Latvijā to ir tikai nedaudz, tās visas atrodas ezeros vai upēs, bet Latvijas ziemeļu kaimiņiem igauņiem to ir vairāk par 1520. Kas tas ir? Atbilde vienkārša: salas. Visi zina, kas ir Sāmsala (Sāremā), bet, minot Hījumā, cilvēki parasti ieslīgst dziļās pārdomās: kur atrodas tāda zeme?
Otra lielākā Igaunijas sala
Hījumā atrodas sešus kilometrus uz ziemeļiem no Sāmsalas, un tur ir
labas iespējas atpūsties klusumā pie dabas, pie reizes apskatot
arī dažādus ar kultūru un vēsturi saistītus objektus.
Igaunijas rietumdaļa un arī salas vēl joprojām izjūt ledāja
ietekmi, kas klāja Baltiju un Skandināviju pirms desmit divpadsmit tūkstošiem
gadu: šī Igaunijas daļa joprojām ceļas uz augšu, savukārt zeme ap
Peipusa ezeru grimst. Prāmju kursēšanas līnijā uz Hījumā ik pa
laikam tiek padziļināts jūras dibens. Padomju gados pat Igaunijas
iedzīvotājiem bija problemātiski nokļūt uz salas, jo tā skaitījās
slēgtā zona, bet, pateicoties tieši šim režīmam, tika saglabāta
floras un faunas unikalitāte.
No Hījumā pa autoceļu var nokļūt Kasāres salā abas salas savā
starpā savieno tilti. Tur ir unikāla kadiķiem apaugusi zemes strēle,
kas divus kilometrus ievirzās jūrā. Tik kompakta kadiķu audze nav
pat izdaudzinātajā kadiķu zemē Sāmsalā. 66% no Hījumā salas klāj
meži, bet tajos ir ļoti daudz kaitēkļu. Ja nekas netiks darīts, tad
drīz mežs iznīks, kā tas notika viduslaikos. 16. gadsimtā salas
rietumos pēc Hanzas savienības lūguma uzcēla Kopu bāku, kura šobrīd
ir trešā vecākā strādājošā bāka pasaulē. Sākotnēji bākā
uguni uzturēja, uz tās platformas kurinot ugunskuru, bet labuma bija
maz, jo uguni dzēsa nost vēji. 19. gadsimta sākumā sāka dedzināt eļļu.
Bāku cēla tāpēc, ka salas tuvumā atrodas ļoti daudz sēkļu, uz
kuriem regulāri uzskrēja kuģi. Piedevām vēl vietējie iedzīvotāji
nodarbojās ar pirātismu, aplaupot jūrniekus un par atlīdzību kuģus
ceļot nost no sēkļa. Laupījumu sadalīja trijās daļās: baznīcai,
salas pārvaldniekam un pašiem laupītājiem. Līdz ar grāfa Ungernštenberga
izsūtīšanu uz Sibīriju 1803. gadā, salinieki ar šāda veida rūpalu
vairs nenodarbojās bez salas pārvaldnieka atbalsta tas nebija iespējams.
Vidēji vienas nakts pavadīšana viesu mājā vai kempingā izmaksā ap
astoņiem latiem plus vēl brokastis ap latu (naktsmītnes gan jāpiesaka
iepriekš daudzas vietas aizņemtas jau pavasarī). Salas vecākajām
mājām ir raksturīgi augsti sliekšņi pēc vietējo iedzīvotāju
teiktā, tas ir tāpēc, lai blusas netiktu iekšā.
Hījumā salas ziemeļos pie Tahkunas bākas atrodas vistuvākā vieta
uz sauszemes no prāmja Estonia nogrimšanas vietas. Šim traģiskajam
notikumam par piemiņu tur ir uzstādīta piemiņas zīme zvana veidā. Zvans skan brīžos, kad ir tikpat stipra vētra, kāda bija nelaimīgajā 1994. gada 28. septembra naktī. Blakus piemineklim piekrastē atrodas cilvēku veidota akmeņu spirāle. Neviens nemāk nezina, kas to sācis veidot, bet cilvēkiem, uz šo vietu atnākot, vienmēr rodoties vēlme nolikt kādu akmeni spirāles galā. To, ka Hījumā sala bija un joprojām ir militāri stratēģiski svarīgs punkts Baltijas jūrā, liecina Otrā pasaules kara padomju armijas veidotie ierakumi un bunkuri netālu no Tahkunas bākas. Sarkanā armija 1941. gadā gaidīja, ka vācu karaspēks uzbruks salai no ziemeļiem, un izveidoja šos ierakumus, bet vācieši uzbruka no dienvidiem un bez lielām problēmām sakāva sarkanarmiešus. Vācieši gūstā saņēma vairāk nekā 2000 padomju karavīru. Savukārt pēc PSRS oficiālās versijas visi cīnījušies līdz pēdējam vīram un pēdējais kareivis Nikolajs Čižs uzkāpis 42 metru augstajā bākā, kur izšāvis visu munīciju un nolēcis zemē, lai nebūtu jāpadodas gūstā.
Ceļā uz salas lielāko pilsētu Kerdlu atrodas Krusta kalns. Šajā kalnā tāpat kā Lietuvā pie Šauļiem tiek likti krusti, kas ir veidoti no dabīgā materiāla (zariem, akmeņiem, zāles u. c.), ko atrod turpat uz vietas. Šajā kalnā 1781. gadā notika atvadu dievkalpojums zviedriem, kurus pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II dekrēta deportēja uz Ukrainu.
Pirms 450 miljoniem gadu uz salas nokritis meteorīts. Tā izsistās bedres malā atrodas Kerdlas pilsēta ar 4500 iedzīvotājiem. Tūristiem tur ir iespēja labi paēst, izmantot medicīnas, bankas, policijas pakalpojumus. Uz salas ir droši pēdējos divus gadus Hījumā atzīta par visdrošāko Igaunijas reģionu.
Hījumā iedzīvotāji mīl daudz stāstīt (rakstisko liecību par salu saglabājies maz) un, iespējams, daļā gadījumu viņi nav pilnīgi patiesi, bet tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka viņi jums nestāstīs arī patiesību. Tā saglabājies stāsts par salas pēdējo vilku, kas nobeidzies kaut kad 70. gados. Vietējie vīri aizgājuši pie pašvaldības amatpersonām un teikuši, ka biedrs vilks esot nomiris, vajagot kārtīgas bēres uztaisīt. Varas vīri nemaz nepajautājuši, kas tas par biedru, nodomājuši, ka tas ir cilvēks, un naudu piešķīruši. Tā vīri varējuši kādu laiciņu kārtīgi dzert vilka bēres, bet par nabaga dzīvnieku arī neaizmirsuši un izrakuši tam lielu bedri.
Zintis Varts