Mežonīgā skaistule Korsika

“…nemaz nevar nosaukt visus medījumus, kuri Korsikā čum un mudž. Ja jums patīk medīt, tad dodieties uz Korsiku, pulkvedi; tur, kā stāstīja kāds manas mājvietas saimnieks, var šaut visus iespējamos medījumus – no pelēkā strazda līdz cilvēkam.”

(Prospērs Merimē)

Kopš tiem laikiem, kad augšcitēto vārdu autors – franču rakstnieks un vēstures pieminekļu inspektors Prospērs Merimē – apzināja neskaitāmos vēstures pieminekļus Korsikā, medību fonds šajā Francijai piederošajā salā ir stipri sarucis. Turklāt diezin vai jums ļaus tur ierasties ar plinti plecā. Pašlaik tūristi Korsikā lielākoties medī ievērības cienīgus skatus, un nospiest fotoaparāta gaili, ticiet, gribas it bieži.
Ja runājam par zvēriem, parasti iebraucējiem viegli dodas rokā tie, kurus esam paraduši saukt par mājlopiem – govis, cūkas, kazas, aitas. Atšķirība ir tā, ka sausajā, klinšainajā salā šie lopiņi mēnešiem ilgi ganās paši, tādēļ labprāt ir gatavi kāpt pēc tūristu atvēlētajām sviestmaizēm pat autobusā.

Tradīcijas un bandīti

Šobrīd Korsika, šis Francijai piederošais klinšu kumšķis Vidusjūrā, tiek administratīvi dalīts divos reģionos – Augškorsikā (Haute-Corse) ar galvaspilsētu Bastiju (Bastia) un Dienvidkorsikā (Corse-du-Sud), kur atrodas lielākā šīs salas pilsēta Ajačo (Ajaccio), ievērojams kultūras centrs un Nicai līdzīgs kūrorts vienlaikus. Zināms pamats šādam iedalījumam ir, jo Augškorsika ir salīdzinoši itāliska gan arhitektūras, gan tradīciju ziņā, kamēr dienvidos vairāk modē viss franciskais. Nesaskaņas un savstarpēja apcelšanās starp reģioniem pastāv, tomēr vienojošs ir tas, ka viņi pirmkārt ir korsikāņi – un tas nozīmē veselu kopumu citām tautām nesaprotamu, sarežģītu rakstura īpašību.
Latvietim vārds Korsika parasti saistās ar vendetu un Napoleonu Bonapartu. Vārdu vendetta (atriebība, kas vēršas pret apvainotāja tuvāku vai tālāku radinieku) francūzis Merimē pasaulei pazīstamu padarīja ar stāstu “Kolomba”, kurā atspoguļojis patiesus notikumus, izmainot vien ciemu nosaukumus un dzimtu uzvārdus. Spoži atklādams korsikāņu raksturu un tradīcijas, viņš tajā pašā laikā radījis, iespējams, nākamajām paaudzēm pat nevajadzīgu vispārinājumu un stereotipu, kā rezultātā daudziem miermīlīgiem samiernieciska rakstura ļaudīm (kādi lielākoties jūtas tūristi svešā zemē) šķiet, ka varbūt arī nav ko bāzties tai Korsikā. Starp citu, Kolombas vārds nav rakstnieka izdoma. Dzimtas goda aizstāves, īstenās korsikānietes mazdēls, nu jau večuks, kam smiltis birst, dzīvo Focāno miestiņā kādu gabaliņu no Propriāno, un, ja labi sarunā, ir ar mieru parādīt Tomba di Colomba – viņas kapu ģimenes kapličā. Nekāds ienesīgais bizness viņam tas nav – miestiņš ir tālu no lieliem ceļiem, ar autobusu vispār nav piebraucams, tā ka tūristi tur iemaldās reti. Ja nu kāds fanātisks Merimē sāgas cienītājs pēkšņi ir atkūlies un šim mesjē katrā ziņā nepieciešams iebāzt savu degunu korsikāņu večuka vecmāmiņas kapa vietā – lūdzu! Ja spēsit saprasties korsikāniski, franciski, itāliski vai žestiski, gan jau atradīsit kādu, kurš ar iecietīgu vīpsnu parāda, kur dzīvoja un dzīvo Kolombas dzimta. Galu galā dzimtu ar līdzīgiem stāstiem Korsikā ir ka biezs. Arī Kolombas nocietinājumu tornim līdzīgais nams ar lodziņiem kā šaujamlūkām ne ar ko sevišķu starp daudziem līdzīgiem neizceļas. Ja nedraugs klaudzina pie duravām, saimnieks pa speciāli ierīkotu šķirbu akmens balkoniņā virs nama ieejas var viņu nokniebt viens un divi. Tā bija… Tā, cerams, vairs nav. Tomēr vendeta ir vendeta, un tādi viņi ir – mazie meža (makijas) dīvainīši.
Makija ir ass, dzelkšņains, savēlies, gluži vai dzeloņstiepļu mūžamežs, kurā slēpties bija iecienījuši bandīti. No tiem nevajag bīties, jo: pirmkārt, bandīti bija lāga puiši, kuri slēpās no likuma sargiem tāpēc, ka bija nozūmējuši kādu, tikai aizstāvot savas dzimtas godu; otrkārt, tagad viņi tur vairs neslēpjas; treškārt, vārds kļuvis internacionāls un tāpēc nelāgi paplašinājis nozīmi.
Bet makija, šis biezoknis, joprojām klāj lielu salas daļu, un gadsimtu gaitā diemžēl tā arī nav veiksmīgi izcirsts, izdedzināts vai kā citādi nogandēts, lai pensionēto vācu tūristu skatam pavērtos gludākas ainavas. Jā, tūristu Korsikā nudien nav pārmēru daudz, un viņus neviens uz rokām nenēsā, jo tāda reiz ir korsikāņu daba. Taču jāatceras vienu – uz tūristiem Korsikā nešauj, un sākumam ar to pietiek. Tā joprojām ir viena no mazatklātajām Eiropas zemēm ne tikai latviešiem. Un te nu gribas vēlreiz citēt to pašu Merimē: “Jūs, jaunkundz, mīlat mežonīgu skaistumu? Tad es domāju, ka Korsika jums patiks.”

