|
Nakts lidojums gandrīz astoņu stundu garumā milzu lainerī uz Keniju tuvojās beigām Izejot no lidmašīnas, iekritām mitra un silta gaisa vannā.
Lidostā mūs, četrus latviešus un trīs igauņus, laipni sagaidīja melnādaini puiši ar žilbinošu smaidu un kopā ar mantām iesēdināja mikroautobusā. Tie šeit ir izplatītākie transporta līdzekļi. Ceļi Kenijā ir vēl bedraināki nekā pie mums (ja neskaita maģistrāles uz galvaspilsētu Nairobi). Notiek jau arī kaut kādi remontdarbi, redzējām šādu zonu norobežotu ar vienkāršām palmu lapām. Apdzīvotās vietās, it īpaši skolu tuvumā uz šosejas ir guļošie policisti, bet stāvošie policisti pārbaudes veic, norobežojot vienu ceļa daļu ar dīvainu ecēšu. 200 km garais brauciens no Mombasas, lielākās Kenijas ostas pilsētas, līdz Malindi bedrainā ceļa dēļ izvērtās vairāk nekā trīs stundu garumā.
Ieraudzījām plašus laukus, kurus skārusi cilvēka roka. Tikai par audzējamo kultūru netikām nekādā skaidrībā: resns, zems, zvīņains stumbrs, virsotnē asas, taisnas lapas uz visām pusēm kā šķēpi. Varbūt tās ir garas ananasu rindas? Diez vai ananasi var izaugt pusotra metra augstumā? Kad jautājām mūsu melnajiem pavadoņiem, vai tos var ēst, viņi smējās, baltos zobus zibinot. Tas esot celtniecības materiāls. Kā? Jumtiem. Un tad mēs paši sapratām, jo redzējām strādniekus, kas šķina šo mazo palmu lapas, krāva kā klūgas kaudzēs. Vēlāk lapas tiek sasietas plakanos paklājiņos un klātas uz jumtiem. Liekas, ka tās ir tā saucamās sizala agaves. Šādi palmu salmu jumti Kenijā ir ļoti izplatīti, acīmredzot labi piemēroti gan saulainam laikam, gan lietus periodam. Galvenā problēma, liekas, ir ugunsdrošība. Prombraukšanas dienā bijām aculiecinieki ugunsnelaimei kādā viesnīcā, kuras salmu jumti nošvirkstējuši skaitītu minūšu laikā. Mūsu pavadoņi pastāstīja, ka šīs palmu audzes pieder privātpersonām. Līdz pat pēdējai dienai bija grūti pierast pie pretējās puses satiksmes kustības. Kreisie pagriezieni un apdzīšana no labās ne reizi vien lika šausmās sarauties. Pretējās puses satiksme un vietējo labās angļu valodas zināšanas ir redzamākās pēdas no Anglijas kolonizācijas laikiem, kas Kenijā izbeidzās 1963. gadā.
Kad no šosejas nogriezāmies mazā, ziedošā ieliņā, kur aiz augstiem žogiem slēpās villas afrikāņu stilā (kā vēlāk uzzinājām tās pārsvarā pieder itāliešiem), sapratām, ka mūsu galamērķis ir tuvu. Raušoties laukā no autobusiņa, dzirdējām bungu rīboņu un ritmisku dziesmu (nedēļas laikā šo dziesmu, par to, ka dzīve ir skaista un nav nekādu problēmu, iemācījāmies un uz atvadām sirsnīgi dziedājām kopā ar vietējiem). Viesnīcas darbinieki mums kaklā uzkāra puķu vītnes un cienāja ar aromātisku eksotisko augļu sulas kokteili.
Viesnīcu tīkls Domina, kas pieder itāliešiem, ir izpleties pa visu Eiropu un iesniedzies arī Āfrikā. Viena viesnīca nesen atvērta arī Tallinā. Tas izskaidroja, kāpēc uz pāris mēnešiem šeit atsūtīta igauņu gide Eha, kas uzņem grupas no Igaunijas un arī Latvijas. Vēlāk uzzinājām, ka Domina ir nopirkusi 51% no "Impro lidojumiem", tātad iespiedusies arī Latvijā. Galvenie nelielās viesnīciņas iemītnieki bija itālieši. Viesnīcas apkalpojošais personāls, gidi, šoferi visi runāja itāliski. Vēlāk izrādījās, ka pilsētā ir itāliešu veikali un kazino, pludmalē itāliešu restorāniņi un atpūtas kompleksi. Televizori bija noregulēti uz itāliešu programmām, bet pavāri gatavoja itāliešu ēdienus. Vienu vakaru, vispārēju ovāciju pavadīts, viesnīcā muzicēja itāliešu dziesminieks. Pat izbrauciens okeānā, ko organizēja mūsu viesnīca, noslēdzās itāliešu ģimenes klēpī kādas villas nojumē, kur mums pasniedza krabjus, zivis un, protams, arī makaronus jeb pastu, smalkāk izsakoties. Ar laiku mums radās iespaids, ka tūrisma biznesa lauvas tiesa diemžēl nenonāk vietējo iedzīvotāju rokās un Kenijas kasē. Afrikāņi, protams, ir priecīgi par iespēju strādāt un kaut ko nopelnīt, tādēļ ar labvēlību un cieņu izturas pret darba devējiem. Mums teica, ka viesnīcas darbinieki vidēji dienā nopelna mazāk par diviem dolāriem. Kad uznāk lietus periods, tad viss pamirstot, tūristu neesot un arī peļņas nekādas. Tieši tādēļ vietējie iedzīvotāji izmisīgi cenšas kaut ko nopelnīt, kad tas ir iespējams.
Viesnīca skaitījās četru zvaigznīšu. Kopskats vienstāva mājiņas ar salmu jumtiem sakoptā vidē, skaistas puķudobes, zālieni, ziedošu krūmu audzes, palmas, divi baseini, ar antīkiem priekšmetiem, koka skulptūrām un maskām greznotas koptelpas, restorāna zāle, bārs tas atbilda ne tikai četrām vai piecām zvaigznēm, bet visai zvaigžņotajai debesij kopumā, kā jau paradīzes stūrītis. Zvaigznes tik spoži vairs nespīdēja, ja pievērsa uzmanību novecojušajai santehnikai (lielākajā daļā istabiņu tā jau ir nomainīta), apkalpotāju aizmāršībai, piemēram, aiznesot netīro dvieli, bet neatnesot tīro, kā arī nepieslēdzot noteiktā laikā karsto ūdeni vai nenoliekot šampūnu. Pēc pirmā aizrādījuma tas tūlīt tika labots. Toties vakaros, kad ieraudzīju savu naktskreklu ne tikai glīti salocītu, bet arī izdekorētu ar ziediem, jutos atbruņota. Vai nav brīnišķīgi, no rīta izejot pa mājiņas durvīm, saņemt priecīgi teiktu sveicienu džambo gan no dārznieka, kurš ar mačeti irdina zemi puķudobē pie loga, gan puiša, kurš cītīgi laista mauriņu, gan no smaidīgajiem viesmīļiem pie galda. Arī viesnīcas menedžeris itālietis nekad neaizmirsa, mūs ieraugot, apjautāties, vai viss ir kārtībā. Pirmo reizi dzīvē gulēju karalienes gultā ar baldahīnu. Šie tilla aizkari no visām pusēm, kurus pa nakti nolaidu, protams, bija moskītu tīkli. Jāatzīst gan, ka pa visu laiku labi ja divus odus redzēju un tos pašus pie kaimiņiem. Pirms brauciena mums silti ieteica ņemt līdzi odu indes. Pretodu līdzeklis izrādījās nevajadzīgs, jo īstais moskītu uzlidojums esot lietus sezonā. Tomēr drošības labad bijām Rīgā vakcinējušies pret dzelteno drudzi un dzērām zāles pret malāriju. Toties manā numurā dzīvoja ķirzaciņa. Viņa veikli skrēja pa sienu. 20 25 cm garas ķirzakas bieži tekalēja pa saules sasildītajiem viesnīcas akmens celiņiem. Dažas, nezinu, vai tas atkarīgs no sugas vai dzimuma, bija ļoti krāšņas: galva oranža, bet pati elektrozila. Viņas arī īpaši nebaidījās no cilvēkiem. Pirmajās dienās redzēju arī daudzkāji resnu, kādu 15 cm garu tārpu.
Vienu vakaru, kad sēdējām pie baseina, vējš norāva un mūsu acu priekšā zemē nosvieda lielu zaļu kokosriekstu. Tādēļ Āfrikā būtu vietā teiciens, ka nekad neko nevar uz priekšu prognozēt, jo var rieksts (nevis ķieģelis) uz galvas uzkrist. Sāka dziedāt putni, un es ar acīm kokos meklēju krāšņus papagaiļus. Bet nekā, asparāgveidīgajos augstajos kokos, kas droši vien bija kāds no akāciju paveidiem, čivināja necili pelēki putniņi. Nepierasti ir tas, ka saule savu dienas ceļu veic 12 stundās un pa vistaisnāko ceļu pāri debesīm. Ir brīdis, kad ēnas ir tikai tik daudz, cik zem pēdām. Kenijā diena un nakts vienmēr ir vienā garumā. No rīta pusseptiņos saule lec, bet vakarā septiņos jau ir tumšs.
