Ievads
Katru gadu oktobra otrajā nedēļā Frankfurtē notiek grāmatu gadatirgus. Sācies pēc Otrā pasaules kara kā neliela grāmatizstādīte izpostītajā Vācijā, tas pašlaik kļuvis par lielāko pasaules grāmatniecības forumu, kurā pārstāvētas visas grāmatniecības nozares izdevniecības, mediji, bibliotēkas, grāmattirgotāji u. c. Ne jau velti grāmatnieki savu darba stāžu mēra ar apmeklēto Frankfurtes izstāžu skaitu. Kad pirms dažiem gadiem grāmatu mese svinēja savu 50 gadu jubileju, tad goda viesu vidū bija arī daži cienījama vecuma vīri, kas varēja lepoties ar to, ka bija apmeklējuši visas izstādes.
Latviešu izdevējiem pagaidām jādomā par to, kā sasniegt pirmo desmitu. Šo rindu autoram septiņās "Frankfurtēs" ir bijusi iespēja skatīt savām acīm jaunāko un aktuālāko grāmatu pasaulē. Protams, vienlaikus ar ieinteresēta viesa acīm vērot dzīves procesus bagātajā un lepnajā Vācijā. Un dažkārt ir grūti noteikt, vai vērojums attiecas tikai uz grāmatniecību vai uz dzīvi vispār. Jo to nosaka Frankfurtes mērogs te izstādē var atrast grāmatu par ikvienu dzīves nozari, savukārt ārpus meses ikvienā vietā var sajust grāmatas garu. Tā vismaz ir Frankfurtē, oktobra otrajā nedēļā
Frankfurtes klusums un miers
Uz Frankfurti esmu braucis ar automašīnu un lidojis ar lidmašīnu, esmu dzīvojis lepnā hotelī, tāpat apmeties privātās pansijās ārpus pilsētas. Gan pārvietošanās līdzekļu, gan dzīvošanas apstākļu maiņa ļāvusi saskatīt Vācijas dzīves dažādās puses.
Mēs dzīvojām Frankfurtes Hohstas priekšpilsētā pie Grīniem, diviem jaukiem pensionāriem, kuri, baudot mierīgas vecumdienas (to nodrošina pietiekamas pensijas), neaizmirst, ka katra marka ir zelta vērta. Un tā nu viņi piepelnās ar izīrēšanu gadatirgus viesiem, piedevām mājas saimnieks Ginters Grīns no rītiem satiekams meses autostāvvietā garajā sarga lietusmētelī ietīstījies ko, sak, mājās sēdēšu, labāk apsargāšu auto. Taču nebūt tā nav, ka Grīniem piemīt knauzerība, kas Vācijā šur tur novērota. Nāk prātā dzīvošana citviet: esmu jau saziepējies un iekāpis dušā, taču silts ūdens netek, bet palīgā atsauktais saimnieks māca, ka tev vienkārši trūkst "fingerfīlinga" tas ir, spējas jutīgi pagriezt siltā ūdens krānu, lai silts (remdens) ūdens tecētu. Rodas aizdomas, ka saimnieks ir izdomājis kādu īpašu ūdens taupīšanas sistēmu, un vispār kur tu cilvēks šo fingerfīlingu būtu mācījies, ja esi audzis plašās Austrumzemes pilošo krānu impērijā.
Grīni ir taupīgi. Savukārt mums ir pieņemamas Grīnu cenas, kaut līdz Frankfurtes centram jābrauc laba pusstunda.
Toties dzīvošana privātmāju rajonā ir priekšrocība rīta skrējienu laikā. Rikšoju pa ieliņām, kuru iemītnieku un arī viesu mieru sargā auto ātrumu ierobežojošās zīmēs "30" abos ceļa galos, skrienu gar labi koptām, zaļumu ieskautām mājiņu rindām. Oktobra lapkritis sagādājis darbu sētniekiem, skolēni dodas uz autobusa pieturu skrējiens ir patīkams un spirdzīgs. Taču vispatīkamākais ir klusums, kas valda visapkārt. Prātā nāk mājas, Lielvārdē katru skrējiena soli pavada suņu rējieni. Vasara vai ziema, pie ikvienas ciemata mājiņas plosās kāds krancis. Vācijā suņi nerej. Tas vienkārši ir aizliegts. Neesmu pētījis, kā viņi to panāk, taču publiskā telpā valda klusums. Mieru un klusumu vācieši sargā kā lielu acuraugu, un tas noteikti atmaksājas, jo tikai tā cilvēks var izkrāt spēkus.
