|
ODISEJA ZIEMEĻNIEKA JAUTĀJUMOS
Plašajos laukos, šķiet, tikko rotaļājusies kāda milzu pedantiska princese kurš vēl spētu tik kārtīgi savērt nebeidzamas sarkani zeltaini zaļas pērlīšu virtenes? Tā no tālienes izskatās tomātu lauki Lombardijā, Itālijas ziemeļos, kur gar koši raibajām strīpām līkņā sievietes, nobriedušos bumbuļus lasīdamas kartona kastītēs, ko plecīgs vīrs tūdaļ sakrauj maza traktoriņa piekabē. Citviet tikko nopļautajos kukurūzas laukos sirms saimnieks ar asu nūju rokās lēnām pārstaigā tīrumu, uzdurot izkritušās vālītes un salasot plecam uzmestā audekla somā.
Sardīnijas lēzenajos klajumos plešas saulē izdegušas rugaines, kas palikušas no jūlijā nokultajiem pasaulē vislabākajiem cietajiem kviešiem vismaz tā lepojas paši itālieši. Vēlāk rudenī, īsi pirms lietavām, tīrumus apars un sēs labību atkal. Piekalnēs satupušas skrajas korķozolu audzes, bet retajās zaļajās ielejās, kuru dzīlēs allaž mutuļo pa veldzējošai, krāčainai upītei, līdz vispēdējam brīvam pleķītim mundri zaļo vīnogulāji. Lai cik savādi tas šķistu, vīnogas te ir vienīgais dienvidu gardums, kas dažviet nopērkams pat lētāk nekā Latvijā, bet visu pārējo krietni izdevīgāk var iegādāties Rīgas Centrāltirgū.
Varbūt tiksim uz zaļa zara, eksportējot citrusaugļus uz Vidusjūras salām, lai iezemiešiem vairs nebūtu jānopūlas savās apelsīnu birzīs? Par nelaimi, šādu biznesu aizvien sekmīgāk par sašutumu itāliešu fermeriem un par prieku itāliešu patērētājiem izvērš Marokas un Izraēlas augļu eksportētāji. Jo Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, pateicoties lētākam darbaspēkam, prot izaudzēt lētākus citronus, apelsīnus utt., nesaudzīgi izkonkurējot Sicīlijas un Sardīnijas augļkopjus. Oficiāls līgums ar Eiropas Savienību atļauj ik gadu marokāņiem Itālijā ievest 300 tūkstošus tonnu apelsīnu, 110 tūkstošus tonnu klementīnu un 150 tūkstošus tonnu tomātu. Taču prāvā peļņa turīgo itāliešu zemē skubina tirgotājus uz blēdībām no Marokas apelsīnus pāri Gibraltāra šaurumam slepus kā kontrabandu ieved Spānijā, tur apgādā ar spāniskām etiķetēm, lai tālāk droši pārdotu Itālijā un pārējās Eiropas Savienības valstīs!
Kādreiz par visaugstākās kvalitātes mērauklu uzskatītie Mesīnas apelsīni galu galā var izzust bez pēdām kā Ēdenes dārza āboli, kā kolhozlaiku Latvijas koksagīzs Sicīlijas austrumos ap Mesīnas pilsētu zemnieki apelsīnu dārzus aizlaiž brikšņos vai pat paši izcērt.
Taču arī itālieši nepaliek atbildi parādā savienības koptirgus uzspiestajām nejaucībām Briselē vēl aizvien atceras leģendāro 1992. gada "staigājošo olīvkoku" skandālu. Proti, lai saņemtu dāsnas subsīdijas par nekad neiestādītiem olīvkoku dārziem, sicīliešu zemnieki lepni rādīja Eiropas Savienības atsūtītajiem pārbaudītājiem plantācijas, kur jaunie kociņi patiesībā auga steigšus ar zemi apraustos milzu podos. Tiklīdz Briseles ierēdņu auto pazuda aiz pirmā ceļa līkuma, podus ar skubu raka laukā un pārveda uz nākamo "dārzu", kur rīt rādīja atkal!
Integrēties vai sašķīst pret klinti?
Foras los Sards! Sardi, ārā!
Tā saulrieta stundā kliedza piziešu sargkareivji Kastello cietoksnī, ik vakaru dzīdami laukā par prastiem uzskatītos saliniekus. Jo, protams, Sardīnijas nosaukums nav cēlies no sardīnēm, mūsu siļķu tuvākajām radiniecēm, bet gan no sardiem senas cilts, kas kopā ar citām izveidoja itāliešu nāciju kā kurši, latgaļi un pārējie latviešus.