No pieciem līdz sešiem viesnīcā piedāvāja kafiju un cepumus. Atpūtas zālē bija arī augstas gultas ar mīkstiem matračiem un veselu kaudzi spilvenu. Tieši tādas vēlāk redzējām arī okeāna krastā ap baseinu. Tā arī nenoskaidrojām, vai tās ir dekoratīvs elements, vai tajās guļ veci un slimi cilvēki (bet kas viņus tik augstu uzceļ?), vai tās domātas visiem, neskatoties, ka tajās grūti ierāpties un kājas līdz zemei pēc tam nesniedzas. Nez kur pēkšņi uzradās pāvs. Viņš droši nāca pēc savas cepumu devas. Vēlāk konstatējām, ka šis ir pāva laiks, ne pirms, ne pēc tā viņš nekur nebija manāms.
Uz ēdienreizēm mūs sauca ar bungu rībināšanu. Ja nebija jāsteidzas, tad laiski pavadītā stunda pie galda, nogaršojot dažādus neparastus ēdienus, bija vēl viena bauda, kurai ļāvāmies. Neparastākais, ko ēdām, bija dažādas interesantas mērces ar kalmāra gabaliņiem gluži kā baltiem želejas kubiciņiem, ar krevetēm, zivīm un dārzeņiem. Brokastīs pret mums tika izrādīta īpaša labvēlība varējām pasūtīt bekonu ar omleti. Mums bija izdevība nogaršot lielus krabjus ar visām spīlēm, bet velti cerējām, ka tik neparasts ēdiens jau pirmajā reizē liksies garšīgs, kaut gan izskats bija karalisks. Katra ēdienreize noslēdzās ar augļu desertu: mango pusītēm, ananasa šķēlēm, ar laima sulu slacītu papaiju, arbūza gabaliem, banāniem un citiem augļiem, kam nezinu vārda. Jūs teiksiet, to visu var nopirkt arī pie mums? Var un nevar, jo tāds aromāts, tāda garša un sulīgums ir iespējams tikai uz vietas nobriedušiem augļiem. Kad bijām izbraucienā okeānā, mums piedāvāja kādu neparastu kombināciju: kokosriekstus kopā ar Indijas riekstiem. Neticīgi mēģinājām, bet bija jāatzīst, ka tā patiešām ir interesanta garšu kombinācija un, ja vēl klāt tiek piedāvāts viegls vīns un viss notiek svaigā gaisā uz sēres nepārredzamā gaišzilā ūdens klaidā, tad šāds deserts liekas kā no Dieva galda zagts.
Otrajā dienā mūs ar viesnīcas mikroautobusiņu aizveda uz nepilnu kilometru attālo pludmali. Par lielu izbrīnu acu priekšā pavērās
kakao krāsas ūdens. Slaido viļņu galotnēs vērpās krēmkrāsas putas. Bijām brīdināti, ka netālu ir upes grīva, kurā tiek sanestas sarkanās smiltis, kas tik ātri nenogulsnējas. Bet tik jocīga krāsa
Netīrs jau nav, bet pelde kakao tomēr atšķiras no peldes zilā jūrā. Labi vismaz, ka smiltis nebija kā šokolāde, bet līdzīgas mūsējām. Kāpu gan nav, to vietā ar asām zālēm, sukulentiem un nelieliem krūmiņiem apauguši pauguri. Smilšainā pludmale ļoti plata (vēlāk sapratām, ka tā var kļūt arī šaurāka). Ūdens stipri sāļš, nepatīkami koda acīs, bet muti pat nemēģini turēt vaļā. Labi, ka pēc peldes ir ērta duša, kur noskaloties. Lai sasniegtu dziļumu, jāiet labs gabals. Bet lēkāšana pa viļņiem ir tikpat jauka kā pie mums, kad no jūras pūš mērens vējiņš. Vienīgi jāuzmanās neizlauzt kājas paisuma un bēguma izgrauztajās bedrēs. Mūsu no Rīgas līdzpaņemtais ūdens termometrs rādīja 30 grādus.
Ievērojām, ka visa pludmale ir izvagota ar mazām aliņām, kuras vainago svaigi uzbērts it kā kurmja rakums. Cita lielāka, cita mazāka, bet visām apkārt sīksīkas pēdiņas turp atpakaļ, turp atpakaļ. Interesanti gan, kas var dzīvot tik tuvu ūdenim. Taču ne jau nu kādi grauzēji. Noslēpums atklājās, kad viens aliņas iemītnieks pārgalvīgi bija sadomājis iziet pastaigā. Tas bija diezgan paprāvs krabis. Viņš no mums nobijās ne mazāk kā mēs no viņa. Izrādījās, ka šis dzīvnieciņš prot skriet ne tikai uz priekšu un aizmuguri, bet īpašu veiklību izrādīja, skrienot uz sāniem. Tādējādi būdams pilnīgi neprognozējams, viņš, spiedzienu un lēcienu pavadīts, veikli izlauzās no mūsu aplenkuma. Krabis izskatījās diezgan briesmīgs ar savām ātrumā ņirbošajām kājām un acīm, kas izlīdušas no ķermeņa ārā kā divi lokatori. Krabji esot piekrastes sanitāri, kas apēdot visu, kas ir dzīvs un kas vairs nav dzīvs. Savukārt jūras putni labprāt mielojas ar krabjiem.
Pludmalē nebija daudz cilvēku, netraucēti gulējām zem palmu salmu lietussarga pārvietojamās koka gultiņās ar speciāli pienestu matracīti un dvieli. Mūs apkalpoja melnādaini jauni skaistuļi baltos gurnu lakatos un ugunssarkaniem apsējiem ap galvu un vidukli. Uz kailajām krūtīm viņiem karājās zeltīti medaljoni, laikam piederības zīme itāliešu kafejnīciņai, kas visu to organizēja. Mums turpat zem sēnītēm pienesa un uz galdiņa glāzēs salēja atspirdzinošus dzērienus. Šie pludmales puiši labprāt ar mums aprunājās, pastāstīja, kā dzīvo, interesējās par mūsu zemi. Tā kā par Igauniju viņi kaut ko jau bija dzirdējuši no iepriekšējiem tūristiem, tad bija priecīgi uzzināt, ka Latvija ir turpat kaimiņos. Kad stāstījām, ka pie mums pašlaik, janvārī, ir sniegs, viņi kā neticot grozīja galvas, bet jāsaka, ka mēs paši arī tam īsti vairs neticējām. Iznāca parunāties arī ar tirgotājiem, kuri staigā gar pludmali un piedāvā dažādus suvenīrus, arī izbraucienus ar laivu okeānā un citas ekskursijas par salīdzinoši zemām cenām. Mēs tomēr baidījāmies riskēt, bet varbūt veltīgi. Pilnai laimei turpat varēja pasūtīt arī vispārējo masāžu stundu par 300 šiliņiem (apmēram četri dolāri). Šis pakalpojums tiek piedāvāts visur gan viesnīcās, gan pludmalēs. Izmēģinājām. Tikām pēc kārtas ļoti stipri ieeļļoti, bet masāža bija diezgan viegla un glāstoša, acīmredzot piemērota visiem, lai neradītu kādas nevēlamas sekas. Melnā masiere mums stāstīja, ka ar šo amatu nodarbojas tikai sievietes. Viņai nopelnītā nauda esot ļoti svarīga, lai varētu skolot savu dēlu un meitu. Protams, ka no mūsu samaksātā viņa saņem tikai daļu, pārējais jāatdod jumtam. Ir masieres, kuras par zināmu samaksu piedāvā piepildīt arī citus sapņus, ja klients viņām ir licies morāli nenoturīgs un nobriedis eksotiskam piedzīvojumam. Dienas vidū smiltis pludmalē ir tik karstas, ka līdz ūdenim var nokļūt tikai ar apaviem. Eksperiments aiziet ar kailām kājām beidzās ar apdeguma tulznām uz katra pirksta. Tagad es saprotu, cik patiess ir stāsts, ka smiltīs var izvārīt olu.
Citu dienu mūsu pludmalē ūdens bija zili pelēks kā Baltijas jūrā, varētu domāt, ka kakao te nekad nav bijis un mēs to esam nosapņojuši.
