No starptautiskajām organizācijām Bernē mājvietu sev radusi Pasaules pasta savienība. Savienība dibināta 1874. gadā. Šodien tā apvieno 190 valstis un ir viena no lielākajām ANO organizācijām. Tās funkcijās ir koordinēt un noteikt vienotu kārtību informācijas un savstarpējo pasta sūtījumu apmaiņā. Latvija iestājās Pasaules pasta savienībā 1921. gada 1. oktobrī, dalību atjaunoja 1992. gadā.
Pasaules pasta savienībā ieeja tikai tai piederīgiem darbiniekiem, mums atliek vien apiet augstajai ēkai apkārt un nofotografēties. Toties Šveices pastā kolēģus Latvijas pasta darbiniekus jau gaida. Sākumā pārsteigums, jo esam tik kuplā skaitā. Jādalās divās grupās, vienai sazināšanās notiks angļu, bet otrai vācu mēlē. Lai nu kā ar svešvalodām, abās valstīs pasta darbs organizēts ļoti līdzīgi, tāpēc saprotamies bez garām runām. Vērojam transportieru lentes, dažādus automātiskos vēstuļu zīmogotājus, dažādus interesantus aparātus un ierīces. Mūsējie atzīst, ka šeit visu, ko vien var automatizēt, paveic tehnika. Roku darbs ir minimāls, taču pilnībā izskaust to nav iespējams. Patīkami, ka par daudzām lietām mūsu pastnieki teica tas arī Latvijā jau ir, ar šo mašīnu arī pie mums jau strādā un tamlīdzīgi. Secinājām, ka Latvijas pasts vairākos sektoros nebūt neatpaliek no Eiropas attīstītākajām valstīm.
Šveices galvenajā pastā dienā apstrādā ap diviem miljoniem vēstuļu, bet Ziemassvētkos to skaits sasniedz trīs miljonus. Sūtījumus šķiro 150 sievietes divās maiņās. Ir A un B pasts. A pasts garantē vēstules nogādi adresātam Šveices robežās vienas diennakts laikā, bet B pasts divās, trijās dienās. Saprotams, par operativitāti jāmaksā A pasta pakalpojumi izmaksās dārgāk nekā B pasta piedāvājums.
Šveices Pasts, tāpat kā dzelzceļš, Swisscom Lattelekom brālis ir valsts monopols. Slēdzot kādu pasta nodaļu, atlaistajiem cilvēkiem noteikti piedāvā citu nodarbi un izmaksā lielu kompensāciju. Vīriešiem pensijas vecums ir no 65 gadiem, sievietēm no 62. Kad Swisscom sakarā ar jaunas tehnikas ieviešanu samazināja darba vietu skaitu, daudziem tika dota iespēja priekšlaicīgi doties pensijā, saņemot arī pieklājīgu naudas summu. Kāds 57 gadus vecs inženieris, strādājot šajā uzņēmumā, saņēma 11 000 Šveices franku. Tagad, esot piespiedu bezdarbībā, viņam valsts līdz pensijas vecuma sasniegšanai ik mēnesi izmaksā 7 000 franku. Vīrietis nebūt nav apmierināts ar šādu situāciju, viņš labprātāk vēlētos strādāt un pats saviem spēkiem nopelnīt sev iztiku.
Cik pienākas, tik arī jāmaksā
Runājot par darba iespējām, jāteic, ka lielāku drošības sajūtu bauda tie, kas strādā nevis privātajās, bet valsts struktūrās. Privātajos uzņēmumos gan nopelnīsi vairāk, taču nav drošas pārliecības par nākotni. Ir gadījumi, kad pēc divdesmit privātfirmā nostrādātajiem gadiem pēkšņi attopies uz ielas. Interesanti, ka Šveicē katram darbiniekam atbilstoši nostrādāto gadu skaitam tiek piešķirts attiecīgs koeficients. Jo lielāka darba pieredze, jo augstāks koeficients. To ņem vērā, nosakot darba algas lielumu. Tā ir likuma prasība, kas obligāti jāievēro. Mainot darba vietu, darba ņēmējs zina, cik lielai jābūt viņa darba samaksai. Darba devējam nav tiesību to samazināt pat tad, ja, piemēram, bezdarbnieks piedāvājas strādāt par zemāku atalgojumu. Gados vecākiem cilvēkiem, kuriem šis koeficients ir augsts, līdz ar to ir grūtāk atrast darbu. Firmām izdevīgi pieņemt jaunus cilvēkus viņiem mazāks koeficients, tātad jāmaksā mazāk.
