|
(Nobeigums)
Pekinas pīle un tējas nams
Pirms doties uz tik tālu zemi kā Ķīna, parasti palasu kādu amerikāņu vai britu izdotu grāmatiņu, kas man atgādina, ko es tur redzēšu un no kā vajag piesargāties. Taču izrādās, arī ķīniešiem tāpat kā japāņiem ir tieši tādas pašas rokasgrāmatas, kurās rakstīts, kā ceļot pa Eiropu un nenokļūt muļķīgās situācijās. Galvenokārt tās ir pamācības, kas noder uzņēmējiem un diplomātiem, kuriem svešumā jāuzturas ilgāks laiks. Tur šis tas sacīts arī par latviešiem. Viņuprāt, mēs esam tauta, uz kuru var paļauties: ja reiz kaut kas ir norunāts, tad vārds tiks turēts. Vēl ķīnieši secinājuši, ka mums patīk krietni iedzert un uzkost. Daudzviet pasaulē neesmu bijis, taču pat īsti nezinu tādu tautu, kam nepatiktu labā kompānijā pasēdēt pie bagātīgi klāta galda un arī paši ķīnieši šajā ziņā nav nekāds izņēmums.
Mēs, ķīnieši, ēdam visu, kas lido, izņemot lidmašīnu, un visu, kas peld, izņemot zemūdeni, vēsta modernā tautas paruna. Varbūt tā nemaz nav paruna, bet vienkārši atruna, kad ļaudis, kas ieradušies Vidusvalstī, sāk pārlieku interesēties, ko tad īsti namatēvs ceļ viņiem galdā. Varbūt, ka arī paši ķīnieši ne vienmēr zina, ko apēd, lai gan nav ēdiena, par kuru viņi nepiebilstu, ka tas ir ļoti labs un veselīgs.
Pirmkārt gribu teikt: nav tiesa, ka ķīnieši ēd tikai rīsus vien. Protams, daudzviet tas ir pamata ēdiens, bet smalkākās vietās rīsa bļodiņu pasniedz tikai tad, kad jau ir pasniegti dažādi salāti, saldskābi un pikanti cūkas un liellopa gaļas gabaliņi, pīļu spārniņi, dažādu sēņu zupas, krevetes, kāds krabis, vista, zivs, vārdu sakot viss, ko nu Dievs katru reizi maltītei ir atsūtījis. Tāpat arī pelmeņi un makaroni nav tikai krievu un itāliešu monopols. Bet ir viens smalkums. Ja vien restorāna vai bistro īpašnieks pretendēs uz kādu smalkumu, tad katra maltīte viņa uzņēmumā sāksies ar to, ka uz īpašas paplātes jums pasniegs nelielu mitru dvielīti, ar ko pieņemts noslaucīt seju un rokas. Ja restorāns būs smalkāks, dvielītis pirms pasniegšanas tiks uzsildīts pat aromatizētos tvaikos un ik pa brīdim vecā vietā nolikts svaigs.