Devāmies arī uz greznāku maksas pludmali. Kad gribējām iekārtoties uz piedāvātajām koka gultiņām, ieraudzījām, ka okeāna vietā ir pelēka duļķaina plančka. Šausmās prasījām, kad tas beigsies. Mūs nomierināja, ka vienpadsmitos ūdens jau būs atpakaļ. Tā arī bija. Bet ūdeni gaidot, peldēm izmantojām ļoti romantisku baseinu ar saliņu, uz kuras auga palma, tur gan varēja nokļūt arī pa tiltiņu. Paisumu un bēgumu iznāca novērot vairākkārt. Bēguma laikā ļoti dīvaini izskatās atsegtās krastmalas klintis, kurām ūdens ir izgrauzis pamatni. Uz vienas no tādām stāv balts obeliskveidīgs piemineklis ar krustu galā. Tas atgādina par Vasko de Gamas ciemošanos šajā vietā pirms 500 gadiem. Kā pēc postažas dubļos iestigušas daudzas sašķiebušās laivas un uz sāniem sagāzušies kuģīši. Dienā, kuru pavadījām Malindi jūras parkā, varējām izsekot, kā šī mums svešā dabas parādība izmaina apkārtni līdz nepazīšanai. Lai nokļūtu līdz ūdenim, puskilometru ar apaviem kājās (lai nesavainotos uz koraļļiem, jo tie ir ļoti asi un rada dziļas, nedzīstošas rētas) bridām pa žļurgainu ūdeni. Šur tur bija ūdenszāles, šur tur ieraudzījām kādu jūras dzīvnieku, piemēram, kaut ko tik nesimpātisku kā jūras gurķi, kas vairāk atgādināja lielu ekskrementu. Mūs brīdināja, ka nevienu gliemežvāciņu (tos arī tikpat kā neredzējām), koralli vai zvaigzni nedrīkstam ņemt līdzi, jo mēs atrodoties dabas parkā. Motorlaiva ar jumtiņu un stikla ekrānu, pa kuru varēja vērot dzelmi zem mums, aizveda kādu gabalu dziļāk okeānā un piestāja pie plašām smilšu sērēm. Mums bija iespēja novērot, kā ūdens palēnām pārņem vienu saliņu pēc otras, kā pazūd smilšu sēkļi, kā pārplūst sēre pēc sēres. Kad ieskaties, tad saproti, ka esi ienācis svešās mājās: dziļākās ūdens iedobēs mitinās jūras eži, staigājot no pēdu apakšas izspurdz pa zivtiņai. Uz smiltīm koši iezaigojas sarkanas koraļļu šūnas. Izcēlām un rokās paturējām jūras zvaigzni. Viena bija tāda resna un bezformīga kā kādreiz kvalitātes zīme, bet redzējām arī ļoti skaistas ar koši sarkanām pumpām. Bet visas spēcīgi smaržoja pēc jūraszālēm vai zivīm. Mūsu kuģīša pavadonis bija atradis un mums parādīja dīvainu zivi kad viņai pieskārās, tā izbolīja acis un šņākdama sāka pūsties, līdz kļuva apaļa kā adataina bumba. Un, kad vēl tā pagrieza balto vēderu uz augšu, izskatījās pēc bojas. Es šai zivij būtu devusi vārdu bumbaszivs, bet pirms manis jau kāds to ir nosaucis par ežazivi. Vēlāk es satiku pati savu bumbaszivi, tā pat nedomāja bēgt prom, bet aicināja pieskarties, lai varētu nodemonstrēt savas spējas. Pēc tam šī zivs sāka mani vajāt, visu laiku ķerdamās pie pēdām. Man palika bail, ka viņa iekodīs kājā. Es patiešām nekādi nevarēju no ežazivs paglābties, līdz garām peldēja viens igaunis, un tā sāka sekot peldētājam. Redzēju, ka arī igaunis nejutās sevišķi omulīgi. No kuģīša mūs izlaida peldēt starp koraļļu rifiem diezgan seklā vietā. Tā kā par noslīkšanu nebija jābaidās, varējām mierīgi apgūt prasmi elpot pa caurulīti un vērot noslēpumaino zemūdens pasauli caur masku. Beigās tā aizrāvāmies, ka aizmirsām esam sauszemes dzīvnieki. Visi pēc tam lielījās, kādus brīnumus redzējuši: gan krāšņās klaunazivis, gan kādu zilu ļoti lielu zivi, gan mazas melnas ar baltiem punktiņiem un strīpainas
Neviens gan nebija redzējis indīgo skorpionzivi, kura arī šajā parkā esot ieraugāma. Ūdenī tika atrasta liela, skaista bruņurupuča čaula ar asiņainām audu paliekām. Nospriedām, ka viņu ir nogalinājis nevis kāds jūras dzīvnieks, bet drīzāk malumednieks. Diemžēl, neskatoties uz to, ka parka ūdeņos visu laiku patrulē inspekcija, Kenijā šī problēma ir aktuāla gan uz sauszemes, gan ūdenī. Kad pēcpusdienā atgriezāmies krastmalā, tā likās pavisam cita vieta nekā tā, kuru no rīta atstājām. Lepni izkāpām no kuģīša pie paša krasta blakus klintīm, kuru pamatus tagad pilnībā bija apņēmis ūdens.
Kenijā dzīvo vairāk nekā 40 dažādas tautas. To var pamanīt gan pēc izskata, gan matu sakārtojuma, bārdām un apģērba detaļām. Mums diemžēl tikpat kā neko neizsaka ne bantu, ne kušītu, ne nilotu vārds. Varbūt kaut kas ir dzirdēts par masajiem, kuri pieder pie nilotiem. Pirms braukšanas izlasīju, ka niloti (Nīlas augšteces iedzīvotāji) starp citām nēģeru tautām izceļas ar īpaši slaidu augumu un ļoti melnu ādu. Viņus tāpēc nereti dēvējot par melnajiem Apoloniem. Lielākā daļa kenijiešu patiešām bija ļoti glīti cilvēki. Resnus, pārmēru izkāmējušus vai nedabiski muskuļotus melnādainos tikpat kā neredzējām. Viņiem bieži bija mazliet ieslīpas mandeļveidīgas acis, reti kuram bija plats deguns un biezas lūpas. Nevarējām neievērot viņu baltos, veselīgos zobus. Un tas apstākļos, kur pat pilsētniekiem ārsts un zobārsts ir liela greznība! Acīmredzot veseli zobi ir dabas dota dāvana, kuru nostiprina dzīvesveids: ēdienkartē daudz augļu un dārzeņu, tikpat kā nekādu saldumu. Vēl mūs pārsteidza tas, ka afrikāņi izskatās daudz jaunāki par saviem gadiem. Tie, ar kuriem saskārāmies, vienmēr izrādījās par kādiem 10 gadiem vecāki, nekā mums likās, bet nekad nebija otrādi. Varbūt tas, ka viņi neaptaukojas, dara viņus jaunākus, varbūt mēs vienkārši nemākam saskatīt krunkas uz melnas ādas un citas novecošanās pazīmes. Mēs vispār redzējām ļoti maz vecu cilvēku. Kenijiešu vidējais mūža ilgums, protams, ir mazāks nekā eiropiešiem. Toties dzimstība ir augsta, pēc statistikas datiem, katrai sievietei vidēji piedzimst 4,5 bērni. Daudzi no viņiem aiziet bojā agrā bērnībā. Kad jautājām, kādi tad ir galvenie mirstības cēloņi, afrikāņi raustīja plecus, minēja malāriju un AIDS. Viņi mums teica, ka katrs ceturtais kenijietis esot inficējies ar HIV vīrusu. Tas likās stipri pārspīlēts. Vēlāk noskaidrojām, ka, pēc starptautisku veselības organizāciju aplēsēm, 2002. gadā no 28 miljoniem Kenijas iedzīvotāju ar AIDS inficēto skaits sasniegs 3 miljonus. Vietējie uzskata, ka valstī ir arī nopietnas problēmas ar narkomāniju. Mums par to neiznāca pārliecināties, taču piedzērušos vai smēķējošus nēģerus tikpat kā neredzējām.
Kaut arī kenijieši bez kautrēšanās varētu demonstrēt savus daiļos augumus kā nekā dzīvo taču uz paša ekvatora, kur visu gadu temperatūra turas tuvu 30 grādiem, viņi drēbēs slēpjas vairāk nekā iebraucēji. Vīrieši biežāk staigā garajās biksēs nekā īsajās (ar īsajām parasti skraida tūristi). Populāri ir T krekli vai viegla auduma virskrekli, nereti ar garām piedurknēm. Kājas basas vai ar gumijas iešļūcenēm. Sievietēm visbiežāk ir krāsaini lakatveida svārki līdz zemei, arī spilgtas, garas kleitas. Vakarā diskotēkā redzējām skaistu garkājainu meiteni minisvārciņos no sarkanas spīdīgas mākslīgās ādas, citu baltā skopā ar fliteriem nošūtā kostīmiņā. Man viņas izskatījās pēc dziedātājām vai dejotājām, bet citi izteica varbūtību, ka tās ir vissenākās profesijas pārstāves, vismaz visos ceļvežos viņu klātbūtne Kenijā esot pieminēta. Pilsētā varēja ieraudzīt arī pa kādai melnās drēbēs pilnīgi apslēptai sievietei. Malindi ir astoņas mošejas un četras kristiešu baznīcas. Zinot, ka šeit apmēram 70% iedzīvotāju ir musulmaņi, jāatzīst, ka islama tradīcijas melnādainie neievēro tik fanātiski kā arābi.