Citu gadu dzīvoju lepnā viesnīcā, pilsētas centrā. Frankfurte caur luksusa hoteļa logu izskatās mazliet citādāk, nekā caur metro logu skatot, kur šur tur valda lielpilsētas netīrība, daudz melnīgsnēju seju Frankfurte ir viena no tām retajām Vācijas pilsētām, kurā cittautiešu ir vairāk nekā vāciešu. Viesnīcā valda miers un klusums, kuru pārkāpt var vien kāds īpašs starpgadījums. Tā vienvakar viesi no Somijas viesnīcas sporta kompleksā, kurā ietilpst pāris pirtis, baseins, solārijs sarīko skaļāku pasēdēšanu. Neskatoties uz uzrakstiem "Ruhe Zone", iesilušie somi rauj vaļā savas dziesmas. Vācieši pa vienam lasās prom, kamēr uz lāvas esam vairs tikai viņi un es. Tad arī noskaidrojam, ka visi nākam no Baltijas jūras krastiem.
Ārprāta cenas! Ja man pašam būtu jāmaksā, tad nemūžam te nedzīvotu, citvakar, viesnīcas baseinā zvilnot, spriež kāds amerikāņu izdevniecības darbinieks. Viņam var piekrist.
Sagadījās tā, ka togad iebraucu Frankfurtē dažas dienas pirms grāmatu meses un tad viesnīcas cena likās pieņemama. Sākās mese, un, tā teikt, neizejot no numura, man nu jāmaksā dubultā. Tad nu arī amerikānim šī cena likās craizy, un viņš te var atļauties dzīvot tikai tāpēc, ka maksā viņa izdevniecība.
Grāmatu meses elpa jūtama arī viesnīcas restorānā, kur par godu šā gada īpašajai viešņai Grieķijai dominē grieķu virtuve. Uz galdiņiem bukleti ar dienvidzemes skaistākajiem skatiem. Grieķijas valsts mārketings vērsts uz tūrisma industrijas attīstību, un grāmatu mese ir lieliska iespēja.
Vakarā šeit restorānā izdevniecības rīko pieņemšanas. Cik nu ir bijis tas gods piedalīties, parasti, jo slavenāks grāmatu apgāds vai autors, jo plānākas maizītes. Toties mazāk pazīstamajām izdevniecībām galdi lūst no ēdieniem kā kāzās mūsu pusē.
Frankfurte un vāciešu informatīvais lauks
Pirmais, ko parasti pērku, iebraucis Vācijā, ir turienes biezie nedēļas žurnāli "Spiegel", "Focus", "Stern". Tie man ir kā bērnam saldējums, jo tajos ir iespaidīgs informācijas daudzums un pasniegšanas veids ir aizraujošs un dziļš.
Vakarā noteikti skatos vācu televīziju. Protams, viens no iemesliem, kāpēc to daru, ir Frankfurtes grāmatu mese. Ikviens sevi cienošs medijs atspoguļo grāmatu pasaules jaunumus. Intervijas ar autoriem, jaunāko grāmatu apraksti mijas ar vispārpolitiskiem un kultūras jautājumiem. Šie raidījumi nav domāti tikai profesionāļiem, bet vērsti uz plašu auditoriju. Patiesībā grāmatu mese ir fons, lai vācu kultūras tradīciju garā nepārtraukti uzdotu jautājumu kurp virzās pasaule. Īpaši šis jautājums izskan pēc 11. septembra notikumiem. Vācijas mediji cenšas atrast atbildes, gudras atbildes. Zīmīgi, ka savu viedokli drīkst izteikt arī tie, kam nav iespējas to darīt citviet. Runā palestīnieši, islama pārstāvji.
