Horvātijas daudzie kāpēc?

Valmieras pilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītāja RITA VIĻUMSONE nav diplomēta vēsturniece, taču, jāatzīst, ka viņas zināšanas par Balkānu pussalas, tostarp Horvātijas, vēsturi ir plašas un spriedumi reizēm neordināri. 

— Horvātijā esmu bijusi tāpēc man radās interese par to, kas Horvātijā noticis un kā tā attīstījusies. Nezinu, varbūt īstie vēsturnieki pēc viena otra domugrauda būs gatavi mani sakapāt gabalos... 
Braukt uz Horvātiju tūrisma ceļojumos pēdējā laikā kļūst par tādu kā modes lietu. Ko cilvēki tur meklē? Pirmkārt, tur ir labas un samērā lētas atpūtas iespējas maigā klimatā. Horvātija ir dabas zeme: tur atrodams gan tuksnesis un pelēkzaļās olīvbirzis, gan jūra un palmu alejas. Otrkārt, Horvātija ir ar ļoti bagātu vēsturi: vēl Rīgas pamatos nebija ielikts pirmais akmens, kad Horvātijas teritorijā jau bija nomainījušās vairākas varas un zeme vairākas reizes pārdalīta. Horvāti ļoti īsu laiku bijuši brīvi: no 852. līdz 1102. gadam un kopš 1991. gada. No 1102. līdz 1409. gadam pār horvātiem valdīja ungāri, pēc tam līdz 1797. gadam — venēcieši, pa vidu turki un līdz 1918. gadam — Austroungārijas impērija. Bija laiks Dienvidslāvijas karalistei, kurā noteicošo lomu ieņēma serbi. No 1947. gada sekoja Dienvidslāvijas Federatīvā Republika ar diktatoru Tito priekšgalā. Šobrīd Horvātija ir pasaulei ļoti atvērta un draudzīga zeme, uz turieni plūst tūristu bari. Nav ko slēpt: daudzi vēlas redzēt, kāda izskatās zeme, kurā pirms dažiem gadiem vēl karoja. Bet kara rētas horvāti dziedē ātri.
Kāpēc horvātu zemei ir tik raiba vēsture? Tur vienmēr ir bijusi robeža starp Austrumiem un Rietumiem. Kad 4. gadu simtenī bruka Romas impērija, tur bija robeža starp latīņu un slāvu liturģiju piekopjošām zemēm, 9. gadsimtā vienā pusē bija Franku impērija, otrā — Bizantija, viduslaikos — no vienas puses Eiropas kultūras zemes, no otras — turki, arī pēdējā Balkānu karā Horvātija atradās pašā notikumu murskulī. Horvātija ir zeme, kuru bez vēstures nevar saprast, ik uz soļa rodas jautājums: kāpēc? Kāpēc, piemēram, Istrijas pussalas senās Pulas pilsētas galveno ielu neklāj romiešu bruģis, bet mazajās tas ir saglabājies? Izrādās, ka Pulas bruģi jābrauc skatīties uz Venēciju. Savā valdīšanas laikā to uz savu dzimteni aizveda venēcieši un ne tikai to. Vēsturē jau parasti nelieto vārdu "izzaga", bet gan "paņēma". Venēcieši nekautrējas "paņemt" pat Svētā Marka mirstīgās atliekas. Bet, piemēram, Zadara netika izzagta, jo tur bija pietiekami izveicīgi pārvaldnieki, kas prata ar venēciešiem noslēgt labus līgumus un sadzīvot.
Patiesībā jau horvāti ir slāvi, kas līdz Adrijas jūrai atnāca 6. gadsimtā pēc Kristus un nemaz nav pašreizējās Horvātijas teritorijas pirmiedzīvotāji. Šo teritoriju pirms viņiem jau bija apguvuši gan ķelti, gan romieši, bet vēl pirms viņiem — ilīrieši, indoeiropiešu tauta, kas Balkānu rietumdaļā uz dzīvi apmetās apmēram pirms1100 gadiem pirms Kristus. Tās bija vairākas ciltis: delmati, histi, liburnieši, japodieši. Šobrīd Horvātijā albāņu ir nedaudz vairāk par procentu. Daļa vēsturnieku uzskata, ka albāņi ir pēdējie dzīvie pēcteči ilīriešu ciltīm.