Kenija ir agrāra valsts. Pa ceļam redzējām tikai vienu rūpniecisku monstru cementa fabriku Bamburi. No rītiem, kad devāmies agrajās ekskursijās, redzējām pilsētas virzienā plūstam sievietes ar lieliem groziem uz galvas. Augļu un dārzeņu svars, ko viņas nes uz tirgu, sasniedz pat 10 un vairāk kilogramu. Sievietes gāja tik stalti un graciozi, ka neļāva mums nojaust, ka viņām ir grūti nest šo svaru. Ciematos, kur ūdens jānes no 5 vai 7 km attālas vietas, tieši sievietes ir tās, kas katru dienu ar plastmasas muciņām uz galvas lielā karstumā mēro šo ceļu. Neredzēju nevienu vīrieti, kas kaut ko nestu uz galvas, viņi smagumus liek uz pleca. Bez tā, ko ģimenē paši speciāli izaudzējuši, sievietes uz tirgu nes pārdot arī mango augļus, kas izauguši visam ciemam piederošajās audzēs. Savukārt bērni lasa Indijas riekstus, fasē mazos maisiņos un pārdod uz ceļa garāmbraucējiem. Ir arī lielāki, privātām personām vai kādām kopienām piederoši stādījumi, kas apjozti ar žogu. Vīriešu pārziņā ir lopkopība. Jau pirmajā dienā pilsētā daudzās vietās redzējām it kā suņus, bet, kad ieskatījāmies, sapratām, ka tie nav suņi, bet kazas. Suņu ir ļoti maz tie vai nu tiek izmantoti par villu sargiem, vai ir itāliešu mīluļi pastaigām. Neredzējām nevienu kaķi. Govis ganās pa vienai vai nelielos bariņos ar ganu. Tās ir krēmkrāsā, nelielas, diezgan kārnas. Sausuma periodā zāle diez cik trekna un zaļa nav, bet tas tomēr nav siens, tā ir dzīva barība visu gadu.
Izstaigājām arī Malindi augļu un dārzeņu tirgu. Zem salmu nojumēm sakrauti kartupeļi, tomāti, salāti, pārdod kokosriekstus, ananasus, mango, Indijas riekstus. Piemēram, ananasu pēc kaulēšanās var nopirkt par 25 šiliņiem, tas ir par trešdaļu dolāra, mango par 10 šiliņiem. Neredzējām citrusaugus. Vīrieši pārdošanai sēja saišķīšos lapas ar trekniem kātiem un paši tās nepārtraukti gremoja. Viņi mums skaidroja, ka tās ir kaut kas tonizējošs un uzmundrinošs, īpaši iesakāms vīriešiem. Varētu jau pamēģināt, bet bija bail nopirkt kādas narkotikas. Vēl mūsu uzmanību saistīja sieviete, kas pārdeva maisā sabērtus baltus, sīkus akmentiņus. Tie esot vajadzīgi grūtniecēm un veciem cilvēkiem. Nopratām, ka tas ir vienkārši kaļķis.
Kenijā ir daudz suvenīru tirdziņu, sākot no galdiņiem zem klajas debess vai būdiņām un beidzot ar angāriem. Jo mazāka pārdotava, jo uzmācīgāks pārdevējs. Mama, nāc tikai paskatīties! Tikai ienāc!, tā viņi sauc un velk pie saviem izstrādājumiem. No sākuma es gandrīz apvainojos par tik dīvainu uzrunu, bet, kad par mamām dzirdēju saucam arī jaunas meitenes, nopratu, ka tā vienkārši ir tāda uzruna. Vīriešus viņi uzrunāja par papām. Kur ir augstāka preces kvalitāte, pircēju apstrādāšanas māksla nav tik augstā līmenī. Bet laipni un smaidīgi, vienmēr ar savu dzīvespriecīgo džambo viņi ir visur. Sākumā mēs tikai skatījāmies, pieradām, iepazinām piedāvātās lietiņas, bet uz beigām mums tik daudz kas likās interesants, neparasts un skaists. Dzīvnieku un cilvēku figūras graciozi izstieptas kā no jūgendstila katalogiem. Līdz prombraukšanai gandrīz visi bija nobrieduši koka skulptūru iegādei. Atlika tikai izvēlēties: populāro pārīti papu un mamu, masaja figūru ar visiem medību ieročiem, sievieti ar pērlīšu krellēm un aprocēm, bet varbūt žirafi ar žirafēnu, degunradzi, lauvu, ziloni vai bruņurupuci. Gandrīz katrs čemodānā ievīstīja kādu melnu ornamentētu masku. Sliktāk bija tiem, kuru vājība ir akmens izstrādājumi: vāzes, pelnutrauki, augļutrauki, podiņi ar vāciņiem, dzīvnieku skulptūriņas, šaha dēlīši ar visām figūrām viss bija tik neparasts, pērkams, bet smags! Un kā tu neatvedīsi uz Rīgu afrikāņiem tik raksturīgo melno tamborēto cepurīti ar dzeltenu, sarkanu un zaļu svītru! Kad es ieraudzīju no baobaba un citu koku augļiem darinātus grabuļus un mazas kazādas bundziņas uz kociņa, sapratu: man tas viss jāpērk, jo acu priekšā bija vīzija, kā mana bērnu centra Laiva mazuļi skandina šos sarkanmelniem tautiskiem rakstiem izgreznotos Āfrikas mūzikas instrumentus. Prombraukšanas dienā mūsu uztūkušie čemodāni nevarēja noslēpt iepirkšanās grēkākrišanu, bet dažam labam alkatības īlens bija pilnīgi izlīdis laukā no maisa. Nevaru iedomāties, kā tika pārvarētas muitas barjeras ar mango un ananasu groziem, kuri svēra ap 20 kg. Bet tas vēl nebija nekas visiem mutes palika vaļā, kad Resnais Svens no savas istabas izstīvēja kādu milzīgu papīros ievīstītu priekšmetu. Tas ar pūlēm tika novietots uz autobusa jumta un rūpīgi piesiets. Uz Igauniju aizceļoja žirafe (nu varbūt pusaudzīte) dabiskā izmērā. Kad prasījām, ko Svens ar to darīs, viņš sapņaini aizvēra acis un stāstīja, ka tas būšot brīnišķīgs skats: aiz loga sniegs un sals, viesistabā silti kuras kamīns, bet blakus cēli, sārtu liesmu apmirdzēta, stāv Āfrikas žirafe. Jā, tas likās patiešām iespaidīgi, un man palika kauns par mazo degunradzīti grāmatu turētāju, ko slēpu savā somā.
Mūs, protams, aizveda arī uz tūristu īpaši apmeklētajām Malindi vietām. Viena no tādām ir putnu un rāpuļu parks. Tas atstāja nomācošu iespaidu, neskatoties uz to, ka dārza darbinieks profesionāli un ar lielu iedvesmu mums stāstīja par visiem šeit ieraugāmajiem dzīvniekiem. Teritorija bija neliela, slikti iekārtota. Mēs tā īsti nespējām noticēt, ka dzīvnieki te atrodas tikai uz laiku, iedzīvotāji atnesot slimus un ievainotus putnus, šeit viņus izārstējot un tad atlaižot brīvībā, ja viņi vēl to gribot. Diezgan necilvēcīgi likās, ka ērgļi un pūces ir piesieti apmēram 1 m garā auklā aiz kājas. Pat dzīvnieki ir savažoti kā katordznieki. Ar vienu tādu jocīgu radījumu mums visiem pēc kārtas atļāva paspēlēties paglaudīt un izvest pastaigā pa saviem pleciem, rokām un galvu. Tas bija bušbēbijs pērtiķēnam līdzīgs dzīvnieciņš žurkas izmērā ar mazu galviņu, smailu purniņu un nedabiski izspīlētām acīm. Tikko mēs viņu izlaidām no rokām, bušbēbijs jeb krūmubērniņš ieritinājās uz palodzes mājiņas ārpusē un jau bija aizmidzis. Mums nodemonstrēja, kā trenē medību putnus: pēc noteikta svilpes signāla putnam ir jānolaižas no koka galotnes svilpējam uz rokas. Par to viņš tiek apbalvots ar kādu gardumu. Nēģeri bija pārsteigti, ka mēs tik labi orientējamies viņu terārijā, jo pazinām gan kobru, gan klaburčūsku, gan zaļo mambu. Šī indīgā čūska sastopama Kenijā savvaļā. Kā mēs nezināsim, ja savas eksotikas alkas daudzus gadus esam remdējuši Rīgas zooloģiskā dārza čūsku mājā! Vislepnākais Malindi dzīvnieku parka iemītnieks bija 108 gadus vecais milzu bruņurupucis. Mums ļāva ar viņu iepazīties tuvāk. Tuvāk, vēl tuvāk, un es jau biju noglaudījusi viņa krunkaino galvu. Tad mūs brīdināja, ka vecvectētiņam vēl esot ļoti stipri zobi, tādēļ mutē roku bāzt nebūtu vēlams. To es pati arī redzēju, kad viņš kā ar nazi nošķēla piedāvātā banāna pusi.
