Tas, šķiet, bija ļoti sen. Kāds iebildīs, sakot,
ka tie ir bijuši vien pāris gadi, bet laiku var mērīt dažādi. Piepildot to
ar dīku garlaicību, gadu mijas līdzināsies viena otrai un atmiņā vīdēs
vienīgi garš saraksts ar nemainīgiem 12 mēnešu nosaukumiem, dienu vārdiem
un vārdu dienām. Aizkustinoši mierīgi un lēzeni iešūpos nākamajā, un arī
aiznākamajā miegaini neko neizsakošajā būtībā vai nebūtībā. Var arī
savādāk.
Jā, man tomēr šķiet, ka tas aizsākās ļoti sen. Kādās lieldienu brīvdienās
teju vai nejauši nokļūstot Ungārijā, man nebija nemazāko aizdomu par šo pāris
dienu nozīmi manā turpmākajā dzīvē. Svešādā valoda, kura sākotnēji
izklausījās pēc latviešu, vienīgi no otras puses, nekādi neliecināja, ka
to jebkad varētu saprast. Un arī pašos ungāros vairāk tiecos saskatīt seno
maģāru mežonīgo karotāju pēctečus, nenovērtējot šīs tautas vitalitāti
un neizprotot pašu galveno ungāri nevien neizzudīs, bet tieši otrādi, vēl
pasauli ne reizi vien pārsteigs, dāvājot izcilus prātus un sasniegumus.
Šīs atklāsmes nāk ar laiku. Ar piepildīto laiku. Ar gandrīz jau neskaitāmiem Ungārijas apmeklējumiem un, galvenokārt, ar cilvēkiem.
Kā
parasti, arī manas Historia Partus pirmās lappuses ierakstījusi Budapešta.
Piemineklis, kuru ungāri ir uzbūvējuši tikai un vienīgi sev. Piemineklis dzīvajai
nācijai. Pilsēta, kura sniedz neizsakāmu estētisku baudījumu rītos, dienās
un vakaros, bet naktīs naktīs tā liek aizrauties elpai. Jau kuro reizi stāvu
Gellerta kalna pieminekļa pakājē un raugos uz Donavas tumšo straumi, kura
nerimtīgi vijas starp apgaismotajām krastmalām un pār kuru, gluži kā pār
tumšu bezdibeni, savienojot divas pasaules daļas Romas impēriju ar
neizzināmo, tālu austrumos savus bērnus auklējošo mežonīgo līdzenumu,
sniedzas izgaismoti tilti. Patiess skaistums nevar apnikt nenogurdināt. Šo
skaistuma izjūtu var vienīgi padziļināt, un tamdēļ ungāri dara lielisku vīnu.
Lai atraisītu sirdis un atvērtu acis.
Dažbrīd man šķiet, ka gandrīz visi Latvijas ceļotkārie
iedzīvotāji jau ir pabijuši Budapeštā. Pabijuši un atklājuši, bet
vai iepazinuši un izjutuši kaut tikvien kā Budapeštu?
Budapešta
nebūt nav Ungārija. Ungārija sākas lielās Pustas saulespuķu galvu jūrā,
Alfeldas līdzenumos, Mārtras kalnos. Ungārija kā brīnumaina un smeldzīgi
skaista jūra viļņojas vijoļu skaņās un elpo vasaras saules karsto dvašu.
Jūra, kurā gribas ienirt, sajust tās smaržu, kas aicinoši sitas nāsīs jau
uz šīs valsts robežas.
Mazie ciemati ar baltajām, iegarenajām mājām uzrunā ceļotājus īpašā
izloksnē īsteni maģāriskā un vēsturiski tradicionālā. Ungāri
nav pilsētnieki; cauri gadsimtiem valdnieki ir centušies pieradināt ungārus
pie pilsētnieciskas vides, un nupat jau šķiet, ka šīs pūles ir nesušas
augļus. Tomēr sirds dziļumos šiem stepes bērnu pēctečiem ir nepieciešams
plašums un saikne ar dzīvo dabu. Šeit atkal valda ir Tradīcija. Dzīvā Tradīcija
ir patvērusies Holloko, Hortobāģas un daudzos citos etnogrāfiskajos ciematos
viscaur Ungārijā, kur arī nejaušs ceļinieks ir gaidīts viesis. Tradīcija
ar nezūdošu spēku uztur lieliskos vīna festivālus un vīnogu ražas novākšanas
svētkus viscaur atvasarā tvīkstošajai zemei, tā valda Halasle jeb
zivju zupas gatavošanas sacensībās Szegedā, un galu galā klusajā, bet
nerimtīgajā ungāru saimnieču cīņā par gardāko Gulyasleves. Un
vienīgi Tradīcijai mēs varam pateikties par to, ka gulašs vēl nav pārvērties
par kaut ko tik vienaldzīgi bezpersonisku kā frikadeļu zupa sabiedriskās ēdināšanas
iestādēs šeit, Latvijā.
Laiks
un romieši, ungāri, sakši, slāvi ir gadsimtiem ilgi gleznojuši pilsētniecisko
Ungāriju, lai šobrīd mēs varētu to skatīt visā krāšņumā. Ungārijas
arhitektūrai netrūkst ne askētiskas romānikas, ne krāšņas gotikas, ne
rotaļīgā baroka, un, protams ungāru iemīļotās eklektikas. Egera var
dižoties ar krāšņām barokālām katedrālēm pilsētas sirdī, Šoprona
ar lieliskiem viduslaiku un renesanses arhitektūras šedevriem, Kečkemeta,
Szegeda ar ungāru eklektikai raksturīgajiem brīnumkrāšņajiem krāsainajiem
flīžu jumtiem, un šo uzskaitījumu varētu turpināt bez sava gala. Katra
pilsēta glabā vismaz kādu, kaut vai nelielu brīnumu.
Noticēt brīnumam nav grūti vismaz Ungārijā ne.
Andris Geidāns, IMPRO CEĻOJUMI,
Rīgā, 2003.gada 11. aprīlī