Marokas ceļojuma iespaidi ir kā spilgtas, krāšņas mozaīkas gabaliņi katrs ar savu formu, nokrāsu, noskaņu daudzveidīgi un saistoši. Lai gan mozaīka nebūs īsti precīzs apzīmējums, te ar acīm skatāmais savijas kopā ar nāsis kņudinošu eksotisku smaržu buķeti un neierastām skaņām vilinošām, noslēpumainām, pat biedējošām, veidojot to īpašo valdzinājumu, kas piemīt arābu pasaulei.
Esam Marokā pavasarī (martā), kad viss zaļo un zied. Aiz autobusa logiem garām slīd ceļmalas puķu pļavas cita par citu krāšņākas. Tās mijas ar iekoptiem labības laukiem, ganībām, olīvu dārziem, citrusu birzīm, kaktusu stādījumiem u.c. Lauksaimniecībā Marokā ir nodarbināti ap 40% iedzīvotāju, un tā veido arī turpat 30% no Marokas eksporta apjoma. Ne izcilās Meknesas olīvas, ne Fesas apelsīni, ne Dades un Dra ieleju dateles, ne cukura iegūšana gan no cukurbietēm, gan cukurniedrēm marokāņiem nenāk ar vieglu darbu, jo tikai 5% no aramzemes ir apūdeņoti. Ja uznāk lielais sausums (nesenākie posta gadi ir 1997. un 2000. ), sekas ir vairāk nekā bēdīgas Maroka nevis eksportē zeltainos kviešu un miežu graudu kalnus, bet ir spiesta labību ievest, lai pabarotu savu daudzmiljonu (pēc 2009.gada datiem Marokā dzīvo 34,859.360 iedzīvotāju ) un strauji pieaugošo (ikgadējais pieaugums ir 1,48% ; vai 20,96 jaundzimušie uz katriem 1000 iedzīvotājiem) cilvēku skaitu.
Gids ik pa brīdim norāda: lūk, te atkal redzams kāds no jaunajiem lauksaimniecības projektiem. Tie ļoti bieži ir Marokas karaļa Muhameda VI iniciatīva, un to mērķis ir gan valsts ekonomikas attīstīšana, gan attiecīgā apgabala cilvēku nodarbinātības veicināšana un dzīves līmeņa paaugstināšana.
Jā, karalim Muhamedam VI tiek veltīta patiešām karaliska uzmanība plakāti un fotogrāfijas: karalis, karalis un viņa skaistā sieva, karalis un karaliskā ģimene - ir it visur: viesnīcās un veikalos, kafejnīcās un restorānos. Varam varbūt smaidīt par karaļa kultu, bet ir acīm redzams, ka tautā karalis tiek cienīts un mīlēts. Būdams tronī kopš 1999. gada (viņš kļuva par monarhu 38 gadu vecumā), Muhameds VI ir daudz paveicis ne tikai valsts ekonomikas jomā, bet arī demokrātijas veicināšanā un savas valsts tuvināšanā eiropeiskas sabiedrības modelim. Viņam ir (un arī būs) tikai viena sieva, jo skaistā datorinženiere Salma Bennani savā laikā piekrita pieņemt valdnieka uzmanības apliecinājumus tikai ar noteikumu par monogāmām attiecībām. Kad 2001. gadā, laužot senseno tradīciju par valdnieku sievu slēpšanu no publikas acīm, tika publicēta abu saderināšanās fotogrāfija, kurā redzama brīnumskaista sieviete ar gariem, sarkani tonētiem viļņainiem matiem, Salma ir kļuvusi par masu pielūgsmes un atdarināšanas objektu līdzīgi kā Jordānijas karaliene Rania vai Lielbritānijas kroņprinča Viljama sirds pavēlniece Keita Midletone. Viņa ir arī kā simbols Muhameda VI dažkārt pretrunīgi vērtētajiem centieniem modernizēt valsti, veicināt mūsdienīgu priekšstatu veidošanos musulmaņu apziņā, piešķirot sievietēm daudz vairāk tiesību (2004.gada reformas), un arī izvēle aizsegt seju vai nē, izejot no mājas, tagad pēc likuma ir tikai sievietes pašas ziņā.
Arī mums gids nemitīgi uzsver, ka Marokā valda pilnīga līdztiesība starp vīrieti un sievieti, ka skolās un universitātēs mācības notiek abiem dzimumiem kopā, ka sievietes var ieņemt tādus pašus amatus kā vīrieši, kā visiespaidīgāko piemēru piesaukdams, ka sievietes pat ir pilotes Marokas armijas Gaisa spēkos.