Šveice ir valsts ar viszemāko bezdarba līmeni Rietumeiropā. Līdz deviņdesmito gadu sākumam tā bija vienīgā valsts kontinenta rietumu daļā, kas vispār nepazina bezdarbu. Pēdējo desmit gadu laikā situācija ir mainījusies, taču arī tad augstākais bezdarba līmenis sasniedza tikai 3,2% atzīmi. Šobrīd tas ir mazāks par 2%. Par bezdarbniekiem galvenokārt kļūst ārzemnieki, bijušās Dienvidslāvijas iedzīvotāji. Viņi tiek nodarbināti apkalpojošajā sfērā, kur veic mazkvalificētus darbus. Cilvēki ar izglītību ātri vien atrod labāku darba vietu.
Mācību grāmatas bez maksas
Šveicē ļoti liela uzmanība pievērsta bērnu un jauniešu izglītošanai. Skolēni visas mācību grāmatas saņem bez maksas. Toties šeit nepastāv skolēnu kopgaldi vai ēdnīcas bērnu ēdināšana ir mammu ziņā, kas uz pusdienu laiku savu un arī draudzeņu atvases aizved ar automašīnu un pabaro mājās. Arī garā vasaras brīvlaika te nav, tas sadalīts vairākos īsākos brīvlaikos. Katrā kantonā skolas gaitas var sākties dažādos datumos. Uz ielām un ceļiem bieži redzami šoferiem domāti uzraksti uzmanību, skolas sākums! Brīvlaiki bieži veltīti kādam pasākumam un tajā jāpiedalās visai klasei. Piemēram, ziemas brīvdienās visi dodas uz kalniem slēpot.
Tie skolēni, kuri vēlas studēt augstskolās, mācās vidusskolās, kas sagatavo studijām. Ir skolas ar vidējo izglītību, kas sniedz iemaņas noteiktā darba virzienā, visbiežāk, lietvedībā, biroja vadībā un citos. Studēt var jebkurš jaunietis, jo studētgribētājiem, sevišķi, ja tie nāk no mazāk situētām ģimenēm, nodrošinātas stipendijas. Augstskolas nav koncentrētas vienā pilsētā, gandrīz katrā lielākajā pilsētā atrodas arī kāda augstskola.
Jauniešiem, apgūstot amatu, prakses vai mācekļa vieta jāmeklē pašiem. Tas raksturīgs šveiciešiem sava vieta dzīvē vai darba tirgū jāizkaro paša spēkiem.
Valsts, kas sargā savus zemniekus
Šveicieši skeptiski noskaņoti pret Eiropas kopējā tirgū un Eiropas Savienību. Viņi lepojas, ka gadu simtiem smagā, neatlaidīgā darbā paši saviem spēkiem tikuši laukā no nabadzības, kļuvuši par pārticīgu un bagātu valsti, tāpēc ar nepatiku raugās uz Briseles komisāriem, kas vēlas diktēt, cik gariem jābūt siltumnīcās audzētiem gurķiem un cik lieliem caurumiem sierā. Paši šveicieši smej par augstajiem komisāriem, kas nupat pēc vairāku dienu strīdiņiem nolēmuši, ka siera caurumi drīkstot būt lielumā no ķiršogas līdz valriekstam.
Šveicieši rūpīgi sargā iekšējo tirgu. Zemnieki un fermeri var uzturēt augstas cenas, jo valsts līmenī bauda milzīgu atbalstu un aizsardzību pret brīvo tirgu. Kad nobriedusi vietējā aprikožu raža, momentā tiek pārtraukts ārvalstīs briedināto augļu imports, lai gan Spānijas un Itālijas aprikozes ir saldākas un divreiz lētākas. Šajā laikā ne tirgū, ne veikalā neredzēsiet nevienu ārzemju augli! Kad pašu raža apēsta, veikalos atkal parādās lētie un garšīgākie dienvidzemju āboli, bumbieri, aprikozes un vīnogas.
