Kad es pirmoreiz atgriezos no Amerikas, lielais latviešu dzejnieks, ironiķis un smējējs Arvīds Skalbe man teica:
"Bet zini, es nemaz neticu, ka tāda Amerika vispār ir."
Re, kā, spriedu, arī tā var likties. Īpaši vēl impērijas laikos...
Milzīga ir industrija, kas ražo grāmatas par tuvām un tālām zemēm, albumus, skatukartes, strādā TV, uzņem filmas, aptīklo mūs internets. Bet... visi manis piesauktie dod izziņu, zināšanu, zināšanas, mundrina mūsu vēlmes, bužina kustētiesdziņu un uzbudina fantāziju, bet - nedod atmiņas, nedod klātbūtnes efektu.
To spēj dot ceļojums.
Kas tad nu būtu pats galvenais, dodoties tālā vai tuva ceļā? Mans pirmais bauslis paša lietošanai, pirms doties ceļā
- ceļojumam vajag ļauties. Atceros, kā mana pirmā tūrisma brauciena laikā Vidusjūrā kuģi saka šūpot un mums tika ieteikts katram atgulties savā kojā un ļauties zvalstienu ritmam. Padoms lieti noderēja.
Pirms brauciena uz Indiju pazīstama krievu indoloģe man teica: "Tagad aizmirstiet savu eiropeisko "vai nu, vai nu". Indijā valda - "gan šis, gan tas." Indijas "gan - gan" izrādījās tik ietilpīgs, ka vēl tagad, vārdu "Kalkuta" dzirdot, man miņā aust tāda stāvu, krāsu, skaņu, smaržu un smaku ņirboņa, kas neizgaist To nevar ne aprakstīt, ne nofotografēt, ne uzfilmēt. Jo viss notiek vienlaik - ap tevi,virs tevis, zem tevis un galabeigās arī - tevī.
Otrs bauslis pašam sev - nu kļūsti par lielu sūkli, kas visu uzsūc ar savām porām, topi par govi, kas pļavā nokļuvusi, plūc iespaidus rītdien gremojamajam.
Un trešais - taupi spēkus! Tā, lai pietiek visam ceļam. Un tev ir jābūt gatavam, ka tavā ceļā parādīsies viņa augstība Gadījums.
Nākamgada ceļojumu ģeogrāfija reibina acis, prātu, sirdi. Uzreiz gribas strādāt vēl vairāk, nepalaist naudu, pieturēt, krāt, lai sēstos lidmašīnā, kuģī, autobusā, lai dotos ceļā. Un no ceļojuma atgrieztos cits cilvēks, tas pats un tomēr cits. Atgrieztos mājās, kur tava vietas sajūta ir visspēcīgākā -"var to par vietas sajūtu saukt, var to par laimi."
