|
Dziedi man, mūza
Homērs, Odiseja 1.,1.
Nu es došos uz priekšu ar kuģi un tuvākiem biedriem. Gribu es izpētīt to, kas īsti par ļaudīm tur dzīvo. (9.;173.)
Tā pirms trīstūkstoš gadiem sacīja leģendārais Odisejs, pošoties dēkpilnā ceļojumā uz kiklopu zemi Trīnakrijas salā jeb tagadējo itāļu Sicīliju. Nemirstīgā dzejnieka aprakstītie grieķu varoņi devās atklāt noslēpumos tīto pasaules malu par spīti draudīgām vētrām un šaušalīgiem briesmoņiem, viņi apceļoja Vidusjūras lielāko salu Sicīliju, Itālijas zābaka purngalu, Sardīniju, kā arī tagad frančiem piederošo Korsiku.
Šodien pasaulei malu vairs nav, bet uz burvīgajām Vidusjūras zemēm itin ērti var aizbraukt, piemēram, ar Latvijā lielākās tūrisma firmas "Impro" grupu. Odisejam šim nolūkam vajadzēja desmit gadus, bet mums tikai divarpus nedēļas. Taču vētras tur joprojām plosās tikpat baismas, t. i., aizraujošas, bet kikonu un nejauceņa Polifema vietā ceļotājiem uzbrūk asinskāras cūkas un kabatzagļi. Un vai brīnišķīgajā Sicīlijā draudīgo kiklopu vietā tagad valda nežēlīgā
mafija?
Lūk, jaunā Odiseja latvju ceļotāja 11 jautājumos.
Mūžīgie Dievi tos sarga, sēklu tur nekaisa zemē, bez aršanas zeme dod visu.
"Odiseja".
Mocekļi vai lutekļi?
Siltās Vidusjūras pašā vidū kā burvīgas pērles dus trīs gleznainas salas Sicīlija, Sardīnija un Korsika. Hm, bet kāpēc jau pašā sākumā melst saldus niekus? Jā, burvīgās dienvidzemju ainavas savaldzina, liegā tveice iežūžo un gardais vīns liek sapņot. Bet tikai nejēgām svešiniekiem. Paši salinieki ne mirkli neaizmirst, ka dzīvo dižāko Eiropas lielvalstu visnabadzīgākajās provincēs.
Sicīlija dēvējama par Itālijas Latgali, bet Sardīnija par Malienu, un vairumam jauno korsikāņu jaunības gadu cēlākais mērķis ir labāka darba un dāsnākas algas meklējumos aizmukt ja ne uz Parīzi, tad vismaz uz šīs valsts nekronēto dienvidu galvaspilsētu Marseļu. Tā Silīcijā bezdarbnieku skaits oficiāli pārsniedz pat 27 procentus, kas ir teju sliktākais rādītājs visā Eiropas Savienībā. Tiesa gan, sicīlieši vaļsirdīgi atzīst, ka grūtdieņu skaits varot būt krietni piemelots uz augšu lai saņemtu valdības pabalstu, bezdarbniekos ierakstījušies arī daudzi strādātāji. Turklāt valsts iestādes atklāj, ka katrs trešais sicīlietis strādā t. s. melnajā darbā, tātad nereģistrējoties un nemaksājot nodokļus. Nu, cienīto lasītāj, vai jūs šajā dienvidzemē jau nejūtaties kā mājās?
Savukārt jaukajās salās vienas pēc otras valdījušo valstu skaits liek gluži vai apreibt. Lūk, kā mainījušies, teiksim, Sicīlijas saimnieki trijās tūkstošgadēs: sikuli, kam sekoja feniķieši, tad nāca grieķi, pēc viņiem kartāgieši, tad romieši, vēlāk vandāļi, pēc tiem goti, kam sekoja bizantieši, kurus nomainīja arābi, pēc tam sekoja normāņi, vēlāk vācieši, tad francūži, pēc viņiem spāņi, tālāk austrieši, tad pārsvarā spāņu asiņu Neapoles Burboni, kuru valdīšanas norietā Sicīlija uz pusotru gadu izcīnīja pilnīgu neatkarību, ko augstākminētie draņķagabali tai tūdaļ atņēma, līdz beidzot 1860. gadā salā izcēlās dižā Džuzepes Garibaldi vadītais drosminieku tūkstoša desants, kas izcīnīja brīvību un vienotu Itālijas valsti pirmoreiz kopš varenās Romas impērijas laikiem. Un viegli iedomāties, ka neviens valdnieks nenodeva Sicīlijas atslēgas nākamajam ar laipnu rokasspiedienu un tēvišķīgi papliķējot pa plecu sak, nāciet vien, cienītais, tagad jūsu kārta!