Lai arī pie skolu ēkām tiešām redzam bariem zēnus un meitenes, situācija nebūt nav tik
vienkārša. Jā, visur ceļas jaunas skolas, izglītībai, kas līdz 15 gadu vecumam ir par brīvu un obligāta, valsts atvēl 1/5 sava budžeta. Tomēr tikai apmēram puse no bērniem turpina mācības tālāk. Izteikti dramatiski atšķiras situācija pilsētā un laukos: ja valstī vidējais lasītprasmes rādītājs ir 52,3% ( 39.4% starp sievietēm un 65,7% starp vīriešiem), tad nomaļākās vietās laukos tas ir tikai 10% starp sievietēm. 2006.gadā Marokai tika piešķirta UNESCO atzinības zīme par centieniem iedzīvotāju izglītošanā.
Marokā ir 14 valsts universitātes, no kurām visslavenākā ir Rabatā Muhameda V universitāte. Visvecākā mācību iestāde ir Karaouine universitāte Fesā, dibināta pirms vairāk nekā 1000 gadiem. Bet visprestižākā privātā universitāte atrodas Ifranē 1993.gadā to kopā dibinājuši Marokas karalis Hasans II un Saudi Arābijas karalis. Zinību apguve te notiek angļu valodā.
Pirmā svešvaloda, ko māca skolās, ir franču, un tā tiek lietota arī komercijā un diplomātijā.
Tas izveidojies vēsturiski, jo pirms Maroka ieguva neatkarību 1956.gadā, valstī pastāvēja franču protektorāts no 1912.gada.
Arī šodien Marokas galvenais tirdzniecības partneris (importā 15%, eksportā 12,2%) ir Francija. Tā ir arī lielākais investors un kreditors. Francijas atbalsts noder arī, laužoties ES tirgos. Maroka citām valstīm piedāvā savu lauksaimniecības produkciju, zivis, īpaši sardīņu konservus, no rūpniecības ražojumiem tekstīlijas un apģērbus, bet visnozīmīgākais ir fosfātu eksports. Maroka ir pasaulē vislielākā fosfātu eksportētāja un 3.vietā fosfātu ražošanā aiz ASV un Ķīnas.Savukārt degvielu Marokai nākas importēt, tai nav savu naftas krājumu, līdz ar to degvielas cenas ir augstas.
Lielus pārveidojumus Maroka plāno enerģijas ražošanā. Pašlaik 75% enerģijas tiek iegūts no oglēm. Aizvien vairāk uzmanības tiek pievērsts solārās enerģijas ieguvei un izmantošanai, jaunas saules enerģijas ieguves stacijas redzam vairākkārtīgi, īpaši, dodoties tuksneša virzienā.
Tuksneša piedzīvojums viens no vilinošākajiem un satraucošākajiem momentiem mūsu ceļojumā. Lielais, ērtais autobuss tiek nomainīts pret džipiem, arī savu ietērpu cenšamies piemērot tuksneša standartiem. Iegādājamies garas šalles, no kurām tuksneša dēlu (vietējo pavadoņu un veikaliņa pārdevēju) prasmīgās rokas veido mums galvas apsējus, kuru sejas aizklāšanai paredzētā daļa vēlāk lieti noder tuksnesis mūs sagaida ar smilšu vētru, kas gan, paldies dievam, nē! -Allāham!- nav tik stipra, lai izjauktu mūsu plānus. Džipiem, ik pa brīdim apdzenot citam citu, dodamies uz savu tuksneša apmetni, kur mums paredzētas tuksneša vakariņas, nakšņošana teltīs un izjāde ar kamieļiem, lai sagaidītu saullēktu 160m augstās Erg Chebi smilšu kāpas virsotnē.
Piestājam pie pavisam īstas tuksneša iemītnieku (berberu ģimenes ) apmetnes. Spītējot acīs un fotoobjektīvos sapūstajām smiltīm, fotografējamies ar berberu ģimeni pie viņu milzīgās telts un iemūžinām viņu ganāmpulku un citas tuksneša saimniecībai raksturīgās lietas, par to, protams, izteikdami savu pateicību tējas naudā, bez kurām te nu nekā. (Kad nākamajā dienā jau dodamies prom no tuksneša un pie kādas no akām fotografējam kazu ganāmpulka dzirdināšanu un ūdens ņemšanu, un kāds no mums vēl uzņem pāris kadrus jau pēc oficiālās nomaksas, vainīgais tiek tūliņ saukts pie kārtības un prasīgi izstieptajā berberietes rokā iegulst vēl kādi dirhami.)