Pārsteidz raidījumu temps. Laikā, kad mūsu televīzija cīnās pret runājošām galvām nāk prātā Latvijas TV vadības nostāja, plānojot grāmatu raidījumu, kurā, viņuprāt, noteikti vajadzēja rast vietu visādiem vizuālie efektiem, visos vācu kanālos stundām ilgi raidījumu dalībnieki sēž ap galdu un spriež par dzīvi. Tas tā notiek ne tikai Frankfurtes grāmatu meses laikā. No vienas puses, to var skaidrot ar bagātu un lielu tirgu, kurā mediju iespējas ir daudz lielākas nekā Latvijā. No otras puses, jārunā par pieprasījuma un piedāvājuma šūpolēm, kuras neizbēgami šūpojas katrā sabiedrībā. Un daudzu izzinošu diskusiju raidījumu piedāvājums Vācijā veicina pieprasījumu un tāpēc daudzi skatās šīs pārraides, tāpēc daudz jauniešu var sastapt grāmatu tirgū, arī literatūras lasījumos un diskusiju vakaros. Mans novērojums par TV raidījumu tempu neattiecas uz mediju reaģēšanas spēju, uz notikumu aktualitāti. Arī grāmatas nav izņēmums, un nepilnu mēnesi pēc septembra notikumiem jau bija pieejamas Bin Lādena biogrāfijas, pretterorisma literatūra. Vārdu sakot, vācieši var lepoties ar izglītotu sabiedrību, kur augstas klases profesionāļi, sava darba pratēji interesējas par procesiem sabiedrībā, dzīvo līdzi kultūras norisēm. Un tas notiek, lielā mierā pateicoties tam, ka vācietis dzīvo plašā un arī dziļā informatīvajā laukā. Ko mums no tā būs mācīties? Mēs taču nevaram atļauties to, ko var lielās nācijas. Acīmredzot mums vajag raudzīties uz to pašu Holandi (kaut arī šo nāciju nenosauksi par mazu), kur pilsoņi paralēli savai valodai seko citu valodu informatīvajās telpās. Tāpat jācer, ka pieaugs mūsu mediju kapacitāte, jācer
Kā vācietis atpūšas?
Vācieši atpūšas daudz un dažādos veidos, arī sportojot. Veselīgais dzīvesveids ienācis vāciešu ikdienā, peldēšana, aerobika, fitness tas viss atspoguļojas arī grāmatu pasaulē, un grāmatu par veselīgo dzīvesveidu ir gandrīz tikpat daudz, cik ir pavārgrāmatu, kas, kā zināms, izsenis ir galvenā lasāmviela. Pašu sportotprieks iet kopsolī ar līdzdzīvošanu, un šajā ziņā nekas nevar sacensties ar futbolu. Savu tiesu paņem teniss, citas sporta spēles.
Arī golfs. Tas kļūst aizvien populārāks. Un, tā kā arī es esmu aizrāvies ar šo spēli, tad dažu labu stundu esmu pavadījis Frankfurtes apkaimes laukumos.
Citkārt pats laukums ir īpaša stāsta vērts. Kā, piemēram, Kronbergā, kur pilī iekārtota ekskluzīva viesnīca, golfa laukums aptver to no visām pusēm kā dārzs. Dalības maksa gadā te sasniedz vairāk nekā 100 tūkstošus, viesspēlētāji drīkst apmeklēt laukumu tikai darbdienās, ja pilī nav īpašu viesu. Tā viņgad netikām ielaisti, un vēlāk skatījām ziņu izlaidumos, ka Jeļcins (starp citu, viņš bija ieradies uz grāmatu mesi sakarā ar savu memuāru izdošanu vācu valodā) pusdienojis ar Kolu, un atceroties, ka pie Kronbergas redzējām prāvu automašīnu eskortu, starp kurām bija arī ātrās palīdzības auto Jeļcina veselībai! bija skaidrs, kas viesojies pilī. Šādos laukumos parasti ir iespēja vērot vācu sabiedrības krējumu, jo laukumi ir tik noslogoti, ka parasti jāspēlē pa četri tā ir izdevība iepazīties ar kādu vācu cienījama vecuma ģimeni, jo parasti vīrs spēlē kopā ar sievu.
