Par 10 dolāriem minaretā
Samarkandā ielidojām jau vakarā, un, iekārtojušies viesnīcā pilsētas centrā, devāmies pirmajā pastaigā pa pilsētu. Nonākuši pie samta virvju nožogojuma Registāna laukumā, apstājāmies, lai aplūkotu apgaismotās varenās austrumu celtnes Ulugbeka medresi un mošeju ar četriem minaretiem. Pienāca laipns milicis un jautāja, no kurienes viesi. Tad viņš ieveda mūs mošejā, atslēdza un izrādīja suvenīru tirgotavu, uzaicināja mūsu meitenes uzvilkt uzbeku nacionālo tērpu un nofotografēties. Beigās tika piedāvāts sevišķi noslēpumains un ekskluzīvs pasākums uzkāpšana 46 metru augstajā minaretā. Tikai par 10 ASV dolāriem... Protams, ka piekritām. Kāpām augšā pa stāvajām un šaurajām vītņu kāpnītēm minareta iekšpusē. Te viss bija krietni apdrupis, pavisam nesagatavots tūristu apmeklējumiem, bet mūs jau tas netraucēja. Augšā vietas pietiek tikai diviem cilvēkiem, viens izbāž galvu pa jumta lūku un apbrīno naksnīgo Samarkandu, otrs gaida. Netālu redzams skaistā zaļā krāsā izgaismots kupols, izskatās, it kā būtu no vara, bet patiesībā tas klāts ar keramikas plāksnītēm. Kad nokāpām lejā, izrādījās, ka laipnais milicis vēlas 10$... no katra cilvēka. Tas izraisīja nelielu izbrīnu, bet latvieši jau nav sīkumaini, nekaulējas, maksā un ir ļoti apmierināti ar redzēto.
Nākamajā dienā tā pa īstam izjutām, ka atrodamies siltajos platuma grādos karsts, bet gaiss ir sauss, un līdz ar to karstums vieglāk paciešams. Tāpat top skaidrs, ka arbūzus un melones te var patērēt lielos daudzumos gaiss ir tik sauss, ka viss mitrums no organisma iztvaiko, nemaz to neapgrūtinot ar vispārzināmā veida pārfiltrēšanu. Samarkandas ielās daudzās vietās ir krāni vai gumijas šļūtenes ar pastāvīgi tekošu ūdeni var padzerties, nomazgāt augļus vai atvēsināt pārkarsušās ķermeņa daļas.
Pilsētas centrā neredz citu sabiedrisko transportu kā tikai mazos vietējā ražojuma Dienvidkorejas firmas "Daewoo" mikrobusiņus to ir ļoti daudz. Visur norisinās dzīva tirdzniecība, sākot ar suvenīriem un beidzot ar maizi un augļiem, pārsvarā arbūziem un melonēm. Maize te ir visur vienāda apaļas formas plāceņi, pārdod to pliku, bieži vien tāpat uz kaut kādiem rateļiem vai krēsliem saliktu.
Samarkandā un arī citur Uzbekistānā redzami plakāti ar vadoņa uzmundrinošo paredzējumu: Uzbekstāna valsts ar lielu nākotni.
Braucot pa Uzbekistānas un Tadžikistānas ceļiem cauri ciematiem un nelielām pilsētām, iespaids nebija sevišķi iepriecinošs: valstis ar smago padomju laiku mantojumu un joprojām bez attīstības, vēl vairāk daudzi brauc strādāt uz Krieviju, jo uz vietas darba nav. Kalnos infrastruktūra neattīstīta, pareizāk tās nav vispār. Ceļi ļoti slikti, bedraini, vairāk piemēroti ēzeļu transportam, ne automašīnām.
Dzidrie un duļķainie ezeri
Nokļuvuši kalnos un uzcēluši plecos savas apjomīgās mugursomas ar ekipējumu un pārtiku divām nedēļām, sākām pārgājienu no Artučas bāzes uz Kulikalonu ezeriem un Alaudina pāreju visi 12 kopā, pēc tam sadalījāmies divās grupās spēcīgākajiem paredzēts garāks maršruts ar vairāk pārejām, mums, mazāk pieredzējušiem īsāks maršruts. Alaudina pāreja nav sevišķi augsta (3700 m v.j.l.), un uz to ved labi marķēta un aromatizēta taka (ar ēzeļāboliem). Pašā gājiena sākumā negaidīti traumu guva Vita: no netālu esošās ganu apmetnes atskrēja divi suņi un viens iekoda kājā. Kāja tika apsaitēta, un Vita uzkāpa pārejā un nokāpa lejā, kur laimīgā kārtā sastaptajā franču grupā bija ārsti, kas tad arī uzlika šuves suņa zobu atstātajām brūcēm.
