Dažiem Kirgizstāna ir nezināmā zeme, daži to ir izbraukājuši krustu šķērsu vēl Padomju Savienības laikos. Man izdevās apmeklēt Kirgizstānu, lai piedalītos starptautiskajā Centrālāzijas vasaras skolā Ošā.
Lidmašīnā arī aitas
Pēc četrdesmit minūšu lidojuma no Kirgizstānas galvaspilsētas Biškekas esam piezemējušies Ošā. Sajūtot, ka lidmašīnas izlaistie riteņi pieskaras skrejceļam, manī ieplūda neaprakstāma vēlme dzīvot. Kyrgyz Airlines lidmašīnas ir krietni nolietotas un tehniski neatbilstošas mūsdienu standartiem. Lidmašīna ir maza, JAK 40. Uz Ošu ar mums kopā lido vēl bariņš mazu bērnu, kas dodas uz Āzijas dziesmu un deju festivālu. Mazie neiztur spiediena maiņas un salonā jau tā nesvaigais gaiss tiek sabojāts līdz pēdējam. Iekšzemes reisos var vest praktiski visu, arī aitas. Tomēr, neskatoties uz servisu, skats caur netīro iluminatoru ir fantastisks. Mēs lidojam zem mākoņiem un skaidri redzamas kalnu kores un virsotnes. Dažbrīd pat šķiet, ka tūlīt aizķersimies aiz virsotnēm, un šis skats no augšas uz kalniem var pilnīgi aizstāt nekomfortablo un, man liekas, gana bīstamo pārlidojumu.
Ošā mūs sagaida apjukums, kalni, tradicionāla aziātiska pilsēta un bars uzmācīgu taksistu. No tiem atkaujamies un tad jau atbrauc mūsu sagaidītāji. Saule karsē tuvu pie četrdesmit grādiem, un galva ir pilnīgi brīva no domām. Mēs vienkārši plūstam pa straumi, lai kur arī tā nestu. Mūs aiznes uz Ošu ar 300 000 iedzīvotājiem, no kuriem gandrīz puse ir uzbeku. Uzbeki ir manīgāki tirgoņi, tāpēc tirgū redzami gandrīz tikai viņi. Kirgīziem diez ko viņi nepatīk un Kirgizstānas dienvidos to attiecības ir saspīlētas. Oša ir 3000 gadu veca un spēlējusi nopietnu lomu dažādas impērijās. Pilsēta arī kalpoja par svarīgu vietu Lielajā Zīda ceļā, kas savienoja Rietumus ar Austrumiem vairāk nekā tūkstoš gadu.
Tur satiekas visi
Ir pusdienlaiks, pats karstākais dienas garumā. Esam nolikuši mantas mums atvēlētajā dzīvoklī un mūsu vidū valda vienprātība par to, ko darīt turpmāk: jādodas uz tirgu. Tā ir vieta, kur satiekas visi, tur var atrast un zaudēt visu. Tie plešas milzīgās teritorijās un valdzina ar savu kultūru, savdabību un pārbagātību. Tirgū var iepirkties vai pārdot, spēlēt bingo vai biljardu, ieturēt maltīti, zagt vai slēpties. Ošā manīju tikai vienu pārtikas veikalu, kas bija patukšs un orientēts uz tūristiem, jo tur varēja norēķināties elektroniski. Visa dzīvība dzirkstī tirgū, jo te ir, pirmkārt, augļu pārbagātība: arbūzi, melones, aprikozes, persiki, nektarīni, ķirši, zemenes, āboli, hurma, vīnogas, dateles, vīģes, rieksti, mandeles un daudz kas cits svaigā, žāvētā un vēl daudzos citos veidos. Tad, protams, atrodami dārzeņi un citi augi. Otrkārt, tur visas iespējamās saimniecības preces un mēbeles, apģērbs, medikamenti, suvenīri, naudas maiņa, legālas un nelegālas lietas. Tirgoņu darbs nav tikai darbs, bet gan īpatnējs dzīvesveids. Par kaulēšanās pamatprincipiem biju jau dzirdējis Latvijā, tagad to nācās likt lietā. Sarunas par augļu iegādi vedas labi un mēs uzreiz iepatīkamies vietējiem, jo pārvaldām krievu valodu. Beidzot nokaulēju persikus par trīs reizes mazāku summu kā sākumā prasīts. Tirgoņi uzskata ja netiek kaulēta prece, tad tu to necieni un neesi gatavs par to cīnīties. Pretēji pie mums, kur tirgoņi domā, ka kaulējot tu uzskati preci par nekvalitatīvu. Ja neievēro elementārus likumus, riskē ar cieņas zaudēšanu.