Tos jaunos laukumus, kuri uzcelti pēdējos golfa uzplaukuma gados, var atpazīt pēc kūts smakas, kas jaušama gaisā. Jo golfs ir pastūmis malā lauksaimniecību un tuvējā kūtī vēl palikusi daža laba galva no savulaik prāvā ganāmpulka.
Par golfu un lauksaimniecību runājot, pērn man nācās piedzīvot kādu atgadījumu. Sākās ar to, ka bijām norunājuši spēlēt golfu ar Vili Krištopanu, kurš nu darba darīšanās bieži uzturas Frankfurtē. Norunātās dienas rītā (tā izrādījās sestdiena) zvana Vilis un visai saērcināts stāsta, ka apzvanījis gandrīz visus golfa laukumus tuvākajā apkārtnē un visi ir aizņemti, jo skaistās oktobra dienas nav ļāvušas vietējiem golferiem nosēdēt mājās. Nepatīkams pārsteigums! Pēc brīža vēl viens zvans, un nu jau Viļa balss ir priecīgāka: esot pieejams laukums gandrīz 100 km no Frankfurtes! Jau pēc 20 minūtēm esam sakāpuši Viļa mersedesā un traucamies uz norādīto vietu, navigatorsistēmas vadīti.
Šajā vietā vēlos izdarīt mazu atkāpi par vācu autoceļiem. Tā vien šķiet, ka autobraukšana ir kā skabarga vaciskajā Ordnung pakaļā. Visi drāžas kā ārprātīgi. Protams, visātrāk jaunie merši un audi, taču tiklab labi var vērot, ka desmit gadus vecs opelītis velk pāri 150. Un arī pieklājība, kas tik ierasta ir citos apstākļos, uz ceļiem un pilsētas ielās pazūd kā izplūdes gāzu dūmu mākonītis. Šķiet, ka vācieši ātru braukšanu uztver kā kompensāciju par tām milzu nodokļu naudas summām, kas ieguldītas turienes autostrādēs.
Esam galā nepilnā stundā. Vilis atbilstoši savai dzīves filozofijai krauj laukā no merša bagāžnieka atbilstošas kvalitātes golfa nūju komplektu, kad viņam pretī iznāk laukuma saimnieks, kura izskats stipri kontrastē ar mersedesu un nūju komplektu un arī mūsu priekšstatiem par golfu kā elites sportu. Tas ir necila auguma vīrs, drīzāk jau lauku vecis noplukušā jaķelē un gumijas zābakos. Rokā viņam soma, no kuras rēgojas laukā plušķa purniņš. Vīriņš vedina uz laukumu, kuram tik vien kā golfa nosaukums, bet patiesībā parasta pļava. Saimnieks nebūt nejūtas apmulsis un piedāvā spēlēt, gan piesakot, ka laukumā notiekot sacensības un tāpēc mums jāmaksā dubulti. Neesam nekādi dižmeistari, taču redzam, ka tie spēlētāji, kas spēlē pirms mums, šķiet, pavisam nesen apmainījuši grābekļus pret golfa nūjām. Un tādiem vēl sacensībās nav ko darīt. Tomēr vecītis nejūtas traucēts, bet piedāvā pie viņa pirkt jaunus nūjas komplektus.
Pusjucis golfa entuziasts, knauzerīgs saimnieks, uzpūtīgs viesnīcnieks ir jau tā, jo ilgāk viesojies kādā valstī, jo vairāk ieraugi sliktās lietas. Rodas sajūta, ka te ir tāpat kā daudz kritizētajā mājā Latvijā. Un patiesi, nekādu pārcilvēki jau Vācijā nedzīvo. Tik vien kā mazliet vairāk kārtības, taupības un centības.
Juris Virockis