Nav šaubu, ka šī sieviete ir bijusi svēta. Iespējams, ka šis ir tas gadījums, kad mums, pārējiem, baznīcu ieskaitot, viņas atzīšana par svētu ir ļoti nepieciešama. Nevis mēs pārbaudām viņu, nevis cilvēciskā baznīca pārbauda viņu, vai viņa ir svēta, bet viņas dzīves liecība pārbauda mūs. Sabiedrībai ir nepieciešama viņas oficiālā iecelšana svēto kārtā, lai mēģinātu akumulēt viņas apliecinātās humanitārās un cilvēcības vērtības, aktualizētu, saprastu viņas izpausmju fenomenus. Tas mūsdienu pasaulē šobrīd ir ļoti būtiski. Pateicoties Mātes Terēzes personībai, Kalkuta ir kļuvusi par mūsdienu pasaules realitāšu simbolu. Liela daļa ceļinieku, apmeklējot Kalkutu, redz to viņas acīm. Vēl vairāk: daudziem šis apmeklējums kļūst par svētceļojumu uz viņas pilsētu. Tā bija arī man.
Kad jau biju pavadījis Kalkutā divas nedēļas, mans draugs Kurts kādu dienu teica: "Šovakar ar velosipēdiem brauksim apciemot Mātes Terēzes mājas un arī patlabanējo centrālo mītni." Vispirms devāmies uz namu, kas bija pirmā viņas apmešanās vieta: Mihaēla Gomesa māju, kurā Žēlsirdības misionāres uzturējās no 1949. gada februāra līdz 1953. gadam, kad Māte Terēze un divdesmit astoņas pirmās māsas pārvācās uz tagadējo Mātes māju, kas līdz pat šai dienai ir centrālā vieta visam ordenim. Pirms Gomesa mājas Māte Terēze kādu nelielu laiku vakaros bija pārgulējusi kādā citas kongregācijas mūķenēm piederošā mājā, pa dienu strādājot graustos, līdz apstākļu sakritības dēļ Gomesa kungs ieaicināja viņu savā namā.
Mājas ārpusē nav nekāda uzraksta, kā es savā rietumnieka sabojātībā biju iedomājies un gaidījis. Āzijā pasaules uztvere par vērtībām un zīmēm ir nedaudz citāda. Dodamies iekšā vairākstāvu pamatīgajā mūra namā un otrajā stāvā sastopam kādu pavecāku kundzi, kas arī labprāt apstiprina, ka te jau tās māsas arī visas ir mitušas, darbojušās. Tā ir Gomesa kundze, bet pats Mātes Terēzes labdaris M. Gomess jau vairākus gadus ir miris. Istabas ir ļoti vienkāršas, bet ne gluži askētiskas. Acīmredzot toreiz pagājušā gadsimta 50. gados Mātes Terēzes ordeņa praktiskā filozofija vēl tikai veidojās. Indietis M. Gomess mūžam vēsturē paliks kā pirmais, kas saprata Mātes nodomus un viņu praktiski atbalstīja. Svētbildes trepju telpā un istabā, šķiet, vēl no tā laika. Te pirmo reizi man nedaudz reālistiskāks kļūst Mātes padarītais. Viņai askētisms nebija pašmērķis, tādēļ masu mediju radītais priekšstats, ka viņa ir dzīvojusi graustos kopā ar nabagiem, gluži neatbilst patiesībai. Viņa tur noteikti ir ar māsām strādājusi jau no paša sākuma līdz pat gandrīz galīgam spēku izsīkumam, tomēr citādi viņa ir izmantojusi Dieva sūtītās dāvanas nabagu un sava ordeņa labā, gan zinot robežu: "Lai nabagiem nebūtu no mums jākaunas."
Laikā, kad interese par Mātes Terēzes darbu bija sevišķa liela un brīvprātīgo galvenokārt jauniešu no Rietumiem ļoti daudz, māja brīžiem izrādījās par mazu. To ievēroja kāda bagāta indiete, kas dziļi simpatizēja Mātes Terēzes aktivitātēm, un vēlējās uzdāvināt vienu no saviem namiem. Māte, apskatījusi namu, ļoti atvainojās iespējamai dāvinātājai un sacīja, ka diemžēl nevar pieņemt šādu dāvanu, jo nams ir pārāk grezns viņas ordenim: "Mēs nevaram pieļaut, lai nabadzīgajiem rastos nepilnvērtības sajūta brīžos, kad viņi mūs apmeklē."Ikreizbijanepieciešams meklēt zelta vidusceļu, lai misija varētu turpināties, taču reizē bija arī būtiski saglabāt maksimālu atvērtību dzīves cietējiem.
Devāmies tālāk uz pašreizējo Mātes Terēzes māju. Mazliet pārsteidz lielās mazo sarkano karodziņu virtenes turpat netālu no mājas: uz katra mazā karodziņa sirpis un āmurs... Izrādās, blakus mājā atrodas viens no Kalkutas kompartijas centrālajiem namiem.
Virs askētiskajām durvīm maza plāksnīte angļu valodā, kas norāda: "Māte ir iekšā". Agrāk tā bija maināma un uz tās varēja arī novietot uzrakstu "Māte ir ārā". Tā Mātes Terēzes dzīves laikā bija informācija tiem daudzajiem cilvēkiem, kas vēlējās viņu sastapt.
Īsi piezvanām pie durvīm, un kāda no jaunajām māsām mums atver. Esam nedaudz agrāk par oficiāli atļauto vizīšu laiku pulksten četriem pēcpusdienā, taču iekšā tiekam. Sirsnīga vienkāršība te patiesi uzrunā. Pirms ieejam nama pirmajā stāvā, saskaņā ar Indijas tradīciju pirms iešanas templī novelkam apavus. Gluži tāpat kā Gomesa mājā askētiskais stils arī šeit ir izturēts. Telpā, kas veltīta Mātei Terēzei, uz sienām dažādu gadu fotogrāfijas, ar roku glīti rakstīti teksti, kas raksturo būtiskākos posmus ordeņa vēsturē. Visā vienkārša nesamākslotība, šķiet, tieši tāda, kāda Māte arī ir bijusi. Vienīgā greznība labā nozīmē ir vērojama uz Mātes marmora kapa, kur katru dienu no visvienkāršākajiem ziediem tiek izveidots kāds Mātes teksts, todien tas bija: "Dievs ir Mīlestība."
Neindietei, turklāt kristietei panākt šāda līmeņa atpazīstamību un ietekmi labā nozīmē Indijā ir patiesi apbrīnojami. Indijā, kurā katrs process, katra cilvēciskā attieksme veidojas tik lēni. Šķiet, to patiešām var skaidrot tikai ar visai pārdabisku dievišķu darbību un to, ka 1946. gada 10. septembrī viņas saņemtā iedvesma ir bijusi tiešām autentiska. Tajā pašā laikā viņas personības interpretētā kristietība izceļas ar zināmu oriģinalitāti. Daudz tajā arī tieši Indijas ietekmes, lielākās Indijas autoritātes bija arī viņas autoritātes, sevišķa vieta starp tām ir Indijas nacionālās atbrīvošanās kustības līderim Mohandasam Gandijam. Reliģiska iecietība un respekts pret jebkuru tautas kultūru, spēja ik situācijā, ik sarunā rast pozitīvu risinājumu, spēja pārnest M. Gandija iezīmēto nevardarbību uz ikvienām cilvēciskajām attiecībām. Varbūt tāpēc tik daudzi indieši blakus M. Gandijam kā nācijas tēvam min arī Māti Terēzi kā nācijas māti.
Arnis Šablovskis
"Lauku Avīze"