|
Šodien diemžēl nav 1. oktobris, tāpēc no visām strūklakām plūst tikai ūdens.
Ja tu neapēdīsi viņu, tā apēdīs tevi. Zobenzivs jeb "Pesce spoda" Palermo tirgū ir vissicīliskākā Vidusjūras delikatese. Kā smirdošs siers Sardīnijā vai no ēdamo kastaņu rūgtenajiem miltiem ceptā maize Korsikā.
"Vēstis par ārzemnieku barbarisko paražu kā pirmo ēdienu servēt viru bija pārāk uzbāzīgi skārušas Donnafugatas labākās sabiedrības pārstāvju ausis, lai tie neizjustu zināmas bažas pirms katras svinīgas maltītes. Tāpēc, kad ienāca trīs sulaiņi, katrs nesdams milzu sudraba paplāti, uz kuras slējās trauks ar makaroniem, visi savu atvieglojuma sajūtu izpauda dažādās toņkārtās
" Tā sicīliešu rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampeduza slavenajā romānā "Gepards" apraksta šejieniešu paražu maltītes allaž uzsākt ar makaroniem vai, pareizāk sakot, pastu. Jo patiesībā itāļi par makaroniem sauc tikai vienu no bezgaldaudzajiem pastas veidiem tos īsos, paresnos ar tukšu vidu, vēl ir spageti, ravioli, tortellini, kanelloni utt., bet pilnīgi visi pārējie ēdieni tiek dēvēti par "antipasti" jeb latviskojot "pretmakaroniem". Laba spageti (tulkojumā no "spage" aukla) visdrošākā kvalitātes pārbaude ir tā mešana pret griestiem ja pielīp, tad kārtībā. Nu, vai pamēģināsim?
Balti, dzelteni, oranži, sarkani, zaļi, brūni un melni, taisni, savīti un samudžināti visdažādākie makaroni gan lielveikalos plastmasas pakās, gan suvenīru bodītēs kristāla kārbiņās drīzāk atgādina mākslas darbus, ne ēdvielu, un arī ielu restorānos jeb tratorijās tiek pasniegti kā patiess kulinārijas meistarstiķis.
Cits itāļu virtuves stūrakmens, kas iekarojis visu pasauli, protams, ir pica. Pat vissīkākā mazpilsētas picērija nepiedāvā mazāk par 15 burvīgi aromātiskiem un gardiem picas veidiem, kas, starp citu, te maksā lētāk nekā Latvijā. Par pieciem latiem pirkta sātīga pica gandrīz velosipēda riteņa apmēros, piemēram, apmierina četru bezgala izsalkušu ziemeļnieku ēstgribu. Bet īsteni sicīliskā pica tiek gatavota ar "tonno" jeb tunzivi vairāk nekā 200 kilogramu smagu Vidusjūras dzīļu iemītnieci, kuras zveju sicīlieši pārvērtuši par atrakciju tūristiem. Milzīgo zivju iedzīšanu īpašos tīklos, kur tās noslaktē, sitot pa galvu ar vālēm, drīzāk jāsauc par jūras medībām, jo vismaz divas zvejnieku laivas darbojas kā dzinēji. Pēdējos gados gardie tunči tik pamatīgi izķerti, ka to cena vairumam sicīliešu vairs nav pa kabatai un lauvas tiesu Sicīlijas tunzivju eksportē uz Japānu bagātajiem gardēžiem.
Cik tad maksā šie Vidusjūras gardumi? Gleznainajā Sardīnijas zvejnieku pilsētā Aljēro austeru kilogramu var nopirkt par pieciem latiem, krabjus par 3,2 latiem, krevetes par 10 latiem, astoņkājus par 6 latiem, bet zušus tikai par 8 latiem. Par zeltaini apceptu sardīņu kilogramu jāšķiras no 6 latiem, bet kazlēna gaļa maksā 9 latus. Brīnišķīgi gardu kartupeļu kilograms maksā 52 santīmus, bet svaigi tomāti 80 santīmus! Kā lieliski konservētus tomātus var atļauties pārdot par trīsreiz lētāku cenu, paliek itāļu dārzeņu pārstrādātāju neatminams noslēpums.
Bet, ja vēlaties atrast vissicīliskākos, vissardīniskākos un viskorsikāniskākos gardumus, uzmeklējiet mazus, senatnīgus delikatešu veikaliņus vecpilsētā. Tos atradīsiet pavisam vienkārši pēc kārdinoši reibinoši šķebinošu spēcīgu smaržu sajaukuma. Melni nokūpināti auna pauti, kā no anatomikuma atstiepti vēršu kuņģi, debešķīgi smirdoši aitu piena sieri uzdzen sajūsmas tirpas rūdītiem gardēžiem un vieglu nelabumu hamburgeru un sviestmaižu cienītājiem. Abu pieminēto ceļotāju tipu proporcijas latviešu tūristu grupā nosakāmas pēc aromāta, kas pāris dienas vēlāk sāk izplatīties no autobusa bagāžas nodalījuma. Ja spēcīgāk jūtama it kā netīru zeķu smirdoņa, pārsvarā atrodas debešķīga siera cienītāji, bet, ja jūs māc aizdomas, ka aiz ceļasomām ielavījies un nelaimīgi nosprādzis vismaz ducis kaķu, tad vairākums ceļotāju pārstāv kaislīgus gliemežvāku vācējus, kuru pūliņi noskalot aromātiskās relikvijas viesnīcas izlietnē nav bijuši necik sekmīgi. Bet, ja esat nolēmis izaicināt savu likteni tieši Sardīnijā, pacentieties nopirkt pasaulslaveno pūdēto sieru Casu Marzu. Gastronomiskie nejēgas apgalvo, ka tas būtībā esot šās planētas šaušalīgāko smirdoņu eliksīrs. Pārdevēji veikalos Casu Marzu meklētāju sagaida ar atsaucīgu smaidu un vienlaikus skumji noraidošu galvas purināšanu:
Mums vairs neatļauj. Aizliedza tirgot.
Jo, raugi, Sardīnijas varas iestādes nolēmušas katru, kurš uzdrīkstēsies pārdot šo planētas vissmakojošāko gardumu, administratīvi sodīt ar bargu naudassodu!
Ivars Andiņš |
