|
ODISEJA ZIEMEĻNIEKA JAUTĀJUMOS
Visskaistākā (grieķiski: kalliste) šādu vārdu Korsikai deva senie grieķi, kurus bija sajūsminājusi nepārspējami gleznainās salas burvīgās ainavas.
Naidīga, tuksnešaina zeme ar atriebīgiem, zaglīgiem, melīgiem ļaudīm! tā sašutis iesaucās dižais romiešu filozofs Seneka, kam septiņu gadu trimdu Korsikā piesprieda Romas imperators Klaudijs, jo pirmais bija atļāvies strīdēties ar imperatrisi Mesalīnu. Garlaicības māktais Seneka Korsikā sāka aplidot kādu pazīstamu vieglas uzvedības daiļavu, līdz sievietes dēļ cieta otrreiz padauzas pārējie mīļākie filozofu iekaustīja, izģērba un pliku iemeta nātrēs.
Nepērciet korsikāņu vergus, jo tie drīzāk padarīs sev galu nekā centīgi kalpos cita labā, lietišķi pamācīja pazīstamais romiešu vēsturnieks Tits Līvijs.
Ar kādu prieku es atceros tās kalnus, tās jaukās ainavas
Es pat ar aizvērtām acīm spētu atpazīt Korsiku pēc smaržas, trimdā tālajā Svētās Helēnas salā sapņaini jūsmoja "mazais korsikānis" Buonaparte, bijušais imperators Napoleons I.
Kā tad smaržo skaistule Korsika? Pēc svaigām pīniju skujām, pēc saulē sasilušām sārta porfīra klintīm, jā, un mazdrusciņ pēc muflonu spirām arīdzan. Bet lieliskajos korsikāņu delikatešu veikalos ar neatkārtojamu aromātu kārdina aitas šķiņķis ar vaniļu tikai 10 lati kilogramā.
Pirms sabiedroto desanta izcelšanās 1943. gadā amerikāņi Korsikas un Sardīnijas purvus apsmidzināja ar izcili iedarbīgo brīnumindi DDT, lai iznīcinātu bīstamos malārijas odus, un pēc tam purvājus austrumu piekrastē nosusināja. Tad iedzīvotāju skaits jūtami pieauga, bet tik un tā korsikāņu skaits nepārsniedz 260 tūkstošus, toties pasakaini gleznainās nepiejaucētās dabas Ēdenes dārzu ik gadu ierodas aplūkot 1,5 miljoni tūristu, tātad seši iebraucēji uz katru iezemieti.
Brīvību Lorenconi! Lai dzīvo FLNC! uzraksti uz klintīm prasa atbrīvot vienu no arestētajiem korsikāņu separātistu līderiem un slavina Korsikas nacionālās brīvības fronti, kas iestājas par pilnīgas neatkarības piešķiršanu salai.
Ko svešinieku pūļi meklē kādreiz nomaļajā salā? Mežonīgus kalnus, glāsmaini klusus zilus jūras līčus, Napoleona garu un, protams, slavenos "stilettu" korsikāņu dunčus, ar kuriem paaudžu paaudzēs tūkstošiem salinieku cits citu aizraidījuši uz viņpasauli. Kāpēc? Savstarpēji naidīgas dzimtas, nebeidzamos karos atriebjoties par pāridarījumiem cita citai, savas dzimtas godu nomazgāja ar savām un svešām asinīm.
Vendeta jeb korsikāņu asinsatriebība vēl savā pēdējā uzplaiksnījumā 1994. gadā aiznesa 39 dzīvības, bet 20. gadsimta sākumā no lodēm vai ar stiletu krūtīs ik gadu mira 60 100 korsikāņi.
Tātad paradīzes salā gadsimtiem ilgi trakojis cilvēciskais neprāts. Kādēļ tā? Slavenais franču filozofs Žans Žaks Ruso savā "Korsikas konstitūcijas projektā" atbild:
Korsikāņus sadalījuši savstarpēji naidīgās grupās, lai viņi kļūtu vāji un atkarīgi. Taču šī iekarotāju (piziešu, tad dženoviešu, vēlāk franču. I.
A.) viltība beigu beigās ieaudzināja korsikāņos tādu dumpīgumu, ka paši valdnieki tikai ar grūtībām spēja savaldīt saliniekus.
Tikai 2001. gada vēlā rudenī, pēc 232 gadu cīņas ar neatkarības piekritējiem Francijas valdība piešķīra Korsikai daļēju autonomiju.
Vai 100 000 franču mira par Maskavas princesi?
Napoleons uz dvieļiem, Napoleons uz šokolādes papīriņiem, Napoleons uz odekolona pudelēm, Napoleons uz marmora zirga, Napoleons Romas imperatora tērpā, tūkstoši plastmasas, ģipša, bleķa un neskaitāmu citu Napoleonu apsēduši Korsiku. Jo te, Ajačo pilsētā, ir 19. gadsimta dižākā avantūrista dzimtene.
Tūristu bariem Ajačo katedrālē rāda mazā Napoleona kristāmtrauku un stāsta, ka trīs mēnešus vecais knauķis pats sev uz galvas uzlējis svētīto ūdeni utt. Pašā Ajačo centrā var atrast gan Austerlicas ielu, gan Marengo laukumu, kas nosaukti lielā karavadoņa spožāko uzvaru vārdos. Nedz Vaterlo, nedz Leipciga un citas sagrāves vietas gan netiek pieminētas!
Bezgala zīmīgi, ka 14 gadus ilgusī Korsikas neatkarība beidzās 1769. gadā tieši vienlaikus ar Napoleona piedzimšanu. Viņa tēvs Karlo Bonaparte vēl bija Korsikas brīvības cīnītājs un vēlākā salas valdības vadītāja Paoli adjutants, taču ar laiku visa dzimta pārgāja franču iekarotāju pusē. Lai pasargātu Bonapartes no korsikāņu atriebības, franču administrācija viņiem pat piešķīra apsardzi.
Pats Napoleons Korsiku pameta jau 19 gadu vecumā un vienreiz dzimtenē atgriezās tikai uz pāris dienām atceļā no Ēģiptes karagājiena. Nebija taču laika bija jākaro!
Napoleoniskā Francijas paplašināšana maksāja 306 tūkstošu franču un 65 tūkstošu viņu sabiedroto, kā arī 384 tūkstošu pretinieku dzīvību. Viss beidzās ar kaunpilnu Francijas sakāvi.
Toties Eiženija Letīcija Barbe Karolīna Lisjēna Marija Žanīna Bonaparte, kā liecina uzraksts uz kapakmens plāksnes Bonapartu kapenēs Ajačo, vēl šobaltdien lepojas ar Maskavas princeses titulu. Iedomīgais Napoleons tūlīt pēc Krievzemes metropoles iekarošanas pasteidzās izdāļāt saviem Korsikas radiem un Francijas draugiem Maskavas princešu, Smoļenskas vikontu un citus apšaubāmus titulus.
Lai Maskava uz trijiem mēnešiem tiktu pie korsikāņu princeses, savas galvas Krievijas karagājienā nolika 100 tūkstoši franču. Diezin vai bija vērts.
Toties šodien korsikāņi aizmirsuši Bonapartu nodevību un padarījuši Napoleonu par raiti pārdodamu elku. Lai mazais korsikānis izpērk savu vainu, no mākoņa maliņas noraugoties, kā ik dienas viņa marcipāna līdziniekiem angļu, spāņu un krievu tūristi nokož pa gabaliņam vien.
Ivars Andiņš |
