Tūrisma firmas "Impro ceļojumi" gids RAITIS STRAUTIŅŠ ir pārliecināts, ka tad, kad Eiropa jau pieradināta, jābrauc uz Norvēģiju. Kad arī tā apgūta un šķiet, ka viss redzēts kalni, fjordi, serpentīni, kuru līkumos slēpjas troļļi , noteikti jādodas uz Norvēģijai piederošajām Lofotu salām. Kāpēc?
Ziemeļi, kur aug tabaka
Tā ir cita Eiropa un cita Norvēģija. Lofotu salas ir īpatnējas, pateicoties savam ģeogrāfiskajam stāvoklim: tās atrodas krietnu gabalu aiz Polārā loka, bet tajā pašā laikā tām pieskaras siltā Golfa straume, kas kalpo kā tāds radiators. Šajos pašos platuma grādos Kanādā cauru gadu valda mūžīgais sasalums, bet Lofotu salās augustā nereti pat iespējams sauļoties, jo gaiss mēdz sasilt līdz +25°C. Rūdītākie tūristi riskē arī nopeldēties. Parasti gan šī nodarbe izpaužas kā ātra ieskriešana ūdenī un pāris zemie pietupieni, toties ķeksīti, ka esi plunčājies Norvēģu jūrā, var ievilkt. Vienlaikus Golfa straume pie Lofotu salām pienes zivju barus, tādējādi šo apvidu padarot par vienu no pasaules bagātākajiem zivju rajoniem. Tiesa, ziemeļu skarbie vēji jau pūš un pret Atlantijas okeānu vērstajā salu piekrastē tos labi var just.
Lofotu otru pret Norvēģijas iekšzemi vērsto pusi no vējiem aizsargā kalnu grēdas. Tur izveidojušās salīdzinoši siltas un auglīgas nogāzes, kurās nodarbojas arī ar lauksaimniecību. Restas salā esot izdevies ieaudzēt pat tādu siltummīlošu augu kā tabaka šis sasniegums līdzīgi kā vistālāk ziemeļos brīvā dabā augošās vīnogas Sabilē ir ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā. Vasarā no 27. maijam līdz 17. jūlijam Lofotu salās ir polārā diena un īstu nakšu nav: kā saulīte aiz kalna noriet, tā tūlīt arī lec. Pusnaktī var mēģināt sauļoties un trijos naktī mierīgi braukt copēt.
Zivis ķeras pat uz kaijas spalvas!
Zivis ķeras vienkārši fantastiski arī cilvēkam, kurš nav apveltīts ar makšķernieka iemaņām. Pilnīgi pietiek ar pie āķa piestiprinātu kaijas spalvu: ielaiž to dziļākā ūdenī, pakustina augšup lejup un zivs klāt! Visbiežāk ķeras mencas, skumbrijas un tā sauktie fjordu laši jeb saitas, kuru mīkstumu vietējie maļ miltos un taisa nacionālos plāceņus fiske kake (manuprāt, kā izrunājas, tā arī tie garšo
). Latviešu makšķerniekiem izdevies noķert pat tādu retu zivi kā jūras vilks tas esot briesmīgs gan izskata, gan garšas ziņā, piedevām vēl mūsu eksotikas cienītājiem sagādājis pamatīgas vēdergraizes, jo laikam neviens nav zinājis, kā to pareizi pagatavot. Noķertās zivis nav īsti kur likt, jo apēst dižo lomu nevar. Atlikušais vai nu jāatdod vietējiem iedzīvotājiem (pārdot nav iespējams), vai jāizbaro putniem, tādēļ labāk uzreiz laist atpakaļ jūrā.
Par aptuveni 20 latiem ar zvejnieku kuģīti no Lofotu galvaspilsētas Svolveras var doties četru stundu braucienā, kura laikā norit interesanta makšķerēšanas akcija. Ar eholotu sameklē zivju baru, virs tā apstājas un tūristi var sākt ravēt no jūras zivis. Pie katra kuģa borta ir pa baļļai zivīm kad tās pieķertas pilnas, jāmet miers. Tūristam pat zivis no āķa nav jākabina nost to izdara speciāli norīkotas meitenes. Tikai jāķer un jāvelk! Te gribētos citēt vienu no Latvijas makšķerēšanas korifejiem Edgaru Vērpi: ne jau tie veči profesionāļi mani pārsteidza viņi tik vilka vienu pēc otras, nopietniem ģīmjiem, kā darbu darīdami. Bet večiņas, kuras varbūt makšķerēja pirmo reizi mūžā! Tās kļuva vai trakas! Viņas tā iedegās! Makšķeri vairs nelaida ārā no rokām. Ka var copēt ar tāāādu azartu es vēl nebiju redzējis!
