Ziemeļjitlandes skaistais skarbums

Rīgas rajona skolu valde un Ziemeļjitlandes reģions rīkoja jauniešu apmaiņas braucienu, lai apzinātu demokrātijas izpausmes Dānijas un Latvijas skolās. LIENE PAPĒDE šajā braucienā pārstāvēja Siguldas Valsts ģimnāziju un nedēļu dzīvoja Dānijas Karalistes pilsēta Skāgenā. 

Sadzīvot ar smiltīm un vēju

Skāgena atrodas uz raga Dānijas galējos ziemeļos un ir vienādos platuma grādos ar Ainažiem, tomēr dabas apstākļi tur ir atšķirīgi. Dānijas ziemeļi ir skarbo vēju izpūsti un sniegs tur ir gluži vai eksotika. Ziemeļjitlandē raksturīgi zemi, vēju virzienā noliekušies koki un zāle, kas visu gadu nemaina savu dzelteno krāsu. Kāpu josla ir plata, pauguraina, bez kokiem. Dažviet dziļi aiz kāpām pavīd aizvējā noslēpušās mājiņas vai kempingi. Taču pie paša ziemeļu raga kāpās nevar atrast pat nelielas celtnes — tur sastopama vienīgi stalta bāka un bunkuri. Hitlera laikā celtie bunkuri tagad aizbērti ar smiltīm, draudīgi stāv uzkalnos un atgādina par Dānijas okupāciju Otrā pasaules kara laikā. Tāpat kā Liepājas Karosta, arī Dānijas ziemeļu punkts iedzīvotājiem bija aizliegta teritorija, no kuras vācieši sargāja iekarotos krastus un apšaudīja pretinieku lidmašīnas. Citviet gar Skāgenas krastmalu atrodamie bunkuri ir straumju un smilšu pārvietoti vai sagāzti. Šeit satiekas liegā Baltijas jūra un mežonīgā Ziemeļu jūra. Pats rags ir vienīgā vieta 60 km garajā pludmalē apkārt Skāgenai, kur aizliegts peldēties, jo straume ir bīstami stipra. Tūrisma ceļveži vēsta, ka ragu katru gadu apmeklē ap miljons cilvēku. Augstas amatpersonas, kas ir apmeklējušas Skāgenu, saņem diplomu no pilsētas mēra. Pateicoties manas viesmammas uzņēmībai un uzstājībai, arī es saņēmu šo diplomu. Senos laikos pa ragu varēja pārvietoties tikai zirga mugurā, un šādi katru nakti vīri apsargāja krastus. Bieži vien ar savām lāpām tie apzināti maldināja kuģotājus un kuģi uzskrēja uz sēkļa. Tieši tas bija vajadzīgs vietējiem iedzīvotājiem, kuri naski piesavinājās kuģu kravas saturu.
Smiltis un vējš ir tas, ar ko Ziemeļjitlandes iedzīvotājiem jāsadzīvo. Vēl aizpagājušajā gadsimtā tur bijis plūstošo smilšu tuksnesis — līdz brīdim, kad sastādīja augus, kas apturēja smilšu dreifēšanu. Rabjerg Mile ir atgādinājums iedzīvotājiem par dabu, kāda tā bijusi vēl pirms pāris gadsimtiem. Tas ir dabīgs smilšu tuksnesis, kas katru gadu pārvietojas par 15 metriem. Rabjerg Mile ieskauj zaļi kāpu pauguri un skaidrā laikā rietumos var redzēt Skāgenas ragu.
Smilšu vētras radījušas ne vienu vien ķibeli. Pati ievērojamākā ir baznīcas pazudināšana. Līdzīgi kā Alberta Bela “Cilvēkos laivās” Sventes kalns apdraudēja baznīcu, tā smilšu vētras apdraudēja Vendsiselas reģiona lielāko, 14. gadsimtā celto Sv. Laurencija baznīcu. No 16. līdz 18. gadsimtam smiltis pamazām nosedza baznīcu, līdz 1795. gadā pēc karaļa sprieduma to slēdza, jo mācītājam jau bija jārok ejas, lai tiktu iekšā dievnamā un novadītu dievkalpojumu. Mūsdienās, apmeklējot Svētā Laurencija baznīcu, redzams vairs balts tornis ar koši sarkanu dakstiņa jumtu un iezīmēta teritorija, kur agrāk atradusies pārējā baznīcas daļa.