Viens no galvenajiem priekšnoteikumiem, iepērkoties tirgū, ir valsts nacionālās valūtas klātesamība. To arī dodamies iepirkt. Iespējas apmainīt valūtu ir visplašākās, sākot ar nelielām firmām, kas vizuālu apveidu iegūst mazos kioskos, arī bankās un tirgos pie individuāliem tirgoņiem. Tirgus kurss ir visizdevīgākais, taču ārzemniekiem ieteicamākais valūtas apmaiņas veids tomēr ir bankas, kaut arī bankas mēdz krāpties. Mēs tomēr dodamies uz tirgu. Es dodos iekšā, mana draudzene paliek netālā interneta kafejnīca sargāt mantas. Mērķis ir apmainīt 50 dolārus. Sarunājos ar vairākiem uzpircējiem par summu un nepērku pie pirmā satiktā. Beigās uzticības mazumiņu manī iedveš kāds uzbeks, pie kura iegūstu krietnu papīru žūksni. Ātri iestūķēju naudas blāķi kabatā un, ar rokām pieturēdams kabatas, steidzos ārā no tirgus. Lielajā steigā atduros pret diviem vietējiem miličiem, kas mani sagaida ar platu smaidu. Par miliču izturēšanos pret ārzemniekiem biju dzirdējis bezmaz vai šausmu stāstus, tāpēc uzreiz nodomāju laisties lapās. Pēc īsas un laipnas sarunas atvadījos un solījos satikties citreiz. Lai arī citu ceļotāju pieredze ar miličiem bija daudz bēdīgāka, mums mēneša laikā neradās nekādas problēmas. Tomēr iedzītās bailes no miličiem saglabājās.
Laikam nav nozīmes
Kirgizstānā precīzam laikam nav sevišķi liela nozīme. Ļaudis satiekoties neaprobežojas ar sasveicināšanos vien, bet gan pārmij visu dzīvi, izprašņājot par visu radinieku gaitām un likteni. Laiks šķiet apstājies vai tā nav vispār. Sarunājot ar kādu satikties divos, nav jābrīnās, ja sagaidāt piecos, jo pa ceļam noteikti būs saticis kādu paziņu vai radinieku un pārmijis dažus vārdus. Dažreiz mani tiešām pārsteidz, kā cilvēki nenokavē autobusus un lidmašīnas. Šķiet, lieki ir atzīmēt, ka vietējie Ošā nenēsā rokaspulksteņus. Laiks tiek prasīts visu laiku man un citiem ārzemniekiem, kas sākumā ļoti tracināja. Tomēr perfekti iemācos krieviski pateikt pareizu laiku. Visam ir sava kārtība, taču tikai vietējiem saprotama. Mums tā šķita nereāla un varbūt tāpēc tik brīnišķīga.