Šķiet, ka pats visslavenākais ķīniešu ēdiens ir Pekinas pīle. To ir sapratuši arī paši ķīnieši un Pekinā vien ir vairāki restorāni, kuru uzdevums ir savus viesus pacienāt ar šo ēdienu. Putnus cep īpašās krāsnīs, bet, tā kā ciemiņiem pa virtuvi rosīties nav brīv, tad atliek sēdēt pie galda un gaidīt uz nacionālās kulinārijas lepnuma parādīšanos. Taču vispirms atnāk viesmīlis, kurš uz apaļa galda ar rotējošu stikla plāksni vidū pasniedz aukstās uzkodas. Tālāk, piemēram, var sekot tinteszivs ikru zupa, tad sojas, putnu, zivju, gaļas un sēņu ēdieni kopā ar sarkano piparu vai kādu maigāku mērci un tvaicētiem zaļumiem. Tad atveras virtuves durvis un pavārs pats uz ratiņiem stumj paplāti ar brūni apceptu pīli. Tā kā pīlei ir jāpeld, tad iepriekš visu ēdienu nobaudīšana tiek pavadīta ar dažādu dzērienu lietošanu. Tās var būt gan sulas, gan minerālūdens, bet parasti jau gan ļaudis izvēlas vācu tradīcijās brūvētu alu ar ķīniešu nosaukumiem, vietējo vīnu, kas mēdz būt gan balts, gan sarkans, gan rozā. Pēdējais ir nedaudz saldāks un stiprāks. Taču ķīnieši dzer arī degvīnu, ko izgatavo no rīsiem. Tas var būt pat 60 grādu stiprs. Tad nu, lai pīle peldētu, namatēvi parasti mudina cilāt tieši visstiprākā dzēriena glāzītes un, to darot, uzsauc: Kanbei! Tas būtu, kā mūsu Uz veselībām! vai tuvu tam, bet kad ir noskanējis Kanbei!, tad kartējā glāzīte ir jāiztukšo līdz dibenam. Viss tā pazīstami un ļoti cilvēcīgi. Bet pīle, sagaidītāju ovāciju sveikta, ir klāt. Pirms sākt to sadalīt, pavārs sarīko nelielu uguņošanu, jo ķīnieši tak pirmie pasaulē izdomāja šaujampulveri. Pīle ir pīle un garšas ziņā tikai speciālists pateiks, ar ko tieši tā atšķiras no franču vai latviešu pavāra cepuma, bet šoreiz jau galvenais ir rituāls.
Ja nu tomēr par to dzeršanu, tad prātā nāk kādas ķīniešu meitenes stāsts par to, kā viņa ar savu kolēģi pārspriedušas, kurā Padebešu valstības daļā dzīvo brangāki dzērāji. Viena no viņām bija ziemeļniece no Mandžūrijas stepēm, otra no valsts dienvidu provinces, ko Eiropā pazīst kā Kantonu. Dienvidniece teikusi, ka viņas vecaistēvs ir ciema čempions dzeršanā, jo viens pats var izdzert puspudeli degvīna. Ziemeļniece savukārt bildusi, ka viņas vecaistēvs izdzer pudeli sīvā, bet sirmā kunga sasniegumi šajā ziņā pat ciema robežās ir stipri viduvēji. Lūk, tā ar to Kanbei!.
Protams, pavisam netaisnīgi būtu neko nepateikt par tēju, jo ķīnieši paši uzskata, ka tieši tējas dzimtene atrodas Vidusvalsts provinces Sičuaņas dienvidrietumos.
Tēja ir melna, zaļa, aromatizēta, no jasmīniem un tamlīdzīgi. To dzer visur mājās, darbā, pusdienās un vakariņās, arī pieņemšanā pie priekšnieka. Bet pati interesantākā vieta, kur tas notiek, ir tējas nams. Šķiet, ka ķīnieši tādos namos pulcējas jau gadu simtiem. Ne jau velti tējas namiem ir veltīti ne tikai dzejoļi, bet pat lugas. Imperatoru radi, kas nav būvējuši pilis, sacentušies greznu tējas namu būvē. Pat tik greznu, ka vienam no Minu dinastijas nogales valdniekiem 17. gadsimtā nācies bargi sodīt par izšķērdību pašam savu brāli.
Mūsdienās labākajos tējas namos iekļūt nav nemaz tik viegli. Pirmkārt, tur vakaros notiek pusotru vai divu stundu gari uzvedumi, uz kuriem jau laikus jāiegādājas biļete. Otrkārt, ja vien tādā tējas namā būs viesojies, piemēram, kāds no ASV prezidentiem, Anglijas karaliene, Taizemes princese vai tamlīdzīgi ļaudis, tad viena tējas tasīte var izmaksāt vairāk nekā krietnas pusdienas. Taču, ja ir vēlēšanās tuvoties ķīnieša dvēselei, tad šādā kafejnīcas un teātra krustojumā tomēr ir vērts ielūkoties.
