Norvēģija — rēna, bet satraucoša

Kāpēc tūristus no visas pasaules, tostarp arī no Latvijas arvien vairāk tā pievelk Norvēģija? Nu nevar būt, ka tas ir tikai neatkārtojamās ziemeļu dabas vilinājums... 

— Atbildēt uz šo jautājumu, no vienas puses, ir viegli, bet, no otras —grūtāk, — teic tūrisma firmas "Impro ceļojumi" konsultants IGORS ZIEMELIS. — Esmu, piemēram, pieķēris sevi pie domas, ka Norvēģijā neesmu dzirdējis pārgalvīgus, neprātīgus smieklus, ālēšanos un neprātīgu aurēšanu. Vai tā ir pietāte pret dabas varenību vai bailes no varenajiem kalnu un ūdenskritumu troļļiem? Kā nekā tie visapkārt esošie mežiem noaugušie, ar ledus cepurēm piesegtie nav nekādi vienkārši klintsbluķi, bet varenā Ūlava saules zobena iemidzinātie kalni troļļi jeb, kā Knuts Skujenieks veiksmīgi tos nodēvējis, kalnu makani. Ja tu tādam makanam ieauro ausī, tas var arī pamosties, nokratīt gadu simtu nastu no pleciem un tad nu sekas ir grūti paredzamas... Bijība pret šiem skandināvu fantāzijas tēliem līdz pat 19. gadsimta vidum liedza tos jebkādā veidā attēlot. Arī pirmie zīmējumi nekādā ziņā nelīdzinājās tiem, ko mēs šodien varam redzēt suvenīru veikalos uz krūzītēm, kartītēm, krekliņiem un pat uz vīriešu apakšveļas (še tev nu bija konservatīvais ziemeļnieks!). 
Dažiem latviešu lielceļa “džigitiem” rodas jautājums (tiesa, gan tikai pašā ceļa sākumā) — kāpēc uz ceļiem tik maz ātruma ierobežojuma ceļa zīmju? Kad esi pāris dienu pabraucis pāri un cauri kalniem, gar un zem fjordiem, augšā lejā, iekšā ārā, pašam rodas atbilde: lai netraucētu skatīties uz dabas radītajiem brīnumiem. Arī pašsaglabāšanās instinkts ir labākais policists. Policija ir vēl viena reta parādība Norvēģijā. Varbūt tieši tāpēc jau vairākus gadus veidotajā “uzticības barometrā” — aptauja par to, kādām valstiskām un sabiedriskām organizācijām norvēģi uzticas, — galvgalī atrodas policija, tikai tad seko karaļi, partijas, arodbiedrības un baznīcas.
Vairāk nekā 90% norvēģu ir luterāņi, bet tikai 2 — 3% regulāri apmeklē baznīcu. Dīvaini, vai ne? Pārējie atbildes uz lielajiem, nesaprotamajiem jautājumiem meklē kalnos. Nemaz nebaidās no tiem kalnu makaniem, paņem savu sviestmaizes paciņu, pasmeļ ūdeni no kāda strautiņa un uz visu dienu aiziet kalnos. Ko viņi tur dara? Aizbrauciet uz Norvēģiju, uzkāpiet kalnos un sapratīsiet paši. 