Lauksaimniecībā nepastāv brīvais tirgus, to, cik graudaugu, gaļas vai pienu saražot un par kādām cenām, nosaka valsts. Šveicē ir 130 tūkstoši sierotavu, bet to, kādu sieru katram ražot, izlemj sierinieku apvienība. Fermerim nav arī jāuztraucas, kur liks izaudzēto ražu. Pienu un gaļu uzpērk valsts. Viss ir noregulēts precīzi kā pulksteņa mehānisms. Šveices zemnieka govju ganāmpulks nav liels, tikai 10 12 govis. Lai gan govju skaits neliels, to produktivitāte ir ļoti augsta. Šeit katra govs dod tikpat daudz piena, cik Latvijā izcilas rekordistes.
Šveiciešu sadzīve
Noteikti jāuzsver, ka šveicieši nedzenās pēc pompozitātes, plaša vēriena, izrādīšanās. Piemēram, kāzas ir vienkāršas, jaunie cilvēki sareģistrējas, šaurā draugu lokā paēd svētku pusdienas, vēlāk dodas kāzu ceļojumā.
Tomēr arvien vairāk pāru vēlas dzīvot kopā neprecējušies. Tam varētu būt vairāki iemesli. Dažkārt jaunie cilvēki negrib uzņemties atbildību par ģimeni, dažkārt attur bailes zaudēt īpašumu. Šķiršanās gadījumā vīram vienmēr liela naudas kompensācija jāmaksā bijušajai sievai, vienalga ir vai nav kopīgu bērnu. Ja ir arī bērni, šī summa kļūst vēl daudz lielāka. Tā jāmaksā, kamēr bērni izskolojas, iegūst amatu, tā teikt, nostājas paši uz savām kājām. Ja sievai gadās noalgot labu advokātu, viņa bijušo laulāto var izģērbt pliku. Tālab vīriešiem laulība ir nopietnu pārdomu jautājums. Pēc šķiršanās var būt problemātiski apprecēties otrreiz. Krietna summa jāmaksā bijušajai sievai, pašam nekas daudz pāri nepaliek. Kā lai nodibina jaunu ģimeni?
Daudzus arī interesēja, kādas Šveicē ir bēru tradīcijas. Parasti mirušo kremē, retos gadījumos apbedī zārkā. Urnu ar pelniem vai nu ierok zemē, vai ieliek mūra sienā. Bieži vien aizgājējs jau pirms savas nāves ir noteici, kā organizējamas bēres, vai tām jābūt ar mielastu vai bez tā utt. Interesanti, ka apbedījuma vieta kapsētā saglabājas tikai 20 30 gadus. Šveicē nav brīvu zemes platību, ko atvēlēt kapsētām, tādēļ šo jautājumu nokārtoto ļoti racionāli. Pēc kāda laika tajā pašā vietā apbedīs citu aizgājēju, bet jūs savai vecmāmiņai veltīto kapa pieminekli varat ņemt līdzi uz mājām. Skan stindzinoši, bet šveicieši citu kārtību nemaz nezina, tāpēc uzskata, ka tā arī jābūt.
Aizgājēju pēdējā gaitā pavada ar dievkalpojumu baznīcā, bet kapsētā, kur notiek apbedīšana, pieņemts būt tikai radiniekiem. Taču kapsēta ir tik maziņa, celiņi šauri, tāpēc piederīgie, nesagaidījuši kapa aizbēršanu, dodas uz dievkalpojumu baznīcā. Ziedus uz kapiem tikpat kā nenes. Bieži vien bēru sludinājumos, ko ievieto laikrakstos, var izlasīt lūdzam nenest līdzi ziedus. Šim teikumam var sekot lūgums ziedot dažādiem labdarības mērķiem, piemēram, cīņai pret tuberkulozi, vēzi, vai kādām palīdzības organizācijām. Tas šveiciešiem ir ļoti raksturīgi.
Par kārtību kapsētās atbild vietējo pašvaldību algots cilvēks. Tādēļ, pat ja aizgājējs bijis vientuļnieks, viņa pēdējā dusas vieta nebūs lemta aizmirstībai. Pēc bērēm pašvaldība iestādīs puķes. Puķu būs daudz, taču visiem vienādas atraitnītes, leduspuķes u. c. Tas tāpēc, ka Dieva priekšā visi cilvēki ir vienādi vai nabags, vai bagāts, vai plašiem radu rakstiem, vai vientuļnieks.
Kādēļ neitrālai valstij armija?
