Aiz Pireneju kalnu smailēm un šķeltnēm, kuras šķērso visu Dienvidfranciju un Vidusjūru līdz Atlantikai, guļ sena - Iberijas pussala - Spānija.
Katru gadu tūrisma un atpūtas mērķos šeit ierodas tikpat viesu, cik iedzīvotāju.
Spānija ir pavirši savienota 5 atšķirīgos etniskos koncentrējumos - 40 miljonu.
Ziemeļrietumos, virs Portugāles ir Galīcija - Astūrija, kur dzīvo blondi - rudi ( un tradicionāli skopi kā skoti) gajegos.
Blakus ir 7 basku provinces (kaut 3 Francijā) ar tumšiem, gara auguma spēcīgiem kalnu iedzīvotājiem ar savu mistisko valodu, kuras izcelsme vēl šodien nav zināma.
Vidusjūras pusē ir Katalonija, kura sen jau tiek uzskatīta par viseiropeiskāko un progresīvāko Spānijas sastāvdaļu. Viņu valoda kā sena Dienvidfrancijas provinciāļu valoda ļoti ietekmē Valensijas dialektu. Tās centrā drūmā, klajā, kalsnā Kastīlija un Estramadura ar plašo vējdzirnavoto apgabalu, kuru Migels Servantess ar savu Donkihotu 17 gs. ieveda Eiropas literatūrā.
Tik atliek 8 Andalūzijas dienvidu provinces, kuras attēlo viskoncentrētākā veidā Spānijas vispārējo seju uz pasauli - ar savu kodīgo ķiploku un olīveļļas galda kultūru, ar vēršu cīņām svelmīgajās pēcpusdienās un vēl svelmīgākās naktis ar flamenko griezīgiem, krāsainiem, dziesmu gaudotiem festivāliem.
Vēl pie Spānijas tiek pieskaitītas ļoti populārās Balearas salas (Vidusjūrā) un Kanāriju salas Atlantikā (pie Marokas) ar slavenām pludmalēm, palmām un tradīcijām.
Kaut katram apgabalam raksturīgi reģionāli tautas tērpi, ēdieni, izteiksmes, valodas novirzes un katrs no tiem iecirtīgi turas kā Spānijas centrs, tomēr klusībā ir jāpieņem, ka Andalūzija (jeb bijusī vandāļu zeme) vistiešāk izsaka šīs zemes pašu kopbūtību.
Kaut Madride ir šīs karaļvalsts galvaspilsēta, greznumā, popularitātē, rosībā, sakoptībā un īpatnībā ostas pilsēta Barselona arhitektoniski to visveidīgi pārspēj. Viena pastaiga pa galveno Ramblas ielu līdz Katalonijas laukumam, sastopot žonglierus, puķu un putnu tirgoņus, plašus grāmatu galdus uz ietvēm, viegli pārliecināt katru ceļotāju, kas to bauda pirmo reizi.
Toties visi sapņo piedalīties Seviļjas pēclieldienu gadatirgū, kuru var apskatīt no karietes, kad spontāna flamenko dejošana notiek katru brīdi, vīna skurbšana un 9 dienas no vietas buļļu cīņas, taču var nokausēt visdzīvāko līdzskrējēju, vismaz līdz nākamajam gadam...
Šķērsojot šo oranžīgi - dzelteno un akmeņaino, kalnu grēdu sadalīto zemi, kura caurmērā (kā galds) atrodas ap 600 m virs jūras līmeņa, iespējams dziļāk iepazīt iedzīvotājus, ja iedziļinās viņu senās vēstures sastāvdaļās, kuras veidojušas šo daudzsejīgo tautu.
Kaut feniķiešu (šodien Libānas) tirgotājiem sekoja sengrieķu kultūras centri, Kartāgas divi kari pret Romas impērijas izplešanos ap 250 gadus pirms mūsu ēras sāka Spānijas vēl sastopamo dzīvo vēsturi... Ap 800 gadu pēc tam iebruka vestgoti un vandaļi, kurus 713 gadā arābu ciltis savukārt iekaroja, līdz 1492. gada 2. janvāri Granādas pēdējais princis Boabdils, pakļāvās Ferdinanda un Izabellas katoļu varai.
Viņa pils, pasakainā Alhambra, ir šodien vēl Granadas augstienē apbrīnojama kā pasaules aizsargāts piemineklis. Atliekas no lietvārdiem, keramikas veidiem, kulināras pieejas, ceremonijām, paražām un cilvēku tipiem, no visiem minētiem vēstures slāņojumiem var uznirt ikdienā, ja tikai ceļotājam ir pietiekami saprātīgs acīgums. Spānijas kalsnās aizmugures fonā tautas dabiskās spējas uz personīgo dramaturģiju, šie sīkie notikumi, pārvēršas varonībā.
Senā Ibērija, šodien modernismā ietīta, nav sevišķi patīkama zeme. Spānija ir vai nu kaislīgi iemīlama ar pirmo sastapšanos, vai tikpat kaismīgi atraidāma kā rupja, raupja, asa, skarba, traģiska. Ziemeļskatienā tai var pietrūkt mežu, upju, strautu, miglas, mākoņu. 270 dienas no vietas - saule, saule, un vēl saule. Nepieradušai acij šī zeme var izskatīties noplucināta, plika, pamesta, sausa, ar tāli saredzamiem attālumiem, kur sēž, šur tur, balta, kaļķu pundurpilsētiņa.Toties Andalūzija ar saviem olīvkoku dārziem, kuri stiepjas pāri okras krāsas viļņveidīgiem pauguriem līdz apvārsnim, simtiem kilometru bez apstājas, var likties vienmuļīga, jeb skaista.
Klimata karstuma dēļ no maija līdz septembra beigām spāņu galvenā sabiedriskā dzīve notiek naktīs. Pēc rīta tirgus rosības, kur iepērkas, klačojas, stāsta anekdotes, ietur pirmo vēso sēriju ar kārtīgu uzkodīti, no 13.00 - 16.30 lielākā daļa tautas dodas diendusā, jeb siesta, lai pārlaistu saules dedzīgākās stundas.
Ja gadās būt lieciniekam kādiem no spāņu tautas rituāliem, kā svētdienas pastaigai (paseo), vai ciemata gadatirgum (feria), vai spices vērša cīņai (toros) vai flamenko festivālam ( fiesta),
kas iesākas ar šerija glāzi un pāris rozā šķēlītēm kalnā kaltēta šķiņķa ap 22.30 vakarā, un iet līdz rīta kafijai, tas var pārliecināt katru caurceļotāju par šīs tautas savdabību, apziņu, pašlepnumu, kaislību, intensīvo dzīves veidu.
Kā Eiropas valoda, spāņu valoda ir skanīga, atklāta, ātri apgūstama. Dienvidspāņi it sevišķi ir atvērti un gatavi apstādināt laiku ar pirmo draudzīgi kopbaudīto vīna glāzi un labvēlīgi uztver katru centienu ielauzties viņu mēlē. Vēl iedzīvotāji arī nav zaudējuši spēju apbrīnot cilvēkus, kuri tik tālu ceļu mērojuši, lai viņus apbrīnotu.
Spānija ir neapšaubāmi grūta zeme. Smaga rakstura zeme. Savā veidā krāšņi polarizēta zeme, kura apvieno daudzas pretrunīgas stājas. Bet spāņi, ļoti bērnu un ģimenes orientēti, tūlīt gatavi svinēt dzīvi, šo minūti, tevi un sevi, pirmā pavedienā. Olē.
Andris Kārkliņš