Lielā korsikāņa mazā dzimtene

Lielais Korsikānis bija augumā maziņš. Un varbūt tieši šis apstāklis lika viņam izaugt lielam kā Eiropa. Napoleona tēvs, starp citu, bija Korsikas neatkarības cīņu vadoņa Paskvāles Paoli adjutats; viņa māte ar nākamo imperatoru vēderā jādelējusi uz zirga pa Korsikas kalniem, devusies kaujās līdzi vīram un veikusi citus grūtniecēm grūti iedomājamus varoņdarbus. Tomēr vēlāk Bonaparti dažādu iemeslu dēļ sanīdās ar citām ievērojamām korsikāņu dzimtām un bija spiesti bēgt no dzimtenes, pametot intrigantiem un vajātājiem savus īpašumus.
Tagad toties Korsika lepojas ar savu dižo dēlu. Īpaši tas jūtams Napoleona dzimtajā pilsētā Ajačo. Tur, protams, netrūkst Bonaparta piemiņas vietu un pieminekļu dažnedažādās versijās, sākot no dižākā Korsikas dēla kristāmtrauka Ajačo katedrālē un beidzot ar Bonapartu dzimtas kapenēm Napoleona tēvoča kardināla Feša namā, kur atdusas viņa vecāki, viens no brāļiem un liels daudzums bagātīgi titulētu radinieku. Imperators visu četru brāļu, ko pats padarījis par dažādu zemju valdniekiem, ielenkumā grezno vienu no pilsētas nozīmīgākajiem laukumiem. Tomēr runāt par Napoleona kultu Korsikā nav pamata.
Drīzāk pamanāms ir nacionālpatriotisms: ložu sacaurumotās franciskā teksta paliekas uz ceļu norādēm kalnos un uz klintīm, mūriem, sētām sarakstītie aicinājumi iegūt vismaz autonomiju. Lai gan nav skaidrs, kā šī klinšainā sala varētu sevi uzturēt bez lielās Francijas pleca. Ar tūrismu un vīniem vien – tā kā par īsu. Tāpat korķa ozolu birzis salas austrumkrastā, lai arī ienesīgas, tomēr aug lēni.