Nakts, neskatoties uz vēja brāzmām, kas purina lielo, smago telšu sienas, tiek pavadīta zem siltām, daudzās kārtās klātām dūnu segām apbrīnojami veselīgā un spirdzinošā miegā, un rīta agrumā esam gatavi kamieļu izjādēm. Rīts ir vēss, pat rokas salst, turoties pie seglu rokturiem, bet kamieļu dzinēji, stāstot par kamieļiem un tuksneša dzīves savdabību, mūs izklaidē un arī palīdz uzrāpties kāpas korē, kur, segās satinušies, gaidām lielo brīnumu saules parādīšanos. Vēlāk ar šīm pašām segām kā ar ragaviņām tiekam novizināti no kāpas un ļaujamies sev ietirgot kamieļdzinēju apstrādātos akmeņus ar fosīliju ieslēgumiem un smilšu rozes, lai gan labi zinām, ka akmeņu apstrādes rūpnīcā, ko vēlāk apmeklēsim, varēsim tos iegādāties lētāk. Bet tas viss pieder pie lietas. Rīts tuksnesī aust brīnumskaists, kaut arī saullēkta brīdis bija tīts mākoņos, kāpu smiltis iekrāsojas aizvien košāk oranžas un mēs, iespaidu pārbagāti, jau aujam kājas tālākajiem piedzīvojumiem.
Bezgala krāšņi ir Atlasa kalni. Šķērsojam Vidus Atlasa un Augstā Atlasa grēdas, sajūsminoties gan par kalnu varenumu, gan augu valsts dažādību, gan iežu krāsainību. Apbrīnojam vērtīgās ciedru audzes un korķozolu mežus, kuros mīt arī mežacūkas. Tā kā musulmaņu zemē cūkgaļa nu nepavisam nav iecienīta, tad ārzemju, īpaši Francijas, mednieki te tiek laipni gaidīti, jo arī tas ir pienesums Marokas ekonomikai. Bet suvenīru mežacūķi melnā krāsā un izmēru ziņā līdz pat vidēja suņa lielumam ir nopērkami katrā tirgošanās vietā kalnu ceļu serpentīna malās.
Kad, šķērsojot Augsto Atlasu, 1900m augstumā ieturam kafijas pauzi, ne tikai jūsmojam par tālumā redzamajām, saulē mirdzošajām sniegotajām virsotnēm, bet sajūtam arī kalnu dzestro elpu. Augstākais punkts, ko sasniedzam, ir kalnu pāreja 2260m augstumā. Iemūžināšanos pie šī uzraksta nedaudz traucē tirgoņu uzbāzīgums, piedāvājot pat īstus kalnu kristālus, iekrāsotus nedabīgi spilgtās krāsās, bet esam spējīgi viņus diezgan aukstasinīgi ignorēt.
Toties kādas kalnu ainavas! Aiz katra pagrieziena atkal un atkal jauni toņi un nokrāsas. Jo tuvāk Marrākešai, jo aizvien vairāk un intensīvāk sarkani ieži, ne par velti šī pilsēta, pateicoties vietējā būvmateriāla krāsai, tiek saukta par sarkano pilsētu.
Marrākeša mūs sagaida saules siltuma un tūristu pārpilna, un tiek dēvēta par Marokas tūrisma galvaspilsētu. To redzam ik uz soļa. Krīt acīs, ka tūristi te tērpušies daudz brīvāk -šorti, lencīšu topiņi, kleitiņas, ko nemanījām un arī paši neatļāvāmies citās pilsētās. Arī, dodoties iekšā medīnas (vecpilsētas) ieliņu tirgotavās souks, netiekam tik ļoti brīdināti un uzmanīti no pazaudēšanās un apmaldīšanās. Samērā lētu (bet ne augstas kvalitātes) suvenīru, žāvētu un arī svaigu augļu, no slavenās argana eļļas un arī Dades ielejas rozēm gatavotas kosmētikas, visdažādāko garšvielu un nieku pārpilnība. Un kur nu vēl svaigi spiestās apelsīnu sulas, ko šeit par ļoti lētām naudiņām Marrākešas sirdī Jam el Fna laukumā iebaudīt viens par otru skaļāk aicina daudzie tirgoņi!
Vislabākais skats uz šo dzīvībā kūsājošo laukumu paveras no apkārtējo restorānu/ kafejnīcu jumtu terasēm. Vērojam visdažādākos cirkačus, čūsku un pērtiķu dīdītājus, akrobātus, muzicētājus utt., kuru galvenā rūpe ir nepalaist garām tūristus un viņu maciņus.