Kad tējas nama zālē visas vietas pie galdiņiem ir aizņemtas, balsu troksnis ir varens, jo katram taču ir ko teikt. Starp galdiņiem tekalē oficiantes, kuras, šķiet, tomēr nebūs Japānas geišu amata māsas, un iznēsā tēju un šķīvīšus ar vairāku veidu saldumiem. Bet tad uz tējas nama skatuves parādās tējas nama saimnieks un, publikas intereses atbalstīts, stāsta, ko šovakar varēs redzēt uz skatuves. Balsis arī pamazām pierimst un kā pirmie uzstājas tradicionālās Pekinas operas (Šanhajā tā būs Šanhajas opera, bet Čendu Sičuaņas opera) aktieri. Viņi ir tērpušies maskās un nosacītām kustībām atdarina gan neesošu durvju vēršanos, auļošanu uz zirga un pat uzbur kaujas skatus, kuros cīnās simtiem karavīru. Te svarīgi, kādas skaņas rada mūziķi aiz kulisēm, jo atšķirīgi ir ne tikai vīrieša un sievietes, bet pat vecākas sievietes soļi. Tas ir interesanti, tomēr tā ir māksla, kuru jāmācās saprast jau no mazotnes. Tad nāk dziedātāji, muzikanti un runātāji, kuri acīmredzot, gvelž visādas blēņas, piemēram, runā garus teikumus, kur visi vārdi sākas ar vienu un to pašu skaņu, jo publika smejas kā kutināta un izsaka dažādas replikas. Dziedātāji galvenokārt izceļas ar izpildījuma skaļumu. Un tad nāk akrobātu ģimene. Lai gan runā, ka visi labākie ķīniešu cirka mākslinieki strādājot ārzemēs, arī šiem nav nekādas vainas, jo uz mazās skatuvītes tiek mesti tādi kūleņi, ka elpa aizaujas. Labi, ka ir tēja, ar ko aizskalot pārsteigumu. Un tad jau mākslinieki kopā ar tējas iznēsātājām ir uz skatuves un pat ķīniešu valodas nezinātājam ir skaidrs, ka nākamo vakaru viņš atkal tiek gaidīts, piemēram, Lao vai kāda cita kunga tējas namā.
Dažos tējas namos vēl var iepazīties ar tējas sagatavošanas mākslu. To dara profesionāļi, un mēģināt viņus atdarināt būtu diezgan naivi. Tikai vienu gan sapratu, ka ir vīriešu tēja, kas ir smaržīgāka neka sieviešu tēja, un ka vīrieši tējas tasīti tur citādi nekā sievietes, to ar mazo pirkstiņu atbalstīdami no apakšas. Taču gan vieni gan otri pirmo tējas malku izder par laimi, otro par veiksmi, bet trešo par ilgu mūžu.
Rīta un vakara vingrošana
Tā nu gluži nav, ka visi 1,3 miljardi ķīniešu to vien darītu kā domātu par savu veselību. Protams, kino un televīzija ir radījusi priekšstatu, ka viena tautas daļa nodarbojas ar slavenajā Šaoliņas klosterī apgūtu sarežģīto Austrumu cīņas mākslu vai Falungunas sektas piederīgie vingro, protestējot pret komunistu valdīšanu. Pavisam ne. Taču katra leģenda satur arī daļu patiesības.