Civilizācijas uzbrukums

Skaisto Vidusjūras salu iekārojuši un iekarojuši daudzi. Sengrieķu un feniķiešu pēdas gadsimti ir aizmēzuši, tiesa, rietumu piekrastē joprojām ir vairāki ciemi, kuros dzīvo vēlāku laiku izceļotāju no Grieķijas pēcteči. Romiešu pilsētu (Aleria, Biguglia) drupas diez cik iespaidīgas vis nav, jo romieši mežonīgo salu ar vēl mežonīgākiem iedzīvotājiem neatrada par īpaši ienesīgu esam. Jau Tits Līvijs rakstīja, ka korsikāņu vergi nekam nederot, jo drīzāk padarot sev galu nekā citiem kalpojot.
Tikmēr menhiri, dolmeņi un citas megalītiskās kultūras vērtības, ieskaitot iespaidīgo dzelzs laikmeta cilvēku apmetni Filitosā, vilina ne vien senatnes pētniekus, bet arī tūristus, kam nospļauties, vai viņu sencis bijis pērtiķis vai marsietis. Korsikas piekrastei ļoti raksturīgi dženoviešu sabūvētie novērošanas un aizsargtorņi vai katrā zemesragā. Taču ne jau tos jābrauc skatīt Korsikā. Civilizācija laimīgā kārtā nav spējusi līdz galam pieradināt un pārveidot salas pirmatnējo dabu, kas tad arī ir āķis pieredzējuša tūrista lūpā. Jo pilsētas un miesti Eiropā, lai arī katrā novadā atšķirīgi, ir tikai pilsētas un miesti. Tomēr daži no tiem ir īpaši.
Uz piekrastes klintīm uztupinātajā Bonifačo (Bonifacio) pilsētā pašos salas dienvidos nudien var izvērst īstas Bonifācija brīvdienas: pastaigas šaurajās, kalnainajās ieliņas, kuras pilnas ar suvenīru piparbodītēm; visai prāva, īpatnēja kapsēta klints galā, nu īstena nekropole ar ielām un namiem, kuros mīt vien korsikāņu iepriekšējo paaudžu pelnu urnas, smaragdzaļš līcis ar ostu, no kuras var doties tālāk uz itālisko Sardīniju, vai nelielo saliņu arhipelāgu – sauļoties, peldēt vai piepildīt senseno sapni par zemūdens medībām. Ja tik daudz laika nav, var gluži lēti (par nieka piecīti, ja savācas grupa) doties stundu garā izbraukumā pa iespaidīgām piekrastes grotām, dažās no kurām iespējams ar kuģīti iebraukt.
Savukārt salas ziemeļos skaistākais kūrorts ir Kalvi (Calvi), kuru iekarot mēģinādams, cīņā ar frančiem aci pazaudējis tolaik vēl jaunais britu admirālis Nelsons. Zvilnot saulē uz biezajiem dženoviešu celtās Citadeles mūriem, katrs var iztēloties, kā jahtu un kuterīšu pilnajā līcī savulaik risinājušās varonīgas vēsturiskas jūras kaujas. Korsikāņi uztur dzīvu baiku, ka Kristofors Kolumbs, kura tēvs bijis dženovietis, lūk, esot dzimis tieši Kalvi, un iela, kurā nākamais Rietumindijas atklājējs itin kā pirmoreiz iebrēcies, tam par godu joprojām nes Kolumba vārdu.

