Andora ir viena no Eiropas sešām valstiņām pundurītēm, kuras 465 kvadrātkilometros mīt tikai nedaudz vairāk kā pieci tūkstoši iedzīvotāju. Zemes virsma vieni paši vareni Pireneju kalni, kuru ielejās izbūvēti ceļi un uzceltas cilvēku mītnes. Par Andoras atrašanās vietu pasaules kartē zina ikviens izglītots eiropietis un to nesajauc ar citu līdzīga nosaukuma kaimiņvalsti, kā tas vēl joprojām mēdz gadīties ar Latviju un Lietuvu.
Nakšņošana debesīs
Apciemojuši Francijā slaveno svētceļnieku vietu Lurdu, brīdi domājam, kurp doties tālāk. Pēc dažiem šaubu mirkļiem, vai maz ir vērts to darīt, tomēr nolemjam aizbraukt līdz tuvējai Andorai, jo kad gan citreiz būs vēl tāda izdevība. Gludi asfaltētā ceļa klātne vijas pa kalnu ieskauto Arjēžas ieleju un visu laiku tiecas tikai augšup, līdz kamēr sasniegti ir mākoņi baltu miglas vālu izskatā. Pamanām kārdinošu vilinājumu Andoras kalnu pārejai izbraukt cauri pa apakšu ienirstot labiekārtotā tunelī. Bet tas jau nu nemaz vairs nebūtu skaisti. Kas braucis pa garāku tuneli, zinās, cik tas ir vienmuļi un apnicīgi. Piedzīvojuma alkas un arī taupības gars, jo par tuneli ir jāmaksā, rosina turpināt ceļu, kas aizlīkumo virs tuneļa melnās mutes.
Ceļa malās ir vērojama kalnu tundras augu valsts kroplīgi bērziņi, kadiķi un reta zāle. Kāds kontrasts, ja atceramies, ka vēl pirms stundas atradāmies saules siltumā un ziedošu firziķu dārzu sabiedrībā. Kamēr ceļa vienā pusē slienas klinšu siena, tikmēr otru pusi sargā ceļa stabiņi, aiz kuriem rēgojas bezdibenis, kam ne galu saredzēt. Vietām redzami vēl neizkusuša sniega blāķi. Par to, ka ziemā šajā apvidū snieg un putina ne pa jokam, liecina ceļa marķējums tā abās pusēs zemē iespraustas kārtis apmēram divu metru garumā. Miglas mākonis kļūst aizvien blīvāks un orientēties var tikai pēc baltajām svītrām nemitīgi līkumojošā ceļa malās. Augstumam pieaugot, sāk knikšķēt ausīs. Mašīnas motora temperatūras rādītājs tuvojas 100 grādu svītriņai. Pamazām kļūst baisi ka tikai neiekuļamies kādā nezināmā ķezā, jo citu mašīnu uz ceļa nav. Bet atpakaļceļa arī nav. Jādodas tikai uz priekšu. Kad mākoņi paliek lejā, skatam paveras burvīga kalnu virsotņu panorāma un Francijas Andoras robežas ciemats ar modernām viesnīcām, restorāniem un veikaliem. Nokalnes rotā slēpotāju pacēlāji. No tā var secināt, ka te galvenā peļņa tiek no kalnu slēpotāju vajadzību apmierināšanas. Kraujas malā plašs asfaltēts laukums, kura bīstamo malu sargā vareni betona kluči. Laukumā jau piestājusi kāda mašīna. Tā ir tūristu mājiņa uz riteņiem, rotāta ar Francijas numuru zīmēm. Tā kā tuvojas vakars, no situācijas saprotu, ka te varētu iegūt sabiedroto pārnakšņošanai. Neesmu alojies. Tomēr bariņā kaut kā drošāk, nekā vieniem pašiem, svešā, klajā vietā paliekot pa nakti. Nekādas prātīgas sarunas gan nesanāk, jo kaimiņš ir franču vienvalodīgais. Viņu tikai interesē, vai mums krājumā nav lētas cigaretes. Kad tādu nav, kaimiņš pazūd savā jaukajā namiņā un vairs laukā nerādās. Jo vakars kalnos taču ir auksts un drēgns. Pa to laiku no tuvējām kalnu virsotnēm sāk velties mākoņi un visu apkārtni ietin pienbaltā miglas puskrēslā. Ir tāda sajūta, it kā būtu nokļūts debesīs, kas taču ir ikviena ticīgā kvēlākais sapnis. Bet, kad nu tur, mākoņu valstībā, esi nonācis, tad nemaz tik svētlaimīgs tas noskaņojums vairs nav. Ne te eņģelīši lidinās, ne svētais Pēteris ar atslēgu saišķi pie jostas staigā, ne ķīseļa upes mannas krastos tek. Valda simtprocentīgs pilinošais mitrums, pūš ledains vējš un ir līdz kaulam drebinoši auksts. Termometrs mašīnā rāda četru grādu siltumu. Nakšņojot mašīnā pie tādas temperatūras, mugurā jāatstāj siltās drēbes un sev virsū jāsasedz viss, kas vien uzklājams un tad vēl tā vien ir, lai normāli varētu aizmigt.