Kā jau visur Austrumos arī Ķīnas pilsētās dzīve sāk mosties jau pirms saules lēkta. Tirgotāji steidz ieņemt vietas sakņu un dārzeņu tirdziņos, ielās atjaunojas automašīnu un velosipēdistu straumes. Tad ap pusseptiņiem vai tikai mazliet vēlāk pilsētu parkos, skvēriņos un uz laukumiem pilsētas centrā, piemēram, Šanhajā iepretī pilsētas pašpārvaldes namam, sāk pulcēties ļaudis. Sākumā atnāk viens vai divi. Līdzi viņiem ir atskaņotājs, no kura drīz vien sāk velties pietiekami skaļa tā, lai to dzirdētu pārdesmit metru atstatumā, un ritmiska mūzika un ļaužu kļūst arvien vairāk un vairāk. Vienu brīdi to jau ir vairāki desmiti. Sanākušie īsi saveicinās, izkārtojas rindās un tad sākas rīta rosme. Neviens neko neskaita un nekomandē, bet sanākušo kustības ir pilnīgi vienādas. No vienas puses, tā ir it kā aerobika, no otras puses it kā dejošana, kas turpinās vismaz stundu. Vingrotāji kustas kā vienots, labi iestrādājies mehānisms. Pavisam jaunu cilvēku vingrotāju vidū nav. Drīzāk tie ir pusmūža ļaudis vai tādi, kam pamazām tuvojas pensijas gadi. Arī pēc nodarbošanās tie vairāk izskatās pēc kalpotājiem, kuri dienu pavada pie datora vai rakstāmgalda, nekā strādniekiem. Izskatās: ja ir vēlēšanās, jebkurš garāmgājējs var vingrotājiem pievienoties, tiesa gan, lai vingrotu viņiem līdzi, bet tajā pašā laikā sanākušos netraucētu. Taču izrādās, ka šie vingrotāji nav pilnīgi nejauši kopā sanākušu cilvēki bars, bet gan kaut kas līdzīgs klubam. Ir domubiedru grupa, kam patīk vingrot kaut kādā noteiktā veidā. Viņi gadiem ilgi nāk uz vienu un to pašu vietu un kopīgi izpilda vingrinājumus. Mēs taču esam lieli kolektīvisti, atceros kāda ķīnieša atzīšanos. Tad vēl kāds apskatās, kas te notiek, un nolemj, ka varētu viņiem pievienoties. Kāds droši vien jaunpienācējiem izskaidro viņu vingrošanas metodes atšķirības no pārējām skolām. Kad vingrotāju jau ir vairāki desmiti, viņi kopīgi vienojas, kāda mūzika visiem būtu pa prātam un ievēl grupas vadītāju vai vecāko, kurš par to rūpēsies. Šķiet, šāda vingrotāju klubiņa biedriem ir pat kaut kāda neliela dalības maksa, kura nonāk grupas vadītāja rokās. Tas parasti ir kāds tuvumā dzīvojošs pensionēts kungs, kurš, rīta rosmei beidzoties, ņem mūzikas rīkus un dodas mājup, jo daudzi no vingrotājiem steidzas uz darbu, lai atkal satiktos nākamajā rītā. Šķiet, ka viņus nebiedē arī slikti laika apstākļi, ja nu vienīgi sevišķi stipra dabas stihija.
Taču ne jau visiem pa prātam ir savdabīgais aerobikas un līnijdeju apvienojums. Citi dejo tāpat pa vienam vai pa pāriem. Dejo tā, it kā būtu sanākuši uz deju kursiem, ļoti pareizi un ļoti centīgi. Pēc nelielas iesildīšanās, piemēram, noliekšanās, lai ar plaukstām var pieskarties zemei vai kāju izcilāšanas, atkarībā no mūzikas cilvēki dejo valsi, fokstrotu vai, piemēram, rumbu. Nav gluži tā, ka vīrs dejotu tikai ar savu sievu. Izskatās, ka partneri pat samainās savā starpā.
Esmu dzirdējis, ka kultūras revolūcijas laikos un pat pēc tam, proti, visu Mao Czeduna valdīšanas laiku, dejošana bijusi aizliegta un ķīnieši tagad cenšoties šo aizliegumu atdarīt ar uzviju. Taču šai tēzei neviens no ļaudīm, ar ko cenšos aprunāties, apstiprinājumu nedod. Mums vienkārši patīk tas, ko mēs darām, viņi saka.