Kādam letiņam gadījās tā. Mēs — grupa ap 40 cilvēku — kādā jaukā, saulainā dienā (arī tādas Norvēģijā ir pietiekami daudz) devāmies iekarot vienu plaši pazīstamu un bieži bildītēs redzētu klintsgabalu — Kjeragu. Laiks jauks, sauļojamies un lienam augšup. Pēkšņi kāds vīrietis pašos spēka gados un pie pilnīgi normālas fiziskas un garīgas veselības ņem, apsēžas un saka, ka tālāk nekustēs ne no vietas — pasēdēšot, padomāšot. Mēs pārējie — kleini un taisni, jauni un drukni — tik uz priekšu pāri kalniem, pāri aizām, lai paši veiktu kādu pārgalvīgu fotovaroņdarbu. Pēc stundām piecām nākam atpakaļ — šis vēl sēž... 
“Tu nemaz nekur neesi gājis? Ko tad te sadarīji?”
“ Neko, sēdēju un domāju.”
“Un kā, ko sadomāji?”
“Jāatbrauc vēlreiz.”
Kurts Vonnegūts teiktu: tā gadās.
Ir vēl viena doma par to Norvēģijas pievilkšanas spēku: latviešiem ir tāda kā nostalģija pēc Staburaga. Laikam ir tikai dažas lietas, ko akurātais norvēģis nav saskaitījis un reģistrējis. Viena no tām ir ūdenskritumi. Lai gan daudziem no tiem ir sadoti vārdi, par tiem radītas sāgas un tie apdziedāti dziesmās, visus saskaitīt nav iespējams. Ūdenskritumos mītot troļļi, ūdenstroļļi — un nebūt ne tie lēnīgākie. Kas gan lēnīgs var būt 192 metru brīvā kritienā vai vairāk nekā 300 m augstā kaskāžu veidojumā? Bet arī ar ūdenskritumiem norvēģi ir iemācījušies sadzīvot un pat vēl vairāk: liek tiem strādāt savā labā — ražot elektrību. Par “balto zeltu” to sauc pretstatā melnajam — naftai jūras šelfos. Elektrības ieguve Norvēģijā ir lēta (otra vieta pasaulē aiz Kanādas), bet jāmaksā par elektrību tikpat, cik Latvijā. Elektrības ražošana var būt privāts bizness, bet pārdošana ir valsts monopols. Tu strādā, ražo, sakrāj elektrospēku un nodod to valstij par tās noteikto iepirkuma cenu, bet valsts pārdod to par tādu kā grib, iegūstot labu peļņu. Arī nafta un gāze (kuru ir desmitiem reižu vairāk nekā arābu šeihiem) 100% pieder visai Norvēģijai. Pilnīgs valsts monopols enerģijas nozarē arī alkohola ražošanā un tirdzniecībā. Neprātīga iedzīvošanās kāre vai racionāls, daudzgadīgs ekonomiskais aprēķins?
Vienā ziņā gan mēs norvēģus sitam pušu: šņabja tirgotavu vienā pašā Rīgas daļā — Maskavas forštatē — ir vairāk nekā visā Norvēģija kopā. Jā, jā, tas nav pārspīlējums — Norvēģijā nav vairāk kā 100 Vinomonopolet veikalu. Nav jau tā, ka šie nemaz nelieto, gandrīz katrā lauku sētā brūvē savu marku. Brūvē, bet pārdot nedrīkst. Par to draud diezgan bargs sods — pat vairāki gadi cietumā ar mantas konfiskāciju.
Te nu varētu mani pieķert atkal kādā pretrunā. Dzer, dzer, bet neālējas un nebauro. Kā tas var būt? Iespējams, ka ālējas un trako, bet zem segas un ļoti klusu. Pēc vienpadsmitiem vakarā Norvēģijā esmu dzirdējis dziedam tikai latviešu tūristus. Pat Ziemeļvalstu dziesmu svētkos (2000. gadā) Skjenā nakts diskotēkā 90% bija latvieši un lietuvieši.
Miers, pārticība un sakārtotība — tie varētu būt vārdi, kas raksturo mūsdienu Norvēģiju.
Par to, kā izskatās Norvēģija, atkal rodas divējādas domas. Meži un kalni, kas aizņem 96% no valsts teritorijas, ir haotiskā un harmoniskā daba, bet arī tie 4%, kas izmantojami lauksaimniecībā, ir sakārtoti gandrīz perfekti, bet tomēr nerada nenormālu sterilitātes sajūtu. Ir tādas lietiņas, kas kārtīgam latviešu zemniekam pagrūti saprotamas. Piemēram, viņi neizpļauj grāvmalas un ceļmalas. Tur zied tādas puķes (varbūt pat speciāli sasētas) kā magones, pīpenes, varenas lupīnas. Redzēju neizprotamu un fantastisku skatu. Sēž tādā lupīnu grāvmalē divas jaukas blondīnes, pīpē un mierīgi pļāpā — baltās blūzītēs, gaišos džinsiņos smaida un tērgā. Blakus, pagriezienā, uz alumīnija apmales “uzsēdināts” jaunākais SAAB automobilis... Bet viņas — baltas un smaidošas, it kā nekas nebūtu noticis.

Norvēģi nerušinās savos mazdārziņos, jo tādu nemaz nav. Vispār ļoti reti var redzēt kādu strādājam laukos (bet viss ir sakopts). Visapkārt mājai ir perfekts angļu mauriņš, bet nezāles aug (varētu padomāt — tāpēc, ka tur nevar tikt klāt ar pļaujmašīnu)... uz jumtiem. Ko darīt, lai jumti neaizaugtu galīgi? Atrisinājums ir vienkārši ģeniāls — kazas. Kas tādai kazai: vai slīpa kalna nogāze, vai jumta kore, ka tik leknāka zāle. 
Tādi vienkārši un rēni ļautiņi, bet kādas tik aplamības nesadara. Un nemaz tik rēni jau nav: atcerēsimies senos vikingus, no kuriem baidījās ne tikai visa Eiropa, bet pat pie Nīlas piramīdām un Krievijas stepē. Kāds nemiers dzina Fritjofu Nansenu, Roaldu Amudsenu, Otto Svedrupu, Tūru Heijerdālu un citus skandināvu jūrasbraucējus? Acīmredzot šis miers un lēnīgums ir tikai tāds ārējs, jo, kad kalnu makani modīsies un sāksies lielais Ragnarjoks (lielā kauja dzīves galā), tad tikai drošais un stiprais spēs celties mūžīgai cīņai. Labā cīņai pret ļauno. 

Mūžīgai, jo labo uzvarēt nevar. Filozofiska zeme ir tā Norvēģija, filozofiska un uzlādējoša. Rēna, bet satraucoša.

Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"

Jura Čavara un Daigas Kušķes foto