Lejup no kalniem
Rītausmā cauri blīvai mākoņu miglai izcīnos līdz kalnu pārejai, kas ir vairāk nekā trīs tūkstošus metru virs jūras līmeņa. Un tad pienāk mirklis, kad Zemes gravitācijas spēka iespaidā mašīna sāk ripot uz priekšu pati no sevis. Taču šis nemitīgais dabas spēks cilvēkam ir jāapvalda, turot ieslēgtu kādu no pārnesumiem un piepalīdzot ar bremzēm, jo turpmākais ceļš pa Andoras valsti ved tikai lejup. Kad mākoņi atgriezušies tur, kur tiem pienākas būt, tas ir, debesīs, pašam kļūst priecīgāk ap dūšu. Bet varēja taču vakar kādā laiskuma mirklī paklausīt tuneļa uzrakstu aicinājumam. Tad būtu zaudēti neaizmirstamie mirkļi, ko sagādāja īstā Andora mežonīgu klinšu un kalnu zeme, kur cilvēka dzīvei atvēlētas tikai dažas augstu kalnu ieskautas ielejas strauju upju krastos.
Viens aiz otra parādās ciemati, kuru izskata īpatnības noteic vietējie būvmateriāli pelēki akmeņi un brūni lakots koks. Jumtu segumam kalpo tumšpelēka dabiskā šīfera plāksnīšu mozaīka. Ielas malā šur tur pie namu sienas uzkarinātas glītas kastītes, kurās salikti polietilēna maisiņi. Kā noprotams, šie maisiņi domāti suņu mēslu savākšanai, jo uzzīmēts suns ar klimpu zem astes paskaidrojums, kas labi saprotams visās pasaules valodās. Līdz ar cilvēces labklājības celšanos, kad gandrīz katrs var atļauties sev nopirkt mīlestību par naudu, tas ir, iegādāties suni, šis radījums pilsētā var sagādāt nopietnu higiēnisku problēmu. Un te, lūk, tik vienkāršs un ģeniāls atrisinājums: pa rokai tīri maisiņi, gružu kaste un soda draudi nepaklausīgiem suņvežiem.
Galvaspilsētā Andorā
Gar galveno ceļu pirms galvaspilsētas Andoras sākas nepārtraukta priekšpilsēta. Bieži ir maksas autostāvvietas, ko vērīgi uzrauga viscaur sarkanā tērptas policistes. Izklaidība var maksāt dārgi, tādēļ ar šiem iestādījumiem nemaz neielaižos darīšanās. Ļoti daudz bāru, restorānu, viesnīcu un tirgotavu. Norisinās intensīva celtniecība. Kur vien skaties, pret debesīm savu knābi izslējis kāds dzelteni krāsots torņa celtnis. Pa valsts vienīgo galveno ceļu plūst nemitīga automobiļu straume: visdažādāko marku vieglie automobiļi, lielie kravenieki un autobusi ar ārzemju tūristiem. Tas nepārprotami liecina par valsts uzplauksmi, lai gan mazliet nostāk no galvenās dzīvības artērijas rēgojas neauglīgas klintis un akmeņi, kur pat vispieticīgākā augu valsts nīkuļo. Turpretī pie lielveikala jau pa labu gabalu saskatāms uzraksts vēstī, ka te veikalam piederošā plašajā divstāvu laukumā stāvēšana ir GRATUIT, tas ir, par baltu velti. Tas izklausās pēc aicinājuma: "Atstāj savu spēkratu un nāc mūsu valstībā iepirkties uz nebēdu, jo te ir ievērojamas nodokļu atlaides un tādēļ viss lētāks nekā citur!" Turpat nojumē sarindoti arī lieli iepirkumu rati, kas paņemami bez eiro monētas ieķīlāšanas. Šis laikam ir tas pats veikals, kur tikām atvesti 1997. gadā, kad piedalījos grupas ceļojumā pa Spāniju ar firmas autobusu. Toreiz te nokvernējām kādas septiņas stundas, kamēr autobusa stūrē iemontētais skaitītājs fiksēja normatīvos paredzēto šoferu atpūtas laiku. Ceļotāji no Latvijas toreiz līdz apnikumam klaiņoja pa veikala plašumiem, pie reizes iemantodami pārliecību, ka Andora ir viena traki garlaicīga vieta. Gluži citāds iespaids ir radies tās otrreizējā apmeklējuma laikā, kad cauri Andorai izbraucu no viena gala līdz otram un sajūsmināts vēroju sniegotās kalnu virsotnes, varenās, drūmās klintis un darbīgos cilvēkus. Pie Andoras labumiem var vēl pieskaitīt salīdzinoši zemās degvielas cenas. Vidēji Vācijā 95. markas benzīns maksāja 1,10 eiro, Francijā 1,08, Spānijā 0,82, Portugālē 0,91, bet Andorā 0,75 eiro. Tikai viens sliktums tomēr pastāv: kalnu aizās ir traucēta gaisa apmaiņa un ļoti intensīvās satiksmes dēļ palielinātā koncentrācijā uzkrājas automobiļu dūmgāzes.
Izbraucot no Andoras, kas nav Šengenas līguma valsts, jāiziet robežkontrole. Kamēr Andoras policisti vienaldzīgi vēro mašīnas, kas atstāj šo mazo un kalnaino zemi, tikmēr spāņu varas vīri ir apzinīgāki un katram Spānijā iekļūt gribošajam tomēr veltī mirkli uzmanības, par to gan pasēs nekādas atzīmes nedarījuši.
Viljars Tooms