Francijas Ārzemnieku leģionā, kurā dien arī daži uzņēmīgi jaunekļi no Latvijas, nav neviena šveicieša. Dienests citas valsts militārajās struktūrās ir aizliegts ar likumu. Ja puisis tomēr iestājas leģionā, atgriežoties Šveicē, viņam garantēts cietumsods. Kurš to vēlas piedzīvot? Toties gadu desmitiem ilgi, arī šodien, šveiciešu vīriešu goda lieta ir dienests Vatikāna gvardē. To arī veido tikai šveicieši, apmēram 140 vīru, pārstāvot galvenokārt Šveices katoļticīgos kantonus. Dienests ilgst 3 4 gadus. Daudziem gvardiem tas bijis viņu dzīves lielākais sapnis, jo arī viņu tēvi vai vectētiņi kalpojuši pāvestam.
Lai gan Šveice ir neitrāla valsts, pirms pāris gadiem kara klausībai bija pakļauti visi vīrieši vecumā līdz 60 gadiem. Tagad šis vecums krietni samazināts. Mobilizācijas gadījumā valsts 48 stundu laikā ir spējīga sapulcināt vairāk nekā 400 tūkstošu vīru lielu karaspēku.
Jauniešus armijā iesauc 19 20 gadus vecus. Dienests ilgst četrus mēnešus. Nedēļas nogales jaunie kareivji pavada savās mājās. Izbraukāt turp un atpakaļ nav problēmu, jo valsts ir neliela un dzelzceļu tīkls tik sazarots, ka vilciens aizved gandrīz vai līdz katram miestiņam. Pēc dienesta četriem mēnešiem jaunieši attieksies iepriekš minētā kārtībā ik gadu attiecīgi savai specialitātei trīs nedēļas būs jāpavada armijas mācībās. Iedibinātā kārtība sekmīgi darbojas, cilvēks uz trim nedēļām bez problēmām tiek atbrīvots no darba, bet darba algu šajā laikā, tiesa, ne visu simtprocentīgi, sedz valsts budžets. Karaklausībai pakļautajiem vīriešiem ik divu gadu laikā jārēķinās ar triju nedēļu ilgām militārajām mācībām. Tas ir obligāti.
Viena no obligātām dienesta disciplīnām ir šaušana mērķī. Šveiciešu vīrieši svētdienās azartiski nododas šaušanai. Alpu kalnos, mežu malās tiek uzstādīti šaušanas mērķi. Katram šāvējam gada laikā jāiegūst noteikts punktu skaits, ko iereģistrē īpašā grāmatiņā. Tas nozīmē, ka šāvējam pastāvīgi jābūt labā formā, viņam regulāri jātrenējas. Daudziem Šveices vīriešiem tas ir kļuvis par vaļasprieku. Ja būsi slikts šāvējs, nāksies doties uz "pēcstundām", tas ir, trenēties šaušanā vēl arī sestdienās.
Šveice nemitīgi atjauno savu militāro potenciālu. Pirms kāda laika valsts televīzija publiskoja agrāk slepenu informāciju par Alpu kalnos izvietotiem rūpnīcu kompleksiem. Izrādās, armija šeit bija pilnībā nodrošināta ar pašražotiem ieročiem. Tas šveiciešiem raksturīgi lai arī dārgāk, bet pašu ražojums. Kalnos nomaskētas neskaitāmas patversmes, izveidoti ap 100 kilometru gari ceļu labirinti, pat lidlauks, par hospitāli pat nerunājot. Arī pārtikas krājumi nodrošināti sešiem mēnešiem. Visas kalnu pārejas tikušas nocietinātas jau Otrā pasaules kara laikā, bet ielejās var redzēt sporta kompleksus un aerodromus lidmašīnām.
Arī šodien Šveicei ir moderns bruņojums, lai gan tā ir neitrāla valsts un gandrīz 200 gadus tās teritorijā nav neviens karojis. Mūsdienās daudz par to diskutē vai šodien vajag ziedot tik daudz no valsts līdzekļiem bruņojumam? Īpaši pret to iebilst kreisi noskaņotās partijas, taču konservatīvie un vecākās paaudzes šveicieši uzskata, ka jābūt gataviem visļaunākajam. 1992. gadā visas tautas referendumā lēma, vai vajag vai nevajag iegādāties jaunākās paaudzes kara lidmašīnas, kas maksāja miljardus dolāru. Tautas nobalsoja, ka vajag. Lidmašīnas nopirka. Vecākajā paaudzē pēc Otrā pasaules kara valdījušas bailes no Padomju Savienības. Tās nevarot tik vienkārši aizmirst. Tieši tāpēc kopš 70. gadiem tika īstenota civilās aizsardzības prasība, lai katrā jaunuzceltajā ģimenes mājā vai daudzdzīvokļu mājā būtu ierīkota patvertne atomkara gadījumam. Neaizmirstot, protams, arī par pārtikas krājumiem vismaz pusgadam. Šodien vairums šveiciešu šajos pagrabos glabā savus vīna krājumus.