Bet ir arī pavisam cita veida vingrošana. Nevajadzētu brīnīties, ka pie liela veikala vai restorāna durvīm vai rūpnīcas kopmītņu pagalmā arī no rīta pulcējas pārsvarā jauni cilvēki. Meitenes un zēni veikala darbinieku uniformās, pavāri baltos virsvalkos ar baltām micēm galvās, strādnieki firmas kombinezonos, sakārtojušies ierindā, vicina rokas un kājas un izkliedz kaut kādus saukļus. Vēl viņi soļo uz vietas un kopīgi mēģina kaut ko kareivīgi rosinošu nodziedāt. Zinātāji teic, ka šāds paradums esot atnācis no Japānas. Tāpēc tagad arī Ķīnas veiksmīgāko uzņēmumu strādniekiem no rīta, pirms stāšanās pie tiešo darba uzdevumu izpildes, ir jāsanāk visiem kopā, mazliet jāpasoļo vienā ierindā, jādzied un jāatkārto kāda firmas vadītāja teiktie vārdi. Nekādas filozofiskās runas jau tās nav. Vārdi ir vienkārši, bet tajos ir apliecinājums, ka ikviens ir gatavs kalpot savai firmai un celt tās labo slavu. Vispirms rūpīgs darbs un tirgus būs mūsu vēsta lozungs pie sienas Čanhongas televizoru rūpnīcā. Tā ir pati lielākā šāda rūpnīca Ķīnā, kurā strādnieki par 600 vai 700 juaņām (50 vai 60 latiem) mēnesī montē televizorus un gaisa kondicionierus. Cehā pie sienas redzētā lozunga teksts ir jāatkārto ik darbadienas rītu. Lielas izvēles to darīt vai nedarīt patiesībā nav.
Protams, ne jau gluži visi ķīnieši jau piedzimstot ir lemti kolektīvismam. Vēl jau ir arī intelektuāļi, kas sevi mēģina apliecināt vienatnē. Taču arī viņi ir redzami lielajā rītarosmē pilsētu laukumos. Tiesa, šie cilvēki dienai gatavojas, piemēram, ar ieroci rokās. Tikai viņiem vien redzamais pretinieks vai pretinieka gars tiek atvairīts ar noteiktā kārtībā liktiem soļiem un zobena kustībām. Dažbrīd tas izskatās gluži kā palēninātā kino, bet tomēr ļoti skaisti, ja ierindā ir vismaz divi vai trīs šādi vingrotāji. Pavisam vientuļi vingrinās tradicionālās ķīniešu vingrošanas piekritēji. Viņiem noteikti svarīgāks ir gribasspēka treniņš ne tikai muskuļu vingrums. Šāds apgalvojums varētu būt mazliet vienpusīgs, bet prātīgās kustības runā par labu šādam pieņēmumam.
Bet tad vienā brīdī viss, ko šeit esmu mēģinājis aprakstīt, ir galā. Mūzika apklust un cilvēki aizsteidzas katrs uz savu pusi. Arī tie, kas vingrinājās ar zobeniem, tos savāž ciet un izgaist ielās. Kad sāks krēslot, viņu vietā nāks citi, kuri grib pakustēties pirms došanās pie miera. Pārsvarā tie atkal ir vecāki cilvēki, kuru ausīm patīk, piemēram, bungu un šķīvju dārdoņa, bet viņiem līdzi nāk arī mazbērni un viss turpinās.
