Korvatunturi kalna sāga

Reiz sensenos laikos tāltālā Lapzemē, Korvatunturi kalna alā, no egles čiekura izlīda mazs mazītiņš rūķītis. Tas notika pašā aukstākajā un tumšākajā laikā, pašā ziemas viducī, ko Lapzemē sauc par Kaamosu – arktisko ziemu.

Laiks bija auksts un bargs, rūķītis bija mazs un nedrošs. Šīs pirmās viņa dzīves sajūtas, vēlākajos gadu simtos, līdz rūķītis sasniedza brieduma gadus (daži rūķi dzīvo pat vairākus gadu tūkstošus), lika rūķītim daudz domāt un apcerēt savu agro bērnību un tās nepatīkamās sajūtas, ko bija radījis aukstums, tumsa un vientulība. Tā rūķis no Korvatunturi kalna domāja un domāja – gan mācoties rūķu skolā, gan vēlāk studējot Dabas mātes augstskolā, - kā palīdzēt visai dzīvajai radībai pārvarēt šo drūmo laiku un nepatīkamās sajūtas.

Viņam bija daudz dažādu domu un ideju, no kurām dažas viņš arī centās īstenot dzīvē. Vienu vasaru un rudeni tas nenoguris strādāja mežā – cirta un zāģēja kokus, lasīja žagarus un čiekurus, plēsa bērza tāsis un krāva milzīgu ugunskuru. Viņš bija iedomājies, ka, uznākot salam, viņš aizdedzinās ugunskuru, kas degot, visu ziemu dos siltumu un gaismu. Bet ziemas spēki bija lielāki un milzīgas sniega kupenas apraka ne tikai ugunskuru, bet arī pašu kūrēju tik dziļi, ka tas tikai pēc vairākiem gadiem tika ārā no bezgalīgajiem sniega blāķiem. Tad rūķītis saprata, ka siltuma un gaismas avots ir saule, kas vasarā ir spoža un dāsni silda, bet ziemā paliek tālu aiz pamales un līdz Korvatunturi kalnam nemaz neatspīd. Rūķim kļuva skaidrs: vajag vasaras sauli aizkavēt, un rūķis sāka vīt milzu grožus, kuros sagūstīt un piesiet sauli (kā mežonīgos zirgus prērijā), bet līdz ko rūķis uzmeta saulei pītos valgus, tie tūdaļ pat sadega un rūķītim saujā palika tikai gruzdoša pelnu čupiņa.

Ko darīt? Aukstuma un tumsas pieveikšanu rūķis bija izvirzījis par savas dzīves mērķi. Ja viņš to nepieveiks, viņa dzimta nekļūs mūžīga un neiekļūs Lielajā Pasaules Rūķu Goda Grāmatā. Bet pats galvenais, kas lika rūķītim nepagurstoši rosīties, bija domas par tām mazajām radībiņām, kuras ļoti baidījās no tumsas un aukstuma.

Ko darīt? Ar šo jautājumu rūķītis vakaros likās gulēt un rītos modās. Pat naktīs viņu urdīja šis jautājums. Viņš redzēja dažnedažādus sapņus – gan ļaunus murgus, gan krāsainas vīzijas.
Kādu nakti viņš sapnī atkal redzēja savu pirmo ziemu Korvatunturi kalna alā, redzēja, kā mazs rūķītis, nosalis un izsalcis, mēģina ieritināties pērnajās sūnās un nedzirdēt kurkstošo vēderu. Cauri tumsai un kalnu sārmu migliņai viņš ieraudzīja, ka alas pašā tumšākajā stūrī pazib divas mellas ačeles, un ūsains purniņš bailīgi osta gaisu. Tad no tumsas izlīda maza pelēka pelīte, kas garā zirnekļa tīmeklī vilka neparasti lielu (viņas augumam) lazdu riekstu. Mazā pelīte bija gauži nelaimīga – izsalkusi, piekususi un saviem spēkiem nespēja atvērt rieksta čaumalu. Liels bija pelītes pārsteigums, kad no alas otra kakta iznāca mūsu rūķītis ar sudraba veserīti un dimanta kaltiņu (tādi katram rūķim ir kopš dzimšanas). Viens un divi – rieksts tika pāršķelts, kodols sadalīts divās daļās un ātri apēsts. Tad sākās dejas un rotaļas, kas sasildīja mazās sirsniņas un lika gaisā virmot priekam.

Ar gaviļu saucienu rūķis (kam tolaik jau bija pāri pa 200 gadiem) pamodās un sāka lēkāt un kūleņot pa istabu, it kā smejamās zāles saēdies. Taču ne jau zāles bija rūķa jautrības iemesls, bet gan prieks, jo rūķis bija sapratis, kas spēj cīnīties pret tumsu un aukstumu. Cīnīties un to pieveikt.

TAS BIJA PRIEKS.
Rūķis saprata, kas tam ir jādara: visām, visām mazajām (un arī lielajām) sirsniņām ir jādod PRIEKS. PRIEKS visās tā izpausmēs: DOŠANAS PRIEKS, SAGAIDĪŠANAS PRIEKS, GAISMAS PRIEKS, LABU VĀRDU PRIEKS, DZĪVĪBAS PRIEKS, MĪLESTĪBAS PRIEKS - daudzi jo daudzi lieli un maziņi prieki un prieciņi.

Tā kopš senseniem laikiem Korvatunturi kalna rūķis pašā aukstākajā un tumšākajā laikā rāda visiem mazajiem un bēdīgajiem, kā pārvarēt aukstumu, neticību un pelēkās rūpes. Sākumā viņš spēja iepriecināt tikai pašus tuvākos, bet ar gadiem, kad viņa bērni un mazbērni pieauga un sāka tam palīdzēt, tad arvien tālāk un tālāk plašajā pasaulē cilvēki un visa dzīvā radība uzzināja kas ir PRIEKS. Kaut arī daudzās pasaules zemēs šiem rūķiem ir dažādi vārdi – gan Ziemassvētku vecītis, gan Salatētis, gan Santa Klauss (arī pašā Lapzemē viņam tagad ir cits vārds – Joulupuki) viņi visi ir vecā Korvatunturi kalna rūķa radinieki un viņi visi kalpo vienam uzdevumam – dot mums prieku, laimi un nedaudz saules gaismas, lai varētu pārvarēt tumsu, aukstumu un vientulību.

 

Igoors