Interesanti, ka tautas referendums lemj ne tikai par kara aviācijas papildināšanu ar moderniem lidaparātiem, bet izšķir arī daudz būtiskākus jautājumus vai stāties ANO, iekļauties Eiropas kopīgajā tirgū, vai, piemēram, sūtīt "zilās beretes" uz kara darbības vietām citās zemēs. Šobrīd šveicieši briest referendumam, kas pieliktu punktu nepārtraukti augošajiem slimokasu rēķiniem. Partija, pēc kuras iniciatīvas tika savākti 100 tūkstoš paraksti referenduma ierosināšanai, uzskata, ka veselības aprūpes izmaksas var samazināt par 10 20%. Iedzīvotāji šo prasību atbalsta.
Pretimnākošās pašvaldības
Šveicē visiem pensionāriem, arī tad, ja cilvēks nav strādājis, nodrošināta vecuma pensija, kas ir samērā niecīga. Pārtikušās vecumdienas šeit nodrošina darba mūžā sapelnītā pensija. Tas nozīmē, ka cilvēks maksājis par sevi sociālās nodrošināšanas nodokli, tiesa tikai vienu daļu, otru maksāja darba devējs. Tagad šī kārtība noteikta ar likumu, jo kamēr darba devējam tas nebija obligāti, daudzi uzņēmumi un firmas izvēlējās nemaksāt šos nodokļus par saviem darbiniekiem.
Mūs interesēja, kāda ir mazākā pensija, ko saņem šveicieši. Izrādās, to tik vienkārši neesot noteikt, jo ikvienu minimālās pensijas saņēmēju visādos veidos pabalsta vietējās pašvaldības. Mums stāstīja par kādu latviešu emigranti, kura Otrā pasaules kara laikā nokļuvusi Francijā, bet nu jau 30 gadus mitinoties Šveicē. Un lai gan viņa te tikpat kā nav strādājusi, tātad ļoti niecīgu summu iemaksājusi savā pensijas fondā un vēl skaitoties ārzemniece, valsts piešķīrusi minimālo pensiju tā nesasniedz pat 1000 Šveices franku (apmēram 400 latu). Iztikt ar šiem nieka tūkstoš frankiem Šveicē nav iespējams. Bet šī kundze ir pierādījusi, ka viņas bankas kontā valda apaļa nulle, tātad nav nekādu iekrājumu, un viņa no pašvaldības saņem vēl apmēram 700 800 franku. Turklāt mazāk situētiem cilvēkiem valsts piemēro dažādu maksājumu atlaides. Šai emigrantei tāpat kā visiem iedzīvotājiem jāmaksā ik mēnesi noteikta maksa slimokasē, taču gada beigās viņa maksājumu dokumentus nosūtu savai pašvaldībai un tā gandrīz visu summu atmaksā atpakaļ kundzei. Arī transporta līdzekļu mēnešbiļetes trūcīgajiem pensionāriem ir par puscenu.
Faktiski Šveices pensionāri paši sev nodrošina pārtikušas vai mazāk pārtikušas vecumdienas. Savās atvasēs vecāki jau no pirmajiem dzīves gadiem ieaudzina patstāvību, viņiem nav pieņemts gādāt par bērniem, pērkot dzīvokļus un mašīnas, ikviens vairāk domā par savu nākotni. Šveiciešiem ir kauns dzīvot uz valsts rēķina pansionātā, kur, protams, būtu nodrošinātas visas ērtības un pirmklasīga aprūpe.