Itāliskās integrācijas pirmsākumus viduslaikos nevar nosaukt citādi kā par ārkārtīgi sāpīgiem nepaklausīgos vai vienkārši tūļīgos sardus, kas nepaspēja aizvākties, tumsai iestājoties, lietišķi nometa no cietuma mūriem. Katram, kurš palūkojas lejup no Kastello kraujas uz jaunlaikos lejā izplētušos Sardīnijas galvaspilsētu Kaljāri, kļūst pavisam skaidrs, ar ko beidzās šāda nācijas piespiedu konsolidācija. Savādā kārtā liktenim labpatika, ka beigu beigās vienotā Itālija dzima tieši Sardīnijā. Kopš Romas impērijas sabrukuma neskaitāmās patstāvīgās hercogistēs, ķildīgās republikās un sīkās pilsētvalstīs sašķelto zemi apvienoja Sardīnijas karalistes premjerministrs Kamillo Kavūrs, vēsturnieku trāpīgi nodēvēts par "itāļu Bismarku". Viltīgais politiķis salabināja ienaidniekus un sarīdīja draugus, bet kā izmēģinājuma trusīšus apvienošanās sākumā slepeni izmantoja slavenā dumpinieka Džuzepes Garibaldi brīvprātīgo armiju.Tieši desmit gadus pēc tam, kad Garibaldi ar tūkstoš bezbailīgu vīru vienību no Sardīnijas izcēlās Sicīlijas krastā, 1870. gadā krita Roma un tapa lielā, vienotā varenā Itālija.
Cik stingri vienota tā ir?
Porca madonna! (Šie visitāliskākie lamuvārdi tulkojami kā, atvainojiet, "cūkas dievmāte"
I. A.) Bagātie ziemeļnieki mūs neuzskata par pilnvērtīgiem cilvēkiem! sodās sicīlietis Rozario di Natale un turpina:
Bet paši kļūst aizvien bagātāki arī tāpēc, ka dienvidnieki viņu uzņēmumos strādā par grašiem. Cik tad maksā? Rūpnīcā pie konveijera melnstrādnieks nesaņem pat pusotru miljonu liru mēnesī! (ap 500 latiem
I. A.)
Tikmēr patiešām pārtikušajā Ziemeļitālijā, kur, piemēram, Lombardija oficiāli atzīta par Eiropas Savienības visbagātāko reģionu, aizvien skaļāk skan prasība pēc neatkarīgas ziemeļu valsts izveidošanas, lai "tiktu vaļā no dienvidu nabagiem". Un, goda vārds, starp visā pasaulē pazīstamu rokgrupu nosaukumiem ar aerosolu krāsu uz namu sienām un autobusu pieturām itin bieži uzpūsts:
"Vivo Lega Nord!" "Lai dzīvo Ziemeļu līga!" skandina separātistu partijas atbalstītāji, kas pārliecināti par Ziemeļitālijas valsts lieliskajām izredzēm.
Turpretī dienvidos, Sardīnijā un Sicīlijā, gluži praktisku iemeslu dēļ kurš gan grib dzīvot sliktāk? neatkarību neviens neprasa, taču aicinājumi pēc kultūras un valodas autonomijas izskan jo bieži. Bet, kad Sardīnijā par oficiālo valodu gribēja apstiprināt kādu vietējo dialektu, izraisījās karsti strīdi kuru no 23 vietējām izloksnēm izvēlēties? Interesanti, ka no Eiropas Savienības oficiāli atzītajām 28 minoritāšu valodām Itālijā runā veselās 13. Turklāt, piemēram, sicīliešu filmas rādot valsts ziemeļos, tās dažkārt apgādā ar subtitriem, jo citādi turienes skatītāji raitākas sarunas lāgā nesaprotot.
Patiešām, īpaši vecākiem ļaudīm no ziemeļu un dienvidu provincēm saprasties grūti, un statistika liecina, ka 13 procenti itāliešu prot runāt tikai savā izloksnē. "Beddu picciotu" tā sicīliski skan "skaists puisis", bet literārajā itāliešu valodā, kuras pamatā ņemts Toskānas dialekts, jāsaka "bello
giovanotto", skaidro sicīlietis Rozario, ar lepnumu piemetinot, ka par sicīliešu valodas tēlainību un melodiskumu jūsmojis pat nemirstīgais Dante.
Zīmīgi, ka Federālajam izmeklēšanas birojam savu laiku nācās atteikties no solīdās Amerikas augstskolās studējušu itāliešu izcelsmes detektīvu pakalpojumiem, jo tie nenieka nesajēdza no sicīliskās izcelsmes amerikāņu gangsteru un īstās Sicīlijas mafijas savstarpējām telefonsarunām, līdz Jēlas un Džordžtaunas absolventus noklausīšanās centrā aizstāja ar skubu salīgti Ņujorkas ostas strādnieki sicīlieši! Labi, ka veselu 20 miljonu jeb astoņu procentu Savienoto Valstu pilsoņu dzīslās rit itāliskās cilmes asinis
-
Taču mūsu valodā nekad nav izdota Bībele un, izņemot kādus dzejoļus, arī citas grāmatas sicīliski ir retums. Un mūsu valodā nemaz nav nākotnes laika
Varam priecāties vai skumt, bet tā nekad nekļūs par ko citu kā "popolino" tautas sarunu valodu, nopūšas Rozario di Natale no Kaltanisetas.
Ivars Andiņš |