Lieli plāni un lielas grūtības
Braucot pa Ķīnas lielceļiem, par kuru lietošanu vismaz lielpilsētu tuvumā ir jāmaksā, var redzēt ļoti dažādas ainas. Arī to, ka laukos dzīve nav ne tuvu tik attīstīta kā pilsētās. Bet laukos taču dzīvo apmēram 80 procenti valsts iedzīvotāju. Itin visur gar ceļiem un dzelzceļu ir lauku ciemi, lielāki vai mazāki lauciņi, kuros tiek audzēts gan viss pašu pārtikai nepieciešamais, gan arī tirgum domātais. Visur ir kaut kāda rosība un ļoti reti ir tā, ka pa mašīnas logu nav redzams kāds cilvēks, kurš rosās uz lauka. Tuvāk jūrai un upēm iedzīvotāju ir vairāk un viņi dzīvo pārticīgāk. Kalnos dzīves līmenis ir zemāks un dzird, ka centrālā valdība Pekinā kalnu rajonus pasludinājusi par vietām, kur nabadzība tiešām uzskatāma par patiesu problēmu. Nākamajās piecgadēs pašlaik rit desmitā ar šo problēmu vajadzētu tikt galā. Protams, vienkārši jau tas nebūs. Tāpēc valstij ir programma, kurā ir paredzēts, ka bagātās piejūras provinces palīdzēs attīstīties nabadzīgākajām rietumu provincēm. No vienas puses, tas nozīmē, ka rietumu, piemēram, Sičuaņas provincei, kas būtu uzlūkojama tāda kā mūsu Latgale, tiks sniegta visāda veida palīdzība, lai tur attīstītos rūpnieciskā ražošana un celtos dzīves līmenis. Daži soļi jau ir sperti, piemēram, uz Jandzci upes galvenokārt par Šanhajas un Honkongas jeb Sjananas naudu tiek būvēts milzu aizsprosts. Tas būs pats lielākais pasaulē. Tiks applūdinātas neskaitāmas apdzīvotās vietas, lai rezultātā daži simti miljoni ķīniešu tiktu pasargāti no plūdiem un austrumu piekrastes pilsētām būtu vairāk elektroenerģijas. Taču palīdzība mazāk attīstītajiem rietumu rajoniem nav tik nesavtīga, kā varētu šķist sākumā. Izrādās, ka rietumos ir gan gāze, gan nafta, gan citi derīgie atradeņi, kādu nav austrumos. Tāpēc, lai arī pēc Pekinas rīkojuma, tomēr ieguldīt līdzekļus rietumu rajonos Šanhajas, Honkongas un citu pilsētu uzņēmējiem ir ļoti izdevīgi. Pat mērot ar Ķīnas mērauklu, darbaspēks rietumu rajonos ir lētāks, tāpēc viss patiesībā notiek pat ļoti ciniski. Ja kaut kur ir nolemts celt kādu rūpnīcu, parasti tas notiek pilsētas nomalē vai vietā, kur ir bijis piepilsētas lauku ciems vai tā tuvumā. Zemnieki tiek pārvietoti uz jaunceltnēm, bet gados jaunajiem cilvēkiem tiek piedāvāts darbs jaunajā rūpnīcā. Var jau valsts ierēdņiem pajautāt, vai šie cilvēki, kam pienācis radikāli mainīt savu dzīvesveidu, tagad ir laimīgi, bet visticamākais, ka viņi sniegs apstiprinošu atbildi. Un tam ir sava taisnība, jo darbs rūpnīcā tomēr dod pastāvīgus ienākumus. Turklāt valsts zemniekiem vēl arvien nemaksā pensiju, lai gan strādniekiem un kalpotājiem tāda ir.
Cilvēku likteni skar arī tādi plāni kā koku stādīšana. Agrāk cilvēki, meklējot brīvu un auglīgu zemi, izcirta mežus. Sekas bija tādas, ka tūkstošiem gadu ilgā mežu izciršana noveda pie līdzsvara izjaukšanas dabā. Īpaši strauji tas bruka pēc 1949. gada. Ekoloģiskās briesmas izpaužas gan ar smilšu vētrām, kas augsnes putekļus aiznesot pāri jūrai līdz pat Japānai, gan ar ūdens zudumu pat lielākajās Ķīnas upēs. Toties tagad milzīgās platībās, arī tur, kur agrāk bija iekopti lauki, tiek stādīti koki, cerot, ka apmežotās platības palīdzēs atjaunot ūdens resursus, kuri iepriekšējās piecgadēs izsīkuši pat par 40 procentiem. Protams, ka zemniekiem šis vietas ir jāpamet, lai citur sāktu jaunu dzīvi un jau pēc pieciem gadiem jaunajā vietā dzīvotu pārticībā.
