākoties tie ir bezdarbnieki, kuriem iedzeršanai kāds grasis vienmēr atrodas. Vēlāk viņiem pievienojas no darba uz mājām “pa ceļam aizķērušies” vīri. Vakarā daži no viņiem jau būs aizmiguši, sagumuši turpat uz galda blakus alus kausiem, un gluži kā Gunāra Bērziņa karikatūrās dusmīgas sievas lamādamās vilks viņus mājās. 

Degvīns Polijā ir tikai nedaudz dārgāks kā Latvijā, tomēr pat šīs demokrātiskās cenas dažiem “ugunīgās dziras” cienītājiem liek iesaistīties pavisam dīvainos piedzīvojumos. Gdiņas pasažieru ostā manu uzmanību saistīja piestātne ar reklāmas plakātiem, kas par lētu naudu (biļetes cena – apmēram divi lati) piedāvāja doties “tūrisma izbraukumā” uz tuvējo Baltijskas pilsētu Kaļiņingradas apgabalā Krievijā. Vēl vairāk pārsteidza poļu valodā runājošā raibā publika, kas nepacietībā mīņājās pie kuģa trapa: nošņurkuši vīreļi paģirainām sejām, nekoptas sievietes, kuru salipušie mati, šķiet, nebija mazgāti nedēļām ilgi. Kas gan ir šie dīvainie ekskursanti? 
Liels bija mans pārsteigums, vēlāk uzzinot, ka kuģis līdz Baltijskai nemaz neaizejot – tas tikai izmetot loku starptautiskajos ūdeņos, kur sākoties īsta uzdzīve – šņabis par smieklīgi lētām cenām, iespēja iegādāties alkoholu un cigaretes bez muitas nodokļiem. Tiesa, krastā drīkstot iznest tikai bloku cigarešu un vienu pudeli stiprā alkohola. Un tomēr, tos pārdodot, varot pilnībā atpelnīt brauciena biļeti un kāds zlots vēl paliekot pāri. Rītos daži izbraucot ar “Baltijskas ekspresi” vienkārši “lāpīties”.
Pats Andžejs alkoholu gandrīz vairs nelietojot nu jau gadus piecus: – – Kapitālisms un dzeršana nav savienojami – to ir sapratis katrs, kurš grib nopelnīt vairāk, nekā saņem strādnieks fabrikā. Sociālisma laikos gan mīlēju krietni ieraut. Kad iesāku šo privāto biznesu, sākumā mēģināju dzert “kulturāli” – no šņabja pārgāju uz vīniem. Bet drīz atteicos arī no tiem, jo esmu sapratis – dzīvē daudz prieka ir arī bez grādīgā. It īpaši, ja kabatā ir nauda. 