Nežēlīgos karos gadu simteņiem tur lija asins straumes. Un, nudien, bija par ko plēsties tur ir tik skaisti un jauki!
[5720 10]
Slavenajā temļu ielejā pie Agridžento Sicīlijā var atrast pasaulē vislabāk saglabājušos seno grieķu dievnamus ārpus Grieķijas. Šīs grieķu kolonijas pilsētas spožumu apjūsmojis jau Vergilijs pirms divtūkstoš gadiem "Eneīdā":
Akraganta jo stāvajā klintī no turienes rāda varenas sienas
Mūžīgi laimīgiem dieviem nav tīkami varmāku darbi,
Taisnība, tikumi krietni starp mirstīgiem tīkami viņiem.
Varenības elpa jūtama vēl šodien, arī saule tikpat karsta un tūkstošgadīga olīvkoka ēna tikpat veldzējoša.
Burvīgo Taorminu apjūsmojuši: Gēte, T. Manns, Mopasāns, Vāgners, Garbo, Dītriha, Rokfellers u.c
Lieliskajā Itālijā romantiķi bauda poēziju grāmatās un poēziju pat akmenī. Pie San Lorenco katedrāles marmora kolonnām Dženovā.
Ar ko Itālija atgādina
Krieviju?
Graciozi nevīžīgā, tomēr būtībā ļoti čaklā Itālija atšķirībā no citām Vakareiropas zemēm kādā vienā īpatnā veidā līdzinās lielajai Eirāzijas valstij Krievijai. Pret tūristiem un pašmāju ļaudīm gādīgie itāļi gan lieliskās autostrādes, gan niecīgākos lauku sānceliņus apgādājuši ar ērtām un skaidrām ceļa norādēm, taču visnotaļ uzkrītoši, ka uz ikvienas mazpilsētiņas ceļrāžu staba lauvas tiesu aizņem bultas ar dažādu t. s. spēka struktūru nosaukumiem: policija, karabinieri, municipālā policija, finansu policija. Ja tur klāt arī karabāze un cietums, tad vairs knapi atliek vietas plāksnītei ar katedrāles un pilsētas domes atrašanās virzienu.
Turklāt tā nav tukša lielība daždažādu kārtībsargu pilsētu ielās tik daudz kā
kā jau pieminētajā mūsu austrumu kaimiņvalstī, bet nevienā citā civilizētā zemē.
Gan klusi, gan skaļi bākugunīm mirgojot un sirēnām kaucot, aizdrāžas drošības dienesta auto, bet ostas piestātnē tramīgā mierā sānu pie sāna gozējas to pašu kārtībnieku ātrgaitas patruļkuteri: robežsardze, policija, karabinieri, finansu policija utt. Pat rotaļlietu vitrīnās šo dažādo likumības sargu automašīnu modelīši izlikti goda vietās. Starp citu, arī finansu policisti ir apbruņoti un vismaz izskatās vairāk nekā respektējami.
Tādēļ Itālijā var justies droši. Vismaz, kamēr neatceries, ka milzīgā pogaino armija laikam sargā no tikpat iespaidīgiem, vienīgi formās netērptiem blēžu un patiešām nopietnu bandītu pūļiem.
Pirmais, ko ceļotājs, no kuģa nokāpjot, ierauga Sicīlijas galvaspilsētas Palermo ostā, ir policijas patruļauto, turpat blakus liels policijas iecirknis un ostmalas rajona iespaidīgākā ēka drūmais un plašais Usciardones cietums. Senais cietoksnis ar modernajām apsardzes iekārtām liekas kā zinātniskās fantastikas filmas milzīgas dekorācijas. Un grandiozā cietuma slavenākais iemītnieks iedveš cieņu pats septiņkārtējais Itālijas premjerministrs Džulio Andreoti, kurš kopš 1996. gada šeit sēž par sadarbību ar mafiju. Bet par to vēlāk.
