Labas ziņas par Kolumbiju iznāk dzirdēt reti. Cilvēki, kas lasa avīzes un seko notikumiem pasaulē, zina, ka šajā valstī skaļas akcijas ik pa laikam sarīko partizāni īstenībā jau 38 gadus Kolumbijā notiek pilsoņu karš. Tur ražo narkotikas Kolumbijā izgatavo visvairāk kokaīna pasaulē, un tā ir lielākā heroīna piegādātāja ASV. Tur atmazgā netīrus biznesa darījumus. Tur ik gadus pazūd vairāk nekā 3000 cilvēku, no kuriem daļa mēdz arī atrasties, ja vien tiek samaksāta pieprasītā izpirkuma maksa. Neskatoties uz visu to, Kolumbija ir brīnišķīga tropu zeme, kas gaida pie sevis tūristus. Tiesa, tūristi no Latvijas uz šo zemi vēl lāgā neuzdrošinās doties, bet labprātāk apgūst parasti daudz dārgākos citu valstu tropu kūrortus. Viens no nedaudzajiem latviešiem, kas Kolumbijā ir bijis pat divreiz, ir "York International" pārdošanas vadītājs JĀNIS KIVKULIS.
1996. gadā, kad uz turieni aizbraucu pirmoreiz, man nebija nekāda saprašana par to, kur esmu ieradies. Izceļoju lielu daļu Kolumbijas: vispirms devos 600 kilometrus uz dienvidiem no galvaspilsētas Bogotas, bet pēc tam mēroju 1000 kilometru garu ceļu uz ziemeļiem līdz pašai Karību jūrai. Braucu ar vieglo automobili, un jāsaka: nekur nekādu problēmu. Televīzijā jau rādīja, ka partizāni kaut ko atkal nolaupījuši, bet es to neuztvēru personiski. Kad otrreiz biju Kolumbijā 2000. gadā, tad gan man neieteica doties ārpus apdzīvotajām vietām. Laikam jau partizāni sevišķi draudzīgi nav. Viņu tur ir daudz dažādu grupu, bet dominē divi virzieni. Vieni ir tā saucamie guerillas jeb vienkārši bandīti, kaujinieki, kas nodarbojas ar narkotikām, zādzībām un cilvēku laupīšanām, otri paramilitāristi, kuru galvgalī ir bijušās valsts militārpersonas un kuri cīnās pret pirmajiem un pie viena arī pret valsti. Partizāni slapstās džungļos un kalnos, tumsas aizsegā viņi ir drošāki un tad arī uzdarbojas. Ir daudzas mazas nomaļas pilsētas, kuras partizāni okupē pat uz vairākām stundām. Kamēr atnāk valsts armija, viss jau nodarīts: vajadzīgais nozagts, netīkamais sagrauts, pretinieki nogalināti.
Ko kolumbieši paši domā par šiem partizāniem?
Partizāni nebauda tautas uzticību. Bet partizānu spēks meklējams citur. Laukos cilvēki nedzīvo pārlieku bagāti un ne ar kādu citu darbu nav iespējams nopelnīt tādu naudu kā ar to augu audzēšanu, no kuriem iegūst narkotiku. Lauku ļaudīm tur nav salda dzīve, kaut arī Kolumbija ir ar resursiem ļoti bagāta valsts un tur ir lauksaimniecībai labi klimatiskie apstākļi. Kolumbija ir otrā lielākā kafijas pupiņu audzētāja pasaulē gandrīz miljons tonnu ik gadu. Vēl nafta, visdažādākās rūdas, zelts, smaragds (95 % pasaules tirgus). Tā ka iespējas ir, bet tās netiek realizētas. Un partizāni to izmanto. Vēl ir liels bezdarbs, bet, aizejot dienestā pie partizāniem, cilvēks saņem algu. Valsts šobrīd neko nevar dot pretī. Arī aizstāvēt nespēj. Pie zemnieka atnāk partizāni un saka: tev būs audzēt un mums pārdot narkotiskos augus! Zemnieks zina: ja to nedarīs, nogalinās viņa ģimeni un visu ciemu nopostīs. Valsts nekontrolē situāciju.
Kāpēc kaimiņzemēs Venecuēlā, Peru, Brazīlijā nav tādu problēmu?
Nu, šajās valstīs jau arī nav pilnīga kārtība, bet Kolumbijas nelaime ir tā, ka tur kā nekur citur labi aug augi, no kuriem iegūst narkotikas, ko tirgo pa visu pasauli. Partizāni un zemnieki par to pretī saņem naudu. Un pret lielu naudu, kā zināms, cīnīties ir ļoti grūti. Un kas ir pats paradoksālākais: to partizānu jau nemaz nav tik daudz kādi daži desmiti tūkstoši, kas proporcionāli Kolumbijas iedzīvotāju skaitam ir maz. Taču cilvēki no viņiem baidās. Plus vēl partizāni ir korumpējuši daļu valsts ierēdņu, ka viņu darbību piesedz un viņiem palīdz. Cilvēki uz ielas baidās runāt par partizāniem, jo nekad nevar zināt, kas ir kas un kas ar ko ir saistīts. Tiesa, tas vairāk attiecas uz zemāko un vidējo slāni. Ļaudis ar labu izglītību un labu darbu ir aizņemti ar savām lietām un karjeru un viņiem nav laika domāt par partizāniem un viņu nejēdzībām. Viņi strādā apsargātās darba vietās un dzīvo apsargātās mājās. Kolumbijā ir jauns, aktīvs prezidents Andress Pastrana Arango, kurš šobrīd cenšas apvienot nāciju cīņai pret partizāniem, mēģina atrast līdzekļus, ko maksāt zemniekiem, lai viņi audzētu augus, no kuriem iegūst narkotiku, iefiltrē partizānu rindās kā ziņotājus valstij lojālus cilvēkus. Prezidentam ir arī ļoti stipra personiska motivācija to darīt partizāni nogalināja viņa tēvu.
