|
Šovasar Eiropā nebija īsti komfortabli: daļa kontinenta mirka plūdos, daļā valdīja karstums un sausums, arī pie mums, Latvijā. Laimīgi bija tie, kas kaut uz mirkli varēja paglābties. Šādu iespēju izmantoja SIA "Kesko Food" informācijas tehnoloģiju nodaļas vadītājs GUNTARS MANKUS, kurš nedēļu pavadīja nelielas Grenlandes rietumdaļas pilsētiņas Kangerlusuakas apkaimē. Ceļš ar lidmašīnu turp un atpakaļ viņam izmaksāja 700 latus, uzturēšanās Grenlandē visekonomiskākajā režīmā 250 latus.
Pie tradicionālajām atpūtas iespējām pieradušam modernam tūristam Grenlandes piedāvājums varētu šķist gaužām trūcīgs un arī dārgs. Piemēram, brauciens ar džipu uz ledāju, kas atrodas kilometrus divdesmit no Kangerlusuakas, maksā 50 latus. Nekur tālāk normāli autoceļi tur neved. Vēl vietējie piedāvā makšķerēšanas tūres un izbraucienus ar laivām par 80 latiem dienā. Es gan pārvietojos ar kalnu velosipēdu, ko uz nedēļu noīrēju par 25 latiem: es tieši tam biju gatavojies un nevarēju vien beigt jūsmot par mežonīgo dabu. Pabraukāju arī pa ledāju: sākumā ir pusmetru bieza sniega kārta, kas pāriet tīrā ledū. Tiesa, tūristiem uz ledāja neiesaka iet, jo vasarā tas kūst, tek tērces, veidojas arī ūdeņaini caurumi, kas pa nakti pārklājas ar plānu ledus kārtiņu. Kangerlusuakas apkaime ir reljefaina: vairāki līdz 800 metriem augsti kalni, kurus apbraukāju un apstaigāju, bet pati pilsēta ir jūras līmenī, jo atrodas 175 kilometrus gara fjorda galā. Ledājs sākas 600 metru augstumā un krietni tālāk, kur gan es nebiju, jau aiziet līdz pat divu kilometru augstumam. Treniņš iznāca gana labs: lai ar velosipēdu tiktu uz priekšu, lielākoties nācās strādāt ar vismazākajiem pārnesumiem, dienā nobraucot ap 50 kilometriem. Kad reljefa dēļ vairs nevarēja pamīties, turpināju ceļu kājām tā parasti savācu divreiz mazāk kilometru. Vairāk dienā fiziski ir grūti paveikt pēc 12 stundu fiziskas nopūles arī man, diezgan labi trenētam cilvēkam, gribas atpūsties Pa bezceļiem ar velosipēdu braukt ir ļoti grūti: nav mežu, toties zāle un sūnājs ir ļoti mīksts, daudz ciņu. Ekstrēmu lietu cienītājiem varu pateikt, ka tur ik gadus notiek vienas no ziemeļu maratonskriešanas sacensībām. Kangerlusuakā atrodas arī vienīgais visiem noteikumiem atbilstošais 18 bedrīšu golfa laukums aiz Polārā loka, tiesa, nedēļas laikā nevienu spēlējam nemanīju... 120 kilometrus iekšā ledājā "Volkswagen" firma izveidojusi testa trasi (tālu no konkurentu acīm un ekstremālos apstākļos). Ledāja biezākā vieta ir trīs kilometri.
Cilvēki uz šejieni brauc baudīt dabu nekā cita jau tur nav. Iepazinos ar kādu poli, kas dienām staigāja pa ledāju un tuvējiem kalniem, nakšņodams teltī. Koku nav, zāle ir pelēkos toņos. Staigā ziemeļbriežu un muskusvēršu bari. No pēdējiem gan jāuzmanās. Muskusvērsis nedaudz atgādina sumbru, ir līdz pat pustonnai smags, ātri skrien, bet galvenais ceļu negriež un dusmīgi šņāc, ja tam esi pienācis pārāk tuvu. Es arī uz vienas kalnu takas sastapos ar vienu muskusbriedi un biju spiests, teiksim tā, steigšus atkāpties. Uz šiem dzīvniekiem var arī šaut, ja vien esi no vietējiem par 800 latiem nopircis šādu tūrisma pakalpojumu. Par 600 latiem tev piedāvā nomedīt ziemeļbriedi. Ja esi slinks, nevēlies staigāt un pats saviem spēkiem atrast vietas, no kurām noraudzīties uz dzīvniekiem (arī lapsām, trušiem un putniem), vari palūgt vietējiem, lai aizved šāds prieks maksā 15 latus. Balto lāču Kangerlusuakas apkaimē šobrīd nav: pēdējoreiz lācis tur nošauts pirms pieciem gadiem.
Man paveicās ar laika apstākļiem: visu nedēļu, ko pavadīju uz salas, lielākoties bija saulains, un gaiss dienā sasila līdz + 12 + 15 grādiem. Nekādu dabas kataklizmu, kādas šovasar bija vērojamas pasaulē, tur nemanīja. Grenlandē gan ir savas īpatnības: kad vasaras dienā apmācas, strauji paliek vēss, līdz pat plus pieciem grādiem. Dabūju pat cimdus vilkt rokās.
Grenlandē pilsētas ir nelielas. Arī Kangerlusuaka, kas ir bijusī ASV armijas bāze (1945 1990), ir vairāk tāds ciematiņš, kurā pastāvīgi dzīvo 300 cilvēku, lielākā daļa no kuriem strādā lidostā vai apkalpo tūristus, vēl arī zvejo. Vietējie iedzīvotāji ir ļoti mierīgi un klusi, ar nekādām skaļām aktivitātēm neizceļas. Viennakt man nozaga divriteni, ko nepieslēgtu biju atstājis pie hosteļa durvīm. Ātri gan to puskilometra attālumā atradu: acīmredzot kādam, nākot no bāra, bija slinkums šo gabaliņu noiet kājām, un viņš divriteni vienkārši "aizņēmās". Nekādas citādas jēgas jau šai sīkajai laupīšanai nebija, jo kur tad tu ar to riteni tur vari aizbraukt vai kādu citādu labumu no tā iegūt? Pilsētiņā jau viens otru un katram piederošos transporta līdzekļus zina.
Dzīvoju sešvietīgā istabiņā jauniešu hostelī par 14 latiem dienā, bet vieta normālā viesnīcā maksā, sākot ar 40 latiem. Grenlande nav lēta zeme. No pārtikas precēm ļoti dārgas ir tās, kas prasa speciālu uzglabāšanu un kurām ir īss realizācijas termiņš. Piemēram, viens banāns maksā 40 santīmus. Kafejnīcā viens tā saucamais otrais ēdiens maksāja piecus latus, tāpēc lielākoties ēdmaņu gatavoju hostelī pats, daļu no pārtikas biju paņēmis līdzi no mājām. Vaļa steiku gan pamēģināju.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze" |
