Pat būdami visbrīvākie cilvēki visbrīvākajā valstī, savas mūža dienas mēs vadām iesprosti līdz galam neizprotamās dimensijās Telpā un Laikā. Dziedi vai raudi, bet mūsu fiziskā esamība ir ierobežota. Mūsu dzīves telpa un mūsu dzīves laiks ir tās robežas, ko nospraudis Dievs Tas Kungs, un mēs nu tur klāt neesam bijuši. Bet mēs nekad neesam ar to samierinājušies! Mēs tiecamies, dzenamies un ilgojamies izlauzties no šiem ierobežojumiem. (Varbūt tieši tāpēc tie radīti?) Mēs ilgojamies dzīvot mūžīgi un mēs vēlamies būt vienlaicīgi visur! Mēs gribam lauzties pa paparžkoku džungļiem un sastapties ar dinozauriem un mamutiem, vienlaicīgi vēloties stūrēt starpgalaktiku kuģus. Mēs gribam salt ziemeļu ledājos un tvīkt dienvidu tveicē. Mēs gribam kāpt visaugstākajos lalnos un nolaisties visdziļākajos krāteros. Mēs gribam lidot kā putni un peldēt kā zivis. Kas var remdēt šīs mūsu katrā dzīvības šūnā ierakstītās slāpes, trauksmi un tieksmi izlauzties no no savas ierobežotības Telpā un Laikā? Kas? Nu protams ceļojums! Tādēļ aunam kājas! Mums jādodas ceļā! Ar septiņjūdžu zābakiem, Ikara spārniem, lidojošo paklāju nav svarīgi, kāds būs mūsu Telpas pārvarēšanas veids! Laika mašīna vai dažādi civilizācijas attīstības līmeņi nav svarīgi, kā mēs pārvarēsim Laiku! Galvenais, ka ceļojums šo iespēju mums dos. Dzīvot mūžīgi un būt visur! Neviens mums neiestāstīs, ka nekur nav tik labi kā mājās, pirms mēs paši nebūsim par to desmitkārtīgi pārliecinājušies! Neviens mums neiestāstīs, ka visaizraujošākais ceļojums ir uz otra cilvēka sirdi, pirms mēs paši, pa pasauli izklejojušies, nebūsim pie šīs atziņas nonākuši. Tādēļ vien mums jādodas ceļā! Man, piemēram, bija jābūt Austrālijā, Singapūrā un Japānā, Kalifornijā, Šveicē un Izraēlā, Norvēģijā, Kalnu Altajā, Francijā un Kanādā, Vidusāzijā, Aizkaukāzā, Anglijā un vēl, un vēl , lai uzrakstītu šo dzejoli:
Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
augustā, decembrī, martā.Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis tur neizdīgs bekas,
jo bez manis rakstītās kamanās
Ziemsvētki nesabrauks
pasaulīt, tādas būs sekas.Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā vīzas un hartas,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
janvārī, jūnijā, martā.Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sniegs aizpūtīs tekas,
jo bez manis drebošā kumeļā
Jānītis neatjās
pasaulīt, tādas būs sekas.Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
septembrī, novembrī, martā.Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis sals pekaiņiem pekas,
jo bez manis svecītes krastmalā
vēji nopūtīs
tādas būs, pasaulīt, sekas.
Un man vajadzēja uzrakstīt šo dzejoli, lai es atkal justu pasaules un savas sirds vilinājumu dzīvot mūžīgi, būt visur!
Tātad ceļot!
Māra Zālīte
2002