Dzeltenās un brūnās ēkas

Skāgenas arhitektūrai raksturīgas divu stāvu mājas. Pilsētā tikpat kā nav sastopamas modernas ēkas. Centrā ir klasicisma stila mājas, kas nesasniedz četru stāvu augstumu un kur atrodas biroji un veikali. Visbiežāk namu fasāde ir dzeltenā krāsā vai celta no brūnganiem ķieģeļiem. Skāgenas mājām raksturīgā pienaini dzeltenā krāsa nosaukta pilsētas vārdā. Otrs raksturīgākais Skāgenas mājām ir sarkanie dakstiņu jumti ar baltu dakstiņu malām, kas senos laikos kalpojušas par orientieri jūrniekiem. Dzīvojamās ēkas kāpu joslā visbiežāk ir vienstāvīgas no koka vai ķieģeļiem. Arhitektūras stilā visas mājas ir saskaņotas, arī jaunākās celtnes. Dzīvojamās un privātās ēkas celtas, ievērojot klasisko stilu, ar dakstiņu jumtiem un izmantojot Skagenas dzelteno krāsu. Zeme kāpu zonā ir ļoti dārga, tādēļ mājas nav lielas un dārzi ir ļoti mazi un dažos sastopami kāpu pauguri, pat no jūras attālajos privātmāju rajonos. Vairākas mājiņas pieder Dānijas slavenībām, kur tās pavada nedēļas nogali vai vasaras atvaļinājumu. Skāgenieši lepojas ar pili kāpās (ar dzeltenu fasādi un dakstiņu jumtu), kuru kā vasaras rezidenci izmantojusi karaliskā ģimene. Pilī tagad ierīkota pansija un karaliskās ģimenes vasaras rezidence jau kādus simt gadus atrodas Francijā, bet vietējie iedzīvotāji joprojām piemin šo faktu kā ievērības cienīgu. 
Skāgena vilina ne vien ar skarbo dabu, tīrību, arhitektūru, bet arī ar plašajām tūrisma iespējām. Aktīvā tūrisma piekritēji var nirt speciālistu uzraudzībā, doties pastaigās pa tūristu takām, izbraukāt velomaršrutus, spēlēt golfu Skāgenas laukumā ''Hvide Klit'' un boulingu, kas Skāgenā ir iecienīts ģimenes atpūtas veids, doties izjādē ar Islandes ponijiem, makšķerēt vai piedalīties zvejā kopā ar pieredzējušu kapteini. Saprotams, vienā dienā to visu nevar pagūt izdarīt, tādēļ ir nepieciešamas naktsmājas, un to šeit netrūkst. Pilsētā ir 20 viesnīcas un trīs lieli kempingi. Var izvēlēties viesnīcas pilsētas centrā vai arī tās, kas paslēpušās kāpās. 
Mazā pilsētiņa ir pilna ar suvenīru veikaliem un darbnīcām, kurās var sekot līdzi kāda mākslas darba izveidei. Tūristiem tīkami varētu būt daudzie nieki, kas saistīti ar vietējo iedzīvotāju nodarbošanos —zvejniecību un kuģošanu. Veikalos ir tikpat kā viss kuģu aprīkojums, ieskaitot kompasus, lukturus, stūres, zvanus, veclaicīgos glābšanas riņķus, mazus airus. Var iegādāties arī kuģu modeļus: sākot no maziem māla paraugiem, beidzot ar milzīgiem koka modeļiem ar linaudekla burām un tauvām. Pašiem Skāgenas iedzīvotājiem patīk atveidotās pilsētas mājiņas, kuras var nolikt uz galda vai piestiprināt pie ledusskapja. 

Kad par dzīvošanu maksāja ar gleznām

Skāgena ar savu neskarto dabu, zvejnieku un kuģu klātbūtni ir gluži vai paradīze māksliniekiem. 19./20.gadsimtu mijā šo vietu bija iecienījuši slavenākie Dānijas gleznotāji, kuri apmetās uzņēmēja Degna Bronduma viesnīcā. Māksliniekiem kā lieliem bohēmistiem bieži aptrūcies naudas, ar ko samaksāt par viesnīcas pakalpojumiem. Tad viesnīcas īpašnieks naudas vietā pieņēmis gleznas un zīmējumus. Mākslas darbu sakrājies tik daudz, ka radusies doma atvērt muzeju, kur tos novietot un izstādīt. Tā radies Skāgenas muzejs, kurā glabājas ap 2000 mākslas darbu, kas radīti tieši šeit. Ekspozīciju ik pa laikam nomaina, taču raksturīgā iezīme — jūrnieku dzīves attēlošana un ievērojamāko autoru gleznu izstādīšana — nemainās. Skāgenas muzejā ir savdabīgs izkārtojums. Katras telpas sienas ir citādas. Visslavenākās gleznas muzejā rāda rūdītus zvejniekus cīnāmies ar vētru un jūrnieku svētkus pie milzīgiem ugunskuriem un meitenēm, kas rotājušās ar ziedu vainagiem. Populāri ir portreti ar grumbu izvagotām jūrnieku sejām, ar mājās palikušām zvejnieku sievām un mākslinieku bezrūpīgajām dzīves biedrenēm, kas tērpušās gaišās tilla kleitās un pastaigājas gar jūru ar baltiem saulessargiem.

Zivis, zivis...

Dānijā kā jau valstī pie jūras ļoti iecienīts pārtikas produkts ir zivis. Lai gan dienas pirmajā daļā dāņu jaunieši pārsvarā pārtiek no sviestmaizēm un lakricas konfektēm, vakarā tos gaida kārtīgas ēdamais, kas bieži ir zivju ēdieni. Cepts lasis, krabji, krevetes, ikri, eļļā ceptas mencas vakariņās un lašmaizītes brokastīs — tāda bija mana ēdienkarte, dzīvojot zvejnieku ģimenē. Ziemeļjitlandes namamātes glabā senas zivju receptes un pēc tām gatavo ēdienus arī mūsdienās. Viens no savdabīgākajiem ēdieniem, ar ko mani cienāja, bija pagatavots no čaganas maizītes, kurā vienu uz otru lika rīvmaizē apvārtītas un ceptas zivs gabaliņus, ikrus, krevetes, zivju mērces un svaigus garšaugus. Gribēju visus jūras gardumus ēst atsevišķi, taču tradīcija to paredz ēst ar dakšu kā lielu burgeri. Senos laikos ēdiena pamatā izmantoja baltmaizi. Bet mūsdienās šim ēdienam cep īpašas, čaganas maizītes jūras zvaigznes formā. Tās pārdod visās maiznīcās. Zivis tāpat kā citi pārtikas produkti Dānijā ir dārgāki nekā Latvijā. 

Liene Papēde