Dzīves ikdiena

Lai nu kas, bet nauda poļiem kabatā jau ir, dzīve, lai arī pamazām, tomēr katru gadu iet uz augšu. No ceļiem tikpat kā nozuduši miniatūrie poļu fiatiņi, tautā saukti par ziepju trauciņiem, to vietā ripo jaunas mašīnas. Šķiet, vai katrs uzskata par sava goda jautājumu nomainīt mājas vai dzīvokļa vecos koka logus pret jauniem pakešu logiem. Piektdienas vakaros nebeidzamas mašīnu straumes no Gdaņskas plūst jūras virzienā uz Helas pussalu Baltijas jūrā. Apmešanās privātā mājā (atsevišķa istaba ar labierīcībām) diennaktī maksājot ap 20 latus, tomēr pat lietainā laikā nedēļas nogalēs gandrīz visas istabas esot izdotas.
Vidēji rēķinot, dzīves dārdzība Polijā ir tāda pati kā Latvijā. Ieskatam dažas cenas: 95. benzīns maksā 47 santīmus litrā, 50 kilometru garš brauciens ar piepilsētas vilcienu posmā Vejherova – Gdaņska maksā vienu latu. Liels gabals karbonādes ar kartupeļiem un porcija salātu – pusotru latu, dārgākās vietās – divus. Tase tējas vai kafijas – 30 santīmu. Alus cenas ir tādas pašas kā Latvijā, mazliet lētākas ir drēbes un apavi. 
Cilvēku vidējie ienākumi Polijā ir nedaudz lielāki nekā Latvijā. Tā, skolotāja alga par pusotru slodzi ir ap 1400 zlotu (210 latu). Bez tam milzīgais Polijas tirgus (40 miljoni pircēju!) dažkārt pārsteidz ar patiesi ļoti lētiem piedāvājumiem. Lūk, sludinājums pie kāda Gdaņskas lielveikala: vista – 60 santīmu kilogramā, kafija – vienu latu kilogramā, cieti žāvēta Krakovas desa – 1,70 lati, tomāti – 50 santīmu kilogramā!
Joprojām ievērojama ir katoļu baznīca ietekme. Pāvesta attēli rotā gan valsts iestāžu telpas, gan pilsētu ielas un pat automašīnu priekšējos stiklus. Un tomēr vismaz vizuāli pēdējos gados baznīcas ir kļuvušas tukšākas. Gdaņskas lielākajā dievnamā – Marijas baznīcā –svētdienas galvenajā mesā piedalās ap 600 cilvēku, kamēr ''Solidaritātes'' ziedu laikos milzīgā katedrāle esot uzņēmusi ap 20 000 dievlūdzēju.
Jaunie laiki ir atnesuši arī jaunas morālas dabas problēmas. Tūkstošiem poļu meiteņu piepelnoties Rietumeiropas priekamājās. Šopavasar nāca gaismā vēl nedzirdēts “dakteru skandāls” – atklājās, ka dažu slimnīcu ārsti par īpašu samaksu ir piegādājuši līķus apbedīšanas pakalpojumu firmām.
“Lepns kā polis” – tā skan latviešu tautas sakāmvārds. Taisnība, poļi ir lepna tauta, bet viņi nepavisam nav iedomīgi. Mēs, latvieši, no viņiem varam mācīties patriotismu, lepnumu par savu valsti. Gan laukos, gan pilsētās daudzas ēkas rotā valsts karogi. Sestdienas vakaros, kad jautras kompānijas pagalmos dzer alu un cep desiņas, pie mājām izkar balti sarkano karogu. Pilsētu apstādījumos un privātmāju dārzos puķu dobēs mijas nacionālie sarkani baltie krāsu raksti. Ciemos un pilsētās daudzas ielas ir nosauktas Armijas, Flotes, Pirmās tanku brigādes un citos militāri patriotiskos vārdos.

Kas pa īstam var iesildīt latvieša sirdi – tie ir poļu ēdieni. Tāpat kā latvietis, arī kārtīgs polis nespēj iedomāties maltīti bez gaļas. Dažos Eiropā izdotos ceļvežos Polija pat raksturota kā “veģetāriešu elle”... Milzīgas karbonādes, cepti kartupeļi, rasols, kūpinātas zivis, desas, pelmeņi un pankūkas, pīrāgi ar kāpostiem un sēnēm, borščs, soļanka, alus, šņabis un siļķīte uzkodai – viss tik pazīstams un garšīgs! Kā redzam, poļi ir iecienījuši jauktu latviešu –krievu virtuvi, kas gan varbūt nav tā pati veselīgākā, tomēr lieliski “piesien dūšu”.
Mēs esam tuvas tautas, krietni vien tuvākas, nekā tas šķiet pirmajā acumirklī. Daudzos no mums, dažkārt varbūt pašiem nezinot, rit poļu asinis. Mums ir kopīgs liktenis, kopīga vēsturiska pieredze: gadsimtiem Krievijas un Vācijas plosīti, deportācijas un represijas pieredzējuši, mēs pārsteidzoši vienādi raugāmies arī uz šodienas notikumiem pasaulē.
Mūs tuvina arī krievu valodas prasme. Uzturoties Polijā, vispirms kļūst saprotamas pieklājības frāzes (un, atvainojiet, arī attiecīgajiem krievu vārdiem tik līdzīgie “piparotie teicieni”), tad uzraksti uz ielām un veikalos, bet pēc dažām dienām, sākumā pavisam nemanot, jau var izlobīt nejauši dzirdētu sarunu jēgu.
Polijā nevienam nav jāskaidro, kas ir Latvija un kur tā atrodas. Lotva, Riga – tie ir jēdzieni, pret kuriem Polijā izjūt cieņu. Polijā nesastapt ne to augstprātību, kādu nereti pret sevi sajūtam Rietumeiropā, ne nepatiku kā Krievijā. Un varbūt tāpēc vien ir vērts paciemoties šajā skaistajā un viesmīlīgajā zemē.

Juris Lorencs