Krokodilu audzētavā mēs speciāli ieradāmies uz pusdienām, uz krokodilu pusdienām, protams. Viss redzētais ne tikai sabojāja apetīti uz pašu pusdienām, bet nostiprināja atziņu, ka šie rāpuļi ir patiešām briesmīgi zvēri. Rīgas mierīgie guļavas nav salīdzināmi ar tiem plēsonīgajiem rīmām, ko redzējām šeit. Katrā aplociņā pie baseina gozējās liels bars vienāda vecuma krokodilu, bet jēlajai, smirdīgajai gaļai, ko viņiem pameta, vienādi badīgi virsū metās gan mazuļi, gan vecie krokodili. Viņi ar zobiem cirta cits citam, pa labi un pa kreisi, plēsa kumosus otram laukā no mutes, pārvietojās ar apskaužamu veiklību. Kurš savu gabalu izcīnīja, pāri citu mugurām metās uz ūdeni, lai ienirtu un bez lieciniekiem to aprītu. Ne visi to paspēja, kāds cits jau bija klāt un iecirta savos mežonīgajos žokļos gaļas gabala otru galu. Tad sākās cīniņš, kurā nereti iesaistījās vēl trešais un ceturtais briesmonis. Daži krokodili atšķīrās no pārējiem, jo bija bāli zaļā krāsā. Mums teica, ka tie esot liels retums albīni. Interesējāmies, vai krokodilus te audzē ēšanai. Mūs bezmaz vai norāja par tik barbarisku iedomu, viņus te audzējot, lai saudzētu. Daudziem iemītniekiem pat esot savi vārdi, kas raksturojot viņu būtību. Piemēram, tas resnais ar šķībo žokli esot Binladens, bet vientuļais viltnieks un barvedis Bušs. To, ka attieksme pret krokodiliem tik humāna nemaz nav, pārliecinājāmies ekskursijas beigās, kad mums piedāvāja nogaršot krokodila šašliku. Vai nu viņi gaļu veda vēl no kādas citas vietas! Ja es nezinātu, ka tas ir krokodils, šo balto, maigo gaļu noturētu par vistu.
Netālu no Malindi atrodas unikāls Kenijas vēstures piemineklis. Tās ir Gedas drupas, kas saglabājušās no 13. gadsimta. Interesanti, ka par šo vēstures pieminekli bija aizmirsts līdz pat 20. gadsimta vidum, kad to no jauna atklāja un sāka pētīt. Bet tur vēl pētniecībai pietiek darba daudziem gadu desmitiem, jo tāpat kā zem Vecrīgas slēpjas otra Rīga, tā šeit zemes pauguri, kas apauguši simtgadīgiem kokiem, slēpj senas pilsētas pēdas. Agrāk te ir bijusi musulmaņu apmetne, kurā dzīvojuši apmēram 3000 cilvēki. Akmens drupas ļauj nojaust, cik liela, labi izplānota un bagātīgi iekārtota bijusi šī arābu pilsēta. Ieskatījāmies pa akas aci tumšās zemes dzīlēs. Kādreiz te ir bijis ūdens, cilvēki smēluši un nesuši uz savām mītnēm. Izstaigājām ieliņas un mājas, ejot caur sienām. Dažas telpas bija saglabājušās tā, ka varēja nojaust un iztēloties, kā te noritējusi ikdienas dzīve. Izgājām caur labi saglabājušos, greznu durvju ailu. Mums parādīja lasītavu, kur sānu nišās ir atradušies gaismekļi. Tiesas zāle izskatījās pēc baseina, kura malā augšā ir sultāna sēdeklis un tiesnešu vietas. Redzējām istabas, kur mitušas sievietes. Ir grīdas, ir sienu fragmenti, bet jumta vietā virs galvas vecumvecu koku lapotnes. Gids pievērsa mūsu uzmanību krūmam ar dažiem sārtiem ziediem. Tā esot slavenā nāves roze (Aconkanthera), kuras sula ir ļoti indīga. Afrikāņi ar šo indi gadsimtiem ilgi iezieduši bultu uzgaļus, gan medījot zvērus, gan cīnoties ar naidīgām ciltīm. Līdz pat šai dienai nav noskaidrots, kāpēc Geda ir pamesta. Varbūt arābi paši labprātīgi aizgājuši no savām mītnēm, varbūt viņi izdzīti, varbūt miruši kādā epidēmijā. Blakus ēkā ir izvietoti arheoloģiskajos izrakumos atrastie priekšmeti, kas demonstrē arābu kultūru. Tāpat kā daudzās sabiedriskās vietās pilsētā goda vietā ir izlikts Kenijas prezidenta portrets. Šeit ir cieņā vecā kolonizatora tradīcija, ka valdnieks (Anglijas karaliene) nekad nenoveco, jo fotoattēlos bija redzams vīrietis labākajos gados, bet ir taču zināms, ka prezidents pašlaik ir jau pavecs vīrs.
Vistuvāk afrikāņu reālajai ikdienas dzīvei mēs nonācām izbraucienā uz nēģeru ciematiem, tā saucamajā village tour. Pirms braukšanas mūsu gids Fabio teicās ieiet veikalā un nopirkt saldumus. Kad sapratām, ka tie ir domāti apmeklējamo ciemu bērniem, mēs paši pieteicāmies nopirkt konfektes. Diemžēl veikaliņā bija dabūjamas tikai dažas paciņas, tāpēc vēl nopirkām košļājamās gumijas uz kociņa. Vēlāk piedzīvojām, ka tas ir kā piliens jūrā un nožēlojām, ka nebijām paņēmuši no Latvijas katrs vismaz kilogramu karameļu (šokolādes konfektēm Kenijas klimats nav piemērots). Braucām ar autobusiņu pa smilšainu ceļu caur palmu birzīm, mango koku audzēm, Indijas riekstu stādījumiem un akāciju džungļiem, brīžam bija klajumi ar milzīgiem pusplikiem baobabiem. Visur slējās mazas kleķa būdiņas, kuru priekšā sēdēja melnādainas sievietes un spēlējās dažāda vecuma mazuļi. Ieraugot mūsu autobusu, bērni priecīgi lēca kājās un skrēja pakaļ, cik tālu vien spēja, mājot ar rokām un kaut ko saucot. Pietika tikai apstāties, kad no visām pusēm kā no skudru pūžņa satecēja melni morīši un stiepa uz mūsu pusi netīrās roķeles pēc saldumiem. Kad bērnus apdāvinājām, aiz muguras jaunākas un vecākas sievietes lūdza savu tiesu. Dažs labs no mūsējiem jutās tik slikti, bez vainas vainīgs un izjuta tik lielu žēlumu pret melnajiem bērniņiem, ka gandrīz vai atteicās braucienu turpināt. Kenijieši ir nabadzīgi, daudzi ir neizglītoti, viņiem nav pieejami civilizācijas šodienas un pat vakardienas sasniegumi, kas padara cilvēku dzīvi vieglāku, bet vai viņi tādēļ jūtas nelaimīgāki nezinu. Tieši pretēji, visur redz smaidīgas sejas un ik uz soļa var dzirdēt maģisko teicienu hakuna matata! nav problēmu!
Vispirms mūs veda noskatīties, kā slimu sievieti ārstē ciema šamanis jeb bušdakters, kā mums to tulkoja krūmu ārsts. Sākumā viņš ārstējamās sievietes priekšā smiltīs veidoja noteiktus rakstus. Tad ūdens bļodā tika samestas lapas un zāles. Sievietei uz galvas baobaba augļa traukā kaut kas tika sparīgi sakults. Pēc tam viņai aplēja kājas, tika veikti rituāli soļi. Sievietei uz muguras visu laiku kūļājās lakatā iesiets mazulis, kurš šīs procedūras laikā neizdvesa nevienu skaņu. Mums no tā visa nekas skaidrāks nepalika un neradās arī pārliecība, ka melnādainā lēdija ir izdziedēta (nezin no kā). Pēc tam mums izrādīja lielu laipnību un cienāja ar kokosriekstu vīnu. Bāli duļķainais šķidrums apetīti nerosināja, bet melnādainie, laipni smaidīdami, aicināja nobaudīt. Pie tam visiem bija jādzer no vienas pudeles caur kolektīvu salmiņu. Mūsu gide Eha rindā bija pirmā, un mums neatlika nekas cits kā uzticēties viņai. Eha labu brīdi cīnījās ar higiēnas aizspriedumiem, bet tad saņēma dūšu un iedzēra. Mēs drosmīgi viņai sekojām. Garšoja pēc skābu kāpostu sulas, stiprumu nemaz nejuta, bet vēlāk ciemā redzējām, ka viens melnādainais no šīs dziras tomēr bija pratis piedzerties.