Kad, vakaram satumstot, ar zirgu vilktām un lukturu izgaismotām karietēm izmetuši loku pa pilsētu, esam atkal ieradušies laukumā, aina ir pavisam cita visur nojumes, virtuves, galdi, tiek gatavotas ēdmaņas, kas izplata apetīti rosinošus aromātus, tikpat spilgtus un kontrastainus kā krāsu simfonija Mažorel dārzos, kas arī ir viens no Marrākešas lepnumiem. Tā iekopšanu 1924.gadā sāka franču izcelsmes mākslinieks Jacques Majorelle, kurš par savu mītnes vietu bija izvēlējies Marrākešu. Viņš šeit stādīja visdažādākos interesantu formu augus no visas pasaules, tā izveidodams vienu no interesantākajām tā laika kolekcijām, atverot dārzus arī publiskai apskatei. Kad pēc mākslinieka nāves šo īpašumu iegādājās Īvs Senlorāns, dārzs un ēkas tika nopietni restaurēti. Baudot šo krāšņumu, ne mirkli nerodas neizpratne, kāpēc Īvs Senlorāns par savu pēdējo atdusas vietu izvēlējies šo dārzu.
Pavisam mūsu maršrutā ir četras karaliskās pilsētas : Rabata, Meknesa, Fesa un Marrākeša. (karaliskās tāpēc, ka tur atrodas karaliskās rezidences). Rabata Marokas galvaspilsēta un iedzīvotāju skaita ziņā (1.184000 iedzīvotāju) ir otra lielākā aiz Kasablankas (5.399450 iedzīvotāju) - valsts ekonomikas un tirdzniecības galvaspilsētas.
Rabatā esošais Karaliskais pils komplekss ar savu varenību un plašumu kontrastē ar vecpilsētas kvartāla Udaya Kasbah šaurajām ieliņām, mazajiem namiņiem, kas krāsoti zilā un baltā krāsā, un kur no veco nocietinājumu terases paveras skats uz Atlantijas okeāna piekrasti un Reg-reg ( upes nosaukums radies, atveidojot skaņu, ar kādu ūdens plūdis pār krācēm) grīvu. Ar košām puķēm un citruskokiem, kam zaros vienlaicīgi redzami gan ziedi, gan vēl pērnie augļi, saista izmēru ziņā nelielie Andalūzijas dārzi, kuri aicināt aicina iemalkot Marokas tradicionālo zaļo tēju ar piparmētrām un krietnu devu cukura.
Lai cik veldzējoša šī iecienītā un visur piedāvātā tēja nebūtu, gribam iegādāties arī kādu stiprāku malku, tāpēc, gida palīga vadīti, dodamies apgūt vietējo alkohola veikalu (atbilstoši arābu zemēs valdošajai attieksmei pret alkoholu tas ir novietojies vienā no daudzajām mazajām šķērsieliņām blakus centrālajai avēnijai). Izvēle bezgala plaša - pieejams viss: dažādu valstu vīni, alus šķirnes, stiprais alkohols. No vietējiem ražojumiem mūs saista vīģu šņabis. To gan ražo vietējie ebreji, ne musulmaņi. Garšo ne visai izcili, bet tomēr vietējais! Par gaumi nestrīdas... Cenas, protams, daudz patīkamākas nekā viesnīcā, te alus (0,5 l) maksā 15 20 dirhamus, bet viesnīcā 30 50 dirhamus.
Toties Marokas virtuvei nekas nespēj līdzināties. Tā ir atzīta par vienu no visdaudzveidīgākajām pasaulē. Kā nu ne tur savijušās berberu, mauru, eiropiešu, īpaši Vidusjūras valstu, ebreju gastronomiskās tradīcijas, veidojot fantastisku efektu. Marokā vienmēr ir dabūjami svaigi visdažādākie dārzeņi (pateicoties klimata un ģeogrāfiskajai dažādībai), un tie tiek gatavoti marokāņu tradicionālajā keramikas sautējamā traukā tajine , līdz ar to tas ir arī ēdiena nosaukums. Kādas tik šīs tajine nav! Gan veģetārās no krāsainiem dārzeņiem, gan vistas / liellopa / jēra gaļas ar visdažādākajām piedevām. Un kur nu vēl irdeni birstošie iztvaicētie kus-kusa graudiņi! No gaļas ēdieniem visplašāk lietotā ir vistas gaļa, jo lētāka. Jērs maksā krietni dārgāk. Arī saldumu cienītājiem ir vislielākās iespējas nodoties gastronomiskajām baudām dažādas kūkas, kūciņas, cepumi, brokastu pankūkas...