Skaistāki par kalniem

…var būt tikai kalni, kuros vēl nav būts. Un kalnu Korsikā netrūkst. Klintis galvenokārt ir sarkanīgas, mistiskās, nogludinātās formās, kas liek domāt, ka kādreiz tās atradušās zem ūdens. Māte Daba izvīlējusi tās sirreālākas nekā Salvadors Dalī spētu nosapņot. Bez īpašām fiziskām grūtībām iespējams apmeklēt fantastiskās Kalančas klintis (E Calanche; Les Calanques) netālu no Pianas. Teicamas ainavas ir Skandolas dabas parkā, uz kuru gan var doties vienīgi ar Porto kūrortā īrētu kuģīti. Baudīt iespaidīgas panorāmas var no visām populārākajām kalnu pārejām, kur pat vietējie labprāt pietur atvilkt elpu. Bavella, Verdžo, Palmarella – tajās netrūkst nedz tūristu, nedz lopiņu, kuri kā muitnieki gaida cienastu. Rūdītākus kalnosgājējus vilina labiekārtota taka, ko kartēs apzīmē GR-20. Tā vieno skaistākās kalnu pārejas Korsikā un ved arī salas augstākajās virsotnēs. Monte Činto un Monte Rotondo, proti, ir krietnu deviņu Gaiziņu augstumā. Katrā ziņā taku pazaudēt nav vēlams, jo kalnu nogāzēs viegli var iepīties dzelkšņainajā makijā.

Korsikas ceļi

Ja kāpšana nav jūsu stihija, izvēlieties kādu mehānisko transporta līdzekli, ieteicams – velosipēdu. Ja neesat Hakinens, Makinens vai Masimiljāno Bjadži, jaudīgākus braucamos labāk atstājiet mājās. Velotūrismam Korsika ir piemērota kaut vai tādēļ, ka ainavas šeit nav vienveidīgas. Taču jārēķinās ar to, ka lielus ceļa gabalus nāksies braukt nemitīgi pret kalnu, tālab nepieciešams labs kalnu velosipēds, izturība un vismaz trīs litri šķidruma ik dienas. Var arī sekot vāciešu piemēram, kuri uzbrauc ar busiņu kalnu pārejā, izpako velosipēdus, un tad kilometrus piecpadsmit kā lielie laižas no kalniņa lejiņā, ar patiesu sirsnību mājot sveicienus nosvīdušajiem nabagiem, kuri nezin kādēļ grib mīties pret kalnu. Pārāk lielus ātrumus gan nav ieteicams attīstīt, jo it ne vella nevar saprast, kas aiz pagrieziena būs.
Ceļi, it sevišķi lielākie, Korsikā ir labi, vienīgi ļoti līkumaini un serpentīniem bagāti. Korsikāņi neatkarīgi no vecuma un dzimuma brauc ārkārtīgi temperamentīgi un par savu tuvošanos ziņo ar nemitīgu taurēšanu katrā līkumā, vienlaikus neļaujot grīdā iespiestajam gāzes pedālim izslieties ne mirkli. Taču pilsētā korsikānis var apstādināt braucamo ielas vidū un mierīgi aiziet pēc avīzes vai dienišķās desas, tādējādi paralizējot satiksmi vismaz piecas minūtes. Tikmēr garā mašīnu rinda apbrīnojami pacietīgi gaida.
Korsika relatīvi ir maza – apbraukt ar velosipēdu tai apkārt gar krastu var dienās desmit. Tomēr ieteicams paķert arī kādu no kalnu pārejām salas vidienē – sevišķi, ja ir problēmas ar lieko svaru.

Korsikas ceļmalas

arī itin labi raksturo korsikāņu temperamentu. Ņemot vērā viņu braukšanas stilu, ceļmalas, protams, ir piemētātas ar auto riteņu diskiem, samīcītiem priekšējiem un aizmugures stikliem un pat durvīm. Dažviet lejpus no ceļa pamanāms kāds sarūsējis auto vraks. Tomēr šoferi šaurākos ceļa posmos brīdina viens otru, ja aiz muguras nāk kāds autobuss, mudaks vai ragulops.
Nekāds retums ceļmalā nav tukšu (lielākoties – bises) patronu kaudzītes. Ceļa zīmes un ātruma ierobežojumi, šķiet, paredzēti nevis autobraucējiem, bet mērķī šaušanai, turklāt jāatzīst, ka puiši tos sacaurumojuši visai precīzi – visām nullēm vidi izšauti cauri, savukārt vietvārdu un citām norādēm cietuši tikai franciskie teksti. Taisnības labad gan jāteic, ka ikdienā šāvieni nav dzirdami, izņemot NATO poligonu kalnos, ceļā no Bastijas uz Kalvi. Par to, ka šai vietā gan nevajag doties pārgājienā pa kalnu takām, brīdina speciālas zīmes, kuras arī rotā daiļrunīgi ložu caurumi.