Tālāk devāmies uz sapulcēšanās vietu ar palmu lapu žogu ierobežotu laukumu, kur gar malām bija sēdekļi. Tur bija sanācis kāds simts bērnu. Satupušies gar malām un priecīgi čivinādami (svahili valoda izklausījās mūsu ausīm pat ļoti tīkama), viņi notiekošo vēroja ar ne mazāku interesi kā mēs. Bungu rīboņas pavadījumā iedejoja četras meitenes vienādos īsos, kuplos svārciņos. Ritmiski izpildītās kustības bija plastiskas, bet vienkāršas, tās visu laiku atkārtojās (Kenijas apmeklējuma laikā mums nēģeru tautas dejas iznāca noskatīties trīs reizes). Nevarējām nepamanīt, ka viena no dejotājām tuvākajā laikā gaidīja piedzimstam bērniņu. Kuplie bruncīši, lai nespiestu, bija pavilkti zem apaļā vēdera, bet viņa pati enerģiski un ar lielu iedvesmu grozījās mūsu priekšā, neatpaliekot no pārējām. Toties mēs šausmās nevarējām atraut acis no viņas auguma. Tas tikai rāda, cik afrikāņi dabiski uztver grūtniecību, tā netraucē viņu ikdienas dzīvei un nav par šķērsli fiziskām aktivitātēm, kur nu vēl, lai par to kautrētos. Topoša māmiņa mums sniedza līdzīgus priekšnesumus arī viesnīcā speciālā afrikāņu vakarā. Pēc meitenēm deju ritmos griezās melnādains jauneklis. Uz augšdelmiem viņam bija uzmauktas aproces ar garām kazas spalvām. Dejojot rokas visu laiku elkoņos tika vicinātas, lai spalvas kratītos un vibrētu. Ap potītēm bija riņķi ar zvārgulīšiem, kas, puspiesēdienā ritmiski lecot, ņipri skanēja. Galvu rotāja putnu spalvām un gliemežvāciņiem greznota galvassega. Mūzika tika pastiprināta ar svilpieniem. Man radās iespaids, ka dejā tiek atdarināts kāds dzīvnieks. Dejotājs ieskatījās kādam cieši acīs un tad ar strauju galvas kustību šo skatienu pārtrauca, lai tāpat hipnotizētu kādu citu. Man šķiet, tā uzvedas putni. Bija gan arī viena deja, kurā melnādainais puisis izvēlējās sev princesi no tūristēm, uzlika tai galvā putnu spalvu kroni un izdancināja visu skatītāju acu priekšā. Mums rādīja arī cita veida priekšnesumus ar baobaba augļa dancināšanu virvē, meitenes demonstrēja, cik veikli māk dejot ar krūzi uz galvas, lēkāja arī vairāki vīrieši bungu rīboņā.
Pēc priekšnesumiem bērni saprata, ka nu ir situsi viņu lielā stunda un spiegdami metās pie mūsu gida Fabio, kurš organizēja godīgu konfekšu sadali. Viņi nāca pie mums vēl prasīt kādu pildspalvu vai zīmuli. Viens nēģeru jaunietis lūdza iedot viņam 20 šiliņus, viņš krājot naudu grāmatām, pašlaik vēl mācoties, bet gribot kļūt par skolotāju. Tikai tad palmu ēnā uzkalniņā ieraudzījām vietējo gaismas pili.
Kenijas apmeklējuma laikā centāmies par šīs valsts izglītību uzzināt kaut ko vairāk. Braukājot pa autobusa logu bieži redzējām bērnus formastērpos. Ja salīdzina ar nēģeru nomaļajos ciemos novērotajiem, kuri bija ģērbušies kā nu kurais greznās un noplīsušās, tīrās un netīrās drēbēs kā no humpalām, skolēni parasti izskatījās ļoti kārtīgi. Viņiem bija balti krekli vai baltas blūzes, sniegbaltas zeķītes, vienādi šorti vai svārki, piemēram, gaišzili vai rozā. Bieži redzējām bērnus skraidām sporta laukumos. Skolā mācās 12 gadus. Mācību gads viņiem ir sadalīts trīs daļās. Pēc katriem trim mācību mēnešiem viens ir brīvs (aprīlis, augusts, decembris). Mūsu igauņu gidei bija informācija, ka līdz noteiktam vecumam izglītība ir par brīvu. Fabio stāstīja, ka jāmaksā jau no pirmās klases. Katrs mācību trimestris maksājot 50 dolārus. Ja naudas nav, vecāki krāj un sūta bērnu skolā tad, kad atkal var samaksāt. Vietējiem tā ir liela nauda, tādēļ ne visas ģimenes, īpaši lielās, var saviem bērniem nodrošināt izglītību. Runājām ne tikai ar Fabio, kuram pašam ģimenē jau bija divi bērni, bet sieva gaidīja trešo, bet izklaušinājām arī masieri. Viņai bija divi bērni un viņa atzina, ka vairāk bērnu nevar atļauties, jo grib tiem dot izglītību. Sieviete pati bija labi izglītota, beigusi 12 klases. Ja jāizvēlas, vai skolu apmeklēt dēlam vai meitai, parasti skolā sūtot zēnu.
Kenijas apmeklējuma augstākais punkts bija safari. Mēs izvēlējāmies divu dienu autobusa ekskursiju pa Cavo nacionālo dabas parku.
Cavo parka platība ir 22 000 kvadrātkilometru, to veido Austrumcavo un Rietumcavo. Ik gadu parku apmeklē vairāk nekā 200 000 tūristu. Šīs teritorijas tagad pilnībā pieder dzīvniekiem. Agrāk tur dzīvoja dažādas nēģeru ciltis: vakamba, veljengulo, orma, bet tās tika izmitinātas citur. Varam iedomāties, cik sāpīgi iezemiešiem bija atstāt savas sentēvu zemes, tikt nodēvētiem par malumedniekiem un tādēļ ieslodzītiem cietumā. Veljengulo mednieku cilts gadu tūkstošos specializējās tikai ziloņu medībām, viņi ēda ziloņu gaļu un tirgojās ar ziloņkaulu. Pat loki veljenguliem bija konstruēti un ilgā pielāgošanās procesā pilnveidoti tā, lai saindētā bulta viegli caururbtu ziloņa biezo ādu. Līdz pilnībai bija noslīpēts pats medību process, kas balstījies uz perfektu ziloņa rakstura un dzīvesveida pazīšanu, un, galvenais, mīlestību pret šo lielo, gudro zīdītāju. Kad 1955. 1958. gada kampaņas pret malumedniecību rezultātā ziloņus pārtrauca medīt, to savairojās tik daudz, ka vēlāk izmira sausuma dēļ savanna nespēja visus padzirdīt. Tikai tad parka darbiniekiem un pētniekiem radās nojausma, ka mednieku ciltis ir bijusi daļa no šīs krūmu zemes ekosistēmas. Diemžēl viena no retākajām medību kultūrām Āfrikā jau bija iznīcināta. Savā laikā no cietuma iznākušos medniekus mēģināja iesaistīt parka inspektoru, tā saucamo reindžeru, darbā vai piedāvāja kļūt par ieroču nesējiem, kad baltie bagātnieki, nopirkuši licenci, medīja ziloņus. Īstos malumedniekus Kenija iepazina astoņdesmitajos gados, kad agresīvas, ar šaujamieročiem labi bruņotas somāliešu bandas siroja pa savannu un iedzīvošanās nolūkos bez žēlastības iznīcināja gan ziloņus, gan degunradžus, gan citus dzīvniekus.