Pēc makšķerēšanas akcijas kuģītis uzņem kursu uz vienu no gleznainākajām vietām Lofotu salās Troļļu fjordu, bet apkalpojošais personāls pa to laiku milzu ātrumā un veiklībā tīra un gatavo lomu. Zivis parasti pasniedz ar ķiploku sāli, sviestu un grauzdiņiem. Klāt var piedzert kafiju vai no Latvijas līdzpaņemto balzamiņu. Atceļā gaida vēl viena īpatnēja akcija. Gaisā tiek mestas zivju iekšas, kamēr ap kuģi salasās kaiju bars (tās arī jau izlepušas dažām jāpasniedz tikai aknas!), kas savukārt ir zīme dažiem kalnu ērgļiem, kas ligzdo tuvējās kalnu virsotnēs. Ērgļi sāk riņķot augstu virs kuģa un pamazām, laižoties arvien zemāk, savus lokus savelk arvien ciešākus. Šiem putniem pataupītas dažas prāvākas zivis. Tad uz kuģa jumta uzkāpj meitene ar zivi rokās, vicina to un sauc apmēram tā: "Ērglīt, ērglīt, rekur zivs!" Kad putns nolaidies pavisam zemu, zivi pamet gaisā, ērglis pikē un to saķer. Šo ainu visi tūristi, protams, mēģina iemūžināt savā fotoaparātā.
Mežonīgais Malstrēma atvars
Lofotos ir lieliskas pastaigu takas kalnos, taču savdabīgākā salu dabas parādība ir atvari. Fjordi ir diezgan dziļi, bet jūra salīdzinoši sekla. Tajās vietās, kur satiekas jūras un fjordu gultnes, bieži paisumu un bēgumu rezultātā veidojas atvari. Sevišķi liels gultnes lūzums veidojas pie Moskenes salas, kur paisuma laikā no okeāna gāžas iekšā ūdens, veidojot vienu no lielākajiem atvariem Malstrēma virpuli. To aprakstījuši arī vairāki slaveni rakstnieki, piemēram, Edgars Alans Po, Žils Verns. Vietējie iedzīvotāji smej, ka viņu bērniem televizors nav nepieciešams, jo to lieliski aizstāj Malstrēms. Virpulis ir tik spēcīgs, ka spējīgs ieraut sevī un pēc tam kā korķi gaisā izšaut ne tikai zvejnieku laivas, bet pat nelielus kuterus. Ieraudzīt Malstrēmu gan ir diezgan sarežģīti, jo tā virzienā kādus piecus kilometrus pa kalnu takām jāiet kājām, turklāt virpulis redzams ik pa sešām stundām. Pa ūdeni vietējie diez ko tuvu Malstrēmam nevēlas braukt. Mazāki atvari ir arī citviet pie Lofotu salām un kontinenta piekrastē. Ceļotājus pārsteidz arī milzīgā paisuma un bēguma atšķirība, kas var sasniegt pat četrus metrus. Paisuma laikā noenkurotās laivas, iestājoties bēgumam, atrodas kādu puskilometru no ūdens!
Vēl tūristus gaida senlaicīgs zvejnieku ciems ar savdabīgu nosaukumu Å (izrunā kā O, pēdējais burts norvēģu alfabētā), kas sastāv no kādām desmit mājām, kurās norvēģi arī reāli darbojas un demonstrē, kā savulaik dzīvojuši viņu senči. Lofotu salās atrodas arī vikingu muzejs, kas skaitās labākais Norvēģijā. Nesen atrasti labi saglabājušies senas vikingu konunga mājas pamati ar daudzām lietām un liecībām, kas ļāvušas šo seno celtni atjaunot.