Fanu kalnu īpatnība un skaistums ir daudzie ezeri, ūdens tajos parasti ir dzidrs un saulē tie zaigo zilās un zaļās nokrāsās, izņemot Mutnije ezerus, kas atrodas diezgan augstu kalnos un kurus ieraugot skaidra top nosaukuma izcelsme ūdens pelēks un duļķains.
Pie skaistā Alaudina ezera grupas šķīrās, lai satiktos jau citā ielejā pie Allo ezera un kopā dotos uz Čimtargu, kas ir Fanu augstākā virsotne. Turpmākajās piecās dienās uzkāpām vairākās pārejās. Mūsu mazā grupa uzkāpa četrās, augstākā no tām Dvoinojas pāreja (4200 m). No Mutnije ezeriem pa lielākiem un mazākiem akmeņiem bagātu reljefu devāmies uz Kaznoka pāreju, kurā uzkāpām pa stāvu sniega kuluāru, bet nokāpām pa nobirām klātu nogāzi, kas nemaz nebija viegli ar smagajām mugursomām, jo ļoti jāuzmanās, lai uz nobirām neizslīdētu. Jaunākie un stiprākie grupas dalībnieki nokāpa ātrāk, es vēl pēc saules rieta pieres lukturīša gaismā kopā ar Egīlu, kurš mani gaidīja. Nakšņojām pie Kaznoka upes un otrā rītā pa skaisto Kaznoka upes ieleju gājām uz augšu. Fanu ainavai raksturīgos brūngani pelēkos krāsu toņus te atdzīvina gan zaļa zāle, gan zilas un dzeltenas puķītes, arī savvaļas maurlociņi te aug, bet upei pāri vietām ledus vāki. Kāpjot vēl augstāk, atkal tikai akmeņi, klintis un sniegs. Nākamajā dienā mums izdevās uzkāpt trīs pārejās: Čeļabinskas, Kišiņevas un Dvoinojas. No augšas pavērojām Birjuzova ezeru saules gaismā zils un skaists, sava nosaukuma cienīgs. Kāpšanas pūles atalgoja plašā panorāma, kas paveras no pārejas. Visapkārt īstais kalnu skaistums: sniegotās virsotnes un stāvās klinšu sienas. Grēdai otrā pusē lejā uz Zindona ieleju kāpām no Dvoinojas pārejas. Trīs no grupas, pa stāvu sniegainu nogāzi lejā kāpjot, pa kārtai izslīdēja un pašļūca uz dibeniem, bet laimīgā kārtā viņiem izdevās sabremzēties un iztikt bez nopietnākām sekām. Pa lielu akmeņu krāvumiem un sīkāku nobiru sabērumiem nokāpuši 1000 metrus zemāk, nonācām pie ļoti skaistā Lielā Allo ezera, kuram vienā pusē ir stāvas un augstas klintis, bet otrā pusē no lieliem akmeņiem veidota lēzenāka nogāze, kur starp akmeņiem aug dažas arčas, te izveidoti maziņi laukumiņi teltīm, un par kādreiz te pabijušo alpīnistu skaitu liecina sarūsējušu konservu kārbu kaudzes. Te arī sagaidījām mūsu otru grupiņu. No šejienes sākas maršruts uz Čimtargas virsotni, ko sasniegt gan neizdevās nevienam no mūsu grupas, jo uznāca lietus un sniegs un tehniskie apstākļi uz kalna bija izmainījušies.
