Tunisijas eksotiskais šarms

Mēs sēdējām Suses (Sousse) pludmales dziestošajās smiltīs un diskutējām par to, kādā krāsā ir Tunisijas oktobra naktis. Jaukā kompānija, tīkami vēsais sarkanvīns, nedaudz atdzesēts ledusskapī (tā jau laikam nedrīkst, taču diena bija tik karsta un temperatūra veikalā arī bija augsta), gaisā vēl virmojošie, saulē sakarsēto un apbrūnināto cilvēku ķermeņu fluīdi raisīja dažnedažādas fantāzijas… 

Nakts samta melnumā

Atmiņā palicis izteiciens “nakts samta melnumā”, ar ko varētu mēģināt apzīmēt vismelnāko melnumu, ne asu un nepatīkamu, bet maigu un mīkstu, kas rada vēlēšanos ieskrieties un ielēkt tajā iekšā. Vairāki latvieši, kāda jauka malēniete un mūsu arābu pavadoņi lēni sūca franču vīnu un latviešu balzāmu (arī arābi tumsā atļaujas to darīt), klausījās no viesnīcas atlidojušajās dziesmu skaņās un laiski ļāvās fatamorgānai. Uzplaiksnī ugunskuru liesmas, žvadz zelta, sudraba un dažādu dārgakmeņu rotaslietas, dun dažādi sitamie instrumenti un formīgi graciozas meitenes arābu ritmos iešūpo gūžas, vēderus un krūtis. Garām, zirgu mugurās, aizauļo velnišķīgi skaisti, muskuļaini janičāri, kuru zobeni sasitoties šķiļ zibeņus samtainajā tumsā. Ekstāzes saucieni mijas ar kaisles nopūtām. Smaržas, krāsas un sapņi. Un tu esi viens no Tūkstoš un vienas nakts personāžiem. Asinis uzkurina mīti un Tuzēras (Tozeur) Dar Charait (Tūkstoš un vienas nakts) muzeja gidu izteiciens par to, ka arābu zemēs sieviete tikai divreiz mūžā iziet no mājas. Vienreiz – no tēva mājas uz vīra māju, bet otrreiz no vīra mājas uz “mūža” māju. Bet vīrieši izejot “medībās” aizsprauž jasmīna ziedu aiz auss. Viss notiek, tikai ievērojot vietējos likumus un parašas. Ja ne, tad...
Īsti neatceros, kas no tā bija patiesība, kas izfantazēts, bet izdzirdot vārdu “Tunisija” atmiņā atgriežas TĀ NAKTS. 

Droši iekšā arābu tirgū!

Citas spilgtākās atmiņas saistās ar arābu tirgu (it īpaši, ja nokļūsti šai gaisotnē pirmo reizi). Ejot iekšā, ir satraukums un bažas par savu naudas maku, jo dzirdēti raibi nostāsti par “likumiem un tikumiem” šajos tirgos. Jāuzmanās ir (tas pats gan sakāms arī par Rīgas Centrāltirgu...) – dažādi cilvēki dzīvo šajā zemē, bet iepriekšēja sagatavošanās (arī mūsu gida padomu uzklausīšana) un labvēlīga, ar zināmu humora devu atbalstīta attieksme ļaus jums gūt arī patiesu baudījumu šai iepirkšanās-kaulēšanās procedūrā. Galvenais – atcerieties, ka klientam vienmēr ir taisnība. Starp daudzo vajadzīgo un nevajadzīgo suvenīru gūzmai atmiņā palikušas augļu, garšvielu un hennas pulveru, sakņu un eļļas bagātība. Hennai ir īpaša nozīme arābu tautu dzīvē – sākot no skaistuma līdz veselībai, un tās izmantošanas iespējas aptveramas tikai vietējiem. Mēs varam vien brīnīties un sajūsmināties. Tirgus ir arābu dzīves epicentrs un dzīves jēga. Izdzīvos tas, kurš varēs citam pārdot sava (varbūt – ne vienmēr) darba augļus dārgāk, labāk, ātrāk. Metālkalēji pāris minūšu laikā “izbaulēs” jūsu portretu vara šķīvja dibenā, sudraba meistari izvīs gredzenu atbilstoši jūsu zodiakam, smaržu tirgoņi sajauks smaržas “tikai jums un tikai šodien”, liekas, ka visi ir gaidījuši tieši jūsu ierašanos un sagatavojuši mantas jūsu īpašajai gaumei. Rodas sajūtas, ka esi tas bagātais emīrs, pēc kura stabules danco visa pasaule, bet blakusesošās kafejnīcas īpašnieks par velti uzcienā ar piparmētru tēju (tas nekas, ka par kādu tradicionālu austrumu našķi jāsamaksā dubultīgi) un aicina uzpīpēt šišu – kaljanu (latviski – ūdenspīpi). To gan vajag izmēģināt! Arī nesmēķētājam tas var patikt, jo pīpei nav nekāda sakara ar narkotikām, kā dažs nezinātājs iedomājas, vēl vairāk, to var izmēģināt pat bez tradicionālās tabakas klātbūtnes. 