Lofotu salās valda īstens ziemeļu miers, dabas ainavas ir skarbas, bet dvēseles stīgas uzrunājošas. Izpētīts, ka salu klintis veidojušās pirms trijiem miljoniem gadu un ir vienas no vecākajām pasaulē, savukārt kalnu veidols formējies, atkāpjoties ledājam ledus laikmetā, kas beidzās pirms 10 000 gadu. Pamazām salu pārklāja augu valsts, skujkoki, bērzi un pirms 6000 gadu uz salas sāka dzīvot pirmie cilvēki. Kaut arī dzīves apstākļi bija pietiekami skarbi, daba ar savām veltēm tur nekad nav skopojusies un rādās, ka vēl krietnu laiku visa kā vēl būs gana: zivis, roņi, vaļi (kurus dažkārt var vērot arī izbrīnītie tūristi), brieži, lāči, lūši, bebri utt. Zeme gan ir auglīga tikai kalnu nogāzēs un pašā piekrastē, kur jau tūkstošiem gadu tiek audzēta labība. Piekalnēs aug skujkoki, arktiskie bērzi un pīlādži.
Zivju milti itāliešu mūkiem
Salu iedzīvotāji lielākoties ir zvejnieki, kā arī tūrisma sfērā strādājošie (salas ik gadu apmeklē ap 200 000 tūristu) un lauksaimnieki, kas skarbo vēju aizvēnī spēj saražot un pat eksportēt gaļu un pienu. Daudzi vietējie tūrisma sezonas mēnešos jūlijā un augustā nodarbojas ar pavisam ko citu, ar ko pārējā laikā (sākot ar augusta otro pusi, paliek arvien vēsāks, oktobrī jau visur ir sniegs un sākās polārā nakts), piemēram, skolotājas nekautrējas vasaras brīvlaikā piepelnīties ar zivju tīrīšanu tūristiem.
Vienīgā kaut cik lielā pilsēta uz salām ir Svolvera, kurā dzīvo četri tūkstoši iedzīvotāju. Pārējās apdzīvotās vietas ir kolorīti zvejnieku ciemi, kas parasti atrodas kalnu ielokos, līcīšos, daudzas mājas uzbūvētas uz tādiem kā steķiem, pa starpu zivju kaltēšanas sastatnes trīsstāvu mājas augstumā. Šīs zivis pārstrādā miltos to lielākie noņēmēji esot Itālijas klosteri... Uz salām neatrast tādas tradicionālas tūristu izpriecas kā naktslokāli, kazino. Norvēģi vispār ir tauta, kas uz krogiem pārmēru nemēdz iet: ja nepieciešams, savu mēriņu ieņem mājas apstākļos vai arī restorānā visu vakaru nosēž pie viena alus kausa. Taču runā, ka norvēģi katrā otrajā mājā dzenot kandžu savām vajadzībām, tas ar likumu nav aizliegts. Tirgošanās ar kandžu gan nenotiek pat kaimiņu starpā par to draud kriminālatbildība. Veikalā var nopirkt īpatnēju preci: it kā tradicionālas spirtoto dzērienu pudeles ar zināmiem nosaukumiem (arī pasaulē ļoti populāriem), bet pats šķidrums tikai kāda piektā daļa pudeles! Ko tas varētu nozīmēt? Izrādās, ka tā ir uz pudeles etiķetes norādītā dzēriena esence, kuram pielejot mājās izgatavoto kandžu iznākot, piemēram, Johnie Walker vai Bacardi... Dažs latviešu tūrists, nezinādams lietas būtību un pie sevis lamājoties par norvēģu skopulību, pat pamanījies kādu šādu pudeli nopirkt un mēģināt dzert. Bet kārtīgam cilvēkam saprotams, ka ne jau ugunīgā dzira ir tas, kas Lofotu salās būtu jābauda: tur meklējama skarbā, fascinējošā ziemeļu daba, burvīgas ainavas un makšķerēšanas paradīze.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"
Pie kartes
Lofotu salas (Norvēģija): Austvogeja, Gimseja, Vestvogeja, Flakstādeja, Moskenēse, Vēreja, Resta un citas, mazākas. Lielākās salas ar kontinentu un savā starpā savieno tilti un karaļa Olava V atklātais ceļš.
1227 km².
24 500 iedzīvotāju.
Siltākie mēneši ir jūlijs un augusts (vidējā gaisa temperatūra +12°C), aukstākie janvāris un februāris (-1°C).