Cik Dievs uzcēlis, tik velns nojaucis
Nezinu, ko par Fanu kalniem domā ģeologi un citi zemes garozas uzbūvi saprotoši speciālisti, bet man šie kalni izskatījās stipri nepabeigti, vai varbūt tie no liela vecuma sākuši sairt? Varētu domāt, ka viss noticis kā latviešu tautas pasakās par baznīcu celšanu: cik Dievs dienā uzcēlis, tik velns naktī nojaucis. Te tie Dieva celtie stāvie klinšu kalni slienas pret debesīm, bet milzīgs daudzums velna noārdīto akmeņu aizbēruši ielejas visā platumā, tā, ka pat upītei jāpazūd zem akmeņiem un nobirām, lai izlauztos zemes virspusē kaut kur krietni tālāk. Pie tam visi šie Dieva vai velna būvgruži neatkarīgi no izcelsmes ir asi un šķautņaini, ar laiku viņu asums sāk acīs durties, skatiens alkst ieraudzīt kaut ko zaļu un dzīvu. Arī Allo ezers izveidojies, milzu nogruvumam aizberot ieleju visā platumā. Un katram, kas vēlas pa šo ieleju uzkāpt vai nokāpt, jātiek cauri milzu akmens bluķu labirintiem un pāri nobiru nogāzēm, tāpēc liels bija mans izbrīns, kad ieraudzīju te ēzelīša atstātas vizītkartes: droši vien kāds ārzemnieks bija nolīdzis nastu nesēju, jo šajā augstumā, kur zāle neaug, vietējie gani nemēdz uzturēties. Mēs pie civilizācijas atgriezāmies, kāpjot lejup pa šiem pašiem milzu akmens bluķiem un nobirām klātajām nogāzēm, pa stāviem kanjoniem ielejas sašaurinājumos un zemāk jau pa ganu takām upes krastos. Redzējām tūkstošgalvu aitu un kazu ganāmpulku, maziņos kartupeļu lauciņus un aprikožu dārzus, kas aug apūdeņotajos zemes gabaliņos, redzējām daudzos ēzelīšus, kas nes visu sienu un malku, cilvēkus un viņu mantas. Izbaudījām arī vietējo ļaužu viesmīlību, kad tie uzaicināja paciemoties viņu mītnēs.
Putinu gaidot
Samarkandā atgriezušies, uzzinām, ka rītdiena būs īpaša, bet ne jau tāpēc, ka mēs te esam ieradušies, bet gan tāpēc, ka rīt te ieradīsies Krievijas prezidents Putins. Un tāpēc jau šodien tiek slēgta satiksme uz lidostu un pilsētas centrālajās ielās, no tām padzīti visi ielu tirgotāji ar maizi, arbūziem un visu pārējo, ko te tirgo uz ielām. Arī mūsu autobuss līdz viesnīcai netika, nesām savas somas pa centrālo ielu kājām. Šķērsieliņās, no kurām var izbraukt uz galveno ielu, šķērsām brauktuvei saliktas smagās mašīnas, nu gluži kā Rīgā barikāžu laikā. Tiek krāsots, pucēts, asfaltēts. Vakarā no Registāna laukuma miliči dzen projām visus vietējos, bet ārzemnieki, tādi kā mēs, varam staigāt un skatīties, cik patīk. Un ir ko paskatīties. Ulugbeka medrese un mošeja ir skaisti izgaismota dažādu krāsu mainīgās gaismās. Dažos kokos lampiņu virtenes sakarinātas kā Ziemassvētku eglītē. Arī centrālā iela izgaismota kā svētkos.
Kalnu grēdas paliek zem lidmašīnas spārniem, un pēc triju nedēļu prombūtnes tūrists atgriežas mājās, atmiņā pārcilādams redzēto. Jā, fantastiski tie Fanu kalni ir, vilinoši un interesanti, bet cik tur tā skaistuma? Vai var saukt par skaistu ainavu, kurā ir trūcīga augu valsts un kurā dominējošās ir brūni pelēkās krāsas, bezgalīgās Dieva būvgružu kaudzes, sabirušie lielie un mazie akmeņi? Vistipiskākā Fanu bilde šaura ieleja ar nelielu upīti vidū, kuru ietver nobiru veidoti krasti ar retām arčām tūjām līdzīgiem kokiem, vai arī augstas klinšu virsotnes, kuras slejas ārā no nobiru nogāzēm. Līdz īstajam kalnu skaistumam baltajiem sniegiem ilgi un apnicīgi jākāpj pa šiem Dieva būvgružiem, neredzot ne zaļu zāli, ne koku. Un tad jau tāds aizbērtas ielejas brīnums kā zaļš ezers liekas bezgala skaists. Patiesībā, ja ir iespēja pavērot to dažādā apgaismojumā, tad var izdoties ieraudzīt gan brīnumainas krāsas, gan saulē zaigojošus sīkus vilnīšus. Tāpat arī pelēkās un brūnganās klintis saules rieta vai lēkta laikā tās iekrāsojas košās sārto un dzelteno toņu nokrāsās. Pat Mutnije ezeri uzlēcošas saules staros pārvēršas par spoguli, kurā iezaigojas blakus esošo sniegoto kalnu atspulgi. Un tomēr: pēc visa redzētā skaistuma un interesantās laika pavadīšanas tālās Vidusāzijas kalnos ne ar ko nav salīdzināma brīnišķā sajūta, ka esam mājās, savā Latvijā, savā visskaistākajā zaļajā zemītē ar balto smilšu liedagu un jūru!
Lauma Ērgle