Cilvēkam ir jāceļo. Tas nav ne greznums, ne vaļasprieks - tā ir dzīves diktēta nepieciešamība: uz laiku atstāt savu dzīves un darba vietu. Pēc tam viņš atgriežas, ar citādām acīm raugoties uz apkārtni un sevi pašu. Viņš var salīdzināt, viņš atrod dziļāku jēgu savām ikdienišķajām pūlēm. Viņš nopietnāk apzinās savu piederību pie zemes un tautas.
Senos laikos ļaudis gāja pasaulē laimi meklēt. Pasakas parasti stāsta, ka šī laime atrasta, pārnākot mājās. Taču tas, kurš ne reizi netika spēris kāju pār savu slieksni, neko neatrada pats savās mājā.
Ceļojums ir skola, pārbaudījums un izprieca vienlaikus. Pat ja dabas ainavas vai pilsētu panorāmas tikai slīd gar acīm, jau cilvēka redze kļūst bagātāka. Ja par šo ainavu vai panorāmu uzzinām kaut ko vairāk, tad apziņā nogulstas iespaidi visam mūžam. Un ja ir iespēja kaut īslaicīgi saskarties ar tās zemes kultūru, parunāties ar turienes ļaudīm, tad agrāk nepazītā zeme kļūst par labu paziņu vai varbūt pat par mūža draugu.
Daudz ceļojis, pieredzējis cilvēks ir patstāvīgāks savās domās un spriedumos. Viņu nevar tik lēti apmānīt ar svešiem spriedumiem un tukšiem solījumiem. Viņš stingrāk stāv savā vietā un savā laikā.
Ceļot ir jāmācās. Dažs labs, kaimiņu pagastā nonācis, iegūst vairāk jēgas nekā cits, izskrējis cauri džungļiem un ledājiem. Protams, nebijuši iespaidi un piedzīvojumi jau arī ir ko vērti, bet, ja tos pastiprina ar iepriekšējām zināšanām, ja pārbauda uz vietas savu uzkrājumu, tad ceļojums reizēm var būt diploma vērts.
Vienalga, vai tas ir Ķelnes Doms, Islandes geizeru ieleja, Parīzes tilti vai Ņujorkas debesskrāpji - ikreiz tas ir cilvēka ceļš uz sevi, savas dzīves pārbaudīšana. Savulaik dzejnieks Māris Čaklais uzrakstījis skaistas, klasiskas rindas: "Es esmu bagāts. / Man pieder viss, / kas ar mani ir noticis."
Skaists ir ne tikai pats ceļojums. Neaizmirstams ir brīdis, kad jāpamāj mājās palicējiem. Tā ir došanās Nezināmajā. Vēl skaistāks ir brīdis, kad pēc ilgākas prombūtnes kāja atkal pieskaras dzimtajai zemei. Tā pa šo laiku cilvēkam kļuvusi mīļāka un saprotamāka. Un nevar izsvērt, kura bagāža smagāka - tā, kas plecos, vai tā, kas atmiņā.
Saskatīt ikdienišķajā neikdienišķo un neikdienišķajā ikdienišķo - tā ir lielā dzīves māksla. Vieglprātīgi nevirpuļot pa pasauli kā pa eksotisku puķudārzu, un arī nevērtēt visu redzēto ar savu skeptiski iezemēto collmēru. Cilvēkam ir divi svarīgi atbalsta punkti - viņš pats pasaulē un pasaule viņā. Jo vairāk viņš redz, piedzīvo, jo vairāk viņš to spēj pārdomāt, jo vieglāk viņam ir šos punktus savienot. Viņš kļūst cilvēcīgāks, redzēdams gan spožumu, gan postu ne tikai paša mājās. Paša mājas kļuvušas plašākas un viesmīlīgākas.
Kas reiz pabijis ceļojumā, tas vairs rimti uz vietas nesēdēs. Tam vajadzēs atkal jaunus un jaunus apvāršņus. Viņš kaut vai domās turp aizraus līdz savus tuviniekus un draugus.
Ceļojumam ir vēl viens, īpašs, neatkārtojams skaistums. Tajā brīdī, kad cilvēks iebraucis svešā zemē, viņš dzīvo tikai šodienai. Pagātne ir atkāpusies, nākotne vēl ir priekšā. Bez atmiņām un bez zīlēšanas cilvēks ir tieši tas, kas viņš ir šajā brīdī un šajā vietā. Ceļotājs uz brīdi kļūst viegls un brīvs. Un tad jau var uzņemt savu dienišķo nastu, to, kas mums katram lemta.
Mēs esam tauta pasaules krustcelēs. Vēsturē pasaule vairāk nākusi pie mums, visbiežāk ar uguni un zobenu. Tagad visi kādreiz aizcirstie ceļi mums ir pavērusies vaļā. Tagad mēs varam iet pasaulē ar lepnumu, labvēlību un zinātkāri.
Ceļošana nav lēts prieks. Ir jālauza galva, jārēķina, jātaupa, smagi jāstrādā, lai nopelnītu ceļam. Brīžam kaut kas jāatlicina no dienišķās maizes vai dienišķās veselības. Taču tas atmaksājas ne tikai paša dzīvē vien, bet vēl bērnos un bērnubērnos. Un viens no labākajiem novēlējumiem, ko cilvēkam var izteikt, skan šādi:
"Laimīgu ceļu un laimīgu atgriešanos!"