Aiz Austrumcavo parka vārtiem, kurus simboliski rotā metālā kaltu degunradžu attēli, mūsu autobusiņa jumts tika pacelts uz augšu un fotomedības varēja sākties. Mēs visi satraukti stāvējām kājās, galvas izbāzuši pa lūkām un vai acis no pieres izskatījām, dzīvniekus meklēdami. Līdz pat apvārsnim stiepās vienmuļš līdzenums, paplika zaļgana zāle, krūmi, atsevišķi nelieli koki. Tas pilnībā attaisnoja Cavo vārdu ērkšķu krūmu zeme. Vienīgā neparastība nedabiski sarkanais ceļš. Autobusa vadītājs nepārtraukti pa rāciju sarunājās ar citiem šoferiem, mēs nopratām, ka tiek dota informācija, kur kas redzēts. Pa smilšainajiem ceļiem braukšana diez cik ātri nevedās, bet, kad priekšā gadījās grambas, ātrums nepārsniedza 20 30 km stundā. Tā lēnītēm mēs šķērsojām Austrumcavo parku. Pirmais mūsu medījums bija bariņš impalu. Tās ir graciozas antilopes ar stāvus saskrūvētiem radziņiem. Divu dienu izbraucienā impalas redzējām visbiežāk no visiem dzīvniekiem. Savannas iemītnieki nav īpaši bailīgi un nepievērš uzmanību garām braucošajām mašīnām. Ieraugot tālumā žirafu slaidos kaklus, atskanēja pirmie īstie prieka saucieni. Neticami, ka šā lielā dzīvnieka mūža ilgums ir tikai 10 gadi. Pirmajā apskurbumā fotografējām un filmējām tikko saredzamus punktiņus gar apvāršņa malu, jo tie bija ilgi gaidītie savvaļas dzīvnieki. Un tad atskanēja kliedziens, ka redzami ziloņi. Kur? Kur? visi viens caur otru sauca un grozīja galvas kā vēja rādītājus uz visām pusēm. Vai tiešām tālumā redzamie sarkanie laukakmeņi bija viņi? Cavo ziloņi izskatās sarkani tādēļ, ka vārtās sarkanajās smiltīs. Āfrikas ziloņiem ausis ir daudz lielākas nekā Indijas radiniekiem. Zinot Rīgas zoodārza ziloņus, tās pat likās nedabiski milzīgas. Tālāk braucot, redzējām dažus vientuļus dzīvniekus. Mums stāstīja, ka vecie ziloņu tēviņi nereti nošķiroties no bara un klīstot apkārt vieni. Cavo ziloņi esot lielākie ziloņi pasaulē, bet viņu ilkņi katrs varot svērt pat līdz 85 kg. Pašlaik Cavo dzīvojot ap 8000 ziloņu, izmiršana viņiem nedraudot, neskatoties uz to, ka populācija atjaunojas lēni (ziloņmātes grūtniecība ilgst 18 22 mēnešus, bet mazulis tiek zīdīts līdz 3 4 gadu vecumam). Tālāk mūsu uzmanību saistīja paviānu bariņi, kas lēkāja pa krūmiem turpat ceļmalā. Tad, kad viņi sēdēja nekustīgi, tie pilnīgi saplūda ar zāli un krūmu lapās tos nevarēja redzēt. Paviāni ēd akāciju koka lapas, pumpurus, ziedus, jauno zāli, dažādus augļus. Tikai retos gadījumos paviānu tēviņi medī putnus un mazās antilopes. Rietumcavo šīs mazās antilopes dikdikas arī redzējām paši. Vēlāk ieraudzījām veselu ģimeni, kur bērniņš bija vēl miniatūrāks. Antilopes slēpjas krūmos no saviem galvenajiem vajātājiem ērgļiem, kuru savannā netrūka.
Nemanot krūmainā līdzenuma ainava sāka mainīties. Tālumā parādījās kalni, reljefs kļuva pauguraināks. Kāds autobuss bija apstājies pie liela koka, un tūristi kaut ko cītīgi fotografēja. Izdzirdējām izmisīgu putnu čiepstēšanu. Koks bija pilns ar putnu ligzdām, kas zaros karājās uz leju, tās varēja labi redzēt, jo lapotne bija paplika. No sākuma nesapratām, kāpēc putni tik satraukti riņķo ap koku, līdz ieraudzījām, ka pa zariem no ligzdas uz ligzdu lien 2 m gara čūska. Viņa droši vien ēda olas vai mazos putnēnus. Ilgi vērojām šo neparasto skatu, kas lika pabrīnīties arī mūsu pavadoņiem.
Rietumcavo atrodas kalnainā apvidū, tādēļ braukšana bija interesantāka. Vairākkārt mūsu ceļš veda gar upi, kura uz Indijas okeānu dzen aukstos Kilimandžāro sniega ūdeņus. Jau pirmajā apstāšanās reizē uz liela akmens upes vidū redzējām saulē gozējamies krokodilu, bet otrā krastā aiz palmām aizdipināja vesels bars nīlzirgu spīdīgām mugurām. Mēs visu laiku šausminājāmies, kas būtu, ja mēs satiktu lauvu, bet gids smējās, ka cilvēki neesot lauvu tradicionālā barība. Behemoti esot daudz bīstamāki. Dienā, kad ir karsts, viņi astoņas stundas pavada ūdenī, bet naktīs barojas ar zāli. Šis lielais dzīvnieks cilvēku apdraud tieši uz sauszemes. Nīlzirgi ir vieni no bīstamākajiem Āfrikas dzīvniekiem, jo tie katru gadu nogalinot vairāk cilvēku nekā jebkurš cits lielais zīdītājs. Uz ceļa visur bija atstātas ziloņu mēslu čupas, bet pašus vaininiekus nekur neredzējām, vien putni skraidīja pa ceļu, meklēdami sev ēšanai ko noderīgu. Vakarpusē tomēr iznāca vēl viena tikšanās ar ziloņiem. Bijām nedaudz nomaldījušies, kad piekalnē krūmos ieraudzījām pelēkus stāvus. Autobuss apstājās, un mēs, elpu aizturējuši, skatījāmies. Viņi bija tepat, tepat blakus. Ziloņi tuvojās, nu jau mēs caur lapām izšķīrām kādus piecus, pie tam barā bija arī mazi zilonēni. Mašīnas vadītājs saspringa starta gatavībā. Tad viens no ziloņiem izslēja galvu, pacēla snuķi, iepleta ausis, ietaurējās un sāka skriet uz mūsu pusi. Tajā mirklī mēs jau drāzāmies pa ceļu prom, nepaspēdami vēl īsti nobīties no draudīgās situācijas. Izrādās, ka arī ziloņi ir daudz bīstamāki par lauvām, samīcīt mašīnu ar visu tās saturu viņiem esot tīrais nieks. Cavo parkā ceļu krustojumos parasti atradās akmeņu kaudzes ar tajās iemūrētām akmens plāksnītēm, uz kurām bija norādīts ceļu virziens un attālums līdz noteiktai vietai. Nobrīnījos par tik dīvainiem ceļa rādītājiem, bet izrādās, nekas nav nejauši: agrāk esot bijušas ciedru koka zīmes, bet ziloņi tās vienmēr apgāzuši vai sagriezuši, lai maldinātu tūristus. Savanna mums piedāvāja vēl vienu brīnišķīgu skatu melns lietussargveida koks un desmit lielu, dekoratīvu marabu silueti tā virsotnē saulrieta debesīs.
Viesnīcas savannā, kas specāli iekārtotas tā, lai dzīvniekus varētu vērot no atklātas terases, sauc par lodžām. Tik greznā viesnīcā, kur katrs interjera elements ir rūpīgi piemeklēts, lai stāstītu par Āfriku, kur ēdienu izvēles pārbagātība un izsmalcinātība nav pat aprakstāma, biju pirmo reizi. Ap viesnīcu auga visdažādākie koki un krūmi kā dendrārijā, pat zīmītes ar nosaukumiem bija pieliktas klāt, visur ziedēja puķes. Protams, ka netrūka arī baseina. Uz visām pusēm pavērās gandrīz vai banāli skaistas dabas ainavas, kuras varētu fotografēt un fotografēt. Vienīgi pietrūka Kilimandžāro, jo tā sniegotā virsotne esot redzama pie apvāršņa vienīgi tad, ja nav dūmakas. Kenijieši šo Āfrikas augstāko virsotni, kas pēc kartes atrodas aiz robežas Tanzānijā, sauc par savējo, jo kāda nu tur ledājos robeža. Naktī tumsā sēdējām uz terases, malkojām kafiju un skatījāmies, kā prožektora gaismā pie lielās ūdens peļķes slāpes dzesēt ierodas savannas dzīvnieki. Atskrēja paviānu bars. Jaunie pērtiķi draiskojās, viens otru dzenāja, jautri spēlējās. Tad cienīgi piesoļoja zebras, padzērās un aizgāja. Ilgu laiku mūsu uzmanību saistīja impalas: jaunie buciņi ar ragiem saķērās un spēkojās. Atnāca kārpucūka visai dīvains radījums, patiešām piemērots Harijam Poteram un viņa draugiem no burvju zemes. Nākamā diena bija putnu diena gan marabu, gan citi mazāki, krāsaini putniņi nāca pavisam tuvu pie terases, jo tur bija iekārtota barotava. Bet viesnīcā pie sienas karājās uzraksts, ka paviānus barot aizliegts, droši vien lai viņi pārāk neuzbāztos un nekļūtu par mājas dzīvniekiem.