Kalns pilsētas vidū
Oša ir īpaši krāšņa un sakopta, jo tiek gaidīts liels notikums 3000 gadu pastāvēšanas svētki. Skaitlis šķiet mistiski liels un neaptverams. Ar nacionālu lepnumu stāstām, ka mūsu galvaspilsētai Rīgai jau vairāk par 800 gadiem, un tūlīt vietējo acīs parādās smīns. Kas gan tas ir salīdzinājumā ar trīs tūkstošiem! Manuprāt, Ošas nozīmīgākā vieta ir pilsētas centrs, kura vidū slejas svētais Suleimana kalns klints bluķis Gaiziņa augstumā, no kura var pārskatīt visu pilsētu. Kalna pakājē ieeju rotā arābiska izskata vārti. Tepat laiku lietderīgi izmanto dažādi suvenīru tirgoņi un fotogrāfi. Līdz augstākajai virsotnei var doties divējādi, pirmkārt, izmantot jau sagatavotās trepes, kas slejas līdz augšai, un, otrkārt, rāpties pašu spēkiem pa klints bluķiem. Mēs izvēlamies otro un kāpiens ne nav ilgs, ne grūts. Kalna pakājē, no kuras kāpjam, atrodas nelieli kapi, kas nokrišanu padara vēl simboliskāku. Kalna virsotnē ir uzcelta neliela mošeja. Blakus plīvo valsts karogs. Mošejas grīda ir kalna virsotne, kas ir nopulēta gluda. Var tikai censties iedomāties, cik cilvēku tūkstoši ir pulējuši mošejas grīdu ar savām plaukstām un ceļgaliem! Cilvēki regulāri plūst uz kalna virsotni, lai lūgtu. Mošeja ir ļoti sena, pieskaroties var sajust senatnes elpu. Starp citu, Ošas iedzīvotāji šo vietu uzskata par otru Meku, kaut arī pasaulē tādas sastopamas daudz. Tomēr kalnam ar mošeju galā piemīt ļoti īpašs valdzinājums, kas liek mums rāpties augšā katru brīvu brīdi. It sevišķi vakarā ap deviņiem, kad rietošā saule un pilsētā iedegtās lampas veido dīvainus rakstus. Pie vairākuma mājām atskan lūgšanu dzirnaviņas, saplūstot kopā vienotā murmināšanā. Pilsēta it kā saplūst vienā veselumā, veidojot vienu organisku ķermeni. Un mēs esam daļa no tās.
Mēslu žogi, rozā laternas
Atšķirībā no Biškekas, kur dzīvojamās mājas ir padomiskas, Ošā ēkas ir tradicionālas un vairāk kirgīziskas. Dzīvojamās ēkas ir parasti vienstāva, zemas ar augstiem koka vai metāla vārtiem. Mūris ir veidots no liellopu mēsliem un akmeņiem. Visas ēkas krāsotas krēmkrāsas un pelēkos toņos, kas padara tās visas par vienmuļu masu. Nereti uz māju fasādēm vai vārtiem rotājas uzraksti, kas liecina par vēlmi pārdot šo īpašumu. Daži uzraksti liekas rakstīti jau sen, tāpēc rodas iespaids, ka mājas te pārdot ir gana grūti. Kā izņēmumu ēku celtniecībā var minēt dažas padomju stila bloka mājas, kurās dzīvo pilsētas turīgākie ļaudis. Tādā mājā apmetāmies arī mēs. Protams, arī Ošā ir sastopamas savrupmājas ar vairākām garāžām, kas nereti pieder deputātu ģimenes locekļiem. Lai arī vienkāršo ļaužu mājas neizceļas ar krāšņumu, par to ir padomāts, krāsojot citas pilsētas detaļas. Visas laternas, ceļu apmales un dažbrīd arī sētas ir izraibinātas ar košām krāsām rozā, gaiši zilu, dzeltenu un zaļu, kas rada īpatnēju kontrastu. Kirgīzu dzīvojamo māju vienkāršību droši vien visvairāk izskaidro kirgīzu relatīvi nesenā urbanizācija.
Piekopjot nomadu dzīvesveidu, mājas ar pamatiem bija pilnīgi liekas un ērtākas un efektīvākas bija pārnēsājamas mājas, respektīvi, jurtas. Jurtas ir ievērojamākais kirgīzu nomadu sasniegums. Tās ir darinātas no filca, kas pasargā gan no saules karstuma vasarās, gan lietus un sala ziemās. Jurtas ir apaļas formas ar ugunskura vietu vai zemu galdu vidū. Telpas labā puse ir paredzēta sievietēm, darbarīkiem un bērnu mantām, toties kreisajā pusē vīriešu puse, kur tradicionāli glabājas segli, iemaukti un citas vīru lietas. Jurtas vidū griestos ir apaļas formas caurums gaismai un dūmu izvadīšanai ar pārliektām un krustotām klūdziņām. Šis jurtas caurums ir iemantojis visas Kirgizstānas simbolu un ir attēlots valsts karogā, apkārt piezīmējot saules starus. Mūsdienās jurtas vēl joprojām tiek aktīvi izmantotas kalnu ganībās, kurās dzīvo čabani gani.
Rolands Puhovs