Šveicē pastāv trīs pakāpju nodokļu sistēma, un katrs iedzīvotājs maksā it kā trīs dažādās kasēs valsts, kantona jeb rajona un pašvaldības budžetā. To dara trīs reizes gadā. Arī pensionāri no savas pensijas maksā nodokļus. Lielāko daļu saņems valsts, vismazāko kumosiņu vietējā pašvaldība. Labi, ja tās teritorijā uzcelti lieli, turīgi uzņēmumi, kas pašvaldībai spēj maksāt arī krietnus nodokļus. Tas nozīmē, ka nauda tiek arī vietējām vajadzībām un uzplaukumam. Ko dara, lai iegūtu lielāku pienesumu? Populāri ir visādā veidā organizēt darbu tā, lai cilvēki saņemtu lielāku algu, piemēram, ietves malu apliek ar itāļu kantonā iegūtā granīta ķieģelīšiem. Tas ir roku darbs, par kuru strādniekiem maksā daudz vairāk. Valsts politika virzīta tā, lai visādā veidā atbalstītu vietējos ražotājus. Uzņēmēji spiesti iegādāties un apstrādāt šo dārgo, vietējo granītu, lai atbalstītu arī itāļu kantona attīstību. Daudzi šveicieši uzskata, ka tā ir būvindustrijas lobēšana valsts mērogā.
Kā kļūt par Šveices pilsoni
Šveicē milzt imigrācijas problēma. Pēdējos gados krietni audzis ieceļotāju skaits, un tagad Šveicē mitinās 1,2 miljoni ārzemnieku. Lielākā daļa no tiem ir bēgļi no bijušās Dienvidslāvijas. Šveice tos pieņēma ar noteikumu, ka pēc kara ieceļotāji atgriezīsies mājās. Tomēr ne visi to vairs vēlas darīt. Šveices valdība gan visādi izmēģinājās, piešķirot finansiālu atbalstu, apmaksājot ceļa izdevumus, tomēr palicēju skaits joprojām ir liels. Aizbildinoties ar dažādiem iemesliem, viņi pieprasa palikšanas iespējas.
Šveicē ar iebraucēju problēmām nodarbojas īpaša policija, kas izsniedz ārzemniekam triju veidu uzturēšanās atļaujas. Pēc noteikta laika cilvēks mājās saņem paziņojumu, ka viņam jāierodas vietējā pašvaldībā, jāsamaksā 30 vai 40 franki un komisija visbiežāk arī pagarina uzturēšanās atļauju.
Pilsonību nesaņem pat Šveicē dzimis sveštautietis. Sasniedzot pilngadību viņam jākārto eksāmens, atbildot uz 90 100 jautājumiem par Šveices vēsturi, valdību, parlamentu, politiku utt. Taču to izšķir nevis valstiskā, bet pašvaldības līmenī. Pilsonību piešķir pašvaldība, kurā cittautietis dzīvo. Notiek sapulce un vietējie pilsoņi, kuri kārtīgi tās apmeklē, balso. Pat ja jūs lieliski pārvaldāt Šveices vācu valodu, valsts vēsturi, sapulces dalībnieki, kuri pārsvarā ir gados veci cilvēki, var nobalsot pret pilsonības piešķiršanu. Pat laikraksti jau pievērš uzmanību tam, ka pilsonības jautājumus bieži risina pārāk subjektīvi un emocionāli. Taču var saprast arī šveiciešus. Vēl pirms pārdesmit gadiem šajā valstī, īpaši kalnos, cilvēki neslēdza savu māju durvis. Tagad viņi ir spiesti to darīt, jo līdz ar kara darbību Bosnijā un daudzo bēgļu ierašanos valstī, pasliktinājusies kriminogēnā situācija notiek zādzības, zeļ narkotiku tirdzniecība.
Ja palaimējies apprecēties ar šveicieti, pastāv iespēja kļūt par šīs valsts pilsoni ar atvieglotiem noteikumiem nav jākārto lielais eksāmens. Taču līdz tam obligāti jābūt Šveicē nodzīvotiem pieciem gadiem. Tikai uz pārrunām jūs laipni uzaicinās pašvaldības policists, kura uzdevums ir pārliecināties, vai cilvēks ir pietiekami labi iedzīvojies sabiedrībā, vai viņš spētu šeit dzīvot patstāvīgi, kaut vai, piemēram, neatkarīgi no citiem pārvietoties pa valsti un tamlīdzīgi. Tas un labas valodas zināšanas ir ļoti būtiskas lietas. Kārtojot dokumentus, kas saistīti ar pilsonības piešķiršanu, valstiskās struktūras īpaši nesteidzas, bet gada laikā Šveices pase būs jūsu kabatā.
Rita Ruska