Zeme, kur katrs kļūst par miljonāru

Suleimana Mošeja StambulāAntalja, Alanja, Kemera, Marmarisa – tiešais lidojums un viesnīca tikai par tik un tik dolāriem! Vai maz ir kāda tūrisma firma, kas to nepiedāvā? Jā, ceļojums uz Turciju nudien nav sevišķi dārgs, zeme ir skaista, kalniem un ievērojamiem dabas un vēstures objektiem bagāta, tur ir silti, var sauļoties un peldēties uz nebēdu, atpūtas iespējas – visai plašas, virtuve – lieliska. Atbraukušie ir sajūsmā un plāno citugad braukt atkal. Man atliek tikai visu to apstiprināt un pievienoties sacītajam.

Pēc četru stundu ilgās uzturēšanās gaisā, kad pārlidota Nemuna, Dņepra un Melnā jūra, no augšas piefiksēta milzīgā Stambula, Bosfors, Marmora jūra un Dardaneļi, aci priecējušas Rietumanatolijas kalnu grēdas, lidostā čarterreisa raibā publika metas par 10 dolāriem iegādāties Turcijas vīzu, ko kā pastmarku ierēdnis ielīmē pasē. Un tur jau gaida vismaz kādu padsmit tūrisma firmu pārstāvji un autobusi, kuri mūs izvadās pa viesnīcām. Jā, arī ainava no apakšas apliecina, ka atrodies citā zemē: kokvilnas un tabakas lauki, mandarīnu un granātābolu koki; katrā ciemā no zemu, bieži vien nepabeigtu vienstāva mājeļu pudura spraucas laukā asie minareti, kuros šodien saucēja muedzina vietā uz lūgšanu aicina vien skaļruņi. Tehnikas laikmets.

Arī šis draudzīgais turku puisis burtiski ar varu pacienāja mūs ...Kaut arī Turcija ir islāma valsts, tā tomēr ir visdemokrātiskākā no visām musulmaņu zemēm, NATO dalībvalsts, ar skaidru virzību un gribēšanu piederēt Eiropas kultūrai, saglabājot savu savdabību vien tādā mērā, lai netraucētu tūristu miljoniem, bet priecētu tos. Piecreiz dienā mošejā palūdzis Allahu, turks gan pamīlē meitas, īpaši jau – iebraucējas no Krievijas, Azerbaidžānas un citām bijušajām padomijas republikām (turklāt, kā stāsta, prot tās aplidot, ka – visu cieņu!), gan ieķer pa mēriņam ar ūdeni pašķaidītas rakijas (anīsa šņabja), kas citās islāma valstīs ir smagi noziegumi! Turku sievietes, sevišķi kūrortos un rietumpuses lielpilsētās ģērbjas kā eiropietes, atļaujoties nēsāt pat šortus un minisvārkus, kas nav iedomājams jelkur citur musulmaņu pasaulē, kur nabaga sievišķi staigā tik rūpīgi ievīstīti, ka redzamas vien padevības liktenim pilnās acis. Pludmalē gan bez krūštura sauļojas tikai iebraucējas, tak turcietes jau piedzimst brūnas – kālab viņām vispār sauļoties? Ar savu reliģisko pārliecību jums neviens neuzbāžas. Bet, ja pašam gribas ieiet kādā mošejā – lūdzu! Ārā no tās neviens nemetīs, gluži otrādi – allaž atradīsies kāds turks, kurš labprāt pakalpos kā gids un pastāstīs nevien, ka Allahu šeit pielūdz, raugoties virzienā uz Meku, bet arī īsu vēstures kursu, sākot ar Suleimana Lieliskā laikiem, un beidzot ar turku Ļeņina Mustafas Kemala Ataturka reformām, izņēmuma kārtā pat negaidot naudu. Pēc tam gan viņš varbūt vedinās ieiet arī sava radinieka paklāju darbnīcā…

Tūristu lamatas gaida ik uz soļa, jums piedāvā labu un sliktu, ēdamu un neēdamu preci, tāpat arī aicina doties ekskursijās, apmeklēt dažnedažādus izklaides pasākumus. Vairumā gadījumu tas pat ir stilīgi un patīkami, un piederas pie zemes kolorīta. Lai cienīgi piedalītos procesā, nepiemirstiet apmeklēt austrumu tirgu, kur pienākas pakaulēties. Fiksētas cenas ir tikai lielveikalos un krodziņos, taču arī tur tās ik rītu un vakaru vai atkarībā no apstākļiem tiek mainītas. Ēdienu kartē cenas visbiežāk būs rakstītas ar zīmuli.

Kā atpūšaties? – visbiežāk dzirdamais jautājums, apvienojumā ar sirsnīgu smaidu, nereti arī rokas skūpstu dāmai un citiem uzmanības pierādījumiem. Naudu gan turki mīl un nekad neaizmirsīs paprasīt, tāpēc jārēķinās ar to, ka īsti nesavtīgu piedāvājumu Turcijā nemēdz būt. Pat mazi puišeļi cenšas mīļi dāvināt dāmām puķītes, kuras pirms brīža vēl rotājušas tuvējos apstādījumus vai parka puķu dobi, lai mirkli vēlāk dāmas pavadonim nekautrīgi pieprasītu par puķi miljonu. Es nepārteicos, Turcijā visi ir miljonāri – viens lats ir aptuveni divarpus miljoni turku liru. Tādējādi tur beidzot var atļauties svaidīties miljoniem, kas arī no jums tiek gaidīts – lifta zēnam, kas nes jūsu ceļasomu, ekskursiju autobusa šoferim, jaukajam oficiantam. 