No rīta agri izbraucām savannā, lai noskatītos saullēktu. Puskrēslā krūmos skraidīja šakāļi, bet marabu atkal sēdēja tā paša koka galotnē, tikai šoreiz putnu silueti greznojās rītausmas debesīs. Braucām uz kalnu pusi, kur vēlāk redzējām melnas vulkānisko iežu veidotas nogāzes. Ar katru minūti ainava pārveidojās un izmainījās, no krēslas iznira koki, krūmi, tālumā ieraudzījām strausu, redzējām lielās antilopes. Tad visa savanna iemirdzējās saules staros, un tas patiešām bija skats, kura dēļ bija vērts celties tik agri, varbūt pat braukt uz Keniju vispār. Upes tuvumā augu valsts kļuva citādāka, parādījās interesantas palmas ar lapām kā ķepām, kuru vecās lapas bezpalīdzīgi kā ubagotāju rokas nokaltušas karājās līdz zemei. Pēkšņi autobusiņš apstājās. Mūsu priekšā no peļķes izlīda un nostājās bifelis. Viņš bija dubļos novārtījies tumši brūns un mirdzēja saulē kā šokolādes figūriņa. Keipa bifelis nekustīgi stāvēja un mērīja mūs ar augstprātīgu skatienu. Arī mēs nekustējāmies, skaistā skata apburti. Kad sapratām, kāda fotomedību izdevība mums tiek piedāvāta, ķērām savus fotoaparātus un videokameras un šāvām. Bifelis nicīgi nogrozīja galvu ar ragiem kā draiskas meitenes bizes un, pagriezis mums muguru, cēli iesoļoja palmu audzē. Gids teica, ka ne vienmēr tikšanās ar bifeļiem beidzas tik miermīlīgi, jo bifelis esot visagresīvākais no lielajiem Āfrikas dzīvniekiem. Vēlāk pēcpusdienā sastapām veselu bifeļu baru, bet ne vairs tik tuvu, un neviens nebija tik skaists kā šis mūsu saullēkta brīnums. Otrās dienas beigās mēs jau tā bijām pieraduši ik uz soļa redzēt savvaļas dzīvniekus, ka sākām izlept. Bija tikai divas lietas, kas varētu mūs satraukt lauva un degunradzis (leopardu ieraudzīt esot tikpat kā neiespējami). Diemžēl ne vienu, ne otru tā arī neredzējām. Fabio mums piedāvāja paciemoties masaju cilts apmetnē, kuru civilizācijas ietekme ir skārusi samērā maz. Masaju apmetne atradās pašā šosejas malā. Mūsu autobusiņi piestāja, un Fabio par kaut ko vienojās ar cilts vadoni. Par iespēju iepazīties ar nometni un tiesībām fotografēt mums katram bija jāšķiras no 500 šiliņiem (apmēram septiņi dolāri). Tas nebūt nelikās daudz par šo unikālo iespēju, drīzāk jutos priecīga, ka mūsu nauda afrikāņu ciltij var būt noderīga. Ar mazām būdiņām apbūvēto teritoriju ieskāva žogs no dzeloņkrūmu žagariem cilvēka augstumā. Dažā vietā žogā bija caurumi, tur masaji dodas laukā aiz apmetnes kārtot dabiskās vajadzības, pa vārtiem lopus dienā dzen ganos, bet draiskulīgi bērni aizlavās spēlēties tālāk no pieaugušo acīm. Arī apmetnes vidū dzeloņkrūmi norobežoja apaļu laukumu. Nojautām, ka tur naktīs stāv lopi. Zeme visapkārt mājiņām bija kā sarkans klons gludi nostaigāta, bez neviena zaļumiņa. Visas būdiņas bija tumši brūnā krāsā, caur saplaisājušo kleķi cauri rēgojās klūgu skelets. Viens masajs ļoti izteiksmīgi mums nodemonstrēja, kas tas ir par celtniecības materiālu, vicinādams roku gar pēcpusi un teikdams pļurr, pļurr!. Ar mājiņu būvēšanu nodarbojoties sievietes, bet lopkopība esot vīriešu ziņā. Zemie, plakanie jumti, kas lika pieliekties, iekšā ieejot, arī apstrādāti ar govs mēsliem. Priekšā atradās maza virtuvīte, kurā gaisma iespīdēja nevis pa logiem (logu tur vispār nav), bet caur neapmestajiem sienas žagariem. Tālāk valdīja gandrīz pilnīga tumsa. Mazs gaitenītis veda uz vienīgo istabu. Tur atradās divas platas pītas guļvietas. Vecāku pītenis bija norobežots aiz stūra, bet bērni līdz kādiem 8, 10 gadiem visi guļot kopā otrajā gultā. Pēc tam zēni mitinās zēnu būdiņā, bet meitenes tiek audzinātas atsevišķi meiteņu mājā. Nezinu, cik pareizi mēs no masajiem sapratām, jo viņi ļoti maz ko varēja pateikt angliski, ja nu vienīgi vadoņi, apmetne ir asinsradinieku kopa, liela ģimene. Cilts vecākajam ir daudzas sievas, mēs sapratām, ka viņš ņem jaunu, lai būtu vairāk bērnu. Tādēļ brāļiem gadu starpība var būt mērojama pat divu paaudžu garumā. Mums mēģināja iestāstīt, ka šīs cilts vadonim esot vairāk par 100 gadiem, jo masaji dzīvojot garu mūžu. Starp masajiem neizplatoties civilizācijas slimības, tajā skaitā AIDS, jo viņi dzīvojot ļoti noslēgti. Mūs ieinteresēja jautājums, ja jau visas sievietes ir cilts vecākā sievas (neskaitot meitas un mazmeitas), ko te dara citi vīrieši. Melnādainie smējās un kā vienmēr teica: hakuna matata. Mums jau nu gan nelikās, ka tā nav problēma, bet acīmredzot viņiem ir savi likumi, kas regulē cilts sadzīvi.
Īpatnēji bija masaju tērpi. Sievietes bija ietinušās tumši zilos drēbes gabalos, bet vīrieši sarkanrūtotos vai violeti rūtotos. Arī bērni tērpās līdzīgi, varbūt izņemot pašus mazākos. Sievietēm galvas bija gludi skūtas, bet vīriešu frizūras kaut kas neredzēts. Pāri galvai no vienas auss līdz otrai izšķirts celiņš, kādu gabaliņu no ādas mati nokrāsoti sarkani, sapīti sīkās bizītēs un saņemti ar sprādzītēm uz pieres, uz pakauša un virs ausīm. Gan vīriešiem, gan sievietēm ap kaklu zīlīšu krelles, ap rokām zīlīšu aproces, ausīs zīlīšu un gliemežvāku auskari. Dažām sievietēm ausu ļipiņās bija iebāzti palieli cilindriski ruļļi, kurai tie bija izņemti rēgojās caurumi centimetra diametrā. Ievērojām, ka jau maziem bērniem ir apaļi tetovējumi uz vaigiem. Vienai daļai masaju kājās bija veikalā pirktas sandales, bet citiem paštaisīti viegli apavi. Mūs izbrīnīja, ka daudziem vīriešiem bija rokas pulksteņi, jo diez vai pie šāda dzīvesveida tie ir vajadzīgi, nospriedām, ka tie varētu būt tūristu dāvināti.
Kad beidzām apgaitu pa nometni, divi masaju vīrieši mums nodemonstrēja, kā var iegūt uguni piecu minūšu laikā, berzējot divus kociņus vienu pret otru un tā aizdedzinot sausu zāles kušķi. Tad cilts sievietes izkārtojās grupā zem koka un sāka izdziedāt īpatnējas muzikālas frāzes. Viena, otra, trešā it kā iemēģināja balsi, tad apklusa, sāka no jauna, saskaņoja dziedājumus īpatnējā tonī. Pa to laiku vīrieši bija sastājušies rindā un sāka ritmiski šūpoties šīs dziesmas taktī. Tad viņi paši sāka izdot dobjas skaņas, kāpinot tempu, un visi reizē it kā krita uz vidu. Pēc tam kolektīvā līgošanās uz priekšu un atpakaļ, un dobjā murdoņa atsākās. Mēs skatījāmies un klausījāmies kā apburti, pakrūtē kaut kas kņudēja, bet pār ķermeni skrēja skudriņas. Tad viens vai vairāki jaunieši iznāca priekšā un sāka lēkt stāvus gaisā. Dziesma un murdoņa turpinājās, bet lēcējs atrāvās no zemes arvien augstāk un augstāk. Tad viņš piesita pēdas pie zemes un izskrēja no apļa. Viņa vietā nāca nākamie un atkārtoja to pašu. Masaju vīriešu vērtību nosakot pēc tā, cik augstu viņš var uzlēkt, bet šie treniņi sākas jau no mazām dienām.
Pēc šiem paraugdemonstrējumiem pie nometnes vārtiem uz galdiem parādījās cilts sieviešu rokdarbi un vīriešu darinātas lietas. Mūsējie naudu nežēloja un daudz nekaulējās aiz pateicības, ka kaut ko tādu mums bija ļauts redzēt. Kāds melnādainais par visu varu gribēja man pārdot saliekamu masaju medību šķēpu ar visu metāla uzgali un spalvām (labi, ka indi vēl nepiedāvāja). Teica, ka masaju cilts gars tad sargāšot manu māju. Kenijas gars ir spēcīgs. Tas ir pievilcis daudzus. Kilimandžāro sniegi ir aizrāvuši Hemingveju, pasaulslavenajai dāņu rakstniecei Karenai Bliksenai Āfrika bija kļuvusi par otrajām mājām. Pēc viņas romāna Atšķirts no Āfrikas uzņemta arī populārā kinofilma. Pēdējā laikā latviski izdotās grāmatas par šo tālo kontinentu liecina, ka Kenija ienāk Latvijas dzīvē. Vai arī kādam no mums tā kļūs par mūža mīlestību?
"Mājas Viesis"
Guna Matule |