Korsikas saule

Vietumis šoseja nolaižas līdz jūras krastam un ieguļas smilšaina liedaga līkumā. Tur mājās ilgi nebijušu ceļotāju gaida jauni pārsteigumi. Meičas, kam ir ko rādīt, krūšturi jūrmalā uzskata par lieku greznību. Latviešu sievietes šādā reizē nedaudz apjūk un nezin kāpēc labāk ļauj tramīgajiem vīriem blenzt uz vietējām vai tūristēm no kontinenta mazāk aizspriedumainajām siltajām zemēm nekā atmet lieku klīrību. Tomēr laiski sauļot vēderpusi vai Veneras cienīgi bradāt pa ūdeni atļaujas tās, kam pie sāniem savs vecis. Bet šim noteikti pat peldbiksēs atradīsies kāds stilets vai dunčelis ar uzrakstu “Vendetta Corsa”.
Saule Korsikā riet skaisti un strauji. Tādēļ saulrietu vislabāk vērot no viesnīcas lodžijas vai plunčājoties baseinā, kāds jūsu viesnīcas pagalmā noteikti būs. Pēc tumsas iestāšanās sabiedriskā dzīve ātri vien rimst. Izņēmums varbūt ir tūristi, kuri turpina sēdēt kūrortu krodziņos, taču apkārtējais klusums un miers kaut kā liek arī viņiem drīz rimties. Ko nu viens pats daudz jautrosies.
Korsikāņi nav īpaši sabiedriski. Droši vien gadsimtiem koptās vendetas tradīcijas iespaidojušas salinieku noslēgto raksturu. Tā sakot, ja tev sava āda dārga, labāk neblandies apkārt, bet sēdi mājās drošībā. Tā kā jūs diez vai centīsieties aizskart kāda korsikāņa godu, jāteic, ka nesalīdzināmi bīstamāk vakarā ir pastaigāties, piemēram, pa Vecrīgu, nemaz nerunājot par Ķengaragu. Korsika patiesībā ir mežonīgi krāšņa miera un atpūtas sala, kur liedagā ļauties pārdomām par savas dzīves līdz šim nepiepildītajiem sapņiem.

Raitis Strautiņš

• Uz Korsiku vislabāk braukt rudenī, kad mājās jau kļūst drēgns un lietains, bet Vidusjūras salās joprojām ir silti, var sauļoties, peldēties un pagarināt savu vasaru. Vasaras vidū nepieradušiem ziemeļniekiem tur ir pārāk karsti.

• Lai nokļūtu Korsikā, vispirms nokļūstiet Francijā – Marseļā vai Nicā vai arī Itālijā – Savonā, Livorno vai Čivitavekjā (Civita-Vecchia), tur meklējiet ostu, kurā piestāj Corsica Ferries, Moby Lines vai kādas citas kompānijas prāmji. Pie Ajačo un Bastijas ir arī lidostas.

• Kur atrodas tāda Latvija, korsikāņi parasti nezina, izglītotākie noņirdz, ka tas laikam ir kaut kur pie Polārā loka.

• Korsikāņi nerunā citās valodās kā vien korsikāņu un franču, retāk un tikai Bastijā – itāliski, izņemot tūrisma birojos un gadījumus, kad viņiem pēkšņi vajag, lai jūs palīdzat iestumt mašīnu.

• Korsikas vīni nav sliktāki par franču un itāļu vīniem. Cena: no diviem līdz padsmit eiro par pudeli. Tomēr lētie vīni nav ieteicami, jo ir visai asi, skābi un tādējādi bendē māgu. Jāpērk tie, kuri maksā ap četriem eiro un dārgāki.

• Korsikā, kā jau franču zemē, ir laba sieru izvēle. Daudzas brī un kamembēra šķirnes supermārketos ir krietni lētākas nekā Latvijā, un tādēļ vien ir laba piedeva vakariņām. Vīnogas arī nav dārgas, taču garšīgas gan.

• Korsikā suņi nerej. Viņi tikai pienāk pie jums un interesējas, ar ko pacienāsiet. Ja to nedarāt, savu kluso protestu viņi pauž, nicīgi uzčurājot jūsu braucamajam.