Braucot atpūsties uz kūrortiem, ieteicams rūpīgi izvēlēties viesnīcu, jo tajā nāksies pavadīt pulkākas naktis. Jāpievērš uzmanību tam, cik tālu viesnīca atrodas no jūras, jo šo gabalu nāksies mērot katru dienu vairākkārt; cik tālu ir līdz pilsētas centram – nav tik būtiski, jo tur jūs brauksiet retāk un vienalga ar maršruta busiņu. Lētākās viesnīcās putekļainas mēbeles un palodzes, salauzta lampa vai duša, aizmiršana kaut ko apmainīt ir parasta parādība, par ko uz kopējo dzīves svētku fona nav vajadzības celt brēku. Toties visās viesnīcās tiek rūpīgi sekots, vai tik jūs nenesat iekšā veikalos pirktus produktus un dzērienus – tas ir stingri noliegts, jo dzērienus taču jāpērk viesnīcas bārā, bet paēst var viesnīcas restorānā, ja vien tas jau nav iekļauts jūsu ceļazīmes cenā. 

Ēst vietējos krogos patiešām ir vērts – visi ēdieni ir nu ļoti garšīgi, apkalpošana – ārkārtīgi laipna, uz savdabīgas familiaritātes robežas. Kur gan vēl oficiants vai bārmenis dala nepazīstamām dāmām bučas, spiež roku kungiem, demonstrē dažādus trikus un bārsta jokus, pa starpu uzdejo ar paplāti vai klienti, vai abām reizē, pamasē jums muguru, kamēr gaidāt ēdienu? Publikas piesaistīšanai vakaros restorānos uzstājas dažādi dejotāji vai popmūzikas zvaigžņu parodētāji, par ko nav atsevišķi jāpiemaksā. Cenas: zupas, ko pasniedz kopā ar milzīgu plakanu, neraudzētu, tikko ceptu turku maizi un sviesta trauciņu – ap latu, tikpat maksās take away kebabs, ja jums nav laika sēdēt krogā; kārtīgi otrie – trīs četri lati, alus vai sula, kola – no sešdesmit santīmiem līdz latam. Cūkgaļu gan var nemeklēt – ruksis musulmanim ir netīrs dzīvnieks, tos neaudzē un neēd. Toties vistas, jēri, jaunlopi – biezā slānī. Augļi caurmērā, sevišķi lielveikalos, ir zemākās cenās nekā Latvijā, milzīgs arbūzs ir lētāks par maksas tualeti. 

Raksta autors senās grieķu pilsētas Hierapolisas drupās ...Ekskursijas – kā atpūtas, tā izziņas – un ūdensatrakcijas tiek piedāvātas visdažādākās, ieskaitot adrenalīnu bagātīgi ražojošas. Raftings (brauciens ar plostu vai kanoe pa kalnu upi), daivings (niršana ar akvalangu – divreiz pa pusstundai zem ūdens un līdz 10 metru dziļumam), džipu safari pa kalnu ceļiem un bezceļiem… Var arī mašīnu vai džipu noīrēt un braukt, kur tīk. Tas gan nav sevišķi ekonomiski, jo degviela maksā aptuveni dolāru litrā, auto ar kondicionētāju īre – mazākais 40 dolāru dienā un attālumi no kūrortiem līdz citām lielākajām pilsētām vai grieķu laika pilsētu paliekām – visai cienījami. Jārēķinās tāpat ar to, ka turki autovadītāja apliecību visbiežāk ir vienkārši nopirkuši, ceļazīmes un luksoforu mirgojošās uguntiņas būtībā ir tūristu priekam domāti ceļa rotājumi, kuru draudzīgos ieteikumus neviens neņem aubē. Pagriezienu signālus viņi nerāda, jo var taču uztaurēt. Tā viņi tur meijā, nemitīgi pīpinādami. Savs labums ir – atgriezies Rīgā, secini, ka šeit brauc salīdzinoši pieklājīgi (!), dažreiz pat apstājas pie gājēju pārejas… 

Kad pie mums jau kļuvis rudenīgi drēgns, saulainajā Turcijā sezona vēl nesteidz beigties, ūdens Vidusjūras un Egejas jūras piekrastē visu oktobri vēl turas pie +25°C. Tikko atbraukušie ir uzreiz atpazīstami, tāpēc pūlas pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no nodevīgā ziemeļnieku bāluma. Iesauļoties tiešām var ātri, taču šādi gūtais iedegums neturas ilgi, tādēļ īpaša uzmanība jāpievērš krēmiem, ko ziedīsiet uz sava pēc pēdējās šīgada saules izslāpušā ķermeņa. Ieteicams arī sākt baudīt Turciju ar turku pirts apmeklējumu. Tur jums maigi noberzīs, piedodiet, jūsu vecās ādas slāni, izmasēs ar putām, ar smaržīgu eļļu, vienvārdsakot – sagatavos jūs saulei, jūrai un atpūtai.

Raitis Strautiņš, 
IMPRO CEĻOJUMI gids un ceļojumu konsultants

Bilžu paraksti: 

Suleimana Mošeja Stambulā

Arī šis draudzīgais turku puisis burtiski ar varu pacienāja mūs ar saviem kliņģeriem, bet pēc pāris minūtēm iznira kā no zemes mūsu priekšā un nu jau bez smaida pieprasīja trīs miljonus…

Raksta autors senās grieķu pilsētas Hierapolisas drupās mēģina iztēloties, kāds bijis korintiešu kolonnas kapitelis