Saprotams, ka arī tūristiem, sevišķi turīgiem, Kolumbijā nav sevišķi droši.
Jā, bet cilvēki gan no Eiropas, gan Ziemeļamerikas ceļo pa Kolumbiju un daudz neņem galvā, ka šī valsts ir daudzu valstu tūrisma firmu melnajā sarakstā. Kolumbijas džungļi, lauku apvidi, pilsētu nabadzīgie kvartāli varbūt nav drošākās vietas uz planētas lielākoties tur ik gadus pazūd vairāk nekā 3000 cilvēku, no kuriem daļa arī mēdz atrasties, ja vien tiek samaksāta pieprasītā izpirkuma nauda. Tajā pašā laikā Kolumbijas lielpilsētas no drošības viedokļa ne ar ko īpašu neatšķiras no citu valstu metropolēm, valsts ziemeļos ir mierīgi, bet Klusā un Atlantijas okeāna piekrastē, Karību jūras salā ir pasakaini kūrorti, kas ne tikai ne ar ko neatpaliek no citām tropu atpūtas vietām, bet pārspēj ar lētākām cenām. Andu kalnos var slēpot, bet nacionālajos parkos iepazīt un baudīt dabu. Turklāt Kolumbija ir lēta zeme. Eiropā, lai apmestos daudzmaz pieklājīgā hotelī, nepieciešami vismaz 30 dolāri, Kolumbija pietiek ar trijiem dolāriem. Valsts nav piesārņota, arī cilvēku higiēna ir atbilstoša Eiropas izpratnei. Ceļojot pa Kolumbiju, ēdu mazās ieskrietuvītēs, tirgū un ne reizi nebija nekādu problēmu. Kad man pirmoreiz teica: ejam pusdienot uz tirgu , man viss iekšā sagriezās, jo iedomājos kaut ko līdzīgu Rīgas Centrāltirgum, bet izrādījās, ka Kolumbijas tirdziņi ir ļoti tīri, kundzes turpat uz vietas kauj vistas, ņemas ar citiem produktiem, gatavo un pa tiešo liek uz šķīvja, ko tu vēlies. Par vienu dolāru varēju pieēst pilnu vēderu un vēl pāri palika.
Kādi tev šķita paši kolumbieši?
Laipni un atsaucīgi, pozitīvi noskaņoti un dzīvīgi. Tajā pašā laikā nav tā kā Āzijā, kur katrs baltais cilvēks automātiski kļūst par tirdzniecības objektu. Varbūt kolumbieši ir par daudz pļāpīgi, emocionāli un atvērti tas reizēm rada problēmas gan viņiem pašiem, gan līdzcilvēkiem. Ir zināma daļa patiesība tajos dienvidamerikāņu seriālos, kurus rāda mūsu televīzijas!
Vai var salīdzināt, kā dzīvo vidējais kolumbietis un kā vidējais latvietis?
Kopumā ņemot, liekas, ka kolumbieši jūtas labāk, jo tur ilgāk valdījis kapitālisms. Kolumbieši, kuriem ir darbs un kuri neslinko, dzīvo labāk par mums. Man grūtāk runāt par lauciniekiem, taču jāņem vērā, ka tur ir tropu klimats nevajag domāt par mūra mājām, apkuri, siltām drēbēm, ir auglīga zeme. Protams, partizāni uzliek savu akcentu, sevišķi mazpilsētās un laukos. Policistiem ikdienas dienesta ierocis ir automāts. Kas notiek džungļos un augstu kalnos, nezinu, neesmu tur bijis.
Kāpēc Jānis apmeklēja Kolumbiju? Tā sanācis, ka viņam tur dzīvo radi. 1996. gadā Ņujorkā viņš iepazinās ar jauku kolumbiešu meiteni Esperanzu, atveda viņu uz Latviju, apprecēja un kopš tā laika abi dzīvo Latvijā un audzina meitu Danielu Viktoriu Kivkuli. Esperanza cilvēkiem māca angļu valodu un arī savu dzimto spāņu valodu, ar vīru runā angliski un latviski, ar meitu spāniski, angliski un latviski.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"
Kolumbija: valsts Dienvidamerikas ziemeļrietumos, viena no retajām valstīm pasaulē, kas nosaukta cilvēka tās atklājēja jūrasbraucēja Kristofora Kolumba vārdā.
Platība: 1 141 748 km2.
Iedzīvotāji: 39 685 000 (58% metisi eiropiešu un indiāņu izcelsmes, 20% eiropiešu izcelsmes, 14% mulati afrikāņu un eiropiešu izcelsmes, 4% afrikāņi, 3% afrikāņu un indiāņu izcelsmes, 1% indiāņi).
Valodas: valsts valoda spāņu, uzņēmējdarbības vidē angļu, joprojām eksistē vairāk nekā 200 indiāņu valodu.
Reliģija: 95% katoļu.
Klimats: 40% teritorijas tropu; citviet atkarīgs no augstuma virs jūras līmeņa (Andu kalni).