Iespējams, noslēpums ēdienu izcilajai garšai ir bagātīgi lietotās garšvielas, vienlaikus nepadarot tos pārmērīgi asus. Tāpēc nav brīnums, ka, nokļuvuši garšvielu tirdziņā, steidzam pildīt savas ceļojumu somas ar visvisādām pazīstamām un nezināmām garšvielām, kā cenzdamies paņemt sev līdzi kaut kripatiņu no Marokas garšas baudām.
Līdzi paņemt vēlamies arī kaut ko no marokāņu tipiskajiem apģērbiem, tāpēc jelaba (vīriešu halāts ar kapuci un garām piedurknēm) un kaftānu (sieviešu ietērps) veikala skroderdarbnīcas apmeklēšana izvēršas par jautru modes skati , pārdevēju mudināti un apkalpoti, laikojam tērpu pēc tērpa (arī vēderdejotāju ģērbi mums piestāv brīnišķīgi!), smiedamies fotografējamies (mēs esam izcilas modeles un modeļi!) un arī, kā nu katrs prazdami, kaulējamies par abām pusēm (pircējs pārdevējs) pieņemamu cenu, jo tirdzniecība jau ir divpusējas vienošanās process, ko arābu tirgoņi veic kā aizraujošu spēli.
Prece tiek dedzīgi piedāvāta, izmantojot gan angļu valodu, gan franču, gan arī vietējo - arābu. Īpaši valdzinoši šis process notiek kādā paklāju salonā, kur, kā jau tas pieņemts, mēs tiekam dāsni cienāti ar zaļo piparmētru tēju, mums priekšā tiek izritināti cits par citu krāšņāki paklāju ruļļi un aizrautīgi slavēta to augstā kvalitāte un piedāvātas īpašas atlaides tikai mums. Lai arī raksti un krāsas mūs apbur tāpat kā paklāju kvalitāte, andele nekāda nesanāk. Tomēr esam iepazinuši vēl vienu marokāņu amatu un izpriecājušies par viņu komerciālo talantu pamanīt vissīkāko intereses dzirkstīti klienta acīs un attiecīgi uz to reaģēt. Šis vienā no senajiem riādiem (māja ar iekšpagalmu) iekārtotais salons mums ir arī devis iespēju iepazīt Marokas specifisko arhitektūru no iekšpuses, priecājoties gan par brīnišķīgajiem kokgriezumu ornamentiem, darinātiem no slavenā vietējā ciedru koka, gan arī keramikas flīzīšu dekorējumu rakstiem un krāsām. Vēlāk, klausoties Fēzas gida stāstījumā par to, kā sievas, tērpušās izšūtos kaftānos, izrotājušās un iesmaržinājušās ar rožūdeni un citrusu eļļām, sagaida savus mīļotos vīrus pārnākam mājās un ielejam viņiem tēju, turot augsti paceltas mirdzošā kaparā kaltās tējkannas, varam dzīvi iztēloties savu acu priekšā vidi, kurā tas norisinās.
Kad mūsu ceļš ved gar daudzu pasaules valstu filmu studiju kompleksu ēkām, (filmu studijas izvēlējušās Maroku tās lieliskā klimata un saules gaismas dēļ), smejamies, cik lieliski mēs šeit iederētos tērpos, ko laikojām. Ceļa malā esošās Atlasa filmu studijas ieejas mūrus rotā vareni faraonu stāvi, kas gan, tuvāk piebraucot, izskatās jau diezgan apdrupuši, turpat blakus arī CLA studijas ēka, bet Ait -Benhaddou vēsturiski kolorītajā ciematiņā dodamies skatīties pēdas, ko atstājušas Gladiatora, Arābijas Laurensa u.c. filmēšanas. Tomēr vairāk mūs saista ciematiņš pats terasveidīgi izvietojies nelielā, visai stāvā pakalnā (no augšas lieliski panorāmas skati!), tas uzrunā ar savu šauro ieliņu un mazo namiņu labirintu, kur veikaliņi galerijas mijas ar sensenām dzīvojamām mājām, kam apakšējā stāvā paredzēta mītne ēzelīšiem, vistām un aitām, bet augšstāvā saimnieka ģimenei.
Atsaucot atmiņā visu Marokas ceļojumā redzēto, piedzīvoto un izbaudīto, varu ar pilnu pārliecību teikt, ka Maroka ir zeme, kas piedāvā tik lielu iespaidu bagātību un daudzveidību, ka to ir jāredz un jāizbauda katram!
Intra Liepiņa
Impro grupu vadītāja