Visticamākais, ka Ķīna par sevi visspožāk atgādinās 2008. un pēc tam arī 2010. gadā. Pirmais nozīmīgais notikums būs vasaras olimpiskās spēles. par kuru rīkošanu Pekina sacentās ļoti ilgi un ar ļoti nopietniem konkurentiem Parīzi, Toronto, Stambulu un Osaku. Tiesa, pēdējā izkrita jau balsojuma pirmajā kārtā.
Nākamais notikums, kam gatavošanās ir sākusies jau šobrīd, ir vispasaules izstāde Šanhajā Ekspo 2010. Pirmā šāda izstāde notika 1851. gadā Londonā. Pēdējos 50 gados tādas ir bijušas Briselē, Ņujorkā, Osakā, Seviļā, Lisabonā un visbeidzot Hannoverē. Dažādos laikos izstādēm ir dažādi mērķi. Ķīnieši grib parādīt, ka 21. gadsimtā ir jādomā, kā uzlabot dzīvi pilsētā, kas viņuprāt, būs vieta, kur jau drīzumā dzīvos lielākā daļa cilvēces. Tāpēc jau tagad nākamie izstādes dalībnieki tiek aicināti domāt ne tikai par elektroniskajām un virtuālajām, bet arī debesu, okeāna, zaļajām, pazemes un vēl citām pilsētām, kuras nākotnē dos pajumti cilvēcei. Kāpēc 2001. gada pavasarī Parīzē tika pieņemts šāds lēmums? Pirmkārt tāpēc, ka pasaule ir ar mieru, ka Ķīna sevi grib un var apliecināt kā jaunattīstības valsti, kam ir neapšaubāmi sasniegumi visās dzīves jomās. Rietumi pirms nepilniem 1000 gadiem Padebešu impēriju iepazina kā zīda ražotāju. Tagad uz izstādi Šanhajā tiek liktas cerības, ka tā parādīs, ka Ķīna ir lielvalsts ne tikai iedzīvotāju skaita ziņā. Savukārt Šanhajas loma Ķīnas vēsturē tāpat ir bijusi neapšaubāma un ne tikai tāpēc, ka šajā pilsētā dibināta pašlaik valstī valdošā komunistiskā partija. Faktiski šī 16 miljonu pilsēta mūždien ir bijusi tāda kā atslēga uz Ķīnu gan kā industrializācijas, gan kā tirdzniecības centrs. Arī pašlaik Šanhaja ir Ķīnas pārticības un nākotnes simbols, kam cenšas līdzināties visa pārējā valsts.
Protams, neviens īsti nezina, kāda būs pati Ķīna pēc desmit gadiem, vai tas būs tas pats sociālisms, kādu mēģina uzcelt šodienas valsts vadītāji. Viens gan ir skaidrs, ka desmit gadi ir pārāk īss laiks, lai visu Vidusvalstī notiekošo varētu mērīt ar Eiropas standartiem atbilstošu mērauklu.
***
Mans ceļojums pa Ķīnu ir galā. Es pat nezinu, kam es kā aklais no austrumnieku parunas pieskāros ziloņa astei, snuķim vai kājai. Un patiesībā jau arī tam nav nekādas lielas nozīmes. Daudz svarīgāk par to bija mēģināt saprast, kā tur dzīvo cilvēki un vai man gribētos tur vēl aizbraukt. Turklāt es atcerējos kādu rietumeiropieti, kurš rakstīja grāmatas un cita starpā sacīja, ka, ja vien kāds grib nokļūt tālajā Austrumu pilsētā, nevajag uzdot jautājumus, uz kuriem neviens tāpat necik prātīgi nevarēs atbildēt.
Autors pateicas Ķīnas Tautas Republikas vēstniecībai Latvijā par iespēju apmeklēt Ķīnu un atbalstu, ceļojot pa šo zemi.
Ģirts Kondrāts
|