Taču ārzemniekam Itālijas likumu un tikumu sakarā svarīgāk ielāgot ko citu pēc ik katra pirkuma obligāti jāsaglabā kases čeks vismaz līdz 50 metru attālumā no veikala vai tirgus, jo arī tur uzstādīti kases aparāti. Ja čeka nav, soda ne tikai pārdevēju, bet arī pircēju!
Visur var atrast gan neprātīgus komunistus, gan brašus vīrus kam patīk strādāt uniformā.
Kā pārdzīvot baismīgu vētru?
itin kā katlā uz uguns vārījās jūra visapkārt ar milzīgu troksni.
"Odiseja".
Ar vētru viss ir pavisam vienkārši. Cilvēki, kas krastmalā kāpj uz kuģa, iedalāmi divās kategorijās jautrie un nopietnie. Pēc pirmās vētras stundas kuģotāju sadalījums mainās šādi jautrie kļūst nopietni, bet nopietnie sāk vemt.
Latviešu ceļotājas Daina un Inta tikko pēc laimīgas nokāpšanas ostā, dzirdot šo salīdzinājumu, strikti iebilst:
Ne visi
Nu, labi. Ne visi, taču lielais vairākums
Kad krietnais kuģis, kas prāvāks par izbijušajiem Rīgas Stokholmas "Iļjičiem" un "Rusjiem" , klupdams krizdams ar degunu ieurbjas milzīgajos viļņos, nepieklājīgi augstu izsliedams publiskai izrādīšanai neparedzēto, tāpēc neglīti bālo pēcpusi, līdzšinējā sauszemes iedzīvotāju dzīves vērtību sistēma sašķobās vēl straujāk nekā trakulīgi dejojošā apvāršņa līnija un dīvainais smagums kuņģī. Pirmās gaviles, kad virsklājam pārgāžas putojošas šļakatas, vēl nav noklusušas, kad tālredzīgākie pasažieri, koncentrējuši pēdējās mērķtiecības, līdzsvara spējas un gribas atliekas, drudžaini metas pie reliņiem. Tur viņi sastingst, savādi iekrampējušies un ceļabiedriem saprotamu iemeslu dēļ līdz pat aizraujošā kuģojuma beigām pakausi un citas atbilstošas ķermeņa daļas pavērsuši. Nabadziņi ir spiesti skatīties turp, kur viņi patiesībā grib lūkoties vismazāk uz vermojošā svina katlu ar sāļo putu garnējumu. Vienuvārd, uz sešmetrīgiem viļņiem.
Kāds nelabais mani šurp trieca? tas ir visvienkāršākais neaizmirstamajos piedzīvojumu brīžos ceļinieka pašam sev uzdotais jautājums. Cik necik apmierinošu atbildi nerod neviens.
Kad pat visbravurīgākie vētras apjūsmotāji apklust, kļūst dzirdama kuģa krakšķēšana un blīkšķi, neveikli gāžoties viļņu aizās. Bērni sāk raudāt, mammas kļūst bālas un, cik ātri spēj, steberē pie stjuartiem pēc papīra turzām un citronu sulas. Žēl visu, bet visvairāk, protams, pašam sevis.
Bet tikai neiedomājaties no skarbā likteņa paslēpties kajītēs par baudu neredzēt pretīgos viļņus jūs samaksāsiet trīskārtīgi ostot, atvainojiet, šķebinošo dvingu. Turklāt šaušalīgais kuģojums ieilgst pusotru reizi ilgāks, nekā paredzēts, kapteinis kuģi vada zigzaga līnijā pretī vai ar aizmuguri pret viļņiem. Sānus pagriezt nedrīkst apgāzīsimies! Un kā neskaitāmās automašīnas milzīgajā trūmē vēl nav sabirušas vienā kaudzē kā palaidņa puikas mantukastē?
Toties, visbeidzot drošā krastā izkāpis, katrs kuģotājs klusībā vai pavisam skaļi gatavs izsaukties:
Es mīlu šo zemi! Un tajā brīdī, goda vārds, pilnīgi vienalga kuru.
Ivars Andiņš
|