Japodieši dzīvoja kalnos, ganīja aitas un slikti padevās asimilācijai. Patiesībā romiešiem jau vairāk interesēja līdzenumu tautas. Taču arī japodiešus viņi mēģināja dabūt nost no kalna, bet tas nebija nemaz tik vienkārši, un, ja arī izdevās, tad japodieši nolēma: ja vajag, varam tos romiešu dievus arī palūgt... Bet, kad japodieši atkal bija savos kalnos, viņi pievērsās saviem dieviem. Tā japudieši izdzīvoja. Pagānu slāvu atnākšana sakrita ar kristīgās ticības un kultūras uzplaukumu. Japodieši (vēlāk albāņi) pieņēma gan slāvu kultūru, gan kristīgo ticību. Kad sākās turku laiki, albāņi tika aizspiesti tālāk uz ziemeļiem, albāņi savukārt pabīdīja serbus, serbi — horvātus... Bet kā albāņi kļuva par musulmaņiem? Izrādās, turki vainīgi! Albāņi ilgi mēģināja sadzīvot ar turkiem, pat viņu ticību pieņēma, lai tikai paliktu tagadējā Horvātijas teritorijā. Tāpēc albāņi tagad saka: ja kāds vispār te mēģina runāt par to, kam pieder šī zeme, tad tā ir mūsu. 
Horvātiju ļoti mīl itālieši— viņi, venēcieši, taču tur valdījuši vairākus gadsimtus. Atvaļinājumu laikā tur ir pilns ar itāliešu tūristiem. Saprotams, vēsturisku apstākļu dēļ mīlestība nav gluži abpusēja. Kad pēdējā pasaules futbola čempionātā Horvātijas izlase uzvarēja Itāliju, tie bija milzīgi nacionālie svētki. Horvāti apgalvo: ja reiz nāk kādi kungi, lai tie ir ungāri! Tie savulaik gan ņēmuši horvātus savā paspārnē, taču vienlaikus atļāvuši būt saimniekiem savā zemē un nediktējuši savus noteikumus, bet Zagrebai un Nīnai pat atļāvuši būt brīvpilsētām. Savukārt itālieši vienmēr gribējuši būt noteicēji, sevišķi Adrijas jūrā. Kad 9. gadsimtā horvāti sāka būvēt galeras un kuģot Adrijas jūrā, Triju padome Dodžu pilī izdeva pavēli: visi Dalmācijas jūrnieki ir mūsu ienaidnieki! Tās bija bailes no konkurences. Vēl jau bija bēgļi — uzkoki, kas muka no turkiem un dega cīņā pret tiem. Uzkoki slēpās kalnos un aplaupīja gar jūras piekrasti braucošās galeras — tiesa, sākumā jau tikai tās, kurās nekuģoja kristieši. Taču vēlāk ar laupīšanu aizrāvās un šādi pamanījās saimniekot vairāk nekā gadsimtu. Osmaņu impērija — turki pat neizturēja un griezās pie formālajiem teritorijas saimniekiem venēciešiem, lai tie tiek galā ar pirātiem. Bet venēcieši baidījās gan no vieniem, gan no otriem, tāpēc noslēdza ar uzkokiem līgumu, kas paredzēja, ka turki tiks aplaupīti mazliet mazāk. Par pretimnākšanu uzkoki no venēciešiem saņēma kompensāciju.
Šis ir tikai neliels ekskurss Horvātijas vēstures peripetijās. Tās ir tā savijušās, ka reizēm pat vēstures speciālistiem ir daudz par ko strīdēties, taču ir labi, ja tūristam, kas domā doties uz Horvātiju, ir kaut neliels priekšstats par to, kas tur gadsimtu gaitā noticis.

Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"