Paēdis tūrists – labs tūrists

Tunisijas šodienu veido bagātīgā un patīkamā virtuve. Te jūs atradīsiet ko mēreni arābisku, satapsiet netālās faraonu zemes brīnumus, bet konservatīvākie varēs baudīt labi zināmās franču gastronomijas tradīcijas. Padoms – baudot kamieļu gaļas “barbekjū”, pieprasiet, lai kamielēns nebūtu vecāks par vienu gadu un centieties apēst visu uzreiz, jo otrā dienā būs grūtības ar sakošļāšanu. Vissavdabīgāko ēdienreizi varat nobaudīt Matmatas kalnainē, kur pazemes alās dzīvo troglodīti (berberu cilts). Bet vissātīgāko – protams, labā Tunisas restorānā vai arī viesnīcā, jo ēdiens Tunisijā ir lēts. Ja jums ir satraukums par jūsu organisma reakciju uz vietējo ēdienu, dariet to, ko dara arī vietējie: pirms ēdienreizes izmēģiniet olīveļļas, ar ķiplokiem bagātīgi ievircotas tomātu pastas (nesajaukt ar to, ko Itālijā sauc par pastu) un parastas baltmaizes uzkodu – tas regulēs un stiprinās kuņģa darbību neatkarīgi no ārējās vides temperatūras. Pēc tā droši varat baudīt Āfrikas tuksnešu ēdienus vai karaliskas “jūras veltes”, tikai prātīgi apsveriet savas spējas – porcijas itin bieži ir ļoooti lielas. Tradicionāli lielisks dienvidzemju valstīs ir augļu piedāvājums. Tos var nopirkt gan lielajos tirgos, gan mazajās bodītēs, gan lielceļa malā.. Butaforiskā nojumē-veikalā par lētu naudu var iegādāties visgatavākos un garšīgākos augļus. Viens gan jāatceras uz visstingrāko – nebāziet tikko pirkto gardumu tūlīt mutē, mēģiniet to vismaz noskalot kādā tekošā ūdenī, citādi līdzpaņemto “oglīšu” krājums var izrādīties par mazu. Vērā ņemama ir šīs zemes lauksaimniecības tradīcija. Kaut arī augļus varat dabūt visu gadu (īpaši lielajos supermerkado), tomēr parasti pārdošanā ir tikai tie augļi, kas atbilstoši sezonai ir nogatavojušies. Ja ir apelsīnu laiks – ēdiet apelsīnus, meloņu laikā – melones, bet supersaldo granātābolu laikā nemeklējiet zemenes. Katram laikam savas baudas!
Viena no Tunisijas lauksaimniecības pamatnozarēm ir dateļu audzēšana. Tai ir senas tradīcijas un ļoti komplicēta audzēšana un apstrāde. Vienā plantācijā, kurā ir, piemēram, ap divtūkstoš sievišķā dzimuma dateļpalmu, ir tikai kādi seši līdz astoņi “vīrišķi”. Lai iegūtu ēdamas daleles (ēdamas ir tikai kultivētās), mazs melnīgsnējs vīriņš četras reizes gadā kāpj šajā milzīgajā kokā (bez trepēm, bez ceļamkrāna). Savāc “vīrišķos” putekšņus, apputekšņo “sievišķo” palmu ziedus. Vēlāk, kad augļi ir ienākušies, ietin tos celofāna plēvēs (vēl kokā augošus), lai lietus un knišļi tos nesabojā un dzintarainos medus augļus novāc vēlā rudenī. Visu procesu var veikt tikai ar rokām. Kad nokļūsiet oāzē, varat pamēģināt uzkāpt kādā kociņā.

Eksotika uz pieprasījumu

Daudzajās austrumnieku izklaidēs un atrakcijās rasts veselīgs austrumu eksotikas un tradīciju sakausējums ar rietumnieku vēlmēm un uztveri. Kad nokļūsiet pie svelmainā Sahāras tuksneša, kura austrumu gals sākas tieši Tunisijā, jums tiks piedāvātas, šķiet, viseksotiskākās izpriecas. Pa pašu tuksneša “piekrasti” varat lepni pavizināties dromedāra (vienkupra kamieļa) mugurā un pavērot saullēktu vai saulrietu tuksnesī, kad tumsas pārvalks uzkritis pēkšņi un negaidot (kā rudens ražas darbi Latvijas laukos) un pēkšņi nav ne miņas no tuksneša karstuma. Tikai dziestošo smilšu izgarojumi veido redzes halucinācijas pamalē. Tad kamieļi sāk sprauslāt, trokšņot un tramīgi metas uz māju pusi. Ātruma cienītāji var pamēģināt noturēties īsta arābu rikšotāja mugurā gan vienatnē, gan melnīgsnēja smukuļa apskāvienos. Patiesu tradīciju cienītājiem ir iespēja palīkumot pa tuksneša pauguriem parastā bagija tipa automobilītī.
Nopietnu piedzīvojumu meklētāji var doties vairāku dienu izbraucienā pa tuksnesi ar džipiem ar nakšņošanu kādā smilšu pauguru ieplakā. Naktsmītnes līmeni varētu apzīmēt ar -* vai, labākajā gadījumā – 0*. Toties kas par eksotiku! Nakts kopā ar tuksneša laupītāja vai pirāta mazmazdēlu dažādu tuksneša trokšņu pavadījumā, gaidot skorpiona nāvējošo kodienu – nu, kas var būt labāks par šo! (ar nelielu amerikāņu akcentiņu). Tas, protams, par papildu samaksu. Bet tiem, kas šādām “ekstrām” nav gatavi, turpat tuksneša malā uzbūvēta oāze – pat pieczvaigžņu viesnīca ar kondicionētāju, baseinu un atdzesētu bu(k)hu (?) – vietējo degvīnu. Apkalpošana eleganta, taču tikai vīrišķā personāla izpildījumā, arī dejas. Varot izsaukt arī meitenes, bet tas ir dārgi un ar 100% priekšapmaksu.

Nauda, kamieļi un skaistums

Rodas iespaids – Tunisijā var dabūt visu, bet par īpašu samaksu. Visādā ziņā viņi ļoti cenšas izpildīt jebkuru klienta vēlmi (ja ir pareizi sapratuši), jo no tā atkarīga viņu dzeramnauda. Tādas nu atkal ir austrumu tradīcijas. Tūrisma jomā strādājošo algas ir mazas (pat ļoti un pat priekš mums) – ar domu, ka tas viņus (tūrismā strādājošos) stimulēs censties (jo pēc dabas viņi ir vēl slinkāki nekā mēs) strādāt un pakalpot klientam labāk. Tādēļ – un tas mums, tūristiem, jāņem vērā – dzeramnauda austrumos nav nekas apkaunojošs, tā ir ikdiena un pat diezgan obligāta lieta. Un nav smuki attaisnoties, ka “man nav sīknaudas” vai “es jau par visu esmu samaksājis”. Sekas – nākamā dienā jūs vairs nesaņemsiet nekādus pakalpojumus vai pat jums var izdarīt kādu mazu “cūcībiņu”. Arī tradīcija. Starp citu, tuksnešu lepnums – kamieļi – nemaz nav tik bīstami un agresīvi (spļaudās tikai tēviņi pārošanās laikā), taču esot ļoti ļaunatminīgi. Sitienus un pārinodarījumus, ko cilvēks tiem sagādājis bērnībā, tie atceras daudzus gadu desmitus, un kurā brīdī šī “atmiņa” nāks vaļā, ir grūti paredzēt. Kamieļi ir grūti audzināmi un ļoti jūtīgi – ieskatieties viņam “sejā” un sapratīsiet, neglītums iet roku rokā ar ļaunumu. 
Vēl ir cerība, ka skaistums tomēr uzvarēs pasaulē, bet tas notiks tikai tad, kad pārlieku reliģiskā austrumu pasaule mums, rietumniekiem, ļaus dziļāk ieskatīties savu meiteņu acu bezdibeņos un ļaus pieskarties viņu gūžām, pleciem un citiem jaukumiem. Lielākā daļa vīriešu tomēr nav suņi, ja tik viņus reizēm atlaiž no saites. Lai nediskriminētu sievietes, varu pateikt, ka arī tunisiešu vīriešu acis ir brūnas un, iespējams, ļoti kaislīgas. Ar viņiem jau visu ko var “sarunāt” pat bez lielām svešvalodas zināšanām. 
Kopsavilkumam – Tunisija ir neliela valsts, kurā pāris dienu laikā var redzēt gan tālo senatni no pūniešu un romiešu laikiem, gan sālsezera mirāžas un tuksnesi. Tur ir savijušās arābu tradīcijas un Francijas izsmalcinātība. Tunisijā ir daudz burvīgu lietu un eksotisks šarms. Uz turieni var nokļūt četrās stundās un brīnišķīgi atpūsties. Tur ir droši un